Kur aiziet un ko redzēt? Līgavas pūrs Daugavpilī, Zūdošie laiki Siguldā un Kurzemes un Lietuvas ķēniņi Rīgā: izstāžu ceļvedis

Vēstures pieskārienu varam izbaudīt arī Siguldā, kur aplūkojama mākslinieces Ditas Lūses personālizstāde “Zūdošie laiki”, iedvesmu kurai viņa smēlusies pagājušā gadsimta melnbaltajās fotogrāfijās, bet Rēzeknes “Gora” Mākslas galerijā keramiķe Līgas Skariņas pēta Latvijas teritorijā sastopamos mālus, to ģeoloģiskos toņus un pustoņus, vēstos par savu ciešo emocionālo saikni ar šo zemes materiālu.

* Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pagaidu telpās (Brīvības bulvārī 32, Rīgā) līdz maija beigām aplūkojama jauna izstāde “Kurzemes un Zemgales hercogiste un Lietuvas dižkunigaitija (1561.–1795. g.)”, kuras sagatavošanā un izveidē ar materiāliem piedalījušās 28 atmiņas institūcijas un privātpersonas no sešām valstīm – Lietuvas, Latvijas, Zviedrijas, Vācijas, Francijas un Ukrainas. Šīs starptautiskās izstādes mērķis ir iepazīstināt muzeja apmeklētājus ar Kurzemes hercogistes un Lietuvas dižkunigaitijas vēstures savstarpējiem saskarsmes punktiem un abu valstu atstātajām pēdām kultūrvēsturiskajā vidē, tuvāk pievēršoties laikmeta politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, robežas veidošanai, Kurzemes muižniecības ietekmei uz dzīvi pierobežā, kā arī baznīcas organizācijas īpatnībām. Izstādes veidotāji vēsta:

“Divu radniecīgu tautu – latviešu un lietuviešu – vēsturē ir bijis gan daudz kopīga, gan arī atšķirīga. Viduslaikos mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorija nonāca katoļu baznīcas institūciju pakļautībā, un tika izveidota Livonija – jauna teritoriāli politiska struktūra ar vairākiem varas centriem, no kuriem spēcīgākais bija Vācu ordeņa Livonijas atzars. Savukārt lietuviešiem 13. gadsimtā izdevās izveidot savu valsti un sekmīgi atvairīt Vācu ordeņa iebrukumus. Līdz ar dinastiskām laulībām 14. gadsimta beigās aizsākās ciešāka Lietuvas un Polijas sadarbība, kas 1569. gadā Ļubļinā rezultējās Polijas-Lietuvas kopvalsts jeb Abu Tautu republikas (Žečpospoļitas) izveidošanā.

Livonijā, atšķirībā no Lietuvas, neizdevās izveidot spēcīgu centralizētu varu. Reformācija un maskaviešu iebrukumi 16. gadsimta vidū noveda pie Livonijas sabrukuma un jaunu laicīgu jeb sekulāru valstisku veidojumu rašanās. Pēdējais Vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs Gothards Ketlers kļuva par pirmo Kurzemes un Zemgales hercogu. Viņš 1561. gadā parakstīja Pakļaušanās līgumu (Pacta subiectionis) ar Polijas un Lietuvas valdnieku Sigismundu II Augustu, kurš pieņēma livoniešu pakļaušanos kā Lietuvas dižkunigaitis. Līdz ar Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanu bijušie ienaidnieki kļuva par vienas politiskās kopības locekļiem, lai arī ar atšķirīgu statusu un varas organizāciju.”

Izstādē skatāmi 16., 17. un 18. gadsimta Lietuvas dižkunigaišu un Polijas karaļu, kā arī Kurzemes un Zemgales hercogu un muižnieku portreti, dokumenti, zīmogi, medaļas, monētas, kartes, grāmatas, baznīcu interjera detaļas un dažādi sadzīves priekšmeti – gan oriģinālā, gan kopijās. Vairums oriģinālo eksponātu nāk no LNVM krātuvju dzīlēm, bet atsevišķi interesanti priekšmeti atceļojuši arī no Lietuvas, piemēram, Kurzemes pirmā hercoga Gotharda Ketlera vecākās meitas Annas portrets, kas glabājas Lietuvas Nacionālajā mākslas muzejā.

Izstādes informatīvais kodols tapis Šauļu (Lietuva) muzejā “Aušra” sadarbībā ar LNVM un Latvijas Valsts vēstures arhīvu, bet tajā redzamas vēsturiskas liecības arī no Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja, Vitauta Dižā Kara muzeja, Nacionālā muzeja Lietuvas dižkunigaitijas valdnieku pils un Pakrojas novada Zemgales muzeja.

Izstādē “Kurzemes un Zemgales hercogiste un Lietuvas dižkunigaitija (1561.–1795. g.)” paredzēti arī vairāki pasākumi. Tā sestdien, 10. februārī, pulksten 12:00 notiks ekskursija izstādes kuratores Dr. hist. Mārītes Jakovļevas vadībā. Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā (Pils ielā 4, Rēzeknē) līdz 8. aprīlim var skatīt Līgas Skariņas izstādi “Māls”, kas  tapusi kā pētījums par Latvijas teritorijā sastopamajiem māliem, to ģeoloģiskajiem toņiem un pustoņiem un vēsta par mākslinieces ciešo emocionālo saikni ar šo zemes materiālu.

Izstāde atklāj spēku, ar kādu izpausties mēdz gadu desmitiem krātas domas, emocijas un briedināta izpratne par dabas un personības radošo saskarsmi. Savu darbu jaunāko ekspozīciju  keramiķe Līga Skariņa pavada ar atziņu: “53 gadus ikdienas man rokās ir šis zemes materiāls. Ar mālu esmu mācījusies iepazīt, izprast sevi un Kosmosu. Sajust procesu un rezultātu, baudīt meditatīvo nodarbi un sakārtot domas. Māls kā medijs man ļauj tēlaini izjust dabu, pietuvoties tās esībai un apzināties sevi. Māls ir manā DNS.”

Mākslas zinātniece Aiga Dzalbe par ekspozīcijas vēstījumu stāsta: ”Izstāde tapusi kā pētījums par Latvijas teritorijā sastopamajiem māliem. Nemanot pētījums pārvērties par stāstu – jaudīgu vēstījumu, kas uztverams, vienlīdz aktīvi izmantojot gan ķermeņa maņas, gan prātu, gan arī personisko un kolektīvo atmiņu pieslēgumus. Ekspozīcijā vienotā veselumā iekļaujas dažādas vizuālās izteiksmes formas: instalācijas, gleznas un fotogrāfijas. To visu centrā ir zeme, kas, kā zināms, pārstrādā neaptveramu un nekontrolējamu informācijas daudzumu, glabā sevī bezgalīgi daudz pagātnes nogulšņu, kas baro nākotni. Zemes sastāvdaļa ir arī māls, no kura top formas un tēli, trauki, tai skaitā – cilvēks, saskaņā ar Bībeli.”

Izstādes autore Līga Skariņa ir dzimusi 1959. gadā Barkavā. 1978. gadā viņa absolvēja Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, lai vēlāk turpinātu studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. Līga Skariņa ir viena no Latvijas redzamākajām keramiķēm, Latvijas Mākslas akadēmijas Keramikas katedras asociētā profesore; aktīvi piedalās vietējās un starptautiskās izstādēs un simpozijos, regulāri rīko personālizstādes. Viņa ir saņēmusi vairākas nozīmīgas balvas, tostarp Latvijas gada dizaina balvu 2019. gadā, Sniega dizaina konkursa balvas Kagā (Japāna) 2007., 2015. un 2019. gadā. Viņas radošo pieeju raksturo enerģiska aizrautība ar keramikas materiālu specifisko īpašību izzināšanu un prasme tajos precīzi izteikt dabas tēlus un sajūtas, kā arī vēlme paplašināt vizuāli plastisko valodu ar līdzcilvēkiem nozīmīgiem stāstiem. Sīkāk internetā: www.latgalesgors.lv.

* Daugavpils Vienības nama Tradīciju mājā (Rīgas ielā 22a, ieeja no Saules ielas puses) līdz 1. martam skatāma izstāde “Latgales līgavas pūra lāde”, kurā var uzzināt, kādus priekšmetus 19. gadsimtā jaunas meitas, iziedamas pie vīra, bija likušas savā līdzi ņemamajā pūra lādē, kā arī noskaidrot kāda nozīme bijusi katrai pūrā ieliktajai lietai un kur tā tikusi izmantota.

Tradīciju mājas vadītāja Baiba Pankjāne stāsta: “Noteikti liela daļa no mums zina, ka jaunas meitas pūrā tiek likti pašas meitas adīti cimdi un zeķes. Ar to mēs vēl mūsdienu kāzās nereti saskaramies, kad līgava kāzu laikā apdāvina viesus ar adītiem cimdiem un zeķēm. Tomēr ir daudz dzīvei nepieciešamu lietu, ko Viduslatgales jaunās meitas tālajā 19. gadsimtā lika savā pūra lādē. Tāpēc aicinām kopīgi „izvēdināt” pūru un aplūkot tā saturu.”

Latgales līgavas pūra ekspozīcijā apkopoti vairāk nekā 100 dažādi priekšmeti. Sīkāk internetā: www.vnfestivals.lv.

* Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā (Akadēmijas ielā 10) līdz 17. martam apskatāma izstāde “Krāsainā auduma vēsture”, kas tapusi sadarbībā ar interjera audumu salonu “Ticians”.

“Ticians − vārds, kas raisa asociācijas ar vēlīnās renesanses smalko toņu meistaru venēcieti Ticiānu Večelio un viņa gleznām. Ticiāns Večelio ir viens no retajiem vecmeistariem, kura talants tika atzīts jau viņa dzīves laikā. Ne velti arī mūsu interjera audumu salonam esam izvēlējušies nozīmes ziņā ietilpīgu un spēcīgu vārdu – “Ticians”, jo audumus mēs uztveram kā mākslas darbus,” teikts izstādes pieteikumā. Audumu salons šajā izstādē iepazīstina ar audumiem, kas ietver izcilu vizuālo, sajūtu un komforta kvalitāti, audumus, kas iemieso gan laikmetīgās tendences, gan kultūrvēsturiskās tradīcijas.

Izstādes veidotāji pārliecināti, ka ar audumiem, līdzīgi kā ar gleznām, var veidot sarunu. Pieskarties un sajust. Novērtēt niansētos pustoņus un krāsu sulīgumu, smalkus ornamentu zīmējumus un krāšņus izšuvumus, pārsteidzošus un nepieradinātus materiālu salikumus. Sajust, kā audums uzrunā un savaldzina.

Salona “Ticians” kolekcijās ir pārstāvēti pasaulē atzīti tekstila dizaina zīmoli. Izstāde papildināta ar salona dizaineres gleznotājas Patricijas Tiknuses gleznām. Jāpiebilst, ka salons “Ticians” piedalījies Latvijas Republikas Saeimas, Valsts prezidenta kabineta Rīgas pilī, Rīgas Jūgendstila muzeja un Kuldīgas novada muzeja, “Baltic Beach Hotel” un citu interjeru iekārtošanā. Sīkak internetā: www.jvmm.lv.

* Savukārt Siguldā, kultūras un mākslas telpā “Siguldas devons” (Pils ielā 10), līdz 2. martam skatāma mākslinieces Ditas Lūses izstāde “Zūdošie laiki”, kurā māksliniece vēlas mudināt skatītāju aizdomāties par tiem pavedieniem, kuri katru no mums saista ar iepriekšējām paaudzēm un veido mūs tādus, kādi esam šodien. Viņa stāsta:

“20. gadsimts ir melnbaltais laikmets. Valstis radās un zuda, cilvēki slepkavoja un glāba cits citu. Notikumi satricināja pasauli pašos pamatos, un atmiņas par tiem gandrīz visa gadsimta garumā ir iemūžinātas melnbaltos attēlos. No sākuma – maigi klusinātos sēpijas toņos kā mana vecvectēva fotogrāfija, kad viņš kā Tērbatā izglītojies latviešu zemnieka dēls un impērijas ierēdnis gadsimta sākumā kā mikrobiologs vadīja vakcinācijas serumu izmēģinājumu laboratoriju Aizkaukāzā. Un tad trīsdesmito gadu fotogrāfijas, šķietami tik bezrūpīgas, bet ar drūmo priekšnojautu, ko nākotni zinošais skatītājs saskata un jūt līdzi smaidošajiem, kurus gaida vēl neapjausts izmisums. Un gadsimta vidū – sērkociņu kastītes izmēra attēli, kuros smaidi un sejas iznira uz fotopapīra pašu mājas aptumšotajā istabā, vēstot par zaudējumiem un prieku par doto iespēju dzīvot tālāk. Pēc tam dzīves turpinājums – jauna audze un jaunas attiecības, un bērni, kuri mantos iepriekšējo paaudžu pārdzīvojumus, un, skatoties attēlos, mēģinās iejusties citas paaudzes sajūtās.

Tāpat kā to daru šodien caur saviem darbiem – mēģinu iztēloties, ko mani radinieki tajā laikā domāja un juta. Daļēji man palīdz dzirdētie stāsti un no vecvecākiem mantotās atmiņas. Bet daļēji tā ir arī mana iztēle, mēģinājumi iejusties, projicēt savas sajūtas. Katrs no šiem attēliem, no kuriem daži ir gadsimtu seni un kuru fragmentus esmu izvēlējusies ieaicināt savās gleznās, ir daļa no tās tēlu sistēmas, kas ir veidojušas nākamo paaudžu, arī manu pasaules uztveri.

Mani nodarbina tas, kā mūsu vecāku pārdzīvojumi ietekmē mūs. Kaut arī šo izstādi neesmu iecerējusi kā ģimenes albumu, tomēr neizbēgami mana personīgā pieredze ir manu darbu avots. Daļa no vērtību sistēmas, ko esmu saņēmusi mantojumā, balstās uz daudzajām vēstulēm, ko divi jauni cilvēki, mani vecvecāki, rakstīja viens otram kara laikā, esot tālu un nošķirti viens no otra, bieži izmisumā un nelaimē. Trīs valodās rakstītās vēstules noturēja mīlestības pavedienu un ir saglabājušās kā taustāms simbols savstarpējam atbalstam, cieņai un mīlas pilnām attiecībām vairāk nekā pusgadsimta garumā. Caur šo vēstuļu prizmu nākamās paaudzes vērtē attiecību patiesumu un dziļumu.”

Gleznotāja Dita Lūse ir vidējās paaudzes māksliniece, kura izglītojusies Latvijā, Dānijā un ASV. Viņas radošajā krājumā ir gandrīz četrdesmit personālizstāžu. Sīkāk internetā: www.sigulda.lv.