Brīvprātīgais darbs ar cietumniekiem ieslodzījuma vietās. Kāpēc tas svarīgs ne vien ieslodzītajiem, bet sabiedrībai kopumā?

Pastāsti par sevi – ar ko nodarbojaties, cik ilgi to jau dari un kas līdz šim paveikts?

Esmu Ieslodzījuma vietu pārvaldes Eiropas Sociālā fonda projekta “Bijušo ieslodzīto integrācija sabiedrībā un darba tirgū” brīvā laika un postpenitenciārā atbalsta bloka koordinatore, īsāk sakot – esmu atbildīga par brīvprātīgajiem Ieslodzījuma vietu pārvaldē.

Projekta laikā strādājam pie tā, lai brīvprātīgais darbs Ieslodzījuma vietu pārvaldē būtu vienots un mērķtiecīgs. Jo iepriekš tā vairāk bija tāda kā sabiedrības iniciatīva, kad kāds sabiedrības loceklis ir izdomājis, ka viņam ir kaut kas, ko dot, tad uzmeklē kādu iestādi un uz turieni arī dodas. 

Bet tas, ko mēs vēlējāmies izveidot – lai viss notiktu mērķtiecīgi un vienotā veidā. Lai būtu skaidra brīvprātīgo uzrunāšana, būtu skaidri definētas brīvprātīgo darbības jomas, apmācības, lai brīvprātīgais justos droši un zinātu savas darbības robežas. Tāpat arī tika izstrādāta atlases procedūra, brīvprātīgo novērtēšana un vispārēja šī darba koordinācija. 

Jo brīvprātīgais darbs, protams, tika veikts jau pēdējos trīsdesmit gadus, bet iepriekš bija vairāk saistīts ar reliģisko organizāciju iesaisti. Tagad jau tas saistās ne tikai ar to. Protams, cerams, ka pēc projekta realizācijas mūsu iestrādes spēs iedzīvoties arī pašā sistēmā un tiks pārņemtas. Tieši pie tā mēs šobrīd aktīvi strādājam. 

Pastāsti nedaudz sīkāk par brīvprātīgo darbu ieslodzījuma vietās – kā par tādu kļūt, kāda ir atbildība, pienākumi, iespējas, izaugsme? 

Lai kļūtu par brīvprātīgo, pirmām kārtām jau jābūt pareizai vēlmei un motivācijai doties uz ieslodzījuma vietu, pārkāpt vispārējos sabiedrības stereotipus un izveidojušās stigmas, būt gatavam dot savas zināšanas, pieredzi vai prasmes kādam, kam tas ir nepieciešams. Kļūt par brīvprātīgo ir diezgan vienkārši – ir jāaizpilda pieteikšanās anketa mūsu mājaslapas sadaļā “brīvprātīgajiem”, un tad ar topošo brīvprātīgo sazinās, lai abas puses izrunātu visus jautājumus. Pēc tam brīvprātīgais tiek virzīts uz apmācību procesu. 

Kad apmācība ir pabeigta, ar brīvprātīgo tiek slēgts līgums, viņš tiek arī apdrošināts uz laiku, kad dodas ieslodzījuma vietās veikt brīvprātīgo darbu. 

Kāda ir viņu atbildība un pienākumi?

Brīvprātīgais darbs ir ļoti dažāds. Tās primārās jomas, kurās mēs aicinām brīvprātīgos darboties, ir saistītas ar sportu, dažāda veida izglītošanu, kā arī palīdzību sociālajos jautājumos. Piemēram, cilvēkam īsi pirms atbrīvošanas ir daudz dažādu aktuālu jautājumu – dzīvesvieta, kā atvērt bankas kontu, vai varbūt brīvprātīgajam ir kāda pieredze ar sociālajiem dienestiem? 

Tāpat ir arī brīvprātīgie, kas darbojas saistībā ar ģimenēm. Teiksim, dalība ģimenes dienu pasākumos. Tas ir izplatīts virziens, uz ko brīvprātīgie vēlas doties. Vēl brīvprātīgie palīdz cīnīties ar atkarībām.

Mums ir bijuši tādi brīvprātīgie, kas stāsta par to, kā sagatavot CV – tādas ļoti praktiskas zināšanas. Kā gatavoties darba intervijai? Kur meklēt darbu? Kā uzvesties darba intervijās? Par ko runāt un par ko nē? 

Ir tādi brīvprātīgie, kuriem ir vēlme iesaistīties, bet viņiem vēl nav konkrētu ideju par to, ko viņi gribētu darīt. Tas, ko mēs šobrīd ieviešam – reizi mēnesī dažādās ieslodzījuma vietās mums ir galda spēļu vakari, kas brīvprātīgajiem var būt kā starts, dodoties ieslodzījuma vietā neformālā gaisotnē. Spēlējot spēles, ir vieglāk citam citu ieraudzīt, iepazīties, saprast to vidi un vajadzības. Un no tā brīvprātīgajiem var rasties idejas savai iniciatīvai.  

Tātad brīvprātīgais ir izgājis apmācības, dabūjis apdrošināšanu, dzirdējis visas drošības instrukcijas un visu sapratis. Pastāsti, lūdzu, kā pēc tam izskatītos viena diena viņa brīvprātīgo darbā?

Kā jau minēju – tās formas un veidi ir dažādi un katram brīvprātīgajam darba diena var atšķirties. Tas ir citādi nekā, piemēram, brīvprātīgais darbs dzīvnieku patversmē, kur būtu pilnīgi skaidri pienākumi. Šeit, vai nu tā ir sporta nodarbība vai lekciju pasniegšana – tas būs atšķirīgi. 

Mums ir interesanta pieredze – tikko kā noslēdzās Starpkontinentālais šaha turnīrs ieslodzītajiem, kurš risinās tiešsaistē ar dalībniekiem no 50 dažādām valstīm. Latvija šajā turnīrā piedalījās jau otro gadu. Mēs tikām ļoti tālu, Jelgavas cietums tika 18. vietā, kas mums ir liels, liels sasniegums. Un arī šī brīvprātīgā darba diena cietumā izskatās mazliet savādāk. 

Kāpēc brīvprātīgo darbs ieslodzījuma vietās, tavuprāt, ir svarīgs?

Pirmkārt, klienti tomēr savādāk uztver darbiniekus un cilvēkus, kuri brīvprātīgi ieradušies pie viņiem bez motivācijas “alga”, “prestižs”, “statuss” vai tamlīdzīgi. Un tas izveido tādu kā tiltu starp ieslodzīto un sabiedrību. 

Piemēram, arī intervijās, kuras esmu veikusi ar pašiem ieslodzītajiem, atklājas tāda interesanta lieta viņu domāšanā, ka starp sabiedrību un viņiem kā noziedzniekiem vai likumpārkāpējiem ir izveidojusies tāda noteikta robeža, kas ir diezgan spilgta. Viņi paši vairs nezina, kā varētu iekļauties normālā sabiedrībā. Viņi bieži izjūt kaunu, vainas sajūtu. Bet tad, kad kāds ir gatavs brīvprātīgi un no labas sirds doties pie viņiem, neskatoties uz to, ko viņi ir nodarījuši sabiedrībai, veidojas tāds kā terapeitisks process, kad krīt šīs robežas un tiešām izveidojas tilts. 

Protams, tas ir viens no aspektiem. Arī šī dzīves pieredze ir milzīga vērtība. Teiksim, brīvprātīgā cits skatījums uz dzīvi, cita veida motivācija, ideoloģija, kur viņš strādā, ko viņš ir mācījies, kā viņš to visu savā dzīvē sasniedzis? Arī tas kalpo par labu piemēru. Bieži vien brīvprātīgajos ieklausās daudz vairāk nekā psihologā, sociālajā darbiniekā vai vecākajā inspektorā.

Vai pastāv apkārtējo neizpratne par notiekošo ieslodzījuma vietās? Un kā to varētu uzlabot? 

Protams. Mūsu priekšstatus par ieslodzījuma vietām kaut kādā mērā veido arī filmas. Bet, jo vairāk mēs runāsim par iespējām un reālo situāciju, jo sabiedrība kļūs atvērtāka. Un varbūt būs gatava kaut vai paskatīties uz to ar citām acīm. Varbūt ne gluži uzreiz kļūt par brīvprātīgajiem, bet vismaz ieklausīties un saredzēt, ka šie cilvēki ir pieļāvuši kļūdu un lielākā daļa to tiešām nožēlo un vēlētos mainīties. 

Vai ir kāda laba vai, gluži pretēji, slikta pieredze tavā darbā, ar kuru tu vēlētos padalīties?  

Visspilgtākais, ko es pati novēroju un kas ir pats svaigākais, ir iepriekš jau minētais šaha turnīrs, kurā mēs piedalījāmies. Atceros, kā tas bija pirms vairāk nekā gada, kad mēs uzsākām šīs programmas ieviešanu cietumos. Klienti atnāca uz pirmo nodarbību, visi tādi mazliet bikli. Bet no vienkāršas laika pavadīšanas tas klientus mainīja no atsevišķiem indivīdiem par komandu. 

Ieslodzījuma vietā absolūti mainījās vide, tā kļuva daudz pieņemošāka, atbalstošāka. Cits citu piestutēja, uzmundrināja, palīdzēja. Šis ir tāds kolosāls piemērs, ko brīvprātīgais ar savu darbu spēj izdarīt cietuma mikroklimatam. Kas būtiski – uzlabojās ne vien ieslodzīto savstarpējās attiecības, bet arī attiecības ar personālu, kas arī ir vērā ņemams aspekts. 

Vēl mums ir brīvprātīgais, kurš reizi nedēļā jau vairāk nekā gadu dodas ieslodzījuma vietās ar sporta nodarbībām. Arī tur ir novērojamas līdzīgas izmaiņas kolektīvā un savstarpējās attiecībās. Iezīmējas veselīgāka dzīves uztvere un dzīvesveids. 

Mums ir arī brīvprātīgie, kas dodas uz Iļģuciema cietumu pasniegt vecāku prasmes. Jo tur mums šobrīd ieslodzījumā atrodas seši bērniņi līdz četru gadu vecumam, kuri ieslodzījuma vietā var atrasties ar mammu. Tur, protams, brīvprātīgās tika uzņemtas ar ļoti lielu prieku, jo tie jautājumi tomēr ir ļoti būtiski, sevišķi slēgtā vidē, kur nav iespējamas kaut kādas izklaides, īpašas spēles vai īpaša darbošanās un vides maiņa. Tur vecāku prasmju jautājums ir ļoti aktuāls, lai esošā situācija ar bērniņu neatkārtotos nākotnē. Esam saņēmuši ļoti pozitīvas atsauksmes no klientiem par to, cik vērtīgi un noderīgi tas ir bijis. 

Par negatīvajiem – nav tādu konkrētu spilgtu piemēru, varbūt vienīgi tas risks, kas ir attiecībā pret brīvprātīgajiem, kad viņi pārkāpj kaut kādu savu spēju robežu. Kad viņi ir gatavi dot un iesaistīties tik daudz, ka viņi varbūt ne gluži izdeg, bet pārāk daudz uzņemas. Arī šai tēmai veltām diezgan lielu uzmanību, jo ir svarīgi saprast, cik daudz tu vari izdarīt un cik daudz ir jānāk pretī un jāizdara tam otram. Bet negatīvu atgadījumu nav bijis, ir tikai pozitīvas atgriezeniskās saites gan no nodarbinātajiem, gan brīvprātīgajiem, gan klientiem.

Ir tādi, kas paši bijuši ieslodzītie, bet pēc tam kļuvuši par brīvprātīgajiem un atbalsta citus? 

Jā, patiesībā tāda mums ir viena jauna sieviete, kurai ir bijusi šāda pieredze narkotiku dēļ nokļūt ieslodzījuma vietā. Viņa mūs uzrunāja, atsūtīja brīnišķīgu pieteikumu, kur izklāstīja savu dzīvesstāstu un skaudro pieredzi, kā viņa lēnām izķepurojusies no visas tās situācijas un kļuvusi par savas dzīves noteicēju. Atbrīvojusies no atkarībām, izveidojusi ģimeni, veido veiksmīgu karjeru. 

Viņas pieteikumu saņemt mums bija tiešām liela vērtība, un tā vērtība tālāk bija arī mūsu klientiem, jo viņas pieredzi un stāstu mēs nodevām klientiem un atsauksmes bija lieliskas. Šādi brīvprātīgie pagaidām ir liels retums, bet arī ārzemju pieredze rāda, ka tā ir ārkārtīgi vērtīga. Jo tie, kuri ir paši izgājuši šo ceļu, kuri ar savu piemēru un iekšējiem resursiem ir to izdarījuši, ir lieliska iedvesma arī pārējiem!

Kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Eiropas Sociālā fonda projekts Nr. 9.1.3.0/16/I/001 “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”.