Pēterbaznīcas “afēra”: 4. stāsts. Vērtē Kultūras mantojuma pārvalde un ekspremjers Māris Gailis - “Tā ir fantastiska veiksme”
Pirms pāris gadiem Rīgas Pēterbaznīcas nodošana Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam izraisīja ne vienu vien “krusta karu”. Kamēr vieni šķendējās, ka pārkāpjot visus īpašumu tiesības, pilsētas manta pārgāja “negodprātīgu shēmotāju” rokās, citi atkal bija gandarīti, ka nu dievnams ieguvis gādīgu un atbildīgu saimnieku. Jauns.lv skaidroja, ko par to saka Kultūras mantojuma pārvalde un Riharda Vāgnera biedrības valdes priekšsēdētājs, bijušais premjers Māris Gailis.
Māris Gailis vada biedrību, kurš tāpat kā Pēterbaznīcas nodibinājums pretendē uz Vācijas parlamenta - Bundestāga naudu, lai atjaunotu pirmo teātra Rīga – Vāgnera namu, kurā vācu teātris darbu uzsāka 1782. gadā. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) teic, ka “saskatījusi būtiskas pozitīvas pārmaiņas Rīgas Svētā Pētera baznīcas apsaimniekošanā”.
Vairāk nekā piecus gadus ilgusī cīņas ap Rīgas Pēterbaznīcas īpašumtiesībām pirms diviem gadiem rezultējās ar to, ka Latvijas galvaspilsētas dominante no valsts pārgāja LELB īpašumā. Daudzi domā, ka tā bija villtīga shēma, lai LELB iegūtu nevis vietu savai tiešajai misijai, bet gan ienesīgu nekustamo īpašumu. Jauns.lv šonedēļ vairāku rakstu sērijā aplūko šī darījuma peripetijas un ielūkojas aiz baznīcas mūriem. Ceturtajā stāsta stāstā skaidrojam, ko par to saka kultūras pieminekļu sargi un atjaunotāji.
Bundestāgā Rīgas projektus atbalsta Baltijas grupa
Māris Gailis vada biedrību, kuras mērķis ir atjaunot vēsturisko teātra namu, kurā no 1837. līdz 1839. gadam par kapelmeistaru strādāja izcilais vācu komponists Rihards Vāgners. Šī ir viena no divām celtnēm Rīgā, kuram Bundestāgs apsolījis vairākus miljonus eiro restaurācijai. Tādēļ ekspremjers arī pārzina situāciju Pēterbaznīcā un ir informēts, kas, kā un kāpēc Berlīnē dod naudu to atjaunošanai. Viņš stāsta:
“Ar Vāgnera nama projektu sāku nodarboties pirms gadiem astoņiem un pašreiz esam diezgan tālu tikuši, jau būvējam. Gatavojot visus priekšlikumus par nama atjaunošanu un strādājot ar Saeimu, izdevās panākt, ka Vāgnera māju valsts ar likumu atdod Riharda Vāgnera biedrībai – sabiedriskajai organizācijai, ja skatās pēc likuma burta, tad privātajiem.
Tad arī sākām strādāt - vērsāmies Vācijas vēstniecībā, braucām uz Bundestāgu, kur galvenā mūsu atbalstītāja bija Baltijas grupa: vācbaltiešu pēcteči, Vācijas parlamenta deputāti gan no pozīcijas, gan opozīcijas. Viņiem prezentējām savu projektu, saņēmām pozitīvu attieksmi. Pēc gada Bundestāgs nolēma vairākos piegājienos mums piešķirt 5,2 miljonus eiro. Paralēli daļai vācbaltiešu pēcteču interesēja Rīgas Pēterbaznīcas liktenis, kuri dievnamam piešķīra vairāk nekā 33 miljonus eiro, jo baznīca taču ir daudz lielāka celtne nekā Vāgnera nams. Tā mēs viens otru – Vāgnera biedrība un Pētera draudze – iepazinām.
Mēs gan straujāk ejam uz priekšu, jo man ir daudz lielāka kapacitāte kārtot dokumentus. Jāteic, ka Vācijā ir ļoti liela birokrātija, vēl trakāka nekā šeit. Un man ir arī pieredze kā attīstītājam, jo es pēc savas politiskās karjeras strādāju māju būvniecības jomā, man ir sava celtniecības kompānija, sieva ir arhitekte, zinu kā tās lietas darīt. Pie tam abi esam pensijā un mums ir iespēja daudz laika ieguldīt šajā sabiedriskajā projektā”.
“Tā ir superveiksme!”
Vācu draudze jau sen gribējusi atgūt Pēterbaznīcu, bet ceļš uz to bijis grūts, jo vāciešiem nācās sastapties ar politisku pretestību viņu nodomiem, zina stāstīt Māris Gailis: “Beidzot tika panākta vienošanās. Saeima pieņēma likumu, ka baznīca tiek atdota LELB un Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumam, pēc būtības tiek atdota LELB, tāpat kā savulaik luterāņu Baznīca atguva Rīgas domu. Šajā gadījumā bija svarīgi, lai šajā nodibinājumā klāt ir vācu draudze, jo pretējā gadījumā ne Latvijas valsts, ne Rīgas pilsēta, ne LELB nevarētu saņemt Bundestāga solītos 33 miljonus.”
Un šī nauda Pēterbaznīcai ir vitāli nepieciešama, jo tikai no ārpuses tā izskatās stabila, tās tehniskais stāvoklis ir gaužām bēdīgs – tā neatbilst nekādām drošības prasībām.
“Padomāsim, vai mēs no Latvijas valsts budžeta varam dabūt miljonus sakrālai būvei? Nekādas cerības! Vai draudze, vienalga vācu vai latviešu, var savākt 50 miljonus un izremontēt baznīcu? Saprotams, ka nē!
Lifts (uz skatu torni) ir vienīgas, kas ienes naudu – kādu miljonu gadā. Tāpēc šķiet, ka situācijā ap Pēterbaznīcu ir daudz merkantilisma, bet dievnams nav remontēts gadu gadiem. Vācijas nodokļu maksātāju nauda ir vienīgā cerība dabūt līdzekļus mūsu Rīgas dominantei, ārkārtīgi skaistajai baznīcai.
Tā kā šī ir fantastiska veiksme, vai tas patīk kādam, vai nē. Superveiksme par kuru turu īkšķi! Tāpat ir savākts ap miljons eiro, lai baznīcā tiktu uzstādītas ērģeles, kādas tur bija pirms dievnama sabombardēšanas 1941. gadā. Nu eleganti – vācu bagātie pensionāri ar baltiešu saknēm savus ietaupījumus atvēl Pēterbaznīcai. Es par to tikai priecājos.”
Viss šis pavērs iespējas Pēterbaznīcā uzstādīt jaunu, modernu liftu, baznīcā būs izcili koncerti un tā tālāk, priecājas ekspremjers. Par to, ka kāds, īstenojot šo projektu, varētu gribēt savā kabatā iebāzt naudu, viņš gan šaubās: “Vācieši ir pārāk skrupulozi, uz visu skatās ar mikroskopiem. Tam variet ticēt.” Tāpat vācu draudzes priekšnieks uz Māri Gaili atstājis godprātīga cilvēka iespaidu.
Pārvalde saskatījusi pozitīvas pārmaiņas
Kā situāciju Pēterbaznīcā vērtē kultūras mantojuma sargi un inspektori, Jauns. Lv pauda Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes preses sekretāre Linda Zonne-Zumberga:
“Vērtējot pirmo periodu, Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde saskatījusi būtiskas pozitīvas pārmaiņas Rīgas Svētā Pētera baznīcas apsaimniekošanā. To apliecina gan iestādes Arhitektūras un mākslas daļa, gan arī Rīgas reģionālā nodaļa. Uzlabojusies uzturēšanas darbu kvalitāte un jūtama atbildīga attieksme pret kultūras mantojuma izmantošanu un aprūpi. Izrādot aktīvu iniciatīvu tiek risinātas dažāda rakstura problēmas, pastāvīgi konsultējoties ar Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes speciālistiem. Piemēram, veikti sakārtošanas darbi pagraba daļā un izveidoti pagaidu stiprinājumi jumtam. Tāpat sakārtots un pilnā apjomā uzstādīts unikālais 16. gadsimta svečturis, kuru Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atguva 2012. gadā no Polijas. Jūtama arī atvērtāka attieksme pret apmeklētājiem, dievnams atvērts katru dienu, tajā notiek daudzpusīgāki pasākumi, atsevišķās dienās arīdzan pagarināts torņa apmeklējuma darba laiks.
Raugoties ilgtermiņā, pirmais uzdevums bija sagatavot Rīgas Svētā Pētera baznīcas attīstības koncepciju. Darbs nebija viegls, Pārvaldē skatītas vairākas versijas un notikušas konsultācijas. Jānorāda, ka tik būtiskos un sarežģītos objektos sasteigta rīcība ir nevēlama. Pašlaik izstrādāta gala versija, taču to nāksies papildināt pēc izpētes darbu pabeigšanas un kad būs lielāka skaidrība par būvprojektu. Cerams, ka Vācijas valdības solītais finansiālais atbalsts tiks nodrošināts, kā solīts. Jārēķinās, ka naudas piešķiršanas procedūra notiek pēc Vācijas likumiem un tās atbilstošai iziešanai nepieciešams noteikts laiks. Tajā pašā laikā attīstībai pastāvīgi seko Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecība Latvijā, arī vēstnieks Kristians Helts personīgi.”
Rīt, 26. janvārī, Jauns.lv turpinās rakstu sēriju ap kolīzijām Pēterbaznīcas sakarā ar ieskatu Pēterbaznīcas vēsturē.
