Pēterbaznīcas “afēra”: 2. stāsts. „Noslepenotais” luterāņu dievkalpojums, baznīcēni kā muzeja eksponāts

Jauns.lv svētdien, 21. janvārī, apmeklēja iksvētdienas dievkalpojumu, un sajūtas bija vairāk nekā dīvainas.

Vairāk nekā piecus gadus ilgusī shēmošana ap Rīgas Pēterbaznīcas īpašumtiesībām pirms diviem gadiem rezultējās ar to, ka Latvijas galvaspilsētas dominante no valsts pārgāja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) - LELB Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājuma (Stiftung St. Petrikirche Riga) īpašumā. Daudzi domā, ka tā bija viltīga shēma, lai LELB iegūtu nevis vietu savai tiešajai misijai, bet gan ienesīgu nekustamo īpašumu. Jauns.lv šonedēļ vairāku rakstu sērijā aplūko šī darījuma peripetijas un ielūkojas aiz baznīcas mūriem. Otrajā šīs sērijas stāstā, paviesojāmies iksvētdienas latviešu draudzes dievkalpojumā.

Izlaušanās uz „eksotisko” dievkalpojumu

Parasti esam pieraduši, ka baznīcu durvis svētdienās tiek plaši atdarītas, lai visi, kas vēlas, varētu apmeklēt dievkalpojumu. Savukārt 21. janvāra rītā īsi pirms pulksten 10:00, kad bija jānotiek dievkalpojumam, Pēterbaznīcas durvis tika cieši apsargātas.

Pie durvīm stāvēja jauns puisis (acīmredzot no Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājuma, kurš pats dievkalpojumā nepiedalījās), kas cilvēkam, kurš gribēja iekļūt dievnamā, vispirms uzprasīja: „No draudzes?” Kad tika saņemta atbilde, ka dodas uz dievkalpojumu, viņš pavēra durvis un dežurantei, kura sēdējā biļešu kasē, kas pārdeva biļetes uz baznīcas ekspozīciju un skatu torni pavēstīja, lai atver stiklotās automātiskās durvis – cilvēks ejot uz draudzes dievkalpojumu.

Jāteic, ka uzzināt, cikos tad īsti notiek dievkalpošana, ir visnotaļ sarežģīti. Par laikiem var uzzināt, tikai īpaši pārlapojot „interneta dzīles” vai noskaidrot kārtējā dievkalpojuma ziņojumu mutiskajā daļā. Nekāda informācijas lapa baznīcas vestibilā par to neliecina. Tā kā varētu padomāt, ka tas ir kāds superslepens pasākums, kurš svešām acīm nav paredzēts. Tomēr tā jau gluži nav, tieši desmitos no rīta, kad altārtelpā sākas dievkalpojums, Vācu Svētās Pētera draudzes nodibinājums par trīnīti sāk tirgot biļetes tūristiem, lai tie varētu apskatīt vareno templi.

Tā nu dievkalpojuma dalībnieki jūtas kā krātiņā, uz kuriem kā eksotiskiem zvēriem blenž svešzemju ekskursanti.

Represētā draudze

Jāteic, ka nekas pretvalstisks vai svešām acīm īpaši aizraujošs dievkalpojumā jau nenotika. Tieši otrādi – palīgmācītājs Aigars Vančenko sprediķī sanākušos uzrunāja stiprināt draudzi un ticēt Jēzum Kristum. Arī aizlūgumos nekas kaitīgs nebija (tie vienīgi varētu nepatikt putinistiem, jo tika lūgts par Ukrainas uzvaru un to, lai tiktu atņemti ieroči krieviem, kuri uzbrūk Ukrainai).

Dievkalpojumu dalībnieku skaits gan bija vairāk nekā mazs priekš Rīgas centra draudzes – tikai seši cilvēki (mācītāju, ērģelnieci un pērminderi ieskaitot).

Vairāki Svētā Pētera draudzes latviešu draudzes locekļi Jauns.lv teica, ka draudze kā „traucējošs elements” tiek iznīdēta no Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājuma puses. Kopš dievnams pārgājis vācu nodibinājuma rokās latviešu draudze ievērojami sarukusi.

Un tas arī pašsaprotami, jo vācu nodibinājums draudzei baznīcā atļāvis uzturēties tikai pusotru stundu nedēļā – svētdienu rītos, kad notiek dievkalpojums; tai nav ierādījis telpas un tā tālāk, kaut gan viens no nosacījumiem dievnamu nododot vācu nodibinājumam bija tāds, ka baznīcā pilnvērtīgi jānotiek latviešu dievkalpojumiem.

Praktiski izskatās, ka latviešu draudze tiek apzināti „nostumta malā”, jo draudzes pilnvērtīgs darbs nevar pastāvēt tikai ar vienu dievkalpojumu nedēļā, ir taču citas aktivitātes - svētdienas skola, Bībeles stundas, iesvētības mācības, diakonijas darbība, mācītāja pieņemšanas stundas un tā tālāk. Pat skarbajos padomju laikos reliģiskās organizācijas darbība netika tik lielā mērā iegrožota.

Iespējams, to varētu attaisnot, ja dievnama reliģisko darbību „noklātu” vācu draudze, bet tā it nebūt nav. Baznīcas iekštelpās nav nekādu ziņojumu, ka tur notiek dievkalpojumi vācu valodā. Savukārt internetā atrodamā informācija liecina, ka vācu draudze savus dievkalpojumus notur vai nu Rīgas Jēzus baznīcā vai Doma kapitula zālē, tikai ne Pēterbaznīcā. Rodas iespaids, ka Pēterbaznīca ir brīva no reliģijas, kaut arī to vada reliģiska organizācija. „Pēc papīriem” it kā jau viss pareizi un labi – dievnama darbību vada reliģiska struktūra un dievnams pieder Baznīcai. Bet praksē vārdi it kā nesaskan ar darbiem.

Kaut vai pieminēsim LELB superkonservatīvo nostāju, ka sievietēm nav tiesību „apgānīt” altāri. Savukārt tūristu uzņemtajās fotogrāfijās varam redzēt, ka ne viena vien ekskursante ne tikai aplūko altāri, bet arī tajā „iekāpj”. Kad tas esot aizrādīts, viens otrs no LELB vadības atraucis, ka tam nav pierādījumu.

Dievkalpojums – svarīgākais pasākums

Kad Pēterbaznīcā saimniekoja Rīgas pašvaldība, tad attieksme pret luterāņu draudzi bija diametrāli pretēja. Toreizējā Pēterbaznīcas direktore Marianna Ozoliņa, kaut arī nebija luterāne, bet gan rērihiete, pati aicināja Pētera draudzi uz Pēterbaznīcu, tai ierādīja savu telpu un kamēr notika dievkalpojums, baznīcas apskati ekskursantiem slēdza, jo baznīcā dievkalpojums ir svarīgākais pasākums, viss pārējais ir otršķirīgs. Tagad viss ir gluži pretēji.

Kāds ar draudzes situāciju iepazinies cilvēks izteicās Jauns.lv: „Man ir tikai viena vēlme - lai tas, kas notiek Pēterbaznīcā, kalpo Dievam par godu un Viņa valstībai par uzcelšanu. Un nav no svara, kam juridiski pieder ēka. Es spētu iedomāties, ka ar inteliģentiem un kārtīgiem, godīgiem cilvēkiem, kuriem ir vienādas vērtības, viss būtu vislabākajā kārtībā. Tautībai pašai par sevi nudien nevajadzētu būt nozīmei kristīgā saimē. Ienākumiem no baznīcas apciemošanas jātiek izmantotiem baznīcas mērķiem, vispirms jau Dieva Vārda pasludināšanai un ēkas uzturēšanai.” 

„Tā vairs nav mana baznīca!”

Kāda draudzes locekle, kura bija aktīva pirms Pēterbaznīca tika nodota vācu nodibinājumam, Jauns.lv teica, ka nu vairs to neuzskatot „savu” baznīcu. Vēl nesen to ļoti pārdzīvojusi, bet nu jau tam tikusi pāri:

„Pēterbaznīca bija mana dzīves daļa, dzīves ritms, bet nu eju uz citu baznīcu. Situācija ir tāda, ka uz Pēterbaznīcu vairs neiešu. Baznīcā meklē mieru un paļāvību uz Dievu, bet Pēterbaznīcā to vairs nevar iegūt.
 
Kaut vai tie paši tūristi. Acs reaģē uz kustību un ja tev aiz muguras staigā tūristu bari, tad tu vairs nekoncentrējies uz mācītāja teikto. Pirms kāda laika situācija bija vēl sarežģītāka, tad tūristi meta „lielo loku” pa baznīcu, bet nu viņi uz tevi var skatīties tikai no muguras.”

Ne juridisks, bet politisks lēmums

Latviešu Pēterbaznīcas draudzei ir interesanta vēsture. Pirmo reizi Rīgas Svētā baznīcā dievkalpojums latviešu valodā notika 1939. gada pirmajā Adventa svētdienā, kad dievnamu repatriācijas laikā atstāja vācbaltieši. Pēc 1941. gada traģiskās vasaras, kad kara laikā templi sagrāva, draudze turpināja darboties Anglikāņu baznīcā līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidum, kad „anglikāņus” ticīgajiem atņēma un tajos ierīkoja studentu klubu. Draudze puslegāli turpināja darboties privātos dzīvokļos, līdz trešās Atmodas laikā pēterbaznīcēni sāka klapatot pat to, lai viņiem atdod Anglikāņu baznīcu, jo padomju okupācijas pirmajās desmitgadēs tieši viņi šo dievnamu uzturējuši pie dzīvības. Bet tad Marianna Ozoliņa viņus uzaicinājusi uz īsto Pēterbaznīcu, no kuras viņi nu tiek „izsvēpēti” ar visai dīvaino īpašumdarījuma shēmu, kurā iesaistītas visai ievērojamas amatpersonas.

Vairāki juristi Jauns.lv teica, ka Pēterbaznīcas nodošana ar Saeimas likumu LELB vācu nodibinājumam vairāk izskatās nevis pēc juridiska, bet gan politiska akta, jo dievnams vēsturiski ir bijis Rīgas pašvaldības īpašums (pirms pasaules kariem – Rīgas rātes). Un nu tās statusā, un arī miljonu iztērēšanā tās restaurācijai ieinteresēti daudzi, ne tikai „vienkāršie ticīgie”.

Piemēram, ir tāds Rīgas Pēterbaznīcas ērģeļu fonds (Orgel Foundation Petri Church Riga), kas cīnās par to, lai Drēzdenē Vegšeidera ērģeļu darbnīcā rekonstruētu baroka ērģeles pēc to 1734. gada parauga. Šajā fondā darbojas visnotaļ redzamas personas, tostarp arī atvaļinātais Bundesvēra un NATO ģenerālis Klauss Vitmans.

Par Pēterbaznīcas likteni rūpi ir turējis ne tikai pašreizējais Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, bet arī viņa priekštecis Joahims Gauks, kurš fonda mājaslapā raksta:

„Mans pēdējais ārzemju brauciens federālā prezidenta amatā aizveda uz lielisko seno Hanzas pilsētu Rīgu, kur reformācija sākās 1522. gadā, piecus gadus pēc tam, kad Luters publicēja savas tēzes.

Man bija prieks uzzināt, ka mērķtiecīgi Latvijas un Vācijas pilsoņi, apvienojušies fondā un atbalsta biedrību, kas cenšas rekonstruēt 1734. gada baroka ērģeles. Šī apņemšanās, kas man ir skaista zīme mūsu valstu ciešākai saiknei, ir pelnījusi mūsu atbalstu, un novēlu projektam dāsnus ziedotājus gan Vācijā, gan Latvijā.”

Rīt, 24. janvārī, Jauns.lv turpinās rakstu sēriju ap kolīzijām Pēterbaznīcas sakarā ar ieskatu Vācu Svētā Pētera draudzes nodibinājumā, bet pēc tam - ko par Pēterbaznīcas stāvokli saka kultūras mantojuma sargi un ar kādiem skandāliem risinājās Pēterbaznīcas īpašumtiesību kārtošana.