Dace Namsone: "Izglītības sistēma ir pārāk politizēta"
Kaut gan pēdējā laikā vairāk tiek runāts par mazo skolu slēgšanu, tā nav vienīgā Latvijas izglītības sistēmas problēma. To papildina akūts skolotāju deficīts un mācību metodiskās sistēmas trūkums, kas ļauj runāt par nopietnu krīzi visā izglītības nozarē. Kā mēs līdz šai krīzei esam nonākuši un ko vajadzētu darīt, lai visu vērstu par labu, stāsta Latvijas Universitātes Starpnozaru izglītības inovāciju centra direktore Dace Namsone.
Politiķu eksperimenti
Kā tas nākas, ka pēdējos 20 gadus Latvijas izglītība dzīvo nepārtrauktās reformās, taču izglītības kvalitāte tikai krītas?
Galvenā problēma ir tā, ka mūsu izglītības sistēma ir ļoti politizēta un šie 20 gadi sakrīt ar laiku, kad izglītībā ļoti izteikti ienāca politika. Tas ļoti izteikti redzams ne tikai izglītības sistēmas, bet arī pašvaldību līmenī, tādēļ tagad mēs esam tur, kur esam.
Katrs politiskais spēks nāk ar savām idejām un mēģina sistēmu pārtaisīt pa savam?
Ja paskatāmies, kas notiek pasaulē, varam redzēt, ka patlaban ļoti mainās izpratne par skolotāja lomu, jo mainās laikmets. Daudz ko maina tehnoloģijas un mākslīgais intelekts, un viss izglītībā notiekošais balstās pētniecībā. Tikmēr mums zinātne un pētniecība ir pabērna lomā, bet metodiskais zars, kas būtu pamatā tam, kā notiek konkrētu priekšmetu mācīšana, ir praktiski sagrauts. Piemēram, sistēmā vairs nav cilvēku, kuri būtu atbildīgi par matemātikas vai vēstures mācīšanu. Līdz ar to profesionālajā pusē vairs vispār nav nekādas sistēmas. Tādēļ, no vienas puses, metodiskā sistēma ir sagrauta un tur nekāds plānveida darbs vairs nenotiek, tikai atsevišķi centieni, bet, no otras puses, ir politiķi, kuri domā tikai neilgā ciklā, jo viņu uzdevums ir tikt atkārtoti ievēlētiem.
Bet vai tad politiķi bija tie, kuri, piemēram, vēstures mācīšanā mētājās no viena grāvja otrā - te Latvijas vēsturi vajag mācīt atsevišķi, te kopā ar pasaules vēsturi, bet te varbūt vispār kopā ar sociālajām zinībām?
Jā, tieši politiķi! Tas ir vecs stāsts, jo "nacionāļi" jau pirms laba laika uzstāja, ka Latvijas vēsture ir jāmāca atsevišķi. Tas ir spilgts piemērs, kas parāda, kā politiķi mēģina ietekmēt izglītībā notiekošo. Iznākumā, aizstāvot kaut kādas savas intereses, tikai tiek jaukta galva skolotājiem, kuri ir spiesti pielāgoties nemitīgām pārmaiņām.
Labi, par vēsturi skaidrs. Bet kurā brīdī mēs uzņēmām kursu uz to, ka eksaktās zinības vairs nav vajadzīgas?
Tās ir tiešas sekas tam, ka nav vairs nevienas metodiskas struktūras, kas šo procesu virzītu. Mēs esam pazaudējuši tādu profesiju kā izglītības metodiķis. Tas, ko tagad teikšu, izklausīsies seni, taču tajos laikos, kad es tikko sāku strādāt par ķīmijas skolotāju, bija pilnas slodzes atbalsta personāls, kas palīdzēja skolotājiem. Tie bija metodiķi, kuri strādāja gan ministrijā, gan skolotāju kvalifikācijas institūtā, gan universitātē vai zinātniski pētnieciskajā institūtā. Tieši šie cilvēki veidoja mācību grāmatas, balstoties uz pētniecības datiem un neatkarīgi no tā, kura partija tobrīd saimnieko ministrijā. Tagad tas viss ir nolikvidēts kā nevajadzīgs.
Kurā brīdī to nolikvidēja?
Tas notika pakāpeniski, jo likās, ka ir dārgi un nevajadzīgi, Kaut gan patiesībā tā ir sistēma, kas kalpo kā atbalsts skolotājiem un pastāv daudzās valstīs. Tieši caur to ienāk jaunas zināšanas, kas pašas par sevi ne no kā jau nerodas.
No malas skatoties, rodas iespaids, ka pats mācību process tiek arvien vairāk vienkāršots un prasības samazinātas...
Te mēs nonākam pie otras problēmas - pie skolotāju deficīta. Šī deficīta sekas ir nenormālas atšķirības mācīšanā. Mēs esam apkopojuši milzīgu datu masīvu, kas liecina, ka pat vienas skolas ietvaros būtiski var atšķirties mācīšanas kvalitāte. Un tās ir sekas tam, ka trūkst skolotāju. Runa ir par mācību stundās vēroto, kur mēs indentificējām sešus mācīšanas profilus. Kāpēc tas vajadzīgs? Atšķirības ir tik lielas, ka, lai veidotu atbalstu, katrai situācijai ir nepieciešama cita profesionālā pilnveide. Tādēļ šobrīd jau strādājam pie nākamā projekta, kur katram profilam mēģinam būvēt konkrētu atbalsta risinājumu.
Veidojas skolu noslāņošanās
Te mēs nonākam pie tēmas par mazajām skolām, jo droši vien lielas atšķirības varētu būt arī starp lielajām un mazajām skolām?
Mazajās skolās ir ļoti grūti strādāt uz attīstību, jo tur ir ļoti mazs cilvēku resurss. Tādas skolas parasti lepojas ar to, ka mazā skaita dēļ ir gluži kā viena ģimene, kas dzīvo kopā, taču ģimenē jau mēs parasti apzināti nestrādājam pie tā, lai uzlabotu mācīšanas metodiku. Tur ir pavisam citi mērķi. Varbūt tās sekas nav ieraugāmas jau šodien, taču ir nopietns jautājums par to, vai skolēnam tiek mazajā skolā ieliktas tādas prasmes, lai viņš būtu gatavs darba tirgū nopelnīt sev iztiku. Kādas profesijas būs vajadzīgas pēc desmit gadiem? Un vai viņš būs atbilstošs šīm profesijām?
Problēma tā, ka vajag skatīties tālāk uz priekšu, taču daļa skolotāju vēl arvien strādā tieši tāpat, kā to darīja pirms 30 gadiem, bet skolas direktors ir laimīgs par to pašu, jo nav jau, ar ko viņus aizstāt.
Neatrisinot skolotāju deficīta problēmu, šo situāciju nav iespējams mainīt. Pārējie labie skolotāji strādā ar pārslodzi, bet, strādājot ar pārslodzi, viņiem nav laika pašiem mācīties. Viņi varbūt gribētu mainīties, taču viņiem fiziski nav laika, bet pārējie vienkārši iet uz darbu. Un rezultāts tad ir ļoti atšķirīgs. Ir radīta tāda sistēma, ka pārmaiņām vienkārši nav telpas.
Tīri emocionāli jau var saprast cilvēkus, kuru bērni mācās kādā no mazajām skoliņām - skaidrs, ka vadāt viņus katru dienu uz desmit kilometrus tālu lielāko skolu ir sarežģīti...
Šī problēma jau nav tikai lauku teritorijās vien, jo arī pilsētās veidojas skolu noslāņošanās. Vienas pilsētas ietvaros dažādu skolu rezultāti var ļoti būtiski atšķirties. Ja skatāmies vidējos rādītājus, tad liekas, ka viss ir kārtībā, taču es politiķus aicinātu paskatīties arī konkrētu skolu rezultātus. Pirms gadiem divdesmit šie rezultāti bija daudz līdzīgāki. Šobrīd šīs atšķirības ir nenormālas. Un tas attiecas ne tikai uz Rīgu vien - tāpat ir arī citās pilsētas, piemēram, Jelgavā, Daugavpilī. To visu parāda centralizētie eksāmeni. Ja salīdzinām, kur rezultātos atrodas Rīgas centra elitārās skolas, kas atlasa labākos skolēnus, un kur atrodas nomales skolas, tad atšķirības ir milzīgas.
Izklausās pēc pamatīgas krīzes, kurai galu neredz, jo nekas neliecina, ka skolotāju skaits varētu pieaugt...
Neatrisinot skolotāju deficītu, nekas nemainīsies. Tas objektīvi nav iespējams, jo skolotājs ir atslēga mācīšanas procesam. Ja nav laba skolotāja, tad arī nevar būt labu skolēnu. Te jautājums ir par to, kā mēs skatāmies uz problēmu: vai nu strīdamies un dusmojamies viens uz otru, vai arī spējam paskatīties, kas notiks ilgtermiņā, ja mēs tādā garā turpināsim vēl desmit gadus. Patlaban šim jautājumam apkārt ir ārkārtīgi daudz emociju.
Algu pacelšana vien nelīdzēs
Izglītības ministrijas jaunais reformu plāns "Skola 2030" paredz skolotāju algu paaugstināšanu līdz vismaz 2500 eiro. Vai šāds solis atrisinās skolotāju deficīta problēmu un cels kvalitāti?
Noteikti nē. Protams, skolotāju algas ir jāpaaugstina, taču jautājums ir par to, vai reizē ar paaugstinājumu būs arī ļoti skaidras kvalitātes prasības. Vai līdzi nāks pietiekams atbalsts skolotājiem? Jo ar algu vien nekas nebūs līdzēts. Un noteikti ir jādomā par jaunu speciālistu piesaisti.
Pēdējie 20 gadi laikam ir diezgan daudz nodarījuši, lai skolotāja profesijas prestižs būtu zems un jauniešiem nerastos vēlēšanas izvēlēties pedagoga profesiju? Jo visiem taču skaidrs, ka skolotājs ir nabadziņš un neviens viņu par pilnu neņem...
Šādu skolotāja tēlu, iespējams neapzināti, lielā mērā ir radījusi izglītības darbinieku arodbiedrība. Man pašai sanāk strādāt ar tiem skolotājiem, kuri var un grib aktīvi darboties, es redzu daudzus pedagogus, kuri ir ieinteresēti savu skolēnu izaugsmē. Taču diemžēl mēs publiski par šādiem skolotājiem praktiski neko nedzirdam, jo priekšplānā ir vaimanoloģija. Kaut gan patiesībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri mēģina visu darīt pēc labākās sirdsapziņas.
Taču vairāk jau dzird skaļos kliedzējus, un tas savā ziņā ir izdevīgi politiķiem, kuri var izlikties, ka šiem kliedzējiem kaut ko spēj dot. Vai šī došana reāli kaut ko spēj mainīt - par to jau neviens nedomā...
Skolotājs - vīrietis vispār ir kļuvis par lielu retumu. Kā vīriešus piesaistīt pedagoga profesijai?
Pateikšu nepopulāru lietu: lai piesaistītu skolotājus - vīriešus eksaktajās zinībās, algai ir jābūt konkurētspējīgai nevis izglītības sistēmā, bet konkrētajā eksaktajā nozarē. Tātad IT speciālistu un inženieru algu līmenī. Bet tas nozīmē diferencētas algas, taču tas nav politiski populāri. Šādu risinājumu mēģināja īstenot Anglijā, jo nekā labāka jau nav - konkurences apstākļos cilvēks aizies tur, kur viņam maksā vairāk. 2500 eiro mēnešalga šo problēmu neatrisinās. Jā, jauni cilvēki skolās parādās, taču viņu skaits nav pietiekams.
Lauku reģionos papildus problēma jauno skolotāju piesaistīšanai bieži vien ir arī dzīvokļu trūkums. Ko iesākt pašvaldībai, kurai vajag jaunu skolotāju, taču nav iespējas viņam piešķirt dzīvojamo platību?
Viena daļa pašvaldību jau tomēr šo problēmu mēģina risināt. Taču jāsaprot, ka skolotāju deficītu nevarēs samazināt ar kaut kādiem vienkāršiem risinājumiem, te ir jābūt kompleksai valsts programmai, kuras sagatavošanā iesaistās vairākas ministrijas. Jābūt virknei priekšrocību, ko iegūs jaunais cilvēks, kurš izvēlēsies iet strādāt par skolotāju lauku reģionā. Vienkāršie risinājumi te ir beigušies, jo problēma ir pārāk dziļa. Līdz šim ir bijuši tikai politiski risinājumi, nevis profesionāli.
Kā aprēķināt laukumu?
Ja mēs tādā garā turpināsim, tad kā izskatīsies Latvijas izglītības sistēma pēc desmit gadiem?
Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt, jo neviens nezina, kādas izmaiņas izglītībā ienesīs mākslīgais intelekts. Nesen kopā ar kolēģiem bijām Londonā uz tehnoloģiju izstādi, kur varēja redzēt programmas, kas pēdējā gada laikā ir nonākušas ražošanā. Ir skaidrs, ka mainās mācīšanās veids, jo tagad ir pieejamas adaptīvās mācīšanas metodes, kas ļauj tev pašam iet uz priekšu, atbilstoši konkrētiem rezultātiem. Ir mācīšanas veidi, kas balstīti uz atgriezeniskās saites saņemšanu. Piemēram, angļu valodā ir pieejams vēstures mācīšanas rīks - saruna ar Vinstonu Čērčilu. Turklāt atbildes, ko šādā sarunā sniedz mākslīgais intelekts, nav tādas, kā namu pārvaldes robotam, bet tā tiešām ir dzīva un raita saruna. Šādā veidā mākslīgais intelekts palīdz saprast, kā funkcionē vēsture. Nākamais solis ir virtuālā realitāte, kas ļauj iejusties kādā noteiktā laika periodā. Šajās tehnoloģijās tiek ieguldīta liela nauda un tās strauji attīstās. Jautājums tikai, cik ātri tās būs pieejamas latviešu valodā. Kaut gan tagad jaunieši diezgan brīvi jūtas arī angliskajā vidē...
Jāsaprot, ka patlaban tiešām mainās laikmets un, ja kādam liekas, ka kaut ko nozīmē viņa 30 gadu pieredze, tad tā tas nebūt vairs nav.
Ir skaidrs, ka mainīsies arī darba tirgus, un patlaban ir jādomā par to, kādas profesijas būs pieprasītas pēc desmit gadiem. Taču jautājums, ko jāuzdod arī vecākiem - vai mēs saviem bērniem iemācam iemaņas, kas būs vajadzīgas pēc šiem desmit gadiem? Bet par to, riņķojot savu emociju orbītā, mēs pat neizdomājamies. Un, ja ilgtermiņa domāšanas vietā mums ir tikai īstermiņa aktivitātes, tad kopējā aina ir diezgan bēdīga. Faktiski jau mēs, gluži kā padomju laikos, dzīvojam lozungos. Vārdos sakām, ka mums ir vajadzīga nākotnes sabiedrība, taču realitātē izveidojam vien kārtējo darba grupu.
Izskatās pēc apburtā loka, jo par profesionālu skolotāju atbalsta grupu veidošanu vajadzētu domāt politiķiem, taču viņiem svarīgāka ir pašu uzvara nākamajās vēlēšanās...
Tieši tā, jo politiķiem būtu jāpieņem lēmums, taču tas nav viņu interesēs. Te atliek tikai paļauties uz medijiem, kuriem vajadzētu uzdot politiķiem nepatīkamus jautājumus. Tagad Izglītības ministrija ir izstrādājusi jaunu izglītības programmu, taču kāds atbalsts ir paredzēts tās ieviešanai? Viens piemērs. Decembrī vienā lielā skolā diagnosticējām problēmu - vesela 6. klase neprot aprēķināt laukumu. Kādi tiek piedāvāti risinājumi? Dosim vairāk apmācību materiālus! Uzliksim vēl vienu pārbaudes darbu! Aizsūtīsim skolotāju uz kursiem! Lūk, šādus risinājumus piedāvā politiķu radītā sistēma. Un tagad, lūdzu, pasakiet, kurš no šiem risinājumiem palīdzēs konkrētās klases skolēniem iemācīties aprēķināt laukumu!
Baidos, ka precīzi neviens.
Tieši tā, jo mēs subjektīvus pieņēmumus pasludinām par patiesību un attiecīgi rīkojamies, tā vietā, lai ievāktu papildus datus par konkrēto problēmu. Un problēma te ir mācīšanas kvalitāte, jo konkrētajā klasē tā nav devusi rezultātu. Tātad ir nepieciešama cita veida mācīšana. Bet praksi būs iespējams mainīt vien tad, kad mēs būsim noskaidrojuši šo problēmu, skolas vadība būs gatava to risināt un būs atbalsta personāls ar dziļākām zināšanām, lai varētu skolotājam palīdzēt - varbūt pamēģini mācīt šādi, bet pēc nedēļas kopā paskatīsimies, vai ir izdevies. Jo ir skaidrs, ka ar līdzšinējām metodēm bērni laukumu aprēķināt nav iemācījušies. Un tā nebūt nav kāda no mazajām skolām! Vienkārši skolotāju deficīta apstākļos direktoram nav izvēles - kāds skolotājs ir, ar tādu jāiztiek. Jaunu mācību materiālu atvešana te neko nemainīs, te ir jautājums par iedziļināšanos, par jaunu zināšanu ienākšanu, datu ievākšanu un izmantošanu. Ja turpināsim balstīties tikai uz subjektīvo pieredzi, nevis uz datiem, tad nekur netiksim.
