Spriež par Viļa Lāča pārapbedīšanu un viņa kapa pieminekļa novākšanu. Ko par to saka viņa mazmeita? FOTO

Pēc arhitekta Andreja Ģelža ierosmes galvaspilsētas dome iecerējusi beidzot aizvākt Vilim Lācim veltīto pieminekli no kapu alejas, lai tas neaizsegtu Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli, bet paša rakstnieka mirstīgās atliekas ekshumēt un pārabedīt.

Bet, lai tas notiktu, pirmām kārtām ir nepieciešama vienošanās ar paša Viļa Lāča radiniekiem, kurus nu cītīgi meklē galvaspilsētas vietvara. Lāču dzimta it nebūt nav izzudusi, un Vilis Lācis aiz sevis ir atstājis pulciņu mantinieku. Viņam no divām sievām (pirmā - viņa klasesbiedrene Marija Bute; otrā – no komunistiskās revolucionāru ģimenes nākusī Velta Kalpiņa) kopā bija pieci bērni, kuri atstājuši pēctečus. Piemēram, Viļa Lāča mazmeitas ir gan Vācijā dzīvojošā rakstniece Ilze Lāce, gan mākslas vēstures pasniedzēja Iveta Feldmane, kuru savulaik vairāk pazinām gan kā tirdzniecības centra “Alfa” direktori, gan kā SIA “Dejo ar zvaigzni” līdzīpašnieci. Rīgas domei ar rakstnieka pēctečiem vēl nav izdevies sazināties. Bet Jauns.lv tas izdevās.

Kapsētu pārvaldei saziņa neveicas

Rīgas domes Komunikācijas pārvaldes Ārējās komunikācijas nodaļas projektu koordinators Mārtiņš Vilemsons Jauns.lv informēja: “Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Kapsētu pārvalde informē, ka uz izvietoto paziņojumu I Meža kapsētā rakstnieka Viļa Lāča tuvinieki nav atsaukušies, bet iepriekš ir notikušas sarunas ar rakstnieka Viļa Lāča tuvinieku par kapavietas uzturēšanas līguma noslēgšanu”.

Savukārt Rīgas domes deputāts Valdis Gavars (Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība), kurš galvaspilsētas domē aktualizē jautājumu par Viļa Lāča pārapbedīšanu un padomju laikā speciāli uzstādītā pieminekļa pārcelšanu, lai tas neaizsegtu skatu uz Jāņa Čakstes monumentālo kapavietu, Jauns.lv pastāstīja:

“Šī gada rudens sākumā Kapsētu pārvaldē ir bijis Viļa Lāča mazdēls un izteicis jautājumu, kas jādara, lai vectēvu pārapbedītu dzimtas kapos. Bet viņš Kapsētu pārvaldei bija aizmirsis atstāt savu tālruņa numuru.

Vislabākais būtu, ja Vilis Lācis tiktu pārapbedīts dzimtas kapu kopumā, kur viņš tika apglabāts 1966. gadā, kad nomira. Pilsēta palīdzētu tuviniekiem to izdarīt, lai viņš atpūstos blakus savējiem, nevis aizsegtu skatu Jāņa Čakstes - mūsu pirmā prezidenta – atdusas vietai. Šobrīd Kapsētu pārvalde gaida ziņu no Viļa Lāča tuviniekiem, lai var izrunāt šo procesu, un tad pieminekli pārvietotu citur”.

“Galvenais, lai tas notiktu civilizētā un pieklājīgā veidā”

Kamēr Rīgas dome gaida uzrodamies Viļa Lāča tuviniekus, Jauns.lv sazvanījās ar Ivetu Feldmani, kura teicās esam vienīgā Latvijā dzīvojošā Viļa Lāča tuvākā radiniece. Tiesa gan, savu slaveno vectēvu viņa nav sastapusi, jo piedzima jau četrus gadus pēc viņa nāves. Rakstnieka mazmeita Jauns.lv sacīja:

“Par ierosmi pārapbedīt vectēvu un pārvietot viņam celto pieminekli dzirdēju LTV raidījumā “Panorāma”, bet nekāda tuvāka informācijas man par to nav, neviens ar mani par to nav sazinājies. Tā kā gaidīšu kādas ziņas, neko tuvāk pagaidām nevaru komentēt.

Runājot par pārapbedīšanu, teikšu, ka droši vien tas notiks. Galvenais, lai tas notiktu civilizētā, pieklājīgā veidā. Esmu atradusi Rīgas domes kontaktus un drīzumā ar pašvaldību sazināšanos. Tuvākajā laikā pieteikšos.

Visloģiskākais un pareizākais būtu vectēvu pārapbedīt netālu esošajos ģimenes kapos līdzās sievai un abiem dēliem.”

Jautāta, vai viņai ir ziņas par to, ka sākumā Vilis Lācis tika apbedīts ģimenes kapos, bet 1974. gadā viņa mirstīgās atliekas tika ekshumētas un pārapbedītas pašreizējā vietā, Iveta Feldmane sacīja, ka viņai šādas informācijas nav.

Bangojošais zvejnieka dēls

1974. gadā, Viļa Lāča 70. jubilejas gadā, Rīgas I Meža kapos uzstādīja tēlnieka Aivara Gulbja un arhitekta Jura Skalberga pieminekli Vilim Lācim - vīru uz bangainas jūras fona, kas attēlo viņa slavenākā romāna “Zvejnieka dēls” varoni Oskaru. Šis piemineklis ir ne tikai mākslas darbs, bet gan speciāli novietots pašreizējā vietā, lai aizsegtu skatu uz Jāņa Čakstes pieminekli.

Plāno pārvietot rakstnieka Viļa Lāča pieminekli (LTV Ziņas):

Ir ierosinājums pieminekli pagriezt 90 grādu leņķī vai arī to demontēt. Rīgas domnieki apsekojuši pieminekli un konstatējuši, ka pieminekļa pagriešanu “zvejnieka dēls” neizturētu, jo tā pamatus skāris laika zobs. Tāpēc piemineklis būtu jāpārvieto uz citu vietu (uz kurieni, tas gan vēl nav skaidrs). Ja tiks saņemta radinieku piekrišana, tad Viļa Lāča ekshumācija un pieminekļa pārvietošana varētu notikt jau nākamgad.

Jāteic, ka Viļa Lāča ģimene savulaik negribēja, kaviņš atdusas pašreizējā vietā. To pagājušajā gadā Gulbenes laikrakstā “Dzirkstele” atklāja bijušais Stāmerienes  pagastvecis, 6. Saeimas deputāts Raitis Apalups, kurš pats pazinis Vili Lāci:

“Vilis Lācis nomira 1966. gada februārī. Atvadīšanās notika Universitātes Lielajā aulā. Bēru procesijā tās dalībnieki no Universitātes līdz pirmajiem Meža kapiem gāja kājām. Viscaur ielu malās bija daudz cilvēku. Gājienu vairāki vēroja no saviem dzīvokļiem pa atvērtajiem logiem. Kapos man bija iespēja atvadīties no rakstnieka ar tradicionālajām trīs smilšu saujām. Bērēs esmu redzams fotogrāfijā, kas publicēta laikrakstā “Cīņa”. Viļa Lāča sieva Velta vēlējās savu dzīvesbiedru guldīt dzimtas kapos, bet valdība un komunistiskās partijas vadība to nepieļāva. Viņiem bija izdevīgi, lai apbedīšanas vieta un tai paredzētais piemineklis aizsegtu skatu uz pirmā Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes pieminekli.”

Viļa Lāča mazmeitas par savu vectēvu

Par savu slaveno vectēvu izteikušās arī viņa mazmeitas. Iveta Feldmane savulaik stāstīja: „Ar cienījamo rakstnieku diemžēl nekad dzīvē neesmu tikusies, jo piedzimu tad, kad viņš jau bija miris.

No vecāku un vecmāmiņas stāstītā varu teikt, ka Vilis Lācis bija ļoti talantīgs un inteliģents cilvēks. Esmu pārliecināta, ka arī manī iedzimta viņa radošā būtība.”

Savukārt Ilze Lāce par savu attieksmi pret slaveno vectēvu žurnālam “OK!” pērn atklāja: “Es šajā jomā esmu nogājusi diezgan pretrunīgu attīstības ceļu. Bērnībā man no viņa bija tā kā mazliet bail, jo viņš bija ļoti atturīgs, vēss cilvēks. Neprata sarunāties ar bērniem, manuprāt. Man bija astoņi gadi, kad viņš nomira, tās bija tādas paveca cilvēka sarunas ar bērnu, neko jau īpaši nepārrunājām.

Revolucionārajos pusaudzes gados bija pilnīgs noliegums. Tad es deklarēju, ka pirmais, ko izdarīšu, būs – nomainīšu uzvārdu, negribu būt nekādā sakarā. Tādi bija daudzi gadi. Liekas, ka lūzums notika, piedzimstot manam pirmajam bērnam.

Nevarētu teikt, ka es visu attaisnoju. Domāju, ka viņš, tāpat kā vairums latviešu vīriešu, nebija sevišķi drosmīgs cilvēks. No otras puses, kā savā stāstā rakstu par varones tēvu: ko viņš varēja darīt, varēja nošauties. Tagad visi raudātu un nestu puķes pie viņa pieminekļa. Jāuzdod sev tas jautājums – vai es varētu tādā situācijā to izdarīt? Un, teiksim, pamest savu ģimeni likteņa varā – jo viņam bija divas sievas un kopā pieci dēli. Nevarētu teikt, ka attaisnoju, bet es izprotu toreizējo situāciju. Tas, kas notiek katru gadu ap viņa dzimšanas dienu, – mēģinājums uzgrūst vienam cilvēkam visas Latvijas nelaimes – tas ir mazliet nožēlojami tomēr.

Bet es arī to īpaši nepārdzīvoju, man ir uzaugusi gana bieza āda. Ja kāds tavas ģimenes loceklis ir publiska persona, ir jārēķinās ar to, ka būs visādi viedokļi, tam jāpieiet ļoti mierīgi.”

Pirmā publikācija “Sibīrijas Cīņā”

Vilis Lācis (īstajā vārdā - Jānis Vilhelms Lāce) dzimis 1904. gada 12. maijā (pēc vecā stila – 29. aprīlī), miris 1966. gada 6. februārī, sākumā reālisma, bet vēlāk sociālistiskā reālisma pārstāvis rakstniecībā; Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1947), kā arī divu Staļina prēmiju laureāts (1949, 1952).

Vilis Lācis pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā sajūsminās par Padomju Savienību:

Pēc Latvijas okupācijas bija viens no vadošajiem kolaboracionistiem, iekšlietu ministrs (1940), Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1940-1946), Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (1946-1959), PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (1954-1958).

Pirms Rīgas okupācijas Pirmā Pasaules kara laikā ģimene bēga uz Altaja novadu Sibīrijā, kur Vilis Lācis pabeidza Barnaulas skolotāju semināru un kļuva par ciema padomes sekretāru Bijskā, tur arī publicēja savu pirmo darbu – feļetonu latviešu komunistu laikrakstā “Sibīrijas Cīņa” (pastāv pieņēmumus, ka tieši Sibīrijas periodā boļševiki Vili Lāci savervēja par čekas aģentu).

1921. gadā Lāču ģimene atgriezās Latvijā. Sākumā viņš piepelnījās kā ostas krāvējs, kuģa kurinātājs un zvejnieks. 1927. gadā viņš apprecēja savu klasesbiedreni Mariju Buti, viņu ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928), Ojārs (1932) un Edvīns (1944). Otrā pasaules kara laikā Vilis Lācis uzturējās Maskavā. 1944. gada 19. oktobrī, nedēļu pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, Vilis Lācis atgriezās Latvijā. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, un 18. novembrī Vilis Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945) un Juris (1946). Mira 1966. gadā no miokarda infarkta.