Radioaktīvs bubulis vai racionāls solis? Cik reālistiski ir Latvijā izbūvēt atomelektrostaciju

Taču, kā norāda Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas (LEEA) izpilddirektors Ivars Zariņš, tiem, kas seko līdzi notiekošajam enerģētikas sfērā un kaut nedaudz tajā orientējas, ir skaidrs, ka plašāka kodolenerģijas izmantošana ir neizbēgama. 

Kodolenerģētikas renesanse ir tikai laika jautājums, norāda speciālists. Cilvēcei nav izdevies atrast nevienu citu risinājumu, kas dotu iespēju iegūt tik daudz enerģijas, tik koncentrētā un kontrolējamā veidā, kā kodolenerģijas izmantošana.

Lai iegūtu tādu pašu enerģijas apjomu, kā no viena kilograma kodoldegvielas, vajadzētu vairāk kā 3 000 tonnas ogļu vai vairāk kā 22 000 kubikmetru šķeldas.

Rodas iespaids, ka mēs varētu būt apgājuši tādu kā apli - 20. gadsimtā braši pievēršoties šādam enerģijas ieguves veidam, "apdedzinoties" un 21. gadsimtā saprotot, ka efektīvāku alternatīvu mums nebūs.

Šķiet, ir pēdējais laiks pievērsties kodolenerģijas izmantošanas izprašanai dažādos līmeņos - arī skaidrojot šo neticami komplicēto procesu plašākai sabiedrībai.

Kodolenerģija - atbilde globālajiem izaicinājumiem?

LEEA izpilddirektors Ivars Zariņš norāda, ka kodolenerģijas izmantošana kļūst sevišķi aktuāla ņemot vērā globālās tendences – cīņu ar klimata pārmaiņām un pieaugošo enerģijas patēriņu. 

"Cilvēces labklājības līmeņa pieaugums ir nesaraujami saistīts enerģijas patēriņa pieaugumu, savukārt tautsaimniecības elektrifikācija un digitalizācija rada vēl papildus pieprasījumu pēc elektroenerģijas. Piemēram, Zviedrija paredz dubultīgu elektroenerģijas patēriņa pieaugumu tuvākajos 20 gados," norāda speciālists.

Kodolenerģija dod ērtu risinājumu šiem izaicinājumiem – tās izmantošana atšķirībā no gāzes vai ogļu ģenerācijas rada niecīgas ogļskābās gāzes (CO2) emisijas un atšķirībā no saules vai vēja ģenerācijas dod iespēju iegūt enerģiju jebkad, jebkādos daudzumos un neatkarīgi no ārējiem apstākļiem.

"Kodoltehnoloģijas tehnoloģijas joprojām attīstās, izstrādē ir gandrīz simts dažādu tehnoloģisko risinājumu - neviens pašlaik nevar droši pateikt, kura tieši kodolenerģijas tehnoloģija “izšaus” – būs vislabākais risinājums gan drošuma, gan lietošanas ērtuma ziņā, gan ekonomiski," spriež Zariņš.

Atrasties blakus modernai AES - drošāk nekā atrasties satiksmē

Droši gan varot apgalvot, ka tas nebūs ne "Černobiļas", ne "Fukušimas" risinājums, saka speciālists: "Pa šo laiku drošības prasības kodoltehnoloģijām un tiem atbilstošie risinājumi ir sasnieguši tādus līmeņus, kas prātam šķiet grūti uztverami - atrodoties uz ielas satiksmē mēs sevi pakļaujam tūkstošiem reižu lielākam riskam, nekā atrodoties blakus modernai kodolstacijai."

"Un pat, ja notiktos tāds nopietns negadījums, kā ar Černobiļas vai Fukušimas AES, modernās kodolstacijas tagad tiek aprīkotas ar pasīvajām drošības sistēmām, kas nodrošina reaktora darbības noklusināšanu bez nepieciešamības veikt uz to ārēju iedarbību – līdz ar to pieredzētā drāma  ap Černobiļas AES, kas prasīja milzīgus cilvēku un materiālos resursus, lai apstādinātu radioaktīvā piesārņojuma draudus, pie modernajiem risinājumiem tiek padarīta praktiski neiespējama jau pašos pirmssākumos," skaidro ir speciālists.

Savukārt nepieciešamais drošības rādiuss mazajiem modulārajiem  risinājumiem ir tik niecīgs, ka to varētu uzstādīt pat cūku fermas vietā.

Ne velti gandrīz visas industriāli tehnoloģiski attīstītās valstis nopietni gatavojas kodolenerģijas izmantošanas iespējām, piebilst Zariņš.

Latvijas kaimiņi rosās pilnā sparā

Ja kādam šķiet, ka mums nav vērts vismaz aizdomāties par kodolenerģijas izmantošanu, tad ir vērts paskatīties apkārt, kaut vai tikai uz savu reģionu – Zviedrija jau ir principiāli mainījusi savu noliedzošo attieksmi, un nu plāno vairāku AES projektu realizāciju. 

Somija, tur tikko – 2023. gadā, ir jau nodots ekspluatācijā jauns AES  reaktors, Olkiluoto 3 (OL3).

"Pateicoties tā darbībai arī mēs tagad bieži varam baudīt zemākas elektroenerģijas cenas, jo atrodamies vienotā elektroenerģijas tirgū ar Somiju," stāsta speciālists, "Savukārt Polija gatavojas īstenot veselu virkni jaunu AES celtniecību. Bet Igauņi jau vairākus gadus darbojas pie tā, lai attīstītu savas iespējas izmantot kodolenerģiju, un plāno veselu divu modulāro kodolreaktoru (SMR) uzstādīšanu savā teritorijā."

"Rūpes ar kodolenerģijas izmantošanu nav vien tiem, kuriem ir pieejami citi ērti izmantojami energoresursu veidi vajadzīgajos apjomos - piemēram, Norvēģija ar saviem HES -, vai laikus  ir spējuši prasmīgi izmantot situāciju, kā Dānija - pirmie attīstot alternatīvās enerģijas izmantošanas iespējas, vēja tehnoloģijas, balansējot tās nepastāvīgumu izmantojot apkārtējo valstu energosistēmas. Nerūpējas par to vēl arī tie, kuri negrib sevi lieki apgrūtināt ar izaicinājumiem un domāt ilgtermiņā uz priekšu – kā piemēram, Latvija," kritisks par pašreizējo situāciju Latvijā ir Zariņš.

Ar ko būtu jāsāk, un vai vispār tas būtu jādara?

"Pirmkārt, ir jāsaprot, ka AES nevar uzcelt kā lielveikalu – šogad izdomāja un nākošgad jau tajā var iepirkties. Tas ir garš un ļoti komplicēts process. Piemēram, Somijas Olkiluoto AES pēdējā rektora celtniecība ievilkās vairāk kā 20 gadus – no lēmuma pieņemšanas brīža līdz nodošanai ekspluatācijā 2023. gadā. Protams, pie salāgotiem un atstrādātiem procesiem un piegādātāju ķēdēm realizācijas laiks būtiski samazinās, taču tas diez vai būs mazāks par 8-10 gadiem," prognozē LEEA izpilddirektors.

Attīstoties modulāro kodolreaktoru (SMR) risinājumiem celtniecības laiks un izmaksas var vēl būtiski samazināties, taču pirmie šādi reāli strādājoši risinājumi tirgū ir sagaidāmi ap 2030. gadu.

Latvijas gadījumā, kad viss ir jāsāk no nulles, nepieciešams būs  daudz ko paveikt un sagatavot, lai vispār tiktu līdz AES projekta uzsākšanai.

"Pirmkārt, tas saistīts ar nepieciešamās kompetences veidošanu un nepieciešamās regulatīvās vides izveidi, kurā projektu varētu sākt īstenot. Tas ir process, kas aizņems vairākus gadus. Taču ņemot vērā, ka jaunie kodoltehnoloģiju risinājumi sasniegs vajadzīgo brieduma pakāpi arī vēl tikai pēc vairākiem gadiem – mēs varam uzskatīt, ka neesam nokavējuši, pat ja sāktu gatavoties tam no nulles. Bet visu pirmais solis demokrātiskā valstī ir sabiedrības akcepts šādam projektam. Ir iezīmējusies likumsakarība - jo izglītotāka un labāk informēta ir sabiedrība, jo lielāks tajā ir atbalsts kodolenerģijas izmantošanai. Mums uzskatāms piemērs ir blakus – Igaunija, kur dažu gadu laikā skaidrojot reālo situāciju, tagad sabiedrības lielākajai daļai, jau apmēram 60%, ir pozitīva attieksme pret savas AES celtniecību," atklāj Zariņš.

Izmaksas mērāmas miljardos

Svarīgs aspekts, protams, ir projekta ekonomiskā pamatotība. Par cik uz doto brīdi reāli ekspluatācijā nav neviena mazā “modernā” AES, tad jebkādi nepieciešamo kapitālieguldījumu novērtējumi ir vairāk vai mazāk spekulatīvi, uzskata speciālists.

"Arī pašlaik topošo AES izmaksas nebūtu pareizi izmantot kā referenci, jo pašlaik esošo procesu efektivitāte kodolenerģētikas industrijā daudz kur ir līdzīga, kā pamošanās pēc reanimācijas -  procesi notiek ļoti nesalāgoti, lēni un neefektīvi, bieži tiek veidoti no jauna, jo iepriekšējā kompetence un piegādes ķēdes ir  pazaudētas, un tāpēc izmaksas būtiski pieaug. Kapitālizmaksas uz vienu uzstādīto MW var pārsniegt pat 10 000 eiro, kas ir apmēram trīs reizes vairāk, nekā varētu būt pie salāgotiem un standartizētiem procesiem realizējot SMR projektu nākotnē," saka Zariņš.

Latvijas gadījumā jāņem arī vērā, ka investīcijas būs nepieciešamas, ne tikai, lai uzceltu AES, bet arī, lai izveidotu tai nepieciešamo vidi – tam būs nepieciešamas investīcijas cilvēkkapitālā un uzraugošajā ietvarā.

Saskaņā ar "Fermi Energia", kas jau vairākus gadus strādā pie AES realizācijas Igaunijā, pēdējiem publiski paustajiem paziņojumiem - pirmo divu SMR (2*300MW) realizācija  Igaunijā, kopā ar nepieciešamā ietvara izveidi, varētu izmaksāt vismaz 3 miljardus eiro. 

"Diez vai mums tas izmaksātu lētāk… Tās salīdzinoši ir lielas sākotnējās izmaksas uz vienu uzstādīto elektriskās jaudas MW, taču tikko ekspluatācijā nodotā Somijas Olkiluoto 3 reaktora  izmaksas bija vēl lielākas, tomēr tā nepieciešamība un turpmākā dzīvot spēja netiek apšaubīta, ņemot vērā esošo un nākotnē reģionā sagaidāmo bāzes jaudu deficītu," apgalvo Zariņš.

Cik melns ir tas velns?

Jebkura saimnieciskā darbība rada atkritumus. Kodolenerģijas izmantošana nav izņēmums. 

Radītie kodolatkritumi parasti ir viens no lielākajiem izaicinājumiem sabiedrības priekšā, kas  jārisina AES projekta īstenotājiem.

Taču arī šeit vairāk ir emociju, nekā reālu sarežģījumu. Patiesībā, no sabiedrisko attiecību viedokļa izveidot risinājumu kodolatkritumu glabāšanai ir vienkāršāk, nekā uzcelt vēja parku (kā rāda Eiropas pieredze – arī vēju parku uzcelt nav problēma, ja projekts ir pareizi sagatavots un attīstītājs nav alkatīgs). Jo glabātuves izveidošanai ir nepieciešama salīdzinoši neliela platība, un tā atradīsies dziļi pazemē, drošā attālumā no visiem. 

Piemēram, lai apgādātu visu Latviju ar tai nepieciešamo elektroenerģiju visam gadam, būtu nepieciešams vien apmēram 20 tonnas kodoldegvielas. Tas ir apjoms, ko varētu ietilpināt pat  piemājas garāžā, skaidro speciālists.

Ņemot vērā AES projekta apjomu, pievienoto vērtību, kura tiek radīta tā rezultātā, ir iespējams stiprināt vietējās sabiedrības labvēlīgu attieksmi izmantojot arī finansiālus stimulus. 

Labs piemērs ir saistībā ar  Somijas Olkiluoto AES – kur tika veikts plašs skaidrojošs darbs, paredzēti saprātīgi finansiālie stimuli par gatavību uzņemties izvietot savā teritorijā izlietotās kodoldegvielas glabātuvi, kā rezultātā problēma bija nevis atrast vietu, bet izvēlēties to – jo pašvaldības sacentās savā starpā par iespēju iegūt šo glabātuvi savā teritorijā. 

Turklāt ņemot vērā kodolenerģētikas attīstību – modulārās tehnoloģijas un izlietotās kodoldegvielas izmantošanas iespējas nākotnē, ir pamatoti sagaidāms, ka esošais regulējums, kas ierobežo izlietotās kodoldegvielas pārvietošanu (paredz nepieciešamību to glabāt uz vietas), tiks mainīts, lai efektīvāk varētu izmantot kodolenerģētikā radītās iespējas (tālāka kodoldegvielas izmantošana).

Vai kodolenerģija Latvijai ir vajadzīga?

Kā rāda pieredze, sekmīgai AES projekta realizācijai  izšķiroša nozīme ir sabiedrības izglītošanai un spējai politiski vienoties par to visām iesaistītajām pusēm, pauž Zariņš.

Lai Latvija varētu gūt skaidru atbildi par kodolenerģijas izmantošanas nepieciešamību - tās iekļaušanu mūsu ģenerācijas portfelī, pirmais darbs būtu sagatavot ilgtermiņa elektroenerģijas patēriņa/piedāvājuma prognozes (vismaz tuvākajiem 20 gadiem), ņemot vērā ne tikai Latvijas situāciju, bet arī visas apkārtējās energosistēmas, kam ir vai varētu būt būtiska ietekme uz Latvijas energosistēmas darbību (piemēram: Somija, Zviedrija, Polija, u.c.), ņemot vērā dažādus iespējamos attīstības scenārijus - arī situāciju, kad Baltijas reģionam ir jādarbojas “enerģētiskās salas” režīmā. 

"Un vēl, būtu vērts apsvērt kodolenerģijas potenciāla izmantošanu siltumenerģijas ražošanai un ūdeņraža (H2) ieguvei. Ņemot vērā sagaidāmos tehnoloģiskos risinājumus, tā varētu būt izdevīga un perspektīva iespēja, kā aizstāt fosilo resursu izmantošanu un koksnes dedzināšanu. Un tad, ņemot vērā tās iespējas un izaicinājumus, ko mums dos atjaunojamo energoresursu izmantošana, iespējas uzkrāt enerģiju, “zaļā kursa” īstenošana, tautsaimniecības transformācija un ģeopolitiskā situācija – atbildīgi un kompetenti izlemt par kodolenerģētikas nākotni Latvijā," uzskata eksperts.