Lielais jautājums: “Vai un kuras ielas Latvijā vajadzētu pārdēvēt?”

Šīs ir tikai dažas no neviennozīmīgi vērtētajām personībām, kas liek uzdot jautājumu: “Kuras ielas Latvijā vajadzētu pārdēvēt?” To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – fiziķim, bijušajam Latvijas Universitātes rektoram profesoram Mārcim Auziņam, ārstam-kardiologam, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoram Andrejam Ērglim un palīdzības Ukrainai, “Twitter konvoja” veidotājam, Eiropas Gada cilvēkam Latvijā’2022 Reinim Pozņakam.

Mārcis Auziņš mūsu pilsētu ielu “krieviskos” nosaukumus iedala divās kategorijās. Pirmajā ietilpst tās, kas savu nosaukumus ieguvušas padomju okupācijas laikā, bet otrajā ir vietvārdi, kas ielām piešķirti pirms okupācijas. Ja pirmajā gadījumā jautājumi nerodas – tādi simboli mums nav vajadzīgi, tad komplicēts ir otrais gadījums, kas mums liek uzdot jautājumu, vai viena Maskavā dzīvojoša idiota dēļ mums tagad nāktos no savas vēstures izsvītrot kādu laika posmu?

Savukārt gan Andrejs Ērglis, gan Reinis Pozņaks viennozīmīgi iestājas par Latvijas pilsētu ielu atbrīvošanu no krieviskajiem vietvārdiem. Andrejs Ērglis pārliecināts, ka ielām jādod nosaukumi, kas saistās ar Latviju, mūsu kultūru un notikumiem, kurus vēlam saglabāt atmiņā. Reinis Pozņaks uzsver, ka tāpat kā agresorvalsts sportistiem nav vietas sporta arēnās, tāpat arī tās “kultūras cilvēkiem” nav vietas mūsu ielās.

Mārcis Auziņš: vai vajag viena Maskavā dzīvojoša idiota dēļ izsvītrot veselu vēstures posmu?

Bijušais Latvijas Universitātes rektors, fiziķis Mārcis Auziņš viennozīmīgi ir par to ar Krieviju saistīto ielu pārdēvēšanu, kas savus nosaukumus ieguvušas padomju okupācijas laikā. Tomēr viņš piesardzīgi attiecas pret to vietvārdu iznīdēšanu, kas radušies pirms okupācijas, jo nebūtu prātīgi no mūsu vēstures izsvītrot kādu posmu, tikai tādēļ, ka tagad Maskavā dzīvo “viens idiots”.

Viņš mūsu pilsētu ielu “krieviskos” nosaukumus iedala divās kategorijās: pirmajā tie radušies padomju okupācijas laikā, bet otrajā - starpkaru Latvijas laikā vai pat pirms valsts neatkarības pasludināšanas. Ja pirmajā gadījumā tie nosaukumi būtu jāiznīdē, tad otrajā gadījumā jābūt “ļoti uzmanīgiem”.

“Vienas ir ielas, kuru nosaukumi radās padomju okupācijas laikā, piemēram, (PSRS kodolieroču izstrādātājam) Mstislavam Keldišam par godu, kuram bija gan iela Rīgā, gan krūšutēls. Šajā gadījumā man nav nekādu jautājumu – tādus simbolus mums nevajag!

Savukārt, ja runājam par senāk iegūtajiem nosaukumiem, jāteic, ka mums ir sava vēsture, kaut arī ne vienmēr pozitīva, ne vienmēr vēsturiski notikušās lietas mums liekas pozitīvas priekš Latvijas tautas, zemes, nācijas un tā tālāk.

Daudz diskutējam par Maskavas ielu Rīgā, kas šai vārdā nosaukta vēl pirms valsts neatkarības iegūšanas 1918. gadā. Pirms tam tas bija Poltavas ceļš, Jauno Krievu iela... Līdz ar to tai jau ir noteikts vēsturisks konteksts. Un vai tikai tādēļ, ka viens idiots (Vladimirs Putins) dzīvo Maskavā, mums vajadzētu svītrot ārā veselu Latvijas vēsturisko posmu? Neesmu pārliecināts. Arī Puškina iela Rīgā savu nosaukumu ieguva pirmās brīvvalsts (starpkaru) laikā (līdz tam tā bija Smoļenskas iela – red.). Līdz ar to šeit jābūt nedaudz uzmanīgākiem,” teic Mārcis Auziņš.

Pašlaik notiekošais ielu pārdēvēšanas “bums” zinātniekam liek atcerēties nesenos procesus Ziemeļamerikā: “Amerikas Savienotajās Valstīs vienā brīdī bija ideja, ka jānojauc visi Amerikas atklājējam Kristoforam Kolumbam veltītie pieminekļi, jo ar viņu iesākās Amerikas vēstures kauna traips – vergu tirdzniecība.”

Tāpat viņš atceras, ka kādu brīdī dzīvoja Kanādā – pilsētā, kuru sauca Londona. Blakus Ontario štatā tai bija pilsēta Kičenera, kuru līdz Pirmajam pasaules karam, kad Kanāda un Lielbritānija pieteica karu Vācijai, dēvēja par Berlīni, jo to dibināja un tajā dzīvoja imigranti no Vācijas. 1916. gadā pilsētā notika referendums un tika nolemts pilsētu pārdēvēt nesen mirušā Lielbritānijas armijas virsnieka Horacio Herberta Kičenera vārdā. Tomēr vietējie jauno pilsētas nosaukumu tā īsti nav pieņēmuši:

“Vietējie iedzīvotāji to joprojām sauc par Berlīni, jo tādēļ, ka tā ir vēsture un tādēļ, ka tur savulaik bija apmetušies izceļotāji no Vācijas, un tā tālāk.

Un arī te ir mūsu vēsture, mēs esam bijusi daļa gan no Krievijas, gan Zviedrijas un Vācijas impērijām. Bet vai tāpēc visu šo vēstures daļu dzēsīsim ārā? Es te būtu uzmanīgs un katru šādu lēmumu rūpīgi pārdomātu. Mums ir komplicēta, brīžiem ļoti pretrunīga vēsture, kas saistīta ar mūsu kaimiņu.”

Andrejs Ērglis: “Jebkuru telpu tīrot, ir kaut kādas izmaksas”

Andrejs Ērglis saka, ka agrāk nebija tik “asinskārs”, lai iestātos par ielu pārdēvēšanu, bet, pārdomājot to, kāpēc vispār ielām vai vietām dodam nosaukumus, viņš nāca pie pārliecības, ka jāatbrīvojas no krieviskajiem vārdiem vietvārdos. Viņš šajā visā nesaredz arī nekādus finansiālus šķēršļus, kaut vai, piemēram, izveidojot ziedojumu fondu, lai pārdēvētu “krieviskos” ielu nosaukumus.

Ja agrāk Andrejam Ērglim nešķita, ka ir nepieciešama kardināla ielu pārdēvēšana, tad pašreizējais laiks viņam liek domāt savādāk, jo “jebkura reakcija rada pretreakciju”:

“Agrāk nebiju tik asinskārs, ka vajadzētu daudz ko mainīt, bet pēc tam es pārdomāju tās lietas. Kāpēc mēs vispār ielām dodam vārdus? Mēs tādā veidā gribam kādu pieminēt, saglabāt atmiņā kādas lietas un notikumus. Tam vajadzētu būtu saistītam ar mūsu kultūru.”

Viņam liekas jocīgi, kāpēc mūsu pilsētu ielas nosauktas tikai kādu Krievijas kultūras darbinieku vārdos. Tas nav loģiski, jo Andrejs Ērglis bērnībā daudz vairāk izaudzis ar citu tautu rakstnieku (Čārlza Dikensa, Migela de Servantesa, vēlāk – Heinriha Bella, Kurta Vonnegūta, Džeroma Deivida Selindžera) darbiem, nemaz nerunājot par latviešu autoru darbiem.

Tā ir bijusi “maigā vara”, kas mūsu ielas likusi nodēvēt krievu rakstnieku vārdos: “Tā lielās valstis citus mēģina dabūt savā kultūras telpā. Piemēram, Puškins. Diezgan labi viņu zinu, viņš bija interesants čalis. Visu laiku rokā svaru bumba, tāpēc arī viņš visu laiku varēja duelēties un ar meitenēm tur visādi ņemties...”

Profesors teic, ka jebkuru telpu tīrot – gan fiziski, gan mentāli, vienmēr rodas kādas izmaksas. Tas attiecas arī uz ielu pārdēvēšanu. Daudzi saka, ka to nu vajadzētu valstij segt, bet: “Ko tas nozīmē? Valsts jau dzīvo no mūsu nodokļiem, tā kā tā jebkurā gadījumā tā vien būs mūsu pašu nauda. Domāju, ka no katra mūsu maciņa tā nebūs ārkārtīgi liela lieta. Un galu galā var darīt arī vēl “interesantākas lietas”, ņemot vērā mūsu milzīgo vēlmi ziedot un palīdzēt. Varam izveidot šim mērķim paredzētu ziedojumu fondu. Varbūt tādā veidā... Ja ir šāds sabiedrības pieprasījums (par ielu pārdēvēšanu), tad es tajā nesaredzu milzīgu problēmu.”

Reinis Pozņaks: propagandas ierocim nav vietas mūsu ielās

Reinis Pozņaks, runājot par mūsu pilsētu ielu krieviskajiem nosaukumiem, atgādina Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskā vadītāja Alvja Hermaņa teikto, ka šādi vietvārdi un pieminekļi ir veids, kā impērija “apčurā stūrus un iezīmē teritoriju”. Un tāpēc mums no tiem ir jāatbrīvojas. Viņam nešķiet, ka tas būtu ārkārtīgi sarežģīti.

“Mēs novācām padomju vadoņu un amatpersonu vārdus, atstājot kultūras lauku neaiztiktu, kas varbūt arī kaut kādā brīdī šķita normāli, ar to nebija nekādu problēmu līdz mūsu kaimiņš neizdomāja viņus sākt aizstāvēt un nepārvērst šo visu par savu propagandas ieroci. Tas ir līdzvērtīgi tam, ka nevajag sportu jaukt ar politiku. Tiešām nevajag! Tāpēc agresorvalsts propagandas ierocim nav jāpiedalās sporta notikumos, un ar kultūru ir tieši tas pats,” teic Reinis Pozņaks.

Viņš atgādina, ka mums nav ne Džeka Londona, ne Šekspīra, ne Džeralda Darela un citu ievērojamu ārzemju rakstnieku vārdos nosauktu ielu: “Pasaulē ir ļoti daudz nozīmīgu autoru, mākslinieku, dejotāju, vingrotāju, kuru vārdos arī varbūt jāsauc Latvijas pilsētu ielas. Bet mums ir savi cilvēki, varoņi, notikumi un kultūra, ko var izmantot ielu nosaukumos.”

Mūsdienu digitālajā laikmetā ielu pārdēvēšanai nevajadzētu būt kaut kam ārkārtīgi sarežģītam, tas var notikt “diezgan automātiski”, ja neuzradīsies “malači”, kas mums mēģinās iestāstīt, ka jārada kādas īpašas sistēmas, lai to visu īstenotu dzīvē.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.