Sabiedrība
2023. gada 10. decembris, 04:52

Bijušais enerģētikas komisārs Piebalgs skaidro, kāpēc Latvijā neīstenojas energoresursu projekti

LETA

Atjaunojamo energoresursu ziņā Latvija uz citu valstu fona neizskatās slikti, tādēļ aktīvākai atjaunojamo energoresursu projektu īstenošanai Latvijā nav pietiekamas motivācijas, intervijā aģentūrai LETA norāda bijušais Eiropas Savienības (ES) enerģētikas komisārs Andris Piebalgs. Motivācijai par labu nenāk arī iekšējais elektroenerģijas patēriņš, kas Latvijā samazinās. Viņš uzsver, ka Eiropas pāreja uz klimatneitralitāti Latvijai ir ekonomiski izdevīga, jo pieprasījums pēc atjaunojamiem energoresursiem būs milzīgs, bet to ir jāmāk pareizi izmantot. Rīgā 11.decembrī notiks Pasaules Enerģijas padomes (PEP) Latvijas Nacionālās komitejas rīkota konference par tā saucamās enerģētikas trilemmas - drošības, pieejamības un ilgtspējas - jautājumiem, kurā Piebalgs vadīs diskusiju par enerģijas pieejamības problēmām.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā būtiski ir mainījies skatījums uz to, kādai ir jābūt Eiropas enerģētikas sistēmai. Cik lielā mērā jūsu kā bijušā Eiropas enerģētikas komisāra skatījumā Eiropa pa šo laiku ir spējusi mainīties un kur joprojām ir redzamas problēmas?

Ir neticami daudz mainījies. Krievijas loma Eiropas enerģētikas sektorā ir izteikti samazinājusies. Šobrīd ir ļoti daudz infrastruktūras uzbūvēts, kas veicina sašķidrinātās gāzes ienākšanu Eiropā, kā rezultātā Krievijas gāze importā ir apmēram 10-12%, bet ASV ir lielākais piegādātājs - virs 22%. Puse gāzes nāk pa cauruļvadiem, puse no sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļiem, kur puse no LNG apjoma ir ASV gāze. Arī tendence ir ļoti skaidra - ASV gāzes īpatsvars pieaugs, bet Krievijas samazināsies. Mēs neapšaubāmi esam kļuvuši daudz drošāki, jo LNG ir ilgtermiņa piegādes līgumi. Uztraukums bija, vai ir pietiekami sašķidrinātās gāzes tirgū. Atbilde ir - nekad tās nav pietiekami daudz, tas atkarīgs no piedāvājuma un pieprasījuma. Tāpēc mēs arvien maksājam nedaudz vairāk kā iepriekšējā periodā, bet tirgus ir nomierinājies, lai gan cenas nav gluži tādas, kādas bija agrāk. Mēs varam prognozēt, ka apmēram pēc diviem gadiem, 2026.gadā, kad tiks īstenoti vēl ļoti daudzi LNG projekti, tad cenas varētu atgriezties apmēram tajā līmenī, kādā bija pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā. No šī viedokļa sistēma ir mainījusies.

Protams ir mainījies tas, ka Krievijas nafta un naftas produkti, ogles ir ārā no ES tirgus. Jā, ir bažas, ka kaut kāda daļa tomēr nāk, piemēram, no Indijas vai Abū Dabī, vai vēl kādām trešajām valstīm kā pārstrādāta, bet tie ir nenozīmīgi apjomi.

Kas nav izdarīts un ko varbūt varēja izdarīt? 10% Krievijas gāzes Eiropas tirgū tomēr ir palikusi, mēs par to maksājam un tas aiziet Krievijas kara mašīnai. Tas nav izdarīts. Teikšu, ka šobrīd to noteikti varētu izdarīt, jo sašķidrinātas gāzes projekti ir no tiem laikiem, kad būvēja lielās sašķidrināšanas iekārtas Krievijas Arktikas daļā. Kompānijām, lai pārtrauktu šos kontraktus, vajag politisku lēmumu, ka Krievijas gāze ir zem sankcijām. Tad kontraktus varētu pārtraukt. Tā faktiski ir politiskā griba.

Tāpat ir dažas ES dalībvalstis, izteikti Ungārija, kas dara visu pilnīgi pretēji. Tas ir tik izteikti, cik vien iespējams. Viņi palielina Krievijas gāzes iepirkumus, būvē atomstacijas ar Krievijas tehnoloģijām, saņem Krievijas naftu utt. Tas ir prātam neaptverami, bet tāda ir šīs valsts politika, un ES neko daudz tur nevar darīt. ES vienai valstij izteikti pieaug atkarība no Krievijas. Labā lieta ir tā, ka Ungārija ir pārāk niecīga un Eiropas kopējā enerģētikas bilancē nav nekādas lielas lomas. Taču tas, protams, parāda, cik visā visumā situācija ir satraucoša, īpaši šobrīd, kad būs paplašināšanās lēmumi sākt sarunas ar Ukrainu, bet ir ļoti sāpīgi, ka kāds ir izteikti pret to.

Pašlaik nereti pretrunās nonāk enerģētikas apgādes drošības un vides jautājumi. Kā to risināt?

Šādas problēmas ir visu laiku. Piemēram, Itālijā tāpēc visu laiku bija nepietiekami sašķidrinātās gāzes termināļi, arī Vācijā, gan citu iemeslu dēļ. Itālijā ir izteikta pretestība vienalga kam, ko būvē. Krīzes apstākļos pasaka, ka ir jābūvē, uzbūvē, un neviens tad īpaši nebļaustās. Pretrunas ir visu laiku. Pretestība ir pret jauniem vēju parkiem gan uz zemes, gan ūdeņos. Liela daļa valstu šīs problēmas ir atrisinājušas, jo nozīmē teritorijas, kurās var būvēt, ir ļoti precīza likumdošana, kur var būvēt, un šādos gadījumos lielas problēmas nerodas.

Tās valstis, kuras grib problēmas risināt, tās atrisina, ja negrib, tad nerisina. Problēmas nav tik fundamentālas, kuras nevarētu atrisināt. Kādam, bez šaubām, tas nepatīk, jo viņu īpašumi atrodas tuvu lieliem enerģētikas projektiem, viņiem ir problēmas. Labs piemērs ir Apvienotajā Karalistē, jo viņi maksā vai vismaz taisās maksāt cilvēkiem, ja viņu īpašums atrodas pie šādiem enerģētikas objektiem. Tas neapšaubāmi kaut kādā veidā cilvēkiem kompensē to, ka viņu īpašumu vērtību ir ietekmējis tas, ka blakus atrodas lielie enerģētikas projekti.

Ja valsts to var atļauties darīt, tad tas ir jādara. Valsts rokās ir atrast risinājumus, kas konkrētā situācijā der.

Problēmas ar pretestību vēja parkiem kopumā ir samazinājušās, bet problēma, kas parādīsies, ir pārvades sistēma. Pārvades tīklus ir nepieciešams modernizēt, bet pret to ir daudz lielāki iebildumi. Risinājums daudzās vietās ir lietot kabeli, bet tas visu projektu sadārdzina. Tad sākas diskusijas, vai to darīt vai nedarīt. Arī laikā, kad biju enerģētikas komisārs, tomēr ieteicu ņemt vērā sabiedrības reakciju un iebildumus, lai arī tas izmaksā vairāk. Šobrīd tehnoloģijas ir daudz vairāk attīstījušās, un, ja ir tehnoloģiskais risinājums, kas atstāj mazāku ietekmi uz vidi, tad tas ir jāizmanto. Enerģētikas kompānijām gan tas parasti nepatīk, un grūti pat pateikt, kāpēc, jo šos izdevumus galu galā jau parasti sedz patērētāji. Kompānijas mēģina strikti pieturēties pie pārvades līnijām, un tas rada konfliktus. Elektrības daļa kopējā enerģijas patēriņā pieaugs, pie tam pieaugs izteikti, tādēļ tā būs lielākā problēma, ar ko valstis saskarsies. Eiropas Komisija ir izveidojusi jaunu darbības plānu tīkliem. Tad redzēsim, vai plāns strādās pietiekami labi, vai būs nepieciešamas kādas modifikācijas. Arī PEP konferencē ir plānots par šo jautājumu runāt. Tas, kā šobrīd pietrūkst, ir naudas apjoms, kas nāk no Eiropas tīklu izbūvei. Ja tam ir paredzēta Eiropas nauda, tad var atrast daudz dažādu risinājumu. Piemēram, Eiropas enerģētikas sistēmas drošības nodrošināšanai gāzes sistēmas operatoriem ir jānodrošina gāzes plūsma abos virzienos. Tam vajag naudu. Eiropa naudu iedeva, un tagad tas strādā. Tas nozīmē, ka, ja ir pārrāvums piegādēs vienā virzienā, tad vari kompensēt to no cita virziena. Ar Eiropas naudu tas padodas vieglāk, bet naudas ir tik, cik ir, un šobrīd neizskatās, ka būs vairāk, kas nozīmē, ka problēmas radīsies. Piegāžu drošības vide saasināsies aizvien vairāk.

Vēl viens iemesls ir tas, ka atjaunojamās enerģijas ražošana prasa arvien vairāk tā sauktos retos minerālus, un ES pieņēma lēmumu, ka 10% no mums būtu jāražo uz vietas. Tiktāl viss ir labi, bet jautājums, kurā vietā raksim? Tā būs problēma. Cilvēki pēc definīcijas iebilst jebkurām raktuvēm. Šī balansa atrašana nav vienkārša. Piemērs, kas nav saistīts ar enerģētiku, bet problēma ir tā pati - putni, Latvijas meži un mežizstrāde. Tās pašas problēmas. No putnu, vides viedokļa mēs gribētu, lai meži pēc iespējas mazāk mainītos, no cilvēku nodarbinātības un ienākumu viedokļa, mežizstrādei ir jāstrādā. Un beigās ir jāatrod politiskie kompromisi. Nav taisnības ne vienā, ne otrā pusē, taisnība ir tur, kur ir kompromiss. Tas katrai valstij ir jāatrod pašai un arī Latvijai ir jāatrod optimāls risinājums, lai mēs varētu pelnīt un tajā pašā laikā, lai nevarētu sūdzēties, ka pārāk ietekmējam vidi. Jebkurā gadījumā ietekme uz vidi būs.

Latvijā šobrīd ir aktuālas diskusijas par vēja parku ietekmi uz vidi un pret vēja parku izbūvi ir liela vietējo kopienu pretestība. Vai vienkārši neesam pieraduši pie vēja parkiem Latvijas ainavās? Kā to risināt?

Tā ir taisnība, jo Lietuva un Igaunija, arī Somija ir daudz vairāk attīstījusi vēja parkus. Latvija lielā mērā ir, tā teikt, dzīvojusi uz 30.gadu tauku slāņa, kas mums saistīta ar ūdeni. Iedomājaties, ja tagad kāds gribētu būvēt hidroelektrostaciju. Par viņu vienkārši smietos, un tas būtu pilnīgi neiespējami. Savā laikā tas ir izdarīts. Latvijā enerģijas patēriņš samazinās un rezultātā atjaunojamās enerģijas īpatsvars ir augstāks, turklāt esam saistīti ar reģioniem, kur arī ir atjaunojamā enerģija. Tā kā Latvijā visi lēmumi vēl priekšā, Latvija šim jautājumam nav pievērsusies pietiekami un atradusi optimālu risinājumu, kā ar to strādāt.

Jebkurā gadījumā cilvēkiem, kas iebilst pret vēja parku izbūvi, ir jādod racionāli argumenti, kāpēc tas ir vajadzīgs, - vai tas mums dos darba vietas, ienākumus budžetā, vai radīs jaunas eksporta nozares. Par to ir jādiskutē un jāsniedz sabiedrībai atbildes.

Pašlaik arī ir redzams, ka ir pieteikts daudz atjaunojamās enerģijas projektu, bet ir skaidrs, ka starp tiem daudz ir arī tā saucamo "papīra projektu" un līdz ar to ir liela neskaidrība, cik daudz atjaunojamās enerģijas jaudu Latvijā reāli tuvākajā periodā parādīsies. Cik tā ir liela problēma?

Latvijā īsti nav stratēģiski izlemts, kā darīt. Ir nodibināts milzu kopuzņēmums "Latvijas vēja parki" ar "Latvijas valsts mežiem" un "Latvenergo", bet nav daudz dzirdēts, ka kaut kas virzītos uz priekšu. Manuprāt, vienkāršāk vispirms ir noteikt jaudas, cik gribi, lai tiek būvēts, noteikt teritorijas, kurās var būvēt, un tad ir izsole, kuras rezultātā, kurš piedāvā vislabākos nosacījumus, tas projekts arī tiek realizēts. Ir jāvienojas skaidri par procedūru, un tad arī riski nav tik lieli. Tad būvēšana notiek tikai tur, kur tas ļauts, valsts izsludina noteiktu jaudu izsoli, arī ierobežojot, kas var piedalīties, kā rezultātā iegūst projektu, kas ir pietiekami finansēts, un lielas iespējas, ka tas realizēsies, turklāt ir arī zināms, ko konkrēti iegūs sabiedrība un vietējie iedzīvotāji. Latvijai šajā ziņā mājasdarbs vēl ir jāizdara. Kāpēc tas līdz šim nav darīts? Tāpēc, ka kurpe mums līdz šim nespieda. Nav pietiekamas iekšējās motivācijas, lai strādātu šajā virzienā. Mēs pasperam pussolīti, bet tālāk neejam. Mēs gan arī neesam neko nokavējuši, tā ir taisnība. Bet ir jāiet šajā virzienā, mums ir lieli vēja resursi, skaidrs, ka šie resursi nesīs naudu, bet dizains un veids ir labi jāpārdomā un jāvienojas ar sabiedrību, vismaz lielāko daļu. Pretējā gadījumā ir risks, ka lielākā daļa sabiedrības neatzīst šo projektu, ne tikai vietējie iedzīvotāji, pret kuru pretestību nebūtu jābūt ne mazākā mērā pārsteigtiem.

Atjaunojamo energoresursu ziņā mēs uz citu valstu fona neizskatāmies slikti, tādēļ nav pietiekamas motivācijas. Ārēji problēmas nav. Iekšēji arī samazinās elektrības patēriņš, krītas apjomi, un arī tā nav motivācija. To nejūt arī "Latvenergo", proti, ko viņi no tā iegūs. Ir nepieciešama nopietna izšķiršanās šajā jautājumā, bet tas noteikti ir jādara. ES iet straujiem soļiem prom no fosilajiem resursiem, kas nozīmē, ka pēc atjaunojamiem resursiem ir milzīgs pieprasījums, un pieprasījums ir nauda. Tā ir vajadzīga sabiedrībai, tādēļ ir jāskatās uz priekšu, kā šos resursus ekonomiski vislabāk izmantot, nodarot vismazāko kaitējumu videi. Sabiedrības apziņa ir jāveido šajā virzienā.

Nākamajā gadā Baltijas valstis ir apņēmušās atslēgties no BRELL loka. Cik lielā mērā mēs esam tam gatavi, un vai redzat kādus riskus?

Risku šajā gadījumā īsti nav, bija jāveic investīcijas, kas, cik man zināms, tiek veiktas atbilstoši laika grafikam. Tur nav nekādas līdzības ar "Rail Baltica", kurā mums katru dienu ir jauni pārsteigumi un nesaprotam, kas īsti ir noticis, kāpēc ir rakts un pārrakts 1000 reižu, bet beigās nesaņemsim to, kas ir solīts. Risks varētu būt, ka Krievija mūs atslēdz, bet mums ir veiktas simulācijas un varam noturēties trīs Baltijas valstis savā režīmā. Atslēgšanās no BRELL loka ir absolūti nepieciešama, kas, protams, maksāja naudu, bet Eiropa nosedza lielāko daļu. Projekts tiek īstenots pietiekami labi. Mēs šajā ģeopolitiskajā situācijā no tā tikai iegūsim. Labs piemērs ir Ukraina, tā sinhronizējās ar Eiropu pat tad, kad Krievija jau gatavojās iebrukt. Tas viņiem ļoti daudz palīdzēja. Es nesaku, ka mums situācija ir līdzīga, bet tas ir stratēģisks projekts, kas energodrošībai ir absolūti svarīgs, īpaši tāpēc, ka mūsu un Eiropas enerģētika nākotnē tiks vairāk balstīta uz elektrību. Šobrīd viss ir labi un neredzu nopietnus riskus šajā projektā.

Jau minējāt, ka Latvijai trūkst stratēģisko mērķu virzībā uz atjaunojamo resursu ražošanu, turklāt trūkst arī motivācijas. Kā to mainīt un risināt?

Te atkal ir jāsaka, ka mēs nokavējuši neko neesam, ne resursi ir pazuduši, ne esam kaut kādā veidā vairāk maksājuši, jo bijuši sliktākā situācijā. Tiesa gan, lietuvieši ir vairāk maksājuši par mūsu drošību attiecībā uz savu gāzes termināli. Arī somi, kas ātri uzbūvēja savu termināli. Šobrīd ir pieņemta Eiropas jaunā likumdošana, kas iezīmē ceļu, kā Eiropa virzās uz klimatneitralitāti 2050.gadā. Dažas izmaiņas varētu notikt, bet šī kustība ir ļoti strauja. Kustības pamatā ir ļoti straujš cenas pieaugums fosilajiem resursiem, ir jāskatās, kā pašiem iziet no fosilajiem resursiem un kā nopelnīt uz to, ka lielajām ekonomikām, kā Polijai un Vācijai, ir jāvirzās prom no fosilajiem resursiem. Ir divas lietas - atjaunojamā elektrība pati par sevi, tas ir viens virziens, bet otrs ir atjaunojamais ūdeņradis vai uz ūdeņraža bāzes veidota degviela gan aviācijai, gan sintētiskā degviela. Mums jāskatās, kā to sabalansēt, un ir jābūt skaidrai vīzijai, kad un ko mēs varēsim piedāvāt.

Viens piemērs, kas arī mums ir jāizrunā, ir mūžīgais stāsts par kodolenerģiju. Manuprāt, mums nav ne mazākā pamata uz to virzīties, bet es piekrītu, ka var būt citi viedokļi. Ja Latvija šo ceļu izvēlas, stratēģiski zinot, ka pieprasījums pēc enerģijas būs lielāks, mums uzreiz ir jāvienojas, kuras vietas varētu pretendēt būvēšanai, ko darām ar atkritumiem, ir jāizveido pārraugošā iestāde un jāsāk trenēt cilvēki, kam būs jāuzrauga drošība, un mums ir arī jāapmāca cilvēki, kas strādās šajā nozarē. Cilvēku nav daudz, bet ir risks, ka viņi var aiziet strādāt citur, ir vajadzīgi ilgtermiņa kontrakti, nauda ir jāiegulda jau iepriekš. Mēs nevaram teikt, ka te būvēs un te būs. Vācija atslēdza savus kodolreaktorus, un tagad ir diskusijas, ka tos var pieslēgt atpakaļ. No sešiem piecus var pieslēgt, bet lielākā problēma ir tā, ka nezina, vai būs pietiekami cilvēku, kas strādās. Tur strādāja apmēram 2000 cilvēku, viena daļa ir pensionējušies un daļa atraduši citu profesiju. Cilvēkus vienā dienā apmācīt nevar un arī no ārpuses nevar ievest, jo tas saistīts ar valsts drošību. Nevar Indijā sameklēt inženierus un atvest šurp. Tas nav tik vienkārši.

Attiecībā uz klimatneitralitāti ir jāizlemj, kā mēs to izdarīsim līdz 2050.gadam. Ir Nacionālie klimata un enerģētikas plāni. Latvijas gadījumā tas ir labi uzrakstīts, bet ļoti neitrāls, tas neparāda virzienu, kurā iesim. Tas šobrīd ir jāsaprot. Jebkurā gadījumā pāreja uz klimata neitralitāti Latvijai var būt un arī būs ekonomiski izdevīga - mums ir resursi, kas būs ļoti pieprasīti.

Mēs šajā stāstā nekādā veidā nezaudējam, bet varam tikai iegūt. Mēs gan varam iegūt tikai tad, ja rīkojamies gudri, nevis sēžam un domājam, ka viss notiks pats par sevi.

Šajā kontekstā ir svarīgas trīs sastāvdaļas - resurss kā tāds, vide, kas arī ir resurss, un cilvēku noskaņojums. Cilvēki, pat tie, kas ir pozitīvi noskaņoti pret atjaunojamiem resursiem, sāk teikt, ka ir par saules enerģiju, bet pret vēju. Viņu viedoklis mainās atkarībā no tā, ko dzird sabiedrībā. Tās viedoklis ir ārkārtīgi svarīgs. Var pazaudēt ārkārtīgi daudz, zaudējot sabiedrības atbalstu. Pie tā vienmēr ir jāstrādā lielās pārmaiņās.

Kā to panākt, ka sabiedrība atjaunojamos resursus redz kā eksporta preci nākotnē?

Eksportēt elektrību var dažādos veidos - gan tieša elektrība, gan jau pārstrādāta elektrība ūdeņradī, ražot metanolu vai pārstrādāta enerģija zaļajā tēraudā, taču, protams, mums nav nevienas tādas rūpnīcas. Elektrībai mums nav dabīga patēriņa, bet tas izteiktāk ir eksports. Tā ir laba lieta, bet ir labi, ja atrodi vēl kādu nišu. Mūsu šaurā vieta ir tā, ka mums ir ierobežoti cilvēkresursi. Uzņēmēji sūdzas, ka vajadzēs darbaspēku un problēma ir tā, ka arī zemu kvalificētu darbaspēku. Tur atkal rodas problēmas ar sabiedrības attieksmi pret migrāciju. Mums jāskatās, kā šajā situācijā rīkoties gudri, lai nesanāk tā, ka uzbūvējam gaisa pilis, bet neko nevaram ar to iesākt, jo nepietiek cilvēkresursu. Ir ļoti jāvērtē.

Kādu jūs vēlētos redzēt Eiropas un arī Latvijas enerģētikas sistēmu pēc 10 gadiem?

Tas ir grūti atbildams jautājums. Teorētiski pēc 10 gadiem būtu jābūt, ka visa vai gandrīz visa elektrība nāk no atjaunojamiem resursiem. Tā ir lielākā pārmaiņa. Otra lieta, ko redzu, ka pēc 10 gadiem Latvijā jaunas mašīnas, ko cilvēki pērk, ir jau elektroauto. Kopējais elektroauto īpatsvars būs pietiekami augsts. Tā ir otra lieta, ko redzu kā izteiktas pārmaiņas sabiedrībā. Arī cauruļvads, kas nāk no Ziemeļvalstīm uz Vāciju vai Poliju ar atjaunojamo ūdeņradi, tādējādi Eiropa jau izteikti pāriet uz ūdeņraža ekonomiku. Cilvēki gan to mazāk ievēros, jo procesi turpināsies, mēs lidojam, bet izmešu daudzums ir mazāks, kuģi tāpat brauc, bet degvielā ir mazāks daudzums siltumnīcefektu izraisošās gāzes.

Protams, Latvijā lielais jautājums ir par apkures sistēmām - cik lielā mērā mēs pārejam uz siltumsūkņiem. Būtiska problēma ir tā, ka tie ir dārgi, un no valsts puses ir vajadzīgs pietiekami atbalstīt to ieviešanu. Skaidrs, ka cilvēkiem tas ir milzīgs ieguldījums. Tāpat var attīstīt centralizētās siltumapgādes sistēmas, bet gāzes vietā lietot ūdeņradi, kas būs ražots Latvijā. Arī tas prasīs lielus ieguldījumus un būs milzīgas pārmaiņas.

Eiropas un arī Latvijas enerģētiskās drošības risinājumi iet pareizā virzienā, mēs praktiski no Krievijas neesam atkarīgi nemaz, bet ir palikušas vēl dažas astes, ko nocirst. Tagad milzīgais izaicinājums ir, kā pāriet uz klimatneitralitāti, saglabājot Eiropas bagātību. Tā ir nopietna problēma, jo, pirmkārt, cilvēki strīdas par resursiem, otrkārt, neviens negrib lielus enerģētikas projektus tuvu pie savām mājām. Tā ir milzīga pārmaiņa sabiedrības viedoklī, jo mums nav nekādu problēmu, ja naftu urbj Nigērijā un Nigēras delta tiek piesārņota, tas mums nesagādā lielas problēmas, bet, ja redzam vēja parkus pa logu, tad ir iebildumi. Mēs gribam, lai visi enerģētiskie resursi tiek ražoti šeit un importēti nelielā apmērā, kas prasa milzīgas pārmaiņas visās nozarēs. Latviju tas skar mazāk, lielākās pārmaiņas mēs redzēsim Vācijā un Nīderlandē, tāpēc nav brīnums, ka viņi šo pārmaiņu procesu sāk straujāk. Savukārt no reģiona valstīm pārmaiņu līderis ir Somija, bet arī viņiem ir ļoti daudz izaicinājumu, jo ir daudz energointensīvas rūpniecības un ir jāadaptējas jaunajos apstākļos, kas nav viegli. Esmu diezgan pārliecināts, ka tiksim ar to galā, un neredzu milzīgus satricinājumus, kas varētu notikt. Kā mums ar to veiksies, ir atkarīgs no stratēģiskās virzības un nepārtrauktas tās korekcijas, ja kaut kas neiet īsti pareizi. Lai nebūtu tā, kā ar sadales tarifiem, ka pieņemam lēmumu un esam visi laimīgi, bet pēc tam konstatējam, ka tarifi ir briesmīgi. Tas jādara gudrāk un pa posmiem, nevis mēģinām atrisināt visu un pēc tam dodam atpakaļgaitā. Atpakaļgaita jau pati par sevi nav problēma, bet problēma ir sabiedrības uzticība, kas enerģētikā ir īpaši svarīga.