Uzbrukums "Gaiļezera" ārstei: žņaudza, skrāpēja, sita pa galvu... Kāpēc tas tā notika?

Kas tāds šajā slimnīcā piedzīvots pirmo reizi, atzīst Intensīvās terapijas nodaļas vadītāja, ārste Daina Rožkalne: “Lai kādas būtu sēras un ar tām saistītās emocijas, medicīnisko personālu fiziski aizskart ir nepieļaujami.”

Darīja pat neiespējamo

Četrdesmit trīs gadus vecais Jurijs liktenīgajā 17. novembra pēcpusdienā bija mājās ar savām apmēram desmit gadus vecajām dvīnītēm. Pēkšņi vīrietim sāka trūkt elpas, un viņš pats paguva piezvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD), pirms bezsamaņā nokrita uz grīdas.

Kad ieradās mediķi, sirdsdarbība un elpošana vīrietim bija apstājusies. Iespējams, ka citā gadījumā, ja būtu blakus kāds pieaugušais, kurš bez kavēšanās sāktu fiziski smago netiešo sirds masāžu, kamēr pagūst ierasties NMPD, cerības izglābt Juriju būtu nedaudz lielākas. Varbūt līdzīgos gadījumos mediķi konstatētu nāvi un atstātu tuviniekiem kārtot formalitātes. Bet šajā gadījumā mājās bija tikai divas mazas meitenes...

Mediķi centās izdarīt visu iespējamo un neiespējamo, lai glābtu tēti. Reanimācijas centieni vēl apmēram pusstundu turpinājās NMPD mašīnā. Tajā laikā mājās pārradās Jurija sieva Natālija Masaļska-Koritova. Beidzot izdevās atjaunot sirdsdarbību, un vīrieti, jau pieslēgtu pie dzīvību uzturošiem aparātiem, aizveda uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāru Gaiļezers un ievietoja intensīvās terapijas nodaļā.

Stāvoklis bija galēji smags un prognoze nelabvēlīga. Visticamāk, smadzenes neatgriezeniski bija gājušas bojā, jau gaidot NMPD brigādi.

Kategoriski negrib pieņemt nāvi

“Kad paziņo par tuvinieka nāvi, reti kurš priecājas. Zaudējums ir liels, un gandrīz visiem iestājas noliegums, arī spēcīgas emocijas,” saka Rožkalne, kura intensīvās terapijas nodaļā strādā kopš 1992. gada. Piedzīvotas dažādas mirušo pacientu tuvinieku reakcijas, bet pirmo reizi fizisks uzbrukums.

Jau dienu pirms ārstes piekaušanas, izdzirdējusi par smago situāciju, Jurija sieva Natālija esot kritusi gar zemi, vārtījusies pa grīdu un kliegusi: “Es zinu, ka viņš ir dzīvs un viņš izveseļosies! Viņam bērni jāizaudzina! Es jūtu, ka viņš ir dzīvs!”

Intensīvās terapijas mediķi bija izrādījuši lielāko pretimnākšanu Natālijai un pirmajā dienā ļāvuši ienākt pie vīra atvadīties gan viņai, gan meitenēm.

“Mūsdienīgie dzīvību uzturošie aparāti var radīt maldinošu priekšstatu par patieso pacienta veselības stāvokli. Monitorā redzams sirds ritms, asiņu piesātinājums ar skābekli, pacienta miesa ir silta un labi apasiņota. Tomēr tas ne vienmēr nozīmē, ka pacients spēs atgriezties pat pie patstāvīgas elpošanas, nemaz nerunājot par reakcijām uz sāpēm un kur nu vēl tuvinieku atpazīšanas,” skaidro Rožkalne.

Ar dūrēm pret iejūtību un mieru

Kas notika 19. novembrī? Jurija sieva un māte vēlējās runāt ar dežurējošo ārsti. Kaut gan daktere zināja, ka sieviete iepriekšējā dienā ļoti vētraini reaģējusi uz mediķu pesimistiskajām prognozēm un uz šo sarunu būtu labāk iet divatā kopā ar kolēģi, sagadījās, ka otrai mediķei bija jāpalīdz citam slimniekam, un atlika iet vienai. Nodaļas vadītāja šo dakteri uzskata par vienu no vismierīgākajām un empātiskākajām ārstēm.

Natālija vēlējās uzzināt par vīra veselības stāvokli un prognozi. Daktere izstāstīja, ka stāvoklis ir galēji smags un prognoze ir ļoti slikta, izklāstīja, kāpēc ir pamats tā uzskatīt. Pacienta sieva vēlējās ķerties pat pie mazākās cerības, prasīt padziļinātu izmeklēšanu.

Tas šajā gadījumā neko nedotu, bet, pārvietojot pacientu uz sievietes prasītajiem izmeklējumiem, organisms nomirtu jau ceļa sākumā uz tiem. Daktere pacietīgi un mierīgi skaidroja, ka diemžēl vīrietim ir iestājusies smadzeņu nāve un uzsākts smadzeņu nāves protokols.

Sieviete kļuvusi agresīva un ļoti rupji krieviski nolamājusi ārsti. “Kā jūs uzdrošināties man un mātei to stāstīt!” Natālija kliegusi. Ar to nepietika – viņa mēģinājusi pārliekties pāri dakteres darba kabineta galdam un iesist pa seju.

Kad ārste atliecās, lai izvairītos, sieviete apskrējusi ap galdu, satvērusi ķēdītes ap mediķes kaklu un, nešķīsti krieviski lamājoties, sākusi no visa spēka žņaugt. Dakterei kaut kā izdevās atsvabināties, bet varmāka saskrāpējusi viņai roku, kaklu un izrāvusi matus. Aiz matiem pieliekusi ārstes galvu pie galda, satrakotā sieviete ar dūrēm dauzījusi ārstes galvu, kaklu, muguru.

Ārste kliedza, bet pirmajā brīdī personāls nesaprata, ka kliedzieni nāk no viņas kabineta. Tad ieskrēja medmāsa un ar otru kolēģi no dakteres atrāva agresīvo sievieti. Kaut gan kabinetā sēdēja un varmācības lieciniece bija arī Jurija māte, viņa neiejaukusies, vien mierīgi noraudzījusies notiekošajā. Kas zina, ar ko viss beigtos, ja medmāsa nebūtu to pārtraukusi.

Nodaļu izsit no līdzsvara

Slimnīca izsauca policiju, ārste bija šokā un aizvesta uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Skrāpējumi, žņaugšanas pēdas un izrautie mati nebija smagākie nodarījumi, cietušajai konstatēja smadzeņu satricinājumu. Kaut gan sākotnēji viņu palaida mājās, tur kļuva sliktāk un nācās atgriezties slimnīcā, lai nu jau ārstētos nodaļā.

Steidzami bija jāatrod sasistajai ārstei aizstājējs – viņas pārziņā bija seši smagi slimi pacienti, kuri bez aprūpes nevarēja palikt. Arī otra ārste un pārējais personāls bija izsists no darba ritma, jo bija jāsniedz liecības policijai un morālais sitiens negāja secen nevienam nodaļā strādājošajam.

Kaut gan bija svētdiena, varmāka bija sadabūjusi nodaļas vadītājas telefona numuru un drīz pēc notikušā zvanīja viņai. Interesantā kārtā ar Rožkalni viņa runāja mierīgi un savaldīgi. Natālija arī izsauca uz slimnīcu televīzijas ziņu raidījumus, noliedza, ka bijusi agresīva un fiziski uzbrukusi ārstei.

Atkārtota pārbaude apstiprina nāvi

Pirmdien, 20. novembrī, desmitos no rīta Jurija dzīvības uzturēšanas iekārtas tomēr neizslēdza. Pēc viņa sievas vēlēšanās bija vairākas stundas ilga tikšanās starp pusēm, iesaistoties juristiem un slimnīcas vadībai. Natālija panākusi, ka vīram notikusi atkārtota smadzeņu pārbaude.

Veicot elektroencefalogrammu, ārsti vēlreiz, bet tikai ar citu metodi pārliecinājās par to, ko rādīja daudzu būtisku refleksu zudums – visos nolasījumos galvas smadzeņu aktivitāte bija nulle un aparāts rādīja vien taisnas līnijas. 20. novembra vakarā padziļinātā pārbaudē apstiprinājās, ka Jurijam iestājusies neatgriezeniska smadzeņu nāve.

Nāvi nesaskaņo ar tuviniekiem...

Ārsti un slimnīcas vadība skaidro, ka darīts viss, kā likumā paredzēts, un smadzeņu nāves protokolu pilda neatkarīgi no tuvinieku vēlmēm. Papildu izmeklējums uzskatāms par slimnīcas pretimnākšanu sērojošajai atraitnei.

Likumdošanā skaidri norādīts, ka papildtestus, ieskaitot elektroencefalogrammu, nav obligāti veikt, bet to var darīt, ja neiroloģisko testu rezultāti nav viennozīmīgi. Šajā gadījumā visi iepriekš veiktie neiroloģiskie testi pārliecinoši liecināja par smadzeņu nāvi.

“Radiniekiem arī turpmāk saglabāsies tiesības apmeklēt savus piederīgos un tiesības saņemt jebkāda veida informāciju. Nekādu ierobežojumu šī incidenta dēļ nebūs,” norāda Intensīvās terapijas klīnikas vadītājs Roberts Stašinskis. Slimnīcas vadība, sadarbojoties ar intensīvās terapijas nodaļas personālu, meklē iespējas, kā izvairīties no līdzīgiem gadījumiem nākotnē.

Rožkalne ir nobažījusies, ka cietusī ārste morālās traumas dēļ varētu pamest darbu intensīvās terapijas nodaļā. “Šis gadījums ir absolūti nepieņemams. Mēs varam runāt par afekta stāvokļiem, dažādām izpausmēm, bet vardarbība nav akceptējama. Ir jābūt skaidrai reakcijai likumīgā kārtībā,” teic Stašinskis.

Cietusī prasa 8000 eiro

Valsts policija sākusi administratīvā pārkāpuma procesu par iespējamu maznozīmīgu miesas bojājumu nodarīšanu. Par šādu nodarījumu likumā paredzēts 210 līdz 500 eiro naudassods. Cietušajai nozīmēta ekspertīze. Viņa prasa 8000 eiro lielu kompensāciju un pārkvalificēt lietu par kriminālprocesu.

“Gadījumi, kad pacienti izrāda agresiju pret slimnīcas ārstniecības un aprūpes personālu vai citiem darbiniekiem, nav retums. Tomēr miesas bojājumu nodarīšana ārstam, kas veic savus darba pienākumus, uzskatāma par ārkārtēju situāciju,” uzsver Austrumu slimnīcas preses pārstāve Ilga Namniece.

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece pauž, ka šādos konfliktos vainojamas zemās zināšanas par veselības aprūpi, tādēļ cilvēki ir plašāk jāizglīto. Viņa arī uzskata, ka slimnīcās, īpaši intensīvās terapijas nodaļās, vajadzīgs psihologa atbalsts gan pacientiem, gan ārstiem, psihologs varētu arī nodrošināt mediācijas procesu.

***

"Kas Jauns Avīze" sazvanīja atraitni, izteica līdzjūtību un vēlējās par notikušo konfliktu izjautāt arī viņu. Sieviete atbildēja pilnīgi mierīgā balsī un paziņoja, ka ar presi runās tikai viņas advokāte, taču ne advokātes vārdu, ne tālruņa numuru neatsūtīja. Sava vīra vārdu un citus personas datus atraitne ir atklājusi publiskā vēstulē, kas pēc viņas lūguma plaši izplatīta sociālajos tīklos. Cietusī ārste šobrīd nevēlas, lai publiski izskanētu viņas vārds.

Par smadzeņu nāvi lemj konsilijs

Smadzeņu nāve ir bezsamaņas stāvoklis, kuru raksturo dziļš un neatgriezenisks visu smadzeņu funkciju zudums, tostarp nav konstatējami smadzeņu stumbra refleksi.

Ja ir pamatotas aizdomas, ka iestājusies smadzeņu nāve, mediķi uzsāk pacienta padziļinātu un specifisku izmeklēšanu, ko sauc par smadzeņu nāves protokolu. Tas nekādā gadījumā nav viena ārsta lēmums, to pēc specifiskiem izmeklējumiem, kurus atkārto 24 stundas, izvērtē ārstu konsilijs. Pirms šīm izvērtēšanas stundām vēl 12 stundas organismam ļauj attīrīties no medikamentiem, kas varētu radīt maldinošus rezultātus.

Ja acu zīlīte ar saraušanos nereaģē uz tajā iespīdināto spilgto gaismu, ja, pieskaroties atvērtu acu radzenei, plakstiņi automātiski neaizveras, ja, sāpīgi uzspiežot uz trejzaru nerva, pacients nekādi nereaģē, ja, palielinot ieelpojamajā gaisā ogļskābās gāzes koncentrāciju, nemainās elpošanas ritms un dziļums, ir pazīmes, ka smadzenes ir neatgriezeniski mirušas. Kopumā to vērtē pēc astoņiem kritērijiem.

Šāds protokols tiek lietots visā pasaulē. Jau 1968. gadā Hārvarda medicīnas skolas dekāns Roberts Eberts sasauca šim nolūkam komiteju, lai formulētu jaunu nāves definīciju, jo, attīstoties dzīvību uzturošām tehnoloģijām, kļuva skaidrs, ka būtiskākais kritērijs ir nevis sirds apstāšanās, bet smadzeņu nāve.

Vēl precīzākus kritērijus noteica 2007. gadā ASV prezidenta bioētikas komisija. Tā nosauca par nāves kritēriju organisma nespēju veikt informācijas apmaiņu ar ārējo vidi un piedalīties darbībās, vadoties pēc organisma vajadzībām.

Šie kritēriji bijuši noturīgi 16 gadus kopš to pieņemšanas – šajā periodā nav reģistrēts neviens gadījums, kad pacients, kuram šādi konstatēta smadzeņu nāve, būtu atguvis to funkciju.

Latvijā galvas smadzeņu nāvi nosaka atbilstoši likumdošanai, pēc Ministru kabineta 2021. gada 10. augusta noteikumiem Nr. 538. Tiem pielikumā ir tabula, kurā atzīmē izmeklējumu rezultātus un atbilstoši tiem nosaka smadzeņu nāvi.

Pēc nāves konstatēšanas pacientu atslēdz no dzīvību uzturošās aparatūras. Vai iespējams ilgstoši turpināt slimnieka ķermeņa uzturēšanu pēc smadzeņu nāves konstatēšanas? Nē, atbild ārste Daina Rožkalne.

Uzlabojumu nav, arī ķermeņa pārējās rezerves izsīkst, un drīz pat modernā dzīvības uzturēšanas tehnika kļūst bezspēcīga. Reizēm cilvēks nomirst, pat nesagaidījis smadzeņu nāves protokola pabeigšanu, reizēm tas ir dienu, varbūt nedēļas jautājums. Atsevišķos gadījumos ar aparatūras palīdzību miesu var uzturēt, ilgākais, mēnesi.

Glābjot dzīvības, neizdegt pašiem

“Mums ir jāstāsta patiesība. Mēs nevaram sniegt nepamatotas cerības,” intervijā “Tautas Veselības Avīzei” pirms dažiem gadiem teica “Gaiļezera” Intensīvās terapijas nodaļas vadītāja Daina Rožkalne.

Tajā dienā viņa bija smaidīga – veiksmīgi atdzīvināti četri pacienti, bet vienmēr tā nav. Šajā nodaļā ir ļoti grūti psiholoģiski, lielākoties ir ļoti normāli pacientu piederīgie, bet mēdz būt citādi. Šeit pacienti nonāk ļoti smagā veselības stāvoklī, mēdz mirt, un slikto ziņu paziņošana prasa daudz piepūles.

“Kad pasakām – jūsu tuvinieks ir ļoti slims un viņš var nomirt – uz mums sāk kliegt: “Ko jūs te sakāt! Es negribu nemaz dzirdēt! Nerunājiet tādas lietas!” Iespējams, viņi gaida, ka ļoti slimo cilvēku, kam bieži vien jau ilgstoši ir daudzu orgānu smagas saslimšanas un vēl visam šim fonam papildus vēl kāda katastrofa notikusi, šajā nodaļā pataisīsim par pilnīgi veselu un jaunu. Tas esot mūsu pienākums, un to liekot darīt Hipokrata zvērests. Tas tiek bieži piesaukts, kaut vairums cilvēku to nav lasījuši, bet ieliek tajā savas nereālās fantāzijas par ārstu sūtību un pienākumiem,” saka Rožkalne.

Mediķiem visvairāk gribas nākt ar labām ziņām, bet ne vienmēr tas iespējams, it sevišķi intensīvās terapijas nodaļā, un uzslavas te dzird maz.

“Ir pacienti, kuros gigantisks darbs un daudz emociju ir ielikts, bet neizdodas glābt. Tad mēs tiekam vainoti viņa nāvē, nolādēti, cits sola visus mūs nošaut, cits – uzspridzināt nodaļu un tamlīdzīgi. Protams, tas nenotiek. Tā ir cilvēku pirmā reakcija. Lai arī mēs to saprotam, tas vienalga ir psihotraumējoši. Kad no visas sirds esi atdevis savas zināšanas, spēku, savas emocijas un tu tiec nolādēts. Tas bija tik drausmīgi aizvainojoši...” atzīst ārste.

Klīniskās nāves gadījumā izdodas atdzīvināt apmēram 20% pacientu, bet no tiem, kas izdzīvo, apmēram puse nomirst pirmā mēneša laikā. Paliek 10%, lielākā daļa – ar invaliditāti, no ļoti vieglas līdz smagai. “Bet to dažu procentu dēļ mēs darām,” teic Rožkalne.

Mediķi aprūpē pacientus, kurus var uzturēt tikai ar aparātiem, līdz pēc mēneša nepalīdz arī tie, bet daudzi tuvinieki to nepieņem. “Mēs rādām bildes, ka no smadzenēm ir palicis pavisam maz, stāstām, ja izdzīvos, tad būs invalīds. “Nē, man vajag par katru cenu, lai viņš būtu dzīvs.” Varbūt tiešām bijis ļoti jauks cilvēks, un piederīgais jūtas viņam kā parādnieks,” spriež ārste un secina, ka pirms gadu desmitiem cilvēki vairāk pieņēma to, ka nedzīvo mūžīgi.