Valsts probācijas dienesta vadītājs par probācijas darbu, dzērājšoferiem un banku prezidentiem

Kas ir Probācijas dienests un ar ko tas nodarbojas?

Probācijas dienests strādā ar cilvēkiem, kuri izdarījuši likumpārkāpumus. Mums ir tādi klienti, kuriem vēl ir jāstājas tiesas priekšā, un tad mēs tiesai sniedzam informāciju par šiem cilvēkiem, veicam viņu izvērtējumu, saprotam tos iemeslus, kāpēc viņi noteiktā veidā rīkojušies, kādos apstākļos viņi dzīvo, kas notiek ģimenē, kā viņi ir auguši. Un tad sniedzam  priekšlikumus, kas palīdz tiesai attiecībā uz šiem cilvēkiem pieņemt lēmumus – vai probācija ir gatava ar viņiem strādāt un ko, galu galā, par to visu domā cietušie.

Un tad ir daļa klientu, ar kuriem mēs strādājām pēc tam, kad viņi jau ir notiesāti. Tie ir nosacīti notiesātie, notiesātie, kas iznākuši no ieslodzījuma vietas, notiesātie, kuriem ir piemērota probācijas uzraudzība, vai cilvēki, kam kā sods ir piemērots sabiedriskais darbs.

Mēs katru gadu visās mūsu funkcijās strādājam ar apmēram 16000 klientu. Realizējam arī izlīgumus – tā ir tāda taisnīguma atjaunošanas pieeja, kuras ietvaros tiek dota iespēja cietušajam ar likumpārkāpēju mēģināt pašiem atrisināt konfliktu.

Spektrs, ar ko nodarbojas probācijas dienests, ir diezgan plašs. Kā mēs paši sakām – visi likumpārkāpēji agri vai vēlu nonāk probācijas dienestā. Pa šiem gadiem mēs esam uzkrājuši diezgan daudz zināšanu, pilnveidojuši savu darbu, palīdzējuši arī sadarbības partneriem. 

Kopumā mēs strādājam tāpēc, lai mūsu sabiedrība būtu drošāka, īstenojot alternatīvas pieejas tādiem likumpārkāpumu risinājumiem, kas nav brīvības atņemšana. Tā ir vairāk soda izciešana, turpinot dzīvot sabiedrībā, neizdarot likumpārkāpumus, nedarot pāri citiem, turpinot rūpēties par savu ģimeni, ejot uz darbu un maksājot nodokļus.

Protams, ir daļa cilvēku, kuriem ir nepieciešams šis brīvības atņemšanas sods. Gan ņemot vērā to, ko viņi ir izdarījuši, gan ņemot vērā viņu attieksmi. Tā mūsu lielā misija ir palīdzēt identificēt šos cilvēkus, kuriem būtu lietderīgi dot iespēju tomēr palikt sabiedrībā, neskatoties uz to, ko viņi ir izdarījuši. Strādājam, lai veidotu iekļaujošāku, labāku sabiedrību. Ne tikai drošāku, bet arī iekļaujošāku.

Kāda ir probācijas dienesta darbinieka ikdienas rutīna – viņa darbadiena?

Probācijas dienestā nodaļās, uz kurām mūsu probācijas klienti nāk risināt savus ikdienas jautājumus, darbinieki ir diezgan universāli. Viņiem uzraudzībā var būt tāds klients, kurš pirmo reizi nonācis kriminālās justīcijas redzeslokā, bet var būt arī tādi, kas jau ir rūdīti un pieredzes bagāti likumpārkāpumu izdarīšanā. Var būt arī klients, kuram ir piemērots sabiedriskais darbs, vai probācijas klients, kurš ir jāiesaista probācijas programmā.

Mūsu darbiniekam ir ļoti daudz jāmācās un jāspēj mobilizēties. Probācijas speciālistam ir savs grafiks – pulksten 9:00 tiekos ar šo cilvēku, pulksten 10:00 tiekos jau ar citu  cilvēku, iespējams, naktī jāaizbrauc pārbaudīt cilvēka atrašanos dzīvesvietā, kādreiz ir jādodas aprunāties ar radiniekiem, lai pārbaudītu klientu teikto, jo ne vienmēr mēs pilnībā uz viņiem paļaujamies.

Ir klienti, kurus mēs vērtējam kā ļoti zema riska klientus, kuriem ir pieticis ar visu šo kriminālās justīcijas procesu, lai saprastu, ka vairāk tā darīt nevajag. Un mēs redzam, ka viņu dzīvē viss ir kārtībā. Ar tādiem mēs tiekamies varbūt reizi pāris mēnešos, bet viņu nav ļoti daudz.

Tāpat nav ļoti daudz “šausmīgi briesmīgo” klientu, kur likumpārkāpuma izdarīšana gandrīz nav novēršama. Pamatā ir zema, vidēja, augsta riska klienti, ar kuriem mēs ikdienā tiekamies mūsu probācijas dienesta telpā. Mērķtiecīgi cenšamies viņiem attīstīt iekšējo motivāciju mainīties un pēc tam arī īstenot mainīšanās plānus. Lai likumam paklausīgā veidā šis cilvēks varētu īstenot dzīves sapņus un normāli funkcionēt mūsu sabiedrībā.

Saprotam, ka ne visiem klientiem tas būs iespējams probācijas laikā. Ja cilvēks 10 gadus ir bijis bezpajumtnieks un attīstījis noteiktu uzvedības modeli, tad diez vai probācijas darba rezultātā viņš pēkšņi kļūs par bankas darbinieku. Mēs iedziļināmies katra klienta individuālajās vajadzībās, mēģinām saprast viņa iespējas kaut ko savā dzīvē sasniegt un strādājam ar to, kas ir mūsu priekšā.

Kāda ir jūsu un jūsu darbinieku motivācija, kas iedvesmo darīt šo darbu? 

Dienestā strādā cilvēki, kuri grib šo sabiedrību padarīt labāku. Patiesībā, kopš pabeidzu universitāti un atnācu šeit, citu dzīvi neesmu redzējis, tikai probāciju (smejas). Šis darbs mani iesūca tāpēc, ka šeit satiku cilvēkus, kuriem nav vienalga. Kuri redzēja, ka šeit ir ļoti liels potenciāls izdarīt kaut ko ļoti vērtīgu mūsu sabiedrībai.

Kopumā mums arī organizācijā ir šāda izpratne – mēs šeit esam tāpēc, ka mēs gribam izdarīt kaut ko vērtīgu, labu mūsu sabiedrībai. Lai sakārtotu vidi, kurā mēs dzīvojam, kurā aug mūsu bērni.

Jebkurā gadījumā cilvēki, kas strādā probācijā, ir misijas cilvēki, un mūsu organizācija ir misijas organizācija. 

Sakiet, kādi likumpārkāpēji pārsvarā ir jūsu potenciālie klienti? Tie ir dzērājšoferi, huligāni?

Ja paskatāmies “pēc pantiem”, tad pamatā tās ir dažāda veida zādzības un piesavināšanās. Ir arī dzērājšoferi, kas vadījuši transportlīdzekli dažāda veida apreibinošo vielu ietekmē. Ir arī diezgan nozīmīgs daudzums ar vardarbīgus noziegumus veikušajiem klientiem. Spektrs ir ļoti plašs. 

Mums ir jauna funkcija – probācijas novērošana. Tas ir audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis. Šīs funkcijas ietvaros mēs arī satiekam bērnus no 11 gadu vecuma, kas ir izdarījuši kriminālsodāmus pārkāpumus. Viņiem ir ļoti nopietnas problēmas, ar kurām ir kaut kas jādara, un tie ir ļoti smagi gadījumi.

Tas otrs spektrs ir jau ļoti pieredzējuši likumpārkāpēji, piemēram, 30 gadus pavadījuši ieslodzījuma vietā, ik pa laikam iznākuši ārā uz pāris mēnešiem. Ir par zādzībām notiesāti cilvēki, par slepkavībām, par dzimumnoziegumiem notiesātas personas. No bērniem līdz pat pensionāriem.

Vai ārvalstīs ir kādas probācijas metodes, kas varbūt darbojas labāk par mūsējām un ko mēs varētu paņemt vai doties tajā virzienā? Vai arī varbūt citiem ir, ko mācīties no mums?

Mēs esam diezgan labi integrēti šajā starptautiskajā probācijas saimē. Pa šiem gadiem esam daudz ko iemācījušies no citām valstīm un pārnesuši šeit uz Latviju. Runa ir par mūsu pamata instrumentiem, probācijas programmām, par dažādiem novērtēšanas instrumentiem, kurus izmantojam. Pa šiem gadiem mēs esam šīs no citām valstīm ieviestās lietas adaptējuši mūsu specifiskajām vajadzībām. Iemācījušies, kā tas pareizi darāms, kā veikt pētījumus, kā izdarīt pareizos secinājumus.

Šobrīd, manuprāt, mēs jau esam sasnieguši to līmeni, kad esam kļuvuši diezgan interesanti pat Rietumeiropas valstīm. Tā būtiskākā atšķirība, ko redzu, ir tajā, ka Rietumeiropas valstīs jau simts, varbūt divsimt gadus pastāv probācijas dienests, bet darbinieku vidējais stāžs tur ir 20–30 gadi. Jebkādus jauninājumus un inovācijas viņiem ieviest ir grūtāk nekā mums

Tikmēr mēs joprojām esam tajā stadijā, kad diezgan straujiem soļiem virzāmies uz priekšu, gan digitalizējamies, gan pārskatām probācijas programmas, attīstām mācības, darba instrumentus, metodikas, normatīvo regulējumu. Ne vienu reizi vien esmu redzējis, ka Rietumeiropas kolēģi skatās mūsu virzienā ar skaudību, jo varam izdarīt to, kas viņu valstī nebūtu iespējams.

Bet, lai kāda mums būtu attīstība, tas centrālais elements mums ir un vienmēr paliks saruna ar klientu. Tas klātienes kontakts – tas, ka mēs sēžam, runājam, skatāmies viens otram acīs, izjūtam viens otru, klausāmies, mēģinām kopā izdomāt risinājumu, veidojam terapeitiska rakstura attiecības, kas attīsta cilvēkiem iekšējo motivāciju.

Mēs turpināsim attīstīt mūsu mācību sistēmu. Prioritāte šobrīd ir turpināt attīstīt darbu ar bērniem, jauniešiem un stiprināt mūsu sadarbības attiecības ar partneriem – policiju, Ieslodzījuma vietu pārvaldi, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, sociālajiem dienestiem un pašvaldībām. 

Jūsuprāt – kā sabiedrība varētu vairāk iesaistīties, palīdzēt, nenovērsties, lai jums būtu vieglāk un būtu mazāk darba?

Pirmais – nebūt vienaldzīgiem pret to, kas notiek tuvākajā apkārtnē, ko mēs paši savām acīm redzam un savām ausīm dzirdam. Jā, ir tik vienkārši neiesaistīties, vienkārši paiet garām ar domu – tas mani neskar, tā ir cita ģimene un citu cilvēku darīšana. 

Bet tieši šī neiesaistīšanās, manuprāt, ir pamats ļoti daudzām problēmām mūsu sabiedrībā. Tai skaitā tam, kāpēc noteikti cilvēki kļūst par likumpārkāpējiem. Jo īpaši, ja mēs runājām par bērniem un jauniešiem, kuriem atbalsts ir visvairāk nepieciešams un kuri ir visvairāk ievainojami. Arī tiem, kuriem ir dažāda rakstura psihiskās veselības problēmas. 

Tā arī ir tāda lieta, kurai mēs kā sabiedrība neesam līdz galam pievērsuši pietiekamu uzmanību, un tā būs liela prioritāte mūsu sabiedrībā tuvāko 10–15 gadu perspektīvā.

Jārespektē tas, ka mūsu sabiedrībā šādi cilvēki ir un viņiem šī palīdzība nepieciešama, lai nekļūtu par citu cilvēku ļaunprātības upuriem un netiktu ievilkti šajā kriminālajā pasaulē. Galvenais ir nebūt vienaldzīgiem.

Protams, vispirms jāparūpējas pašiem par sevi un savu ģimeni. Tu nevari skriet palīgā citiem, ja neesi sakārtojis pats savas problēmas. Kad esi atrisinājis savas, savas ģimenes problēmas, satiec ar saviem kaimiņiem un tuvāko apkārtni, tad tu vari skatīties uz dažādām brīvprātīgā darba iespējām.

Ir virkne dažādu nevalstisko organizāciju, kuras dara nenovērtējamu darbu mūsu sabiedrībai. Un nav jābūt lielai organizācijai. Tā var būt organizācija, kas darbojas tikai viena Rīgas mikrorajona vai maza ciema ietvaros. Bet galvenais, ka tu kaut kādā veidā dari vairāk nekā vidusmēra pilsonis. Ka tu atrodi laiku – kad stundu, kad divas vai vairāk, lai ietu un darītu kaut ko, kas ir vajadzīgs mūsu sabiedrībai.

Arī probācijas dienestā ir iespējams pieteikties par brīvprātīgo, mums ir līdzgaitniecība. Un arī dienestā ir tāda jauna lieta – atbalsta un atbildības apļi –, kur mēs piesaistām brīvprātīgos. Tā ir nevis individuāla līdzgaitniecība kādam konkrētam klientam, bet grupveida līdzgaitniecība. Tā ir paredzēta tiem, kas izdarījuši smagus seksuāla rakstura noziegumus.

Tā ir tāda kā, varētu teikt, surogātsabiedrība, jo šie cilvēki parasti ir tie, kas ir visvairāk atstumti no sabiedrības. Ar kuriem neviens negrib strādāt, kuriem nav draugu, nav ģimenes –  pēc tā, ko viņi ir izdarījuši. Šis ir kaut kas tāds, ko mēs esam aizguvuši no citu valstu prakses kā ārkārtīgi efektīvu veidu, jo šo cilvēku, kuriem ir reāli risināmās problēmas, atsvešināšana un izolēšana nenāk par labu. 

Ja cilvēks patiešām grib dzīvot mūsu sabiedrībā normāli un nedarīt vairs pāri citiem, tad ir šāda iespēja, un mēs pamazām gribam to mūsu valstī attīstīt.

Un, protams, tie, kas meklē, var atrast arī daudzus citus veidus, kā šo sabiedrību padarīt labāku. Ne tikai nevalstiskajās organizācijās, bet arī sociālajos dienestos cilvēks var veikt dažāda rakstura brīvprātīgos darbus. Arī citās institūcijās aizvien vairāk tas tiek izskatīts kā variants, kad jārod veidi, kā sabiedrībai iesaistīties.

Manā personīgajā izpratnē, valstij un pašvaldībai ir jādara tikai tās lietas, ko pati sabiedrība nespēj izdarīt. Ja sabiedrība pati spēj saorganizēties caur nevalstiskām organizācijām un šīs problēmas atrisināt, tad valstij, pašvaldībām būtu jāļauj to darīt un sev jāatstāj tā kompetence, kur vajadzīga jau padziļināta ekspertīze un augsti kvalificēti speciālisti.

Ja pie jums ar piespriestām darba stundām nonāk cilvēks, kurš ir, piemēram, Latvijas labākais kalējs vai arī viens no vadošajiem programmētājiem, vai kādas bankas priekšnieks – pie kāda darba jūs viņu liksiet? Ne jau gluži kapos grābt lapas?

Mēs primāri, protams, mēģināsim atrast tādu darbu, kur ir īpaša pievienotā vērtība. Reizēm cilvēkiem šķiet, ka tieši tam bankas prezidentam vajadzēja likt grābt lapas, ko viņš varbūt nekad mūžā nav darījis. Bet mēs skatāmies, kādi tajā vietā, kur viņš ikdienā dzīvo, ir sabiedrisko darbu devēji, mēs ar viņiem sazināmies, noskaidrojām, ko viņi var piedāvāt šādam cilvēkam.

Vai arī ir kaut kādi darbi, kas varētu būt noderīgi konkrētajai organizācijai. Piemēram, bija elektriķis, kuru pēc tam ļoti slavēja. Aizsūtījām uz nevalstisko organizāciju, kurai vajadzēja savest kārtībā ugunsdzēsības signalizāciju. Un šis cilvēks, kuru viņiem nosūtījām sabiedriskā darba stundu ietvaros, visus šos darbus paveica. Viņam ir elektriķa sertifikāts, viņš visu to var izdarīt, kā nākas.

Nav mērķis viņu nodarbināt tādos darbos, kur viņš justos slikti, pazemots vai stigmatizēts. Tieši pretēji – mēs gribam nodarbināt viņu tādos darbos, kur viņš sajūt, ka ir izdarījis kaut ko tiešām vērtīgu. Ļoti pieprasīti ir remontstrādnieki. Skolās vajag remontēt, reizēm bērnudārzos kaut ko pārkrāsot. 

Nevalstiskām organizācijām pieprasīti ir mājaslapu veidotāji, kas tām palīdz atrisināt šo lapu izveidošanas vai uzlabošanas jautājumu. Cilvēks pie mums atnāk, un mēs skatāmies, kāda ir viņa profesionālā kvalifikācija un kāds ir darba devēja piedāvājums šajā darba vietā. Var arī sanākt, ka būs jādodas uz kapiem grābt lapas. 

Bet kopumā mums visā Latvijā ar dažādiem sabiedriskā darba devējiem noslēgti ap 1000 līgumu. Mēs nesūtām uz privātiem uzņēmumiem, tas ir aizliegts. Mēs sūtām šos cilvēkus tur, kur viņi ar savu darbu var padarīt labāku mūsu sabiedrību un ietaupīt nodokļu maksātāju naudu, lai veicinātu sabiedrisku labumu. Ja paskatāmies uz pagājušo gadu, tad sabiedriskajā darbā klienti nostrādāja vairāk nekā 500 000 darba stundu.

Kādi ir interesantāko arodu pārstāvji, kas pie jums kā klienti ir nonākuši?

Domāju, ka pa šiem gadiem pie mums ir nonākuši visi arodi (smejas). Es negribētu tā īpaši izdalīt kaut kādus interesantākos. Pats galvenais ir saprast to maksimālo labumu, ko viņi sabiedrībai var dot. 

Sakiet, kāda ir probācijas dienesta darbinieku iesaiste un pienākumi ieslodzītās personas resocializācijas pasākumos?

Mēs atsevišķās ieslodzījuma vietās ejam palīgā ieslodzījuma vietu kolēģiem īstenot programmas. Pamatā šeit ir runa par darbu ar seksuāla rakstura noziegumus izdarījušajiem, kuri atrodas brīvības atņemšanas vietās. Ne visās ieslodzījuma vietās un tādā kapacitātē, kā gribētu, jo resursi ir ierobežoti.

Ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes kolēģiem sadarbojamies tad, kad cilvēki tiek sagatavoti atbrīvošanai. Tās ir starpinstitūciju sadarbības sanāksmes. Mēs rakstām izvērtēšanas ziņojumus par cilvēkiem, kuri pretendē uz pirmstermiņa atbrīvošanu no ieslodzījuma vietas. Cietums raksta savu ziņojumu tiesai, un mēs no savas puses rakstām savu ziņojumu.

Tiesa lasa abus ziņojumus un pieņem lēmumu, vai šis cilvēks ir vai nav atbrīvojams pirms termiņa. Tas ietver arī tos gadījumus, kad ieslodzītajiem ir iespēja pieteikties uz vēl ātrāku atbrīvošanu nekā normālo pirmstermiņa, proti – ar elektronisko uzraudzību.

Šādos gadījumos arī visus iesniegumus rūpīgi izvērtējam, cietumā runājam ar notiesāto, izskaidrojam, kā tas būs, ja viņš nāks ārā ar elektronisko uzraudzību. 

Mēs ar mūsu klientiem strādājam ilgstoši. Ar kādu – gadu, ar citu – pat trīs līdz piecus. Un tas, ko mēs no savas pieredzes redzam – kamēr viņi ir mūsu uzraudzībā, tikmēr viņi ievēro nosacījumus un neizdara likumpārkāpumus. Apmēram 98 % uzvedas labi.

Ir kādi administratīvie pārkāpumi, kādreiz neatnāk uz kādu tikšanos, bet nekas tik traks, lai viņus izolētu no sabiedrības. Tas mainās tad, kad mēs beidzam ar viņiem strādāt. Tad cilvēki mazliet atslābst vai zūd šī te noteiktā sistēma, un mēs vienkārši redzam, ka tad to likumpārkāpumu ir vairāk.

Šo laiku, kad viņš ir pie mums probācijā, mēs cenšamies izmantot, lai cilvēku sagatavotu dzīvei, kad viņš vairs nebūs pie mums. Lai viņš arī pēc tam, kad mēs ar viņu vairs nestrādāsim, spētu apjaust mūsu darba laikā attīstītos resursus. Normāli funkcionēt mūsu sabiedrībā, nedarīt pāri citiem cilvēkiem. Un tas noteikti ir kaut kas, par ko mēs turpināsim domāt arī nākotnē, lai sabiedrību padarītu drošāku, labāku. Nevis tikai palīdzētu gadu vai divus, bet uz visu mūžu.

Kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Eiropas Sociālā fonda projekts Nr. 9.1.3.0/16/I/001 “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”.