Robežas abās pusēs - LTV žurnāliste Ina Strazdiņa par karu Ukrainā un plēsoņu tepat blakus
Viņa bieži ir bijusi klātesoša citu sāpēm, kas jo smagākas darījušas domas, caur kurām izlauzties vārdu un cerību vieglumam. Tomēr Latvijas Televīzijas žurnāliste un "Pasaules panorāmas" vadītāja Ina Strazdiņa nav nocietinājusies sevī, bet spēj apburt ar pretimnākošu sirsnību un smaidu.
Janvārī apritēja pieci gadi, kopš strādājat Latvijas Televīzijas komandā. Ko jums personīgajā izaugsmē devis šis laiks?
Liels laiks. Izjūtu to kā nemitīgu tektonisko plātņu pārvietošanos personiskajā zemeslodē. Raidījums, ēters, komandējumi, liela atbildība, pa vidu – dzīve visā savā skaistumā un sarežģītībā.
Es atnācu uz Latvijas Televīziju jau diezgan pieredzējusi pasauli, cilvēkus un situācijas, starptautisku vidi un darbu krīzes apstākļos, bet televīzija iedod vēl it kā otro mugurkaulu, iemāca strādāt komandā, jo nu pievienojas arī operators un daudz citu kolēģu lielākos projektos. Nostāties kameras priekšā nozīmē arī spēt izturēt kritiku. Uguns, pie kuras ņemu enerģiju savai profesijai, pilnīgi noteikti nav ar sētiņu apkārt.
Kopš pēdējās reizes, kad mēs sarunājāmies intervijā «Rīgas Viļņiem», Sīrija vairs nav karsto ziņu virsrakstos… Tos nomainījis karš Ukrainā. Pēc ierakstiem feisbukā un sagatavotajām reportāžām redzams, ka esat arī tur klātesoša. Cik reižu jau nācies būt Ukrainā kopš 2022. gada 24. februāra?
Apskatījos pasē, kur iespiesti robežšķērsošanas zīmogi, izskatās, ka… apaļas desmit.
Tik daudz… Kā parasti notiek gatavošanās un brauciena plānošana? Kas ir jūsu komanda?
Ļoti dažādi. Ir braucieni, kurus izplānojam jau laikus, ir tādi, kuri nāk negaidīti. Piemēram, kad vasarā tika pārrauts Kahovkas dambis, lēmumu pieņēmām zibenīgi. Komanda, sacīšu, ir viss Ziņu dienests un daļa LTV, jo iesaistās daudzi kolēģi, sākot no visaugstākās vadības. Mēs visu izrunājam un nolemjam kopā ar Ziņu dienesta vadītāju Ivetu Elksni, producentiem, izrunājam ar operatoriem, kurš brauks. Mūsu mazā komanda, kas parasti dotas uz Ukrainu, ir mans kolēģis Gints Amoliņš, es un mūsu izcilie operatori: Aigars Kovaļevskis un Ingus Graudiņš. Ar mums kopā biežāk bijis šoferis Juris Šulcs un tagad arī ukraiņu operators Maksims Peņko, kurš pats ir odesietis un palīdz, kad ir svarīgas situācijas.
Ukrainā ir bijuši arī mūsu kolēģi Odita Krenberga un Olafs Peršveics un arī kolēģi no krievu valodas satura redakcijas. Tagad pats gatavošanās process jau norit daudz vieglāk un ierastāk. Bruņuvestes, ķiveres, aptieciņas, segas, ūdens, drēbes siltākam un aukstākam laikam – tas, ko likt somā un bagāžniekā, jau automātiski ir zināms, un tāpat arī ir pilnīga gatavība tam, ka Ukrainā uz vietas visi plāni var radikāli mainīties.
Kura bijusi no emocionāli smagākajām reizēm? Ieraksti par pēdējo braucienu īpaši sīki atspoguļo ne tikai ukraiņu piedzīvoto, bet arī reālu apdraudējumu pašu drošībai…
Man pašai personiski vissmagākais bija brauciens, kad ar Ingu Graudiņu vācām materiālu filmai «Frontes bērni. Nolaupītie sapņi». Kāpām pie bērniem Limanas daudzstāvu namu pagrabos, kur viņi vada dienas, jo augšā dzīvokļi ir izārdīti vai tajos vienkārši ir baisi, jo visu laiku šauj. Un arī šis pēdējais, no kā atgriezos nesen, kad atkal vācu materiālu filmai par Krievijas nolaupītajiem bērniem un galu galā safilmējām vēl vienu darbu – par Hrozas ciemu pie Harkivas. Tur ar vienu raķetes triecienu Krievijas armija nogalināja 59 cilvēkus, gandrīz trešo daļu ciema.
Gaišā dienas laikā cilvēki bija sapulcējušies vietējā kafejnīcā, lai sēstos pie mielasta galda, pieminot nupat pārapbedīto karavīru, ciema iedzīvotāju. Un tad, vienā mirklī, – viss.
Raķete izārdīja veselas ģimenes, nogalināja skolotājus, ārstus, uzņēmējus, lauksaimniekus, pensionārus, cilvēkus spēka gados, astoņgadīgu bērnu. Hrozas mazie kapi pārvērtušies masu apbedījumos. Mēs bijām bērēs, pie cilvēkiem mājās, morgā, kur uz dzelzs lāvām gulēja mirušie ar šķembu cirstām brūcēm, melnām apdegušām galvām, redzējām maisus, kuros ir sagrābta zeme un kādas cilvēku atliekas, no kurām paņemt DNS testus.
Postaža un salauztas dzīves Ukrainas pilsētā Dnipro pēc okupantu armijas uzbrukuma. 24.06.2023.
Postaža un salauztas dzīves Ukrainas pilsētā Dnipro pēc okupantu armijas uzbrukuma 2023. gada 24. jūnijā.
Kad atbraucām no Hrozas kapiem, es pusotru stundu izlietnē mazgāju zābakus, tukšām acīm un tukšu galvu kā automāts. Tik milzīgu traģēdijas apjomu un tik tuvu redzēju pirmo reizi. Mums izveidojās ļoti siltas attiecības ar cietušajiem cilvēkiem, kuri mūs uzņēma savās mājās, cienāja ar tēju, raudāja, stāstīja un ļoti, ļoti ilgi apskāva. Tas paliks uz mūžu…
Un par drošību – Ukrainā drošs nevari būt pilnīgi nekur. Kā ukraiņi paši saka – tiklīdz esat mūsu zemē, tā dzīve kļūst par loteriju.
Jūsu feisbuka profilā lasu vārdus: «Paldies, Ina, par drosmi un talantu! Ļoti svarīgu darbu darāt. Šausmas, ko piedzīvo ukraiņi, viņu spēks un izturība klauvē pie mūsu durvīm ar jūsu vārdiem…» Vai jūtat, ka ar šiem vārdiem, riskējot ar dzīvību, spējat palīdzēt? Redzu, ka sabiedrībā arvien ir neticīgie, kas, dzīvojot propagandas informatīvajā telpā, spēj pateikt, ka kara ziņas ir… izdomātas.
Man šķiet, ja nebūtu žurnālistu un nebūtu sociālo mediju, Krievijas zvērības Ukrainā ne uz pusi nebūtu tik spēcīgi izgaismotas. Tas ir tik svarīgi, ka pasaule redz, dzird un cīnās ar un par Ukrainu līdz galam. Žurnālistiem – gan ārzemju, gan pašas Ukrainas – ir ļoti, ļoti liela loma un svarīgs uzdevums. Ukrainā to ļoti labi saprot, tādēļ ar mums sadarbojas gan frontē, gan civilajā dzīvē. No sirds esmu pateicīga katram cilvēkam, kurš skatās un pārdzīvo, un iesaistās. Nudien, joprojām ir daudz cilvēku, kuri uzskata, ka viss, kas Ukrainā notiek, ir safabricējums un meli, vai arī ka «ukraiņi paši pie visa ir vainīgi». Krievijas propaganda gadiem ir kārtīgi strādājusi, malusi savas postošās dzirnas, un tagad tas ir labi redzams. No savas puses varu vien sacīt, ka ir jāturpina strādāt. Gadiem skalotās smadzenēs jaunu jēgu vienā dienā iedvest nevar, bet ar laiku var, es tam ticu.
Ukrainas aizstāvji frontes līnijās ziemā (2023. gada decembris/2024. gada janvāris)
Militārā aktivitāte frontes līnijās, kas vēl nesen bija pārklāta ar dubļiem, Ukrainā turpinās grūtos apstākļos.
Kā turpināt palīdzēt laikā, kad kara šausmas kļūst par pieradumu, notrulinot sabiedrības spēju atsaukties? Vai nav tā, ka rokas nolaižas?
Reizēm gribētu nolaisties, bet nedrīkst. Šis ir arī izturības karš. Un iztur tie, kam ir, par ko cīnīties, un ir, uz ko cerēt. Te nu lieliski skolotāji ir paši ukraiņi. Viņi saka – mēs gribētu sagurt, bet nevaram atļauties. Un arī mēs to nevaram. Ir jātur līdz galam. Tas, ka cilvēks kādā brīdī vairs neuztver šausmas kā šausmas, ir normāli. Psihe nevar visu laiku dzīvot pārkairinājumā. Un arī ukraiņi to zina, tāpēc par karu saviem skatītājiem stāsta ar cerības elementiem sižetos.
Esmu arī dzirdējusi, ka viens no Krievijas propagandas iecienītākajiem vēstījumiem ir, ka visa pasaule no Ukrainas ir nogurusi un vairs nespēj noturēt līdzšinējo atbalsta līmeni. Tādi teksti ir lipīgi, spiež sagumt un atmest ar roku. Tas ir kā sasmacis gaiss, pret kuru vienīgās zāles ir plaši atvērts logs pašiem uz savu spēku, rīcību un apziņu, ka ļaunumam gluži vienkārši nedrīkst ļaut uzvarēt, un punkts.
Naktī, dodoties gulēt, nevaru ar pateicību un zināmu izredzētību nedomāt par klusumu virs mūsu galvām kā par lielāko laimi. It kā mēs būtu aiz durvīm… It kā visu izšķirtu šie daži simti kilometru… Taču jūs, kas bijuši abās pusēs, šīs durvis esat izjutuši pavisam reālas. Ko parasti pārdzīvojat, atgriežoties Latvijā?
Jau iebraucot Polijā šķiet dīvaini, ka vairs neskan gaisa trauksmes. Uz sagruvušiem šķūņiem kaut kur ceļmalā sākumā skatāmies kā uz šāviņu vai raķešu uzlidojuma pēdām, līdz pielec, ka vairs neesam Ukrainā. Tā ir vismaz nedēļu, pēc tam pāriet. Bet ir kāds laiks, kad viss šķiet mazliet dīvaini, kad galva ir kā vatē un, ja godīgi, vienkārši gribas klusēt.
Protams, nav iespējams nedomāt par to, cik milzīga ir ukraiņu izturība un cik drausmīgs, melns spēks cenšas to salauzt, un cik lielas bailes ir par mūsu Latviju.
Es nespēju iedomāties mūsu mīļās, mazās pilsētas drupās, mūsu skaistos Latvijas laukus bumbu izārdītus, bet es nevaru par to nedomāt, jo Ukrainā tā ir. Tas ir reāli, un tāpēc «ukraiņi stāv par mūsu brīvību» nav tikai vārdi un NATO nav vienkārši abstrakta organizācija. Tas ir mūsu glābiņš, mūsu vairogs pret plēsoņu, kas tumst tepat blakus.
Pēc Bučas pilsētas atbrīvošanas no Krievijas karaspēka uz ielām atklājas okupantu kara noziegumi [Brīdinām - nepatīkami skati!]
No Krievijas spēkiem atbrīvotās Kijivas apgabala Bučas pilsētas ielās visur guļ līķi, cilvēki nogalināti ar šāvienu pakausī, lai gan daudzi ...
Kas ir tas, kas pašas dvēseli dziedē un atjauno?
Man palīdz, ka visu redzēto varu «nostāstīt» sižetos vai filmās vai uzrakstīt «Facebook» mazajās piezīmēs. Lai gan esmu žurnāliste, neesmu no tiem runīgākajiem cilvēkiem, to mani tuvinieki un draugi zina, tāpēc mēdzu ļoti daudz ko paturēt sevī, pati savu emocionālo saimniecību sakārtot. Ne vienmēr tas izdodas, un tad ir jāparunājas ar cilvēkiem, kas ir patiesi tuvi. Patiesībā cilvēks cilvēku dziedē. Un vēl daba, klusums un mazas, skaistas lietas, mājas, mani brīnišķīgie Talsi.
INA STRAZDIŅA
Dzimusi un skolojusies Talsos.
Darba pieredze: Latvijas Radio korespondente Briselē; karsto punktu reportiere; Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta atbildīgā redaktore, žurnāliste.
2001. gadā saņēmusi balvu «Žurnālistikas cerība».
Eiropas Gada cilvēks Latvijā 2009. gadā.
2012. gadā apbalvota ar Cicerona balvu.
2022. gadā saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.
Hobijs: rakstīt dzeju un literārus sacerējumus.
