Skandalē par Maskavā izdoto “sarkanās Piebaltijas” grāmatu sēriju. Valsts drošības dienests uzsācis pārbaudi
Maskavas izdevniecība “Roģina” (“Dzimtene”) izdevusi trīs grāmatas sērijā “Padomju gadsimts”, kas veltītas trīs bijušām PSRS Baltijas republikām – Lietuvai, Igaunijai un Latvijai. Pirmās divas jau nopērkamas Rīgā, bet grāmata par “sarkano Latviju” līdz mūsu galvaspilsētas grāmatveikalam vēl nav atceļojusi. Kad pircēji veikalā “Intelektuālā grāmata” ieraudzīja grāmatu par “sarkano Igauniju” un par to pastāstīja sociālajos tīklos, tika iesaistītas drošības struktūras un sākta “kaitīgās grāmatas” pārbaude.
Grāmatas “Sarkanā Igaunija. Brīvība – mūsu relikvija”, “Sarkanā Lietuva. Neviens negribēja mirt” un “Sarkanā Latvija. Ilgais ceļš kāpās” ir sastādījuši vietējie Baltijas valstu vēsturnieki, tajās apkopojot padomju laika vēsturnieku un revolucionāru atmiņas. Grāmatu anotācijas gan liecina, ka tajās drīzāk ir nevis vēsturisko liecību apkopojums, bet gan stāsts par “laimes pilno padomju saimi”.
Baltijas boļševiku “harmonija”
Tā grāmatas par Igauniju pieteikums vēsta: “Igaunijas valstiskums aizsākās impēriskajā Krievijā, kas radīja apstākļus tautas un valodas identitātes saglabāšanai. Īstenojot tautas pašnoteikšanās tiesības, Igaunijas valstiskums sevi nepieteica, bet pēc Brestļitovskas līguma ar Vācijas un pēc tam Antantes valstu pūliņiem dažu nedēļu laikā “izveidoja” nāciju, kas deklarēja savas intereses un apstiprināja savu mērķi - būt par buferi starp “apgaismoto Eiropu” un pirmo sociālistisko valsti pasaulē. Igaunijas komunisti nepiekrita šādai lietu kārtībai un turpināja cīnīties pagrīdē. Šī cīnītāju paaudze par brīvas un vienlīdzīgas Padomju Igaunijas gaišo nākotni labi zināja maizes un pajumtes cenu, tāpēc viņu apņēmība aizstāvēt darba tautas intereses nevarēja nebeigties ar uzvaru. Padomju vara ieradās Igaunijā. Rezultāti - Tallinas kuģniecība, milzīga zvejas flote, visa Padomju Savienība zināja par Tallinas kinostudiju, zinātni, kultūru, modi, kūrortiem un tā tālāk. Harmonija attīstībā, tā varētu raksturot padomju Igauniju. Padomju valdība saglabāja tradicionālās darba formas, palīdzēja attīstīt jaunas kompetences un audzināt savus zinātniekus un rakstniekus. Velti tādi varoņdarbi nav!”
Savukārt grāmatas par Latviju anotācijā teikts: “Krājumā apkopotas latviešu boļševiku- sociāldemokrātu atmiņas pirmās Krievijas revolūcijas laikā no 1905. līdz 1907. gadam, stāstīts par Latvijas padomju kustības aktīvistiem pirms un pēc Lielās Oktobra revolūcijas un sarkano latviešu strēlnieku komandieriem. Notikumu aculiecinieku un mūsdienu vēsturnieku raksti analizē latviešu sarkano strēlnieku kaujas ceļu cauri pasaules kara un pilsoņu kara kaujām Padomju Krievijā un Spānijā, strādnieku gvardes dzimšanu buržuāziskajā Latvijā un padomju varas ienākšanu Latvijā. Padomju Latvijai bija jāaizstāv konfrontācija ar nacistisko Vāciju. Šajā periodā izveidojās jauna latviešu tautas varoņu paaudze, kas karoja Sarkanās armijas rindās un bija partizānu kustības organizētāji vācu okupētās Latvijas teritorijā.”
Jāteic, ka grāmatā par Latviju, spriežot pēc tā, ka viens no krājumā ievietoto rakstu autoriem ir latviešu padomju vēsturnieks Vilis Samsons (1920-2011), lielā mērā ir pārpublicēts padomjlaika vēstures izpratnes naratīvs.
Toties grāmatas par Lietuvu reklāmā uzsvērts: “Būt komunistam Lietuvā šodien ir ne tikai bīstami, bet arī nāvējoši. Greznība domāt un rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem par Lietuvas tagadni un nākotni acīmredzami ir sodāma. Vēl jo svarīgāka ir pagātnes uzvaru un sakāves pieredze, daļa no šīs vērtīgās pieredzes ir šajā krājumā.”
Intelektuālās grāmatas intelekts
Pēc diskusijām internetā Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis vērsās Valsts drošības dienestā, kas uzsācis pārbaudi, vai grāmatas par “sarkano Igauniju” tirdzniecība Latvijā ir attaisnojama.
Jauns.lv apmeklēja “Intelektuālo grāmatu”, lai pārliecinātos, ko tajā tirgo un vai tā nav “nelegālās literatūras” izplatītāja. Tajā pārsvarā var iegādāties grāmatas krievu valodā, kas izdotas Krievijā, bet ir arī vesels nodalījums ar izdevumiem ukraiņu valodā. Skatlogā Ukrainas karogs ar reklāmu, ka te var iegādāties ukraiņu grāmatas. Ir arī plaukts ar grāmatām latviešu valodā, kā arī paziņojums, ka ar interneta starpniecību var pasūtīt grāmatas, kas izdotas Krievijā. Grāmatu klāsts visplašākais – sākot ar bērnu grāmatām un beidzot ar specifisku zinātnisku literatūru.
Plauktos nebija izliktas grāmatas par “sarkanajām Baltijas republikām”, bet par Igauniju un Lietuvu tās var pasūtīt internetā. Par Latviju gan vēl ne, jo, cik noprotams, tā tikko iznākusi un līdz Rīgai vēl nav nonākusi.
Ir nebūt nevar teikt, ka vēsturiskās un politiskās literatūras klāstā valda kāda vienpusība. “Intelektuālajā grāmatā” var iegādāties literatūru, kas Putina Krievijā nu nekādi nebūtu iespējams – piemēram, “Medūzas” vai “Novaja Gazeta” autoru darbus, nemaz nerunājot par Ukrainas izdevniecību produkciju.
“Trakošana internetā ir neproduktīva”
“Intelektuālās grāmatas” direktors Rihards Jērums internetā atbildējis uz “karojošo kritiķu” replikām: “Es atbildu par tirgojamajām grāmatām. Uzskatu, ka ir normāli zināt pretējās puses viedokli un argumentāciju. Zināšanai - analoģisku grāmatu par Lietuvu pirmā iegādājās labi zināma latviešu vēsturniece. Katrs, kuram neinteresē minētā grāmata par Igauniju, var mūsu veikalā iegādāties daudzas un dažādas grāmatas, kurās ir atspoguļots diametrāli pretējs viedoklis.”
Savu nostāju viņš argumentē arī ar to, ka “tāpat atgādināšu, ka Latvijā ir pilnīgi legāla Ādolfa Hitlera grāmata “Mana cīņa”. To var lasīt bibliotēkās un iegādāties par nelielām naudiņām bukinistikā.”
Savukārt pati grāmatnīca paziņojusi: “Varbūt var lūgt organizēt diskusiju par tēmu, ko drīkst un ko nedrīkst tirgot Latvijā. Trakošana internetā un vēstuļu rakstīšana drošības dienestam ir diezgan neproduktīvs pasākums.”
