Kur aiziet un ko redzēt? Dieva zīmes Ogrē, pārvietojamās mājas un Japānas ceļš Vecrīgā: izstāžu ceļvedis

It kā neizskustināmā Rīgas vecākā dzīvojamā māja – viens no “Trīs brāļiem” – piedāvā ielūkoties mūsdienu pārvietojamo māju kustībā. Savukārt negaistošie latviešu vecmeistaru darbi skatāmi Valkas muzejā, kur atklāta izcilā latviešu tēlnieka un grafikas dizainera Jāņa Strupuļa kolekcijas, kuru viņš dāvinājis dzimtās pilsētas muzejam, izstāde. Bet Ventspils Livonijas pilī varam “ienirt” mākslinieka, mākslas zinātnieka un ilggadējā Rundāles pils direktora Imanta Lancmaņa fascinējošajā glezniecības pasaulē.

* Mākslas muzeja “Rīgas birža” Boses zālē (Doma laukumā 6, Vecrīgā) izstādē “Tōkaidō ceļš” līdz 5. maijam varēs aplūkot japāņu mākslinieka Utagavas Hirošiges (1797–1858) un viņa mācekļa Utagavas Hirošiges II desmit ainavas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājuma. Mūsdienās Utagavu Hirošigi uzskata par vienu no pēdējiem izcilajiem Japānas tradicionālās ukijo-e grafikas meistariem, kura daiļrade ietekmējusi virkni 19. gadsimta otrās puses un 20. gadsimta sākuma Eiropas un Amerikas māksliniekus.

Edo periodā (1603–1868, tas savu nosaukumu ieguvis Edo (tagad – Tokija) vārda; šim periodam  bija raksturīga ekonomiskā izaugsme, stingra sociālā kārtība, izolacionistiska ārpolitika, stabils iedzīvotāju skaits, mūžīgs miers un tautas mākslas un kultūras uzplaukums) Tōkaidō bija nozīmīgākais ceļš, kas savienoja Kioto un Edo. Tas veda gar Japānas austrumu krastu, un tā ainaviskie skati iespaidojuši daudzus māksliniekus.

LNMM krājumā glabājas sešas Utagavas Hirošiges ukijo-e grafikas no dažādiem “53 Tōkaidō staciju” cikliem. Tieši šis cikls bija par cēloni tam, ka Utagavu Hirošigi sāka dēvēt par vienu no labākajiem ukijo-e grafikas ainavistiem.

LNMM Utagavas Hirošiges darbi nonākuši 1956. gadā kā pirkums no latviešu tēlnieka Gustava Šķiltera (1874–1954) kolekcijas. Visticamāk mākslinieks ukijo-e grafikas iegādājies Parīzē, kad tur papildinājis savas zināšanas pie viena no impresionisma tēlniecībā pamatlicēja Ogista Rodēna darbnīcā no 1900. līdz 1905. gadam.

Sīkāk internetā: www.lnmm.lv.

* Latvijas Arhitektūras muzejā (Mazā Pils ielā 19, Vecrīgas “Trīs brāļos”) līdz 26. aprīlim skatāma izstāde “Miera stāvokļa sapņi”, kuras pamatā ir Helvija Savicka, Jūlijas Obleitneres un Marvina Kanasa radītas video instalācijas, kurās pētīta pārvietojamo māju ideja un loma ekstrēmā vidē Čivavas tuksnesī Teksasā (ASV) un veids, kā Lielbritānijā rūpnieciski ražotas mājas iedzīvojas Latvijas ziemā.

Izstāde rezonē ar Latvijas Arhitektūras muzeja telpu – Rīgas senāko dzīvojamo ēku, kas celta 15. gadsimtā. Eiropas viduslaiku pilsētu “vietsēži” ēkas cēla nākamajām paaudzēm, bet tagad - “Vai tendence būvēt mājokļus īslaicīgai vajadzībai meklējama patērētāju sabiedrībā, vai arī tam ir sakars ar nomadu dzīvesveidu, atšķirīgu pasaules redzējumu?”

Izstādes veidotāji vēsta: “Visā pasaulē pieaug pieprasījums pēc rūpnieciski ražotām mājām. Pēc izgatavošanas šīs mājas tiek ieceltas kravas automašīnās un sūtītas ceļā. Jaunā tendence atteikties no tradicionālām būvniecības metodēm rada jaunas biznesa iespējas un jaunas apdzīvotas vietas. Rūpnieciski ražotie elementi nodrošina to, ka visas mājas ir vienādas: katrs dēlis, katra nagla un katra ģipškartona plāksne ir identiska. Būvniecības process ir ātrs un efektīvs – celtniecības laikā nav ne minējumu, ne improvizācijas, ne plānu maiņu. Māju ar rūpnieciskiem paņēmieniem iespējams uzbūvēt nedēļas laikā. Mūsdienās būvētas mobilās mājas parasti var izmantot 30–55 gadus.

Taču mobilajām ēkām ir savi trūkumi, kā piemēram, straujš vērtības zudums. Kad mobilā māja pamet rūpnīcu, tās vērtība krītas tikpat strauji kā jaunai automašīnai. Mobilās mājas bieži tiek iznīcinātas dabas stihijās, piemēram, viesuļvētrās, plūdos un ugunsgrēkos.
Kā būtu, ja visām mājām būtu riteņi, un tās gribētu pārvietoties? Ja vienas mājas spēja kustēties piemistu visām, līdz visa pilsēta atteiktos no stabilitātes un dotos ceļā, mājai pēc mājas ripojot prom? Kas zina, kur tās pārceltos, pārvietojoties no vienas vietas uz otru, radot pilsētu atkal no jauna, vai aizceļojot tuksnesī, kura plašumos var vērot gan saullēktus, gan saulrietus. Iespējams, ka tas ir sākums jaunam, mobilam dzīvesveidam ar ēkām, kuru logos nekad nav redzams viens un tas pats skats.”

Sīkāk internetā: www.archmuseum.lv.

* Ventspils muzejā (Livonijas pilī, Jāņa ielā 1) līdz 1. februārim skatāma izstāde „Fragmenti. Imanta Lancmaņa glezniecība”, kurā eksponāti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM), Zuzānu kolekcijas (sadarbībā ar mākslas centru "Zuzeum"), autora un privātās kolekcijas.

Lai arī izstāde sniedz tikai nelielu ieskatu mākslinieka radošajā darbībā, tomēr eksponētie darbi - ainavas, klusās dabas un kompozīcijas ir sava veida koncentrāts un Imanta Lancmaņa mākslas maģija šeit darbojas.

Imants Lancmanis (1941) pirms gada atklāja savu vērienīgo personālizstādi „Imanta Lancmaņa māksla” LNMM, kurā skatītāji pirmoreiz varēja iepazīt vairākus glezniecības ciklus, tostarp Ozolu ciklu, kas eksponēts arī Ventspilī.

Imants Lancmanis beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju (1966), vēl students būdams, sācis strādāt Rundāles pilī un kopš 1976.gada līdz 2018.gadam vadījis Rundāles pils muzeju; daudzu zinātnisku pētījumu un publikāciju autors, saņēmis vairākus valsts apbalvojumus; 2021.gadā atzīts par Eiropas gada cilvēku Latvijā.

Līdztekus zinātniskajam darbam, ievērojamais mākslas zinātnieks gleznoja un pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados piederēja tā saucamajai Franču grupai Latvijas mākslā, kas vienoja māksliniekus - Maiju Tabaku, Ievu Šmiti (vēlāk Lancmani), Bruno Vasiļevski, Jāni Krievu un Juri Pudānu. Tajā laikā radītās hiperreālisma stila klusās dabas ir pārdzīvojušas laiku un joprojām nav zaudējušas savu mākslas spēku. Viena no tām - 1969.gadā radītā „Klusā daba” skatāma arī šajā izstādē Ventspilī.

Četri gadu desmiti Rundāles pils vadītāja amatā, protams, radīja pārrāvumu mākslinieka privātajā radošajā darbībā, bet Imants Lancmanis šobrīd aktīvi strādā. Viņa mākslā gūst izpausmes traģiskas un laikmetīgas tēmas, kas pārtop lielformāta figurālajās kompozīcijās ar daudzslāņainu un bagātu vēstījumu. Sīkāk internetā: www.ventspils.lv.

* Ogres Vēstures un mākslas muzejā (Brīvības ielā 36) līdz 16. aprīlim skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas profesores Vinetas Grozas un viņas audzēkņa Valda Putniņa stikla mākslas izstādi „Dieva Zīmes”. Šī abu mākslinieku simbioze kopizstādē uzsver gaismas nozīmi garīgajos un fiziskajos procesos, veidojot vizuālas metaforas stiklā. Mākslas darbu ekspozīcija liek domāt par vērtību noturību, iespēju izvēlēties virzību, ātrumu un mērķi. Mākslinieki veidojot, interpretējot un radot izmanto stikla materiāla īpašības: izturību, gaismas caurlaidību, plastiku, trauslumu, asumu, funkcionālismu.

“Izstāde stimulē vērotājā sajust eksistences trausluma līnijas, vizualizē garīguma apjomus “telpas” bezgalīgumā, veicina spēka sajūtas dziļākajās zemapziņas datnēs, aktivizē latvisko kodu izcelsmes piederības kopās, transformē laika sajūtas plastiskā radīšanas dimensijā, asociatīvi reflektē zīmes un izgaismo radīšanas pirmsākumus divu organismu mijiedarbībā,” informē Ogres Vēstures un mākslas muzejs..

Izstādē eksponētie darbi izvēlēti māksliniekiem iedvesmojoties no Ogres Zilo kalnu tektonikas, Ogres novada vēsturiskās piederības un rada vīziju nākotnes cerības aspektiem.

Vineta Groza saka: “Dabai manā daiļradē un arī dzīvē ir nenovērtējami liela nozīme. Tā ir labākais skolotājs un padomdevējs. Mani interesē dabas formas, kas saglabā savu sistēmu, statusu un uzrunā latviešu tautas tradīcijā- solārā simbolika, svastika, zīmes, kas apliecina dabas spēku. Stikls ir lielisks materiāls - manas egoistiskās pašizpausmes un estētiskās subjektivitātes realizēšanai. Tā ir izeja manai enerģijai, izeja un atgriešanās. Stikla īpašības vienmēr mani ir apbūrušas - plastiskums, krāsainība un caurspīdīgums, spēles sajūta un dažādība. Daudz ko nosaka vēlēšanās un emocionalitāte. Katram cilvēkam ir savs siluets, sava faktūra. Mani domu nospiedumi stiklā ir faktūras un silueti, kas nes manu identitāti pasaulē.”

Savukārt Valdis Putniņš teic: “Stikla māksla... laikmetīgas un konceptuālas dvesmas integrēšana stiklā, gaismas spēles atainošana stikla virsmās gan kausējumos, gan vitrāžās. Tēlnieciskas pārdomas stikla tektonikā - tajās bieži integrējot tekstu, fotogrāfiju, tādejādi no sevis tiražējot sejas un ķermeņa līnijas. Tēmas - dzīvības un nāves attiecības modeļi, reliģiskas notis, seksualitātes paranormālas parādības. Aizrauj stikla, tekstila, betona, metāla, fotogrāfijas, krāsvielu savstarpēja sadzīvotspēja dažādos instalāciju formātos.”

Sīkāk internetā: www.ogresmuzejs.lv.

* Valkas novadpētniecības muzejā (Rīgas ielā 64) līdz 30. martam skatāma mākslinieka Jāņa Strupuļa muzejam dāvinātie latviešu autoru darbi no viņa kolekcijas izstādē “Gleznas un medaļas”.

Jānis Strupulis pēdējā pusgada laikā Valkas novadpētniecības muzejam dāvinājis 90 vienības – medaļas, gleznas un citus priekšmetus. Līdz ar to Valkas muzeja krājums papildinājies ar vērtīgiem 72 latviešu mākslinieku darbiem. To vidū ir tādu vecmeistaru kā Jāņa Pauļuka (1906–1984), Leo Kokles (1924–1964), Ludolfa Liberta (1895–1959), Kārļa Miesnieka (1887–1977), Konrāda Ubāna (1893–1981), Riharda Zariņa (1869–1939) un Indriķa Zeberiņa (1882–1969) darbi. Viens no iemesliem, kāpēc savu kolekciju Jānis Strupulis vēlējās dāvināt Valkai, bija, kā teica pats dāvinātājs: “mākslas skoliņas audzēkņiem arī tas viss varētu interesēt un veicināt izaugsmi.”

Izstāde “Gleznas un medaļas” sarīkota, lai atzīmētu novadnieka – ievērojamā latviešu tēlnieka un grafikas dizainera – Jāņa Strupuļa (1949) jubileju. Jo, kopš iepriekšējās izstādes, kas notika Valkā pirms pieciem gadiem un bija veltīta viņa 70 gadu jubilejai, mākslinieks nav radījis tik daudz jaundarbu, lai sarīkotu savu personālizstādi.

Jānis Strupulis ir izcils latviešu tēlnieks un grafikas dizainers, kurš veidojis arī vairākas Latvijas monētas ar nominālvērtību latos. Valka ir mākslinieka agrās jaunības pilsēta. Te viņš absolvēja Valkas 1. vidusskolu, kur arī radās viņa interese par mākslu, kuru veicināja skolotājs gleznotājs Harijs Bērziņš (1904–1977). Sīkāk internetā: www.muzejs.valka.lv.