Indietis bērnu ķirurgs Mohits Kakars: "Ja gribi palikt Latvijā un šeit dzīvot, tad valoda jāprot"
Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ķirurgs Mohits Kakars latviešu valodu iemācījās pusgada laikā, jo teic, ka neredzēja jēgu Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) mācīties angļu valodā, par to maksājot 10 000 eiro gadā, un pēc tam palikt strādāt Latvijā. Bez latviešu valodas prasmes Latvijā strādāt nav iespējams, tā viņš saka arī saviem studentiem RSU, kurā ir bērnu ķirurģijas katedras pasniedzējs. Valsts svētku noskaņā Jauns.lv uzrunā cittautiešus, cik grūti vai viegli viņiem bija apgūt latviešu valodu.
2002. gadā Mohits Kakars pabeidza studijas Krievijā - Maskavas Šecenova vārdā nosauktajā medicīnas akadēmijā un domāja par tālākām izglītības iespējām.
Pirmos savas dzīves sešus gadus ārpus Indijas viņš pavadīja Krievijā, kur ne tikai izmācījās par ārstu, bet arī apguva krievu valodu. Tad viņš sāka meklēt iespējas turpināt izglītību. Izvēle krita uz RSU, kur toreiz vēl varēja izglītību turpināt krievu valodā, bet, kad ieradās Rīgā, šeit vairs nebija tādas iespējas. Bija divas iespējas – vai nu studēt angļu valodā un par to maksāt 10 000 eiro gadā, vai pusgada laikā apgūt latviešu valodu un mācīties latviski. Izvēle bija par labu otrajam variantam:
“Padomāju, ka nav jēgas katru gadu maksāt desmit tūkstošus, mācīties angliski un tad palikt Latvijā. Tāpēc apguvu latviešu valodu. Aizgāju pie privātskolotāja, katru dienu bija 45 minūtes gara privātstunda. Tad skolotājam prasīju, vai varu palikt klausīties, kā viņš strādā ar citiem studentiem. Un tā no rīta līdz vakaram klausījos latviešu valodu. Tie bija diezgan sarežģīti seši mēneši manā dzīvē, pēc kuriem nokārtoju valsts eksāmenu latviešu valodā, ieguvu rezidentūru Rīgā un tālākizglītību RSU.”
Pirmie seši mēneši bija diezgan grūti, bet labums bija tāds, ka gan angļu, gan latviešu alfabēts ir vienāds, protams, izņemot garumzīmes. Tagad Mohitam Kakaram reizēm vienīgi grūtāk saprast, kur likt un kur nelikt garumzīmes. Ar alfabētu nebija grūti, sarežģītāk bija iemācīties specifiskas lietas, kas, piemēram, saistās ar bioloģiju un ķīmiju.
Kopumā viņš nu prot piecas valodas – dzimto hindu, angļu valodu, kuru apguva ģimnāzijā, sava Indijas štata valodu – pandžabi, krievu un latviešu valodu.
“Sākumā bija doma – kāpēc man vajadzīga vēl viena svešvaloda? Bet, ja tu esi bērnu ķirurgs, komunicēt ar bērniem un viņu vecākiem ir diezgan grūti, ja neproti viņu valodu. Ja gribi palikt Latvijā un šeit dzīvot, tad valoda jāprot,” uzskatair ķirurgs:
Kad tu sāc ar citiem runāt latviski un viņi zina, ka esi no Indijas, tad attieksme pilnīgi mainās, tā ir daudz draudzīgāka, ļoti ļoti mīlīgāka, saka Mohits Kakara, sakot, ka arī pret cilvēkiem, kuri no Latvijas ierodas Indijā un sāk runāt hindu valodā, attieksme mainītos, protams, uz labo pusi.
“Bez latviešu valodas Latvijā nevar strādāt. Man daudzi studenti prasa, vai jāmācas latviešu valoda. Ja jums ir doma palikt Latvijā un te strādāt, tad obligāti jāmācās; ja ne – “okey” (labi), vari nemācīties, pabeigt savu augstskolu un braukt kaut kur citur,” rezumē bērnu ķirurgs.
Kā Mohits Kakars vērtē savu ceļu uz latviešu valodu un tās nepieciešamību, skatieties Jauns.lv video.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA Izdevniecība "Rīgas Viļņi".
