Aleksandrs Kiršteins: Kariņa veikums ir trekna mīnusa zīme Latvijas iedzīvotāju labklājībai

“Godājamais Kariņa kungs, tieši šogad paiet 10 gadi, kopš iestājāmies eirozonā. Es jūs apsveicu! Sasniegumi milzīgi! Beidzot mēs esam ieņēmuši pēdējo vietu pēc Eiropas Centrālās bankas statistikas, tikko publicētās, kura katru gadu publicē eirozonas valstu mājsaimniecību turīgumu,” vēršoties pie ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa, paziņoja Kiršteins. “Es te negribu, protams, teikt, ka mums vajadzētu Latvijā būt kā Luksemburgai 740 tūkstošiem [eiro – red.] uz vidējo mājsaimniecību vai kā Eiropas Savienības vidējam turīgumam – 150 tūkstošiem, vai kā trūcīgās Grieķijas, parādu nomāktās, ar 98 tūkstošiem, bet kāpēc Igaunijai ir 86 tūkstoši vidējais turīgums... mājsaimniecību kopējais īpašumu skaits? Kāpēc Lietuvai ir 69 tūkstoši? Un kāpēc Latvija ir pēdējā vietā ar 37 tūkstošiem? Protams, ka vēl paliek, pēc kā censties.”

Kā gan Latvijai ir izdevies sekmīgi nolaisties līdz pēdējai vietai, vaicāja Kiršteins. “Nu Ārlietu ministrija, es domāju, vislabāk to zina, Kariņa kungs. Kaut kā apstākļu sagadīšanās dēļ jūs bijāt premjers pēdējos četrus gadus, un tieši šie četri pēdējie gadi bija izšķirošie,” viņš paziņoja, norādot, ka problēmu saknes meklējamas dziļāk, jau tālajā 2011. gadā — saistībā ar šobrīd katastrofālo situāciju pasažieru dzelzceļa pārvadājumos.

“Te gan jāteic, ka viss sākās ar 2011. gadu, kad vēlēšanās uzvarēja dīvains veidojums, kurš izjuka pirmajā dienā, saucās [bijušā Valsts prezidenta Valda Zatlera — red.] Zatlera Reformu partija, ar 26 balsīm un Vienotība ar 23. Nu tad paņēma vēl klāt drusciņ zemniekus. Uzreiz jau tai pašā dienā un nākošajā izveidojās tā saucamais [toreizējā Saeimas deputāta Klāva Olšteina — red.] Olšteina sešinieks, kuram tika uzticēta dzelzceļa satiksme. Un pirmais darbs bija lauzt līgumu ar “Stadler” firmu, kura jau bija sertificējusi vilcienus ziemeļu klimatam (ziniet, Alpos līdz mīnus 40). Šie vilcieni jau bija izstrādāti un pārbaudīti, sertificēti Igaunijai. Tad šis līgums tika lauzts, pēc tam sekoja vairākus gadus tiesāšanās un tika noslēgts līgums ar “Škoda Vagonka”, kuri neko šim reģionam nebija projektējuši, kuri klimatiskajos apstākļos līdz mīnus 30 vai līdz mīnus 20 grādiem vispār nezināja, kādiem vilcieniem tur jābrauc, un rezultāts ir tāds, kāds tas ir.”

Savu artavu deva finanšu sektora “sakārtošana”. “Bet, lai nokļūtu pēdējā vietā, godājamie deputāti, dāmas un kungi, ir izmisīgi jācenšas. Tātad pirmais sitiens pēc tam, kā mēs zinām, bija tā saucamais finanšu “kapitālais remonts”, vai ne, Kariņa kungs? Mēs sniedzām finanšu pakalpojumus ar tūkstošiem cilvēku divreiz lielākā apjomā nekā Igaunija vai Lietuva. Tātad pēc šī finanšu “kapitālā remonta” mēs esam noslīdējuši uz vietu, kur lielākā daļa uzņēmumu uzskata, ka viņi var dienas vai divu dienu laikā atvērt savus kontus Lietuvā vai Kiprā, vai Maltā, bet nevar to izdarīt Latvijā. Jums, protams, Kariņa kungs, ar to nav nekāda sakara,” ironiski piebilda Kiršteins.

Ar finanšu sektoru ir nesaraujami saistīta procentu likmju celšana. “Nu, mēs zinām, ka pievienošanās eirozonai likvidēja Latvijas iekšējo spēju ietekmēt saimniecisko attīstību ar monetārās politikas palīdzību, kā to dara poļi un zviedri. Rezultātā Latvijas mazumtirdzniecības ķēdes nonāca ārzemnieku rokās, izveidojās tā saucamie oligopoli – tirdzniecības veids, kur neliels skaits īpašnieku vienojas par pakalpojuma cenu, ko uzspiež pircējiem, apejot konkurenci. Sevišķu bezkaunību demonstrē ārvalstu banku īpašnieki, uzspiežot augstākos kredītprocentus Eiropas Savienībā, maksājot viszemākos procentus noguldītājiem, kredītlikmju celšana sagrauj mazo un vidējo uzņēmējdarbību un tiek pamatota ar EURIBOR likmju celšanu, noklusējot, ka Latvijas bankām nav nauda jāaizņemas Eiropas Centrālajā bankā – Latvijas iedzīvotāju noguldījumi pārsniedz izsniegto kredītu apjomu. Eiropas Savienības saimniecisko nespēju, Kariņa kungs, īstenojot neapdomātas kreiso fantazētāju idejas, visspilgtāk nodemonstrēja nesenā enerģētiskā krīze. Latvija ar savu Inčukalna gāzes krātuvi, trīs HES, diviem jaudīgiem TEC, miljoniem kubikmetru neizmantotas koksnes un kūdras varētu uzturēt nemainīgi zemākās elektrības un apkures cenas ja ne pasaulē, tad Eiropā, bet saņem lielāko cenu kāpumu. Zviedri savukārt, laikam jau gudrāki cilvēki, likvidēja klimata ministriju un paziņoja, ka iegūs urānu un būvēs atomelektrostacijas. Nu, tas ir sastrādāts kopā ar Eiropas Komisiju, arī, starp citu, ar komisāru [Eiropas Komisijas izpildviceprezidentu un Eiropas Savienības komisāru Valdi Dombrovski — red.] Dombrovski. Bet es saprotu, ka jūs netaisāties atkāpties, vai ne? Pēc šīm muļķībām...”.

Latvijas iedzīvotāju labklājībai triecienu deva arī Covid-19 pandēmija, kas notika tieši Kariņa premjerēšanas laikā. “Nākamais sitiens bija kovids, kur mēs, protams, slēdzām miljoniem līgumus, aizņemdamies naudu un pirkdami nevienam nevajadzīgas zāles no ārzemēm. Tai pašā laikā zviedru uzņēmumi strādāja, un rezultāts ir tāds, kāds tas ir,” norādīja Kiršteins.

Taču arī ar to nepietika, lai panāktu Latvijas nolaišanos pēdējā vietā. “Bet tad mēs vēl nevarējām laikam to pēdējo vietu ieņemt, tātad vajadzēja vēl vienu sitienu – zaļo kursu. Un tad, Kariņa kungs, jūsu ministrs [toreizējais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Artūrs Toms Plešs – red.] Plešs aizbrauca uz Briseli, nesaskaņojot ne ar Saeimu, ne ar Latvijas vēlētājiem, un parakstīja vienošanos, ka mēs aizliedzam kūdru 2030. gadā, saņemot tur kaut kādus santīmus, nē, piedošanu, tur kaut kādu 150 eiro kompensāciju. Ja, kūdru eksportējot uz ārzemēm, Latvijas lauksaimnieki gadā saņem jau kaut kur pie 270 miljoniem. Tātad, ja reizinām ar 10... starp divarpus miljardiem bija jābūt kompensācijām un trim miljardiem, ja. Tā ir nodevība valsts jeb nav? Jeb tā ir muļķība? Jeb tā ir vienkārši nespēja matemātiski sarēķināt? Nu, Kariņa kungs ir valodnieks (es paskatījos), protams, matemātika tur tā...”

Kiršteins asi kritizēja tā dēvēto “zaļo politiku”, kuras ietvaros Eiropas Parlaments nolēmis 2035. gadā aizliegt ražot automašīnas ar iekšdedzes dzinēju. “Izrādījās, nav padomājuši, ka ķīnieši elektroautomobiļus jau sāka ražot 20 gadus pirms tam un viņu tehnoloģijas mēs nevaram sasniegt. Un kas notiek? Mēs tikko bijām Ķīnā un redzējām... Tāda interesanta firma, kura ražo “Mercedes-Benz” parkošanās sistēmas, “BMW” parkošanās sistēmas, “Audi”, “Volkswagen” parkošanās sistēmas, – nabaga “Volkswagen” nospļāvās, ka neko nevar izdarīt, un pats nopirka ķīniešu firmas autoražotāja “Xpeng” akcijas. Mēs maksājam sodus... tagad maksāsim... liksim maksāt mazajiem zemnieciņiem ar dīzelīšiem sodus... ka viņi nav iegādājušies elektroautomobili? Kas tas ir? Tā ir nacionāla nodevība vai nav? Jeb tā ir muļķība?”

“Nedaudz par globālo politiku un Latviju. Tur es pilnīgi piekrītu, šeit tā ir, man liekas, vienīgā vieta, kur es piekrītu, ko Ārlietu ministrija darīja pareizi – runājot par Ķīnu, saka, ka tas ir grūts partneris. Mums ir jāsaprot ar viņiem, lai viņi šeit nespiego, lai viņi mūs neapmāna, neuzpērk kaut ko tur, kā dažās zemēs ir gadījies. Un tad es skatos, Indijā pagājušajā gadā IKP pieaugums 72 procenti. Ķīna – 5,2, nu tur pilnīgs sabrukums ir Ķīnā. Saprotiet paši. ASV – 3,5, un lieliskā Eiropa kā parasti – nu ap nulli, nu tad 0,5 varbūt, vai ne... vai mīnus 0,5, nu viņa ap nulli pašreiz ir. Tātad – ar ko tirgosimies? Ar Indiju? Bet, tavu nelaimi! Viņi ar Krieviju tirgojas šausmīgi. Nu nedrīkst! Nu tad ar ASV. Bet, es skatos, ASV pirmā vieta preču iepirkšanā no Ķīnas un trešā vieta eksportā. Nu, johaidī, nu kā tas tā? Nu labi, nu paliek Ķīna. Paskatījāmies, Latvijas apgrozījums pagājušajā gadā tuvojās jau pusotram miljardam, Eiropas Savienība – kaut kur vienam triljonam. Ningbo osta apgroza vienu miljardu 350 miljoni tonnas, bet, nu, mums tas tā, vai ne? Viens miljons 35. Mums pašiem taču ir kaut kādi 60 miljoni, bija ziedu laikos, tagad es skatos tur ap 40 miljoniem Rīgas ostā. A, tur kaut kāds miljards 350 miljoni. Un šī pilsēta sarīko Starptautiskajā izstāžu centrā, kas ir 10 reizes lielāks nekā Ķīpsalā, kur atbrauc uzņēmēji no uzņēmumiem, kuru kapitālā vērtība ir no 50 līdz 100 miljardiem, un Latvijas vēstniece Pekinā saka: “Ierādīsim pigu viņiem!” Un neaizsūta pat kaut kādu savu vietnieku uz šo izstādi. Nu labi, ka tur ieradās mūsu deputāti ar uzņēmējiem, kas kaut kā to situāciju paglāba. Bet to es saprotu, ka tas ir aizliegts. Es tikai nesaprotu, ka mazā Igaunija, kurai tikai 1,3 miljoni iedzīvotāji, pagājušajā gadā eksportēja uz Ķīnu kaut kur par 28 procentiem vairāk nekā Latvija.”

Kiršteins pauda neizpratni, kādēļ Latvijas Ārlietu ministrija nepievērš pienācīgu uzmanību vienai no vadošākajām pasaules ekonomikām. “Es atbalstu Dombrovska kunga teikto, kurš bija nesen Ķīnā, ka mums tiešām ir jātirgojas, mums ir jāpaņem viņu nauda un katra juaņa, katrs dolārs, katrs eiro, ko ķīnieši atdod igauņiem, poļiem vai lietuviešiem, mums jāiebāž savā kabatā. Tā ka vēl no Starptautiskā valūtas fonda [bijusī Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore, tagadējā Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagarda — red.] Lagarda, tur [Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena — red.] Laiena no Eiropas Komisijas, Vācijas ārlietu ministre [Annalēna Bērboka — red.], tur ASV prezidents [Džo — red.] Baidens, bet mūsu Ārlietu ministrija mierīgi uzspļauj,” savu runu noslēdza Kiršteins, kamēr vairāki deputāti nepacietīgi sauca “Laiks!”.