LU rektora vēlēšanas: Gundara Bērziņa prioritātes ir zinātniskā izcilība un studentu panākumi

Kas ir mūsdienīga universitāte, un cik tam atbilst LU?

Mūsdienīga universitāte ir universitāte, kas fokusējas uz studentiem, kurā ir pieejamas jaunākās tehnoloģijas un inovācijas pētniecībai, un arī universitātes infrastruktūra ir tāda, kurā mūsdienu studenti vēlētos mācīties. Vai LU tam atbilst? Es teiktu, ka LU ir ceļā uz to. Mums top jauns korpuss Torņakalnā un lēnām virzāmies uz jaunu, mūsdienīgu vidi universitātē. Vide ir ļoti svarīga, lai būtu atmosfēra, kurā cilvēks vēlētos mācīties. Arī tehnoloģijām ir ļoti liela nozīme, jo tas motivē studentus mācīties. Ir jāmaina mācību process. Pašreizējā situācijā, kad zināšanu pieejamība ir praktiski bezgalīga un, izmantojot tehnoloģijas, zināšanas ikvienam ir pieejamas, kas tad ir tā pievienotā vērtība, ko universitāte var dot? Tas ir jautājums, kuram mums ir jāatrod atbilde.

Minējāt mācību procesu maiņu. Ko ar to domājāt? Kādas izmaiņas būtu nepieciešamas?

Tās ir atspoguļotas manā programmā. Pirmkārt, tā ir zinātniskā izcilība, otrkārt - studentu panākumi. Lai studenti, kas pabeidz mūsu universitāti, tiešām sasniegtu panākumus. Mēs neesam tāpēc, lai sniegtu informāciju, bet gan, lai mūsu studentiem būtu panākumi pēc augstskolas beigšanas. Tā ir obligāta prioritāte, ko redzu. Tāpat akadēmiskā personāla izcilība, jo panākumus gan zinātnē, gan mācību procesā var gūt tikai tad, ja akadēmiskais personāls ir izcils un motivēts. Pasaulē universitātes tiek vērtētas tieši pēc tā, cik nozīmīgu zinātnisko ieguldījumu tās sniedz. Ja Latvijā vairāk vērtē to, kādu labumu universitātes sniedz ekonomikai, savukārt studenti vērtē savu pieredzi, tad pasaulē vērtē pēc tā, kāda ir zinātniskā izcilība, kādu pienesumu universitāte sniedz zinātniskajā telpā. Kāpēc tas Latvijai ir svarīgi? Protams, svarīgi ir tas, lai universitāte ekonomikai nodrošinātu nepieciešamos speciālistus, bet, lai saglabātu talantus Latvijā, ir jābūt vietai, kur talanti var attīstīties. Tiem talantiem, kas rada jaunas zināšanas, ir jāatrodas izcilā vidē, viņi meklē izcilas vietas. Tas ir iemesls, kādēļ bieži vien jaunieši brauc prom no Latvijas, jo meklē šādas izcilas vietas. Ja Latvijā tādas vietas nebūs, tad noturēt gudros jauniešus būs ļoti sarežģīti.

Infrastruktūras attīstība arī ir prioritāte, jo, kā jau minēju, videi ir milzīga nozīme jauniešu piesaistē un motivācijā. Ļoti skaidrs pārvaldības modelis. Labs pārvaldības modelis, kas balstīts skaidros principos pārvaldības ekselencē, ir kritiski svarīgs, lai realizētu iepriekš nosauktās prioritātes.

Tāpat ir nepieciešama finanšu stabilitāte, kas motivētu un nodrošinātu labu atalgojumu. Lai personāls nebūtu neapmierināts ar savu atrašanos universitātē, stabils finansējums akadēmiskajam un kopumā universitātes personālam ir kritiski svarīgs.

Es arī uzskatu, ka universitātes atpazīstamībai ir svarīga loma. Mūsdienās atpazīstamība, nepārtraukta komunikācija, atvērtība jaunajā vidē, īpaši sociālajos tīklos, ir ļoti sarežģīta. Mums ir jābūt atvērtiem uz sadarbību, komunikāciju. Tā ir viena no prioritātēm.

Galvenā prioritāte ir būt par Baltijā modernāko klasiskā tipa zinātnes universitāti.

No valsts puses arvien biežāk izskan uzstādījums augstskolām par valstij nepieciešamā darbaspēka sagatavošanu. Kā, jūsuprāt, to visveiksmīgāk realizēt?

Studentu panākumi balstās pieejā, ka mēs universitātē ne tikai sniedzam zināšanas, bet veidojam studentu pieredzi. Atslēgas vārds ir studentu pieredze, kas ir studiju procesa gaitā iegūtā darba pieredze - prakšu vadība. Otrkārt, ir zinātniskā darba pieredze, studentu maksimāla iesaiste zinātniskajos projektos studiju procesa laikā. Un, treškārt, ir dažādu sociālo pasākumu pieredze, starptautiskā pieredze. Darbs dažādās atbalsta sistēmās, piemēram, projektos, kas saistīti ar dažādām valsts iniciatīvam. Mērķis būtu perfekts CV vai "LinkedIn" profils pēc studiju beigām, kur students var atrādīt savu pieredzi dažādos projektos, pieredzi zinātniskajā, pētnieciskajā darbā un darba pieredzi. Tādā veidā tiek maksimizētas studentu izvēles iespējas pēc studiju procesa. Tas arī ir galvenais uzdevums, lai studentam būtu maksimāli daudz izvēles iespēju, ko darīt tālāk. No lēmumu pieņemšanas teorijas viedokļa, ja mums nav izvēles, tad tā ir sliktākā situācija, kāda iespējama. Ja esi investējis trīs gadus augstākajā izglītībā un ņem pirmo darbu, kas pagadās, jo citu variantu nav, tas ir sliktākais iespējamais variants. Ir jābūt tā, ka students pēc augstskolas beigšanas var izvēlēties no darbiem to, kas visvairāk atbilst viņa interesēm, redzējumam par savu nākotni, un students ir sakrājis savu pieredzi un zināšanas, kas to ļauj izdarīt. Zināšanas ir visam pamatā, bet papildus tām mēs sniedzam arī prasmes un kopā ar pieredzi kompetences. Tas arī nodrošina izvēles iespējas.

Kas līdz šim ir traucējis universitātei izmantot šādu pieeju, un kā jūs to panāksiet?

To ir traucējis nepārdomāts pārvaldības modelis. Piemēram, šobrīd universitātē nav konkrēta cilvēka, kura uzdevums būtu vadīt studentu pieredzi. Tādas funkcijas nav un nav neviena atbildīgā, kurš būtu atbildīgs par konkrētā studenta pieredzi. Tas ir traucējis, ka šāda funkcija nav ietverta pārvaldības modelī.

Tāpat ir nepieciešams nedaudz mainīt mūsu regulējumu, strādājot ar Izglītības un zinātnes (IZM) ministriju. To esmu gatavs darīt. Ir jāievieš princips, kas daudzās pasaules valstīs ir jau standarts, ka ir pamatizglītība un papildu izglītība. Tas nozīmē, ka studiju procesa laikā students iegūst divas izglītības. Mūsu Latvijā ir tik maz, un, ja specializēsimies ļoti šaurā virzienā un pēkšņi izrādīsies, ka šis konkrētais šaurais virziens Latvijā nav pieprasīts un nav darba iespēju, tad būs jābrauc prom. Tādējādi mēs studentam ļoti sašaurinām izvēles iespējas pēc studiju procesa. Tādēļ pamatzināšanas un papildu zināšanu kopums ir kritiski svarīgs, lai studiju procesā juridiski būtu divu zināšanu apmācību virzienu iespēja. Šobrīd tādas iespējas īsti nav, un esmu gatavs to mainīt, lai jaunajās studiju programmās būtu iespējas iegūt, piemēram, ķīmijas zināšanas un daļējas zināšanas arī, piemēram, fizikā. Iespējams, šādam mācību procesam būs nepieciešami četri gadi, jo parasti šāda pieeja ir valstīs, kurās ir četru gadu augstākā izglītība. Mūsu kā zinātnes universitātē šādas divu izglītību studijas, kas būtu gan bakalaurs, gan maģistrs, varētu būt pieci gadi. Zinātnes universitātes uzdevums ir "iet dziļumā", tādējādi būtu divas izglītības bakalaurā un dziļāka specializācija maģistrā.

Uzsverot universitātes zinātnisko virzienu, vai plānojat papildu atbalsta pasākumus doktorantūras studijām?

Doktorantūra ir īpaša prioritāte, jo doktoranti dod iespēju attīstīt akadēmisko personālu uz vietas Latvijā. Tas atkarīgs, protams, no zinātnes nozarēm, bet profesionāļi var aizstāt tikai nelielu daļu studiju procesā, ir nepieciešama pētnieciskā un zinātniskā komponente zinātniskajām universitātēm. Doktorantūras skolas attīstību kā atsevišķu projektu redzu kā kritiski svarīgu. Mans redzējums nedaudz atšķiras no pašreizējās pieejas universitātē, ka doktorantūras skola būtu daudz vairāk integrēta fakultātēs ar zinātnes virzieniem vai pētniecības institūtos. Pētniecība notiek tur, kur ir laboratorijas, zinātnieki, reālais darbs. Doktorantūras skola ir faktiski kā virsveidojums, finanšu piesaistes un efektīvas pārdales institūts. Uzdevums ir veidot atbalsta sistēmu jaunajiem zinātniekiem, cīnīties par finansējumu un to efektīvi novirzīt pie studentiem un jaunajiem pētniekiem, tādā veidā integrējot viņus pētniecības projektos un reālos pētījumos. Piemēram, dabaszinātnēs tās ir laboratorijas, bet, piemēram, humanitārajās zinātnēs - arhīvi, lauka pētījumi. Kritiski svarīgs ir atbalsts finansējuma novirzīšanai pie pētniekiem un darba organizācija, kā mēs sasniedzam rezultātu pētījumos. Doktorantūras skola ir kā virsvadītājs un finansējuma piesaistītājs doktorantiem, bet ir nepieciešama aktīva sadarbība ar laboratorijām.

No IZM pēdējā laikā ir izskanējis apgalvojums, ka doktorantu skaits Latvijā ir zems. Kāds ir jūsu redzējums, kā universitāte varētu to manīt?

Doktorantu skaits Latvijā bija liels tad, kad bija specialās stipendijas doktorantiem. Kamēr bija ļoti skaidrs atbalsta mehānisms, kā cilvēki varēja savienot darbu ar doktorantūru, tikmēr bija viss kārtībā. Tāpat, ja ir liels pētniecības projekts un no tā finansējuma var maksāt atalgojumu doktorantiem, arī tur ir doktoranti.

Problēma ir tā, ka nav stabila finansējuma doktorantu apmācībai, un tādēļ esam nonākuši situācijā, ka doktorantu trūkst. Kamēr šo jautājumu sistēmiski neatrisinās, būs sarežģīti. Pasaulē doktorantiem parasti piedāvā stipendijas, jo doktoranti jau ir tie, kas nodrošina augstskolām zinātnisko izaugsmes potenciālu, tādēļ ir izdevīgi maksāt. Rezultātā zinātnes attīstība ir cieši saistīta ar doktorantūru. Mans redzējums ir tāds, ka ir jārada ļoti konkrēti motivējošie mehānismi, lai zinātnieki būtu maksimāli ieinteresēti piesaistīt doktorantus savos projektos, izdalot viņiem finansējumu. Tas arī šobrīd notiek. Sekmīgi tas notiek tajās institūcijās, kas ir atradušas dažādus projektu veidus, piesaistot finansējumu no Eiropas, kur ne tik daudz maksā pašam zinātniekam, bet viņa piesaistītajam doktorantam. Tas ir vēl viens veids, kā to darīt, nevis tikai prasīt no valsts finansējumu šim mērķim. Ir aktīvi jāstrādā ar Eiropas Savienības projektu piesaisti, kas ir tieši paredzēta doktorantu finansējuma nodrošināšanai.

Tātad ir Eiropas finansējums, valsts finansējums, un trešā lielā finansējuma grupa ir zinātnes projektiem to piesaistīt no industrijām. Mēs kā universitāte šobrīd kritiski atpaliekam industriālā finansējuma piesaistē. Piemēram, Tartu Universitāte ir piesaistījusi gadā 25 miljonus eiro industriālo finansējumu, mums ir tik tikko viens miljons. 25 miljoni eiro ir gandrīz viss finansējums studijām, kas nāk no IZM. Kāda nauda varētu nonākt pie pētniekiem, ja mums izdotos sadarboties ar industriju. Igauņi sadarbojas ne tikai ar vietējo, bet arī ar pasaules industriju, nodrošinot pētījumus. Rektoram šajā virzienā būtu jāstrādā ļoti aktīvi. Ar industrijas pētījumiem strādā neliels skaits akadēmiskā personāla un liels skaits doktorantu, kā rezultātā visiem ir labs atalgojums, visiem ir iespējas labi pelnīt un attīstīt savu zinātni un uz pētījuma pamata arī nodrošināt sava doktorantūras darba aizstāvēšanu. Tas būtu virziens, pie kura aktīvi jāstrādā.

Kā būtu jāizskatās pētnieciskajai bāzei pēc fakultāšu reformas? Vai, jūsuprāt, būtu nepieciešamas izmaiņas pētniecības institūtu skaitā?

Es institūtus redzu kā šauru, specializēto zinātņu virzienu attīstītājus. Ja institūts var nodefinēt, kāda konkrēti ir tā niša, redzējums pievienotajai vērtībai zinātnei Latvijā, Eiropā, pasaulē, ir kontakti un iespējas piesaistīt finansējumu, cilvēkus, tad tie vienmēr strādā labi un tad tie rada pievienoto vērtību. Mūsdienās struktūrvienība pati par sevi ir labi, bet tas nenodrošina rezultāta iegūšanu.

Ja raugāmies no organizatoriskā viedokļa, tad jebkurai struktūrvienībai ir jēga pastāvēt, ja tā nodrošina sinerģiju un iekļaujas kopējā pārvaldības modelī un sniedz pievienoto vērtību. Ja tiek izpildīti šie nosacījumi, tad esmu par visu institūtu saglabāšanu. Nav jālikvidē labi strādājošas sistēmas, tas vairāk bojā zinātniskos rezultātus, nemotivē cilvēkus, bet ir jāmāk atrast sadarbības modelis. Tas ir sarežģītākais jautājums.

Sarežģīti ir izveidot strādājošu sadarbības modeli, kas bija lielākā problēma pagājušajā akreditācijā. Galvenais trūkums LU nebija zinātniskais sniegums, bet gan sadarbības modeļa trūkums starp institūcijām. Nav skaidri nodefinēts sadarbības modelis četrās lielajās zinātnes nozarēs, tāpēc vērtējums bija zemāks nekā citiem. Tas ir jāatrod, jo mehāniski, saliekot kaut ko kopā vai atdalot, tas neradīsies.

Kā jūs saredzat šo sadarbības modeli?

Lai to izstāstītu, būtu nepieciešama vēl viena intervija, jo būtu detalizēti jāpievēršas tam, kā veidojas sadarbības modeļi. Mūsu problēma kopumā ir tāda, ka, kamēr ir finansējums, visi sadarbojas. Kamēr kāds maksā, tikmēr mēs sadarbojamies. Tas šobrīd LU strādā labi, bet nav sistēmas. Ir koleģiālās institūcijas, zinātnes padomes, kurās tas tiek spriests, bet jebkurā gadījumā finansējumu piesaista indivīdi un nepastāv modelis, kā viņi sadarbojas savā starpā. Šajā gadījumā ir lielas atšķirības starp nozarēm, un uzskatu, ka šobrīd universitātei vienotu modeli nevar izveidot, jo tradīcijas ir ļoti dažādas, nozaru specifikas ir dažādas. Mans uzdevums būtu lielo struktūrvienību ietvaros atrast viņiem atbilstošu sadarbības modeli. Tas ir jādara kopā. Es meklēšu sadarbības modeli atbilstoši zinātnes nozares specifikai. Labā ziņa, ka to tagad ir mazāk - ir humanitārais, sociālais, dabas zinību un pedagoģijas. Un tad tas būs divu līmeņu, vispirms atrast sadarbības modeli lielajā blokā, kā viņi sadarbojas, un tad meklēt modeli, kā sadarbību veidot starp blokiem. Viens modelis visiem nestrādās. Mūsu unikalitāte ir dažādība, un, tikko mēģināsim mehāniski kaut ko vienādot, tā nekas nestrādās.

Kā vērtējat iekšējās konsolidācijas procesu LU, pāreju uz samazināto fakultāšu skaitu? Vai piedāvāsiet kādas izmaiņas?

Šobrīd man nav satraukuma par humanitārajām un sociālajām zinātnēm, jo ir skaidrs, kāpēc tas tā ir izveidojies.

Mani mazliet satrauc lielais sešu fakultāšu apvienojums, kur divas trešdaļas no universitātes veidojas vienā struktūrvienībā. Redzu, ka šajā jautājumā varētu būt lieli izaicinājumi, īpaši sadarbības modeļa aspektā, kas būs jāatrod. Tas viss ir jāvērtē no prizmas, ar kuru sadarbības modeli ir lielākā iespēja nodrošināt zinātnes ekselenci.

Rīgas Tehniskā Universitāte sāks izmēģināt institucionālā finansēšanas modeļa ieviešanu. Vai LU arī ir tam gatava?

Universitāte šo jautājumu nav apspriedusi. Par institucionālo finansēšanas modeli mēs esam gatavi vienoties ar IZM, kādu rezultātu ministrijai piedāvāt vairākās kategorijās - zinātniskajā kategorijā, studiju kategorijā utt. Mums ir jāsagatavo konkrēts piedāvājums, ar kuru tad doties uz ministriju un vienoties.

Tas būs viens no pirmajiem uzdevumiem jaunajam rektoram, nekavējoties jārada piedāvājums, ko piedāvāt IZM, lai vispār varētu saņemt šo finansējumu. Pretējā gadījumā paliksim bez. Universitātei šobrīd nav piedāvājuma, kas būtu saskaņots, piemēram, ar studentiem. Par šo piedāvājumu ir jārunā ar katru no nozarēm, ar katru zinātnes grupu, uz kādu rezultātu mēs virzāmies, par kādiem skaitļiem mēs varam vienoties un kā mēs paaugstinām kvalitāti. Ja RTU pie šī piedāvājuma strādā jau vairāk nekā gadu, tad LU tas būs jāizdara trīs mēnešu laikā.

Kas līdz šim ir traucējis darbu pie piedāvājuma izstrādes un saskaņošanas?

Vismaz ar mums tas nav apspriests, varbūt ir jau sākts darbs pie piedāvājuma izstrādes. Man par to nav informācijas. Domāju, kā tā nebija prioritāte.

Pēdējā laikā publiskajā telpā izskanējušas diskusijas par to, kāpēc Latvijas augstākās izglītības iestādes līdz šim nav varējušas iekļūt starp 500 labākajām augstskolām. Arī no IZM puses izskanējis piedāvājums par finansējuma piešķiršanu universitātēm, kuras virzās uz pasaules līmeņa izcilību. Kas, jūsuprāt, līdz šim ir traucējis LU iekļūt starp 500 labākajām universitātēm?

Tam par iemeslu ir divas konceptuālas lietas. Neskaidrs pārvaldības modelis, nav fokusēšanās uz rezultātu kā kritiski svarīgu, un no otras puses nespēja piesaistīt finansējumu tādā apmērā, lai nodrošinātu iekļūšanu Top 500. Iekļūšana Top 500 ir saistīta ar finansējumu, tam vajag naudu. Piemēram, Tartu vai Viļņas Universitātei finansējums ir būtiski lielāks, un viņi spēj šo finansējumu izmantot, piesaistot zinātniskās ekselences no ārpuses.

Tas būs viens no jūsu mērķiem iekļūt Top 500?

Jā, tas ir ierakstīts manā programmā - kļūt par Baltijā modernāko klasiskā tipa zinātnes universitāti un pasaules Top 500 universitāti. Tas ir kritiski svarīgi, lai uz izcilību vērstajiem studentiem būtu iespēja mācīties uz vietas Latvijā, protams, arī mācoties apmaiņas programmās, mācoties sadarbības universitātēs utt. Tādējādi mēs tomēr saglabājam sasaisti ir Latviju, lai talanti paliktu šeit. Tas ir universitātes viens no galvenajiem uzdevumiem.

Kāds ir jūsu redzējums par ārzemju studentu piesaistīšanu?

Ārzemju studenti universitātē veido internacionālo vidi. LU šajā virzienā strādā diezgan aktīvi. Nākotnē izaicinājumus es saredzu saistībā ar ģeopolitisko situāciju, jo iegūt uzturēšanās atļaujas un studentu vīzas kļūst arvien sarežģītāk no valstīm ārpus ES. Domāju, ka šāda tendence varētu arī turpināties. Ja tas tā būs, tas potenciāli varētu sarežģīt ārvalstu studentu īpatsvara pieaugumu, bet, ja mums izdodas virziens ar zinātnisko ekselenci, tad ārvalstu studentu piesaiste vairs nebūs problēma.

Kāds ir jūsu redzējums un prognozes par LU ēku pārdošanu un Akadēmiskā centra izbūvi Torņakalnā? Vai LU būtu nepieciešams pārdot vai gluži pretēji vēl iegādāties kādus īpašumus?

Ņemot vērā ekonomiskos procesus, šobrīd mēs esam ļoti sarežģītā situācijā. Sarežģītā situācijā tādēļ, ka plāns ir plāns, bet esošā ekonomiskā un tirgus situācija ir tāda, ka cenu līmenis lielajiem investīciju objektiem, kādus bijām sagaidījuši agrāk, pie pašreizējām kredītprocentu likmēm, ir neadekvāti zems. Tas var liecināt par to, ka mums var nesanākt savākt visu to summu, ko bijām plānojuši. Objektīvā realitāte, ka īpašumu vērtības ir zemākas, nekā bija gaidīts. Potenciāli ir iespējama plāna korekcija, bet man par to nav informācijas. Es nevaru objektīvi novērtēt mūsu kapacitāti finansēt aizņēmumus, kas, piemēram, ir nepieciešami, lai pabeigtu Rakstu māju. Tās pabeigšana ir pats primāri svarīgākais uzdevums, lai fokusētos un veidotu sadarbības modeļus, jo tur ir sociālās zinātnes, humanitārās zinātnes, pedagoģija. Tas būtu pamats sadarbības mehānismam. Rakstu māja, man personīgi, ir kritiskākā prioritāte.

Cik zinu, šobrīd notiek pārrunās ar būvniekiem par diviem jautājumiem. Pirmais jautājums ir, kad Rakstu māju pabeigs, jo būvnieki uzstāj uz termiņa pagarināšanu. Plāns paredzēja, ka jau janvārī mums bija jāievācas Rakstu mājā, bet šobrīd notiek vēl tikai pārrunas ar būvniekiem, kad to pabeigs. Kāds būs gala rezultāts, nezinu. Tāpat mēs nezinām, kāda būs gala cena, un arī par to notiek pārrunas. Man nav informācijas par sarunu gaitu. Ja nezinām divas pamata lietas jebkurā investīciju projektā - kad būs gatavs un cik maksās -, tad par jebkuru citu jautājumu nav jēgas lemt.

Ko darīt ar atlikušajiem īpašumiem? Ir nekustamo īpašumu plāns, kas paredz to atsavināšanu. Pie pašreizējām īpašumu cenām, ja mēs šobrīd īpašumus atsavinātu, tad noteikti neizpildītu plānu, jo tajā ir ieliktas daudz lielākas summas, nekā šobrīd iespējams iegūt no īpašumu pārdošanas. Tādējādi šobrīd man ir grūti atbildēt uz jautājumu, nezinot pamata skaitļus. Mans personīgais viedoklis, ka LU ir unikāla iespēja neatsavināt īpašumu Aspazijas bulvārī 5, bet to pārveidot par Mācību, zinātnes un kultūras centru. To varētu īstenot sadarbībā ar apkārtesošajām vidusskolām un ģimnāzijām, kurām trūkst telpu, kā arī jaunuzņēmumu centru. To varētu veidot par centrālo zināšanu vietu, kur tiekas studenti, jaunuzņēmumi un notiek zināšanu apmaiņa. Tas būtu daudz lielāks ieguvums, nekā to pārdot komerciālām vajadzībām. Mans sapnis būtu, ka šī ēka kļūtu par Mācību un kultūras centru, un šīs telpas tam ir ideāli piemērotas.

Vai tuvākā nākotnē saredzat iespēju, ka LU savā paspārnē paņems vēl kādu mazāku augstākās izglītības iestādi?

Tas šobrīd arī notiek. Mums ir vienošanās, ka no 2026. gada uz LU pārnāk Banku augstskola. Par to jau ir pieņemts Ministru kabineta lēmums, un šis process notiek. Kopumā ir jautājums, vai konsolidācijas process Latvijas universitāšu un augstskolu vidē turpinās? Tas ir politisks lēmums. Ņemot vērā demogrāfisko situāciju un budžeta ierobežojumus, domāju, ka process turpināsies, bet tas nav tuvāko gadu jautājums. Tas būs iespējams tikai tad, ja visas universitātes pēkšņi nonāks vienas ministrijas pārziņā. Kamēr tas nenotiks, konsolidācijas process var notikt tikai pa posmiem, un aktīvs konsolidācijas process nav iespējams, taču to, ka šajā virzienā būs sabiedrības un politiskais spiediens, to mēs varam sagaidīt. Arī konkurence starp augstskolām var pieaugt, ar konkurenci domājot tieši konkurenci par studentiem. Konkurence ir labi, jo tā nodrošina attīstību, taču, ja konkurence par studentiem kļūst vēl asāka, tad var novest pie tā, ka varam ne tik daudz fokusēties uz kvalitāti. Tādējādi būs cīņa par kvalitāti un piesaisti, bet galvenais uzdevums ir strādāt kvalitātes virzienā un ekselences virzienā, un pārējie jautājumi atrisināsies paši par sevi.