Lielais jautājums politiķiem: "Vai Latvijai ir nepieciešama militārā industrija?"
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā aktualizējis jautājumu par militāro ražošanu. Nepilnu divu gadu laikā Eiropa Ukrainai nodevusi tik daudz munīcijas, ka tās militārās noliktavas nu stāv pustukšas. Līdz ar to lielais jautājums politiķiem: "Vai Latvijai ir nepieciešama militārā industrija?".
To Jauns.lv uzdeva Saeimas deputātiem - Ārlietu komisijas priekšsēdētājam Rihardam Kolam (Nacionālā apvienība), Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētāja biedram Andrejam Vilkam (Zaļo un zemnieku savienība) un Edmundam Zivtiņam (“Latvija pirmajā vietā), kurš arī kā deputāts darbojas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā.
Visi trīs teic, ka militārā industrija Latvijai ir nepieciešama. Mums ir visas iespējas to attīstīt, jo, piemēram, Latvijas var lepoties ar saviem poligoniem, kādi ne Igaunijai, ne Lietuvai pašreiz pat sapņos nerādās. Tos mūsu NATO sabiedrotiem varētu izmantot savu kaujas spēju uzturēšanai, bet mēs viņiem ražot munīciju, saka Rihards Kols. Tikai jautājums - vai mēs šīs iespējas izmantosim?
Edmunds Zivtiņā teic, ka nākotnē mēs savu militāro kapacitāti tikai audzēsim, līdz ar to ir arī visas iespējas militārajai industrijai, Latvija šai ziņā varētu kļūt par nozīmīgu spēlētāju NATO ietvaros. Tikai atšķirībā no Riharda Kola, viņš domā, ka šai industrijai jābūt privātā kapitāla rokās. Andrejs Vilks uzsver, ka ļoti pozitīvi jāvērtē tas, ka pašreiz Latvijā ir tapis likumprojekts, kas paredz militārās industrijas tiesisko regulējumu, kāds līdz šim nav bijis.
Rihards Kols: "Militārajai industrijai nepieciešama renesanse!"
Rihards Kols uzsver, ka NATO un Eiropas Savienībai (ES) jāņem vērā tas, ka pašreiz Ukrainai akūti nepieciešama palīdzība – gan militārā tehnika, gan munīcija: “Redzam, ka Eiropa šai ziņā buksē. Varbūt tās ir domāšanas sekas pēc aukstā kara, kad uzskatījām, ka nu iestājies miers uz visiem laikiem. Bet maldīgi tā domājām. Tā otra puse tieši otrādi - mērķtiecīgi gatavojās, iepludināja miljardus savā aizsardzības jomā, to stiprināja.
Līdz pagājušā gada 24. februārim Krievijas armija tika definēta kā otra spēcīgākā armija pasaulē. Nevajag par zemu novērtēt pretinieku – nav tā, ka Krievijas armija tagad ir praktiski novesta līdz nespējai īstenot ilgstošu karadarbību. To viņi ļoti labi spēj un prot. Un redzam, ka tai nāk palīgā citi pasaules autoritārie režīmi. Tai pašā laikā ES jau ir uz tā sliekšņa, ka tās noliktavas iztukšojas. Arī mēs savas noliktavas nevaram atstāt tukšas, mums kaujas spējas jāsaglabā augstā līmenī. Tas nozīmē, ka militārajā industrijā vismaz Eiropā jānotiek renesansei”.
Viņš teic, ka jāattīsta sabalansēts militārais ražošanas tīkls, lai munīcijas piegāde nenotiktu pāri trejdeviņām jūrām un valstīm. Ražošanai jābūt pēc iespējas tuvāk tai vietai, kur tas visakūtāk nepieciešams, un Latvijai šai ziņā paveras unikālas iespējas. Esam pa vidu Baltijas valstīm, nozīmīgi arī tas, ka NATO Viļņas samita laikā tika nospriests, ka Baltijas valstīs jābūt kaujas grupām brigādes līmenī (15 000 augstas gatavības karavīri). Tas nenozīmē to, ka tas, ka mums jābūt kaujas gatavībā, nav uzlikts uzlikts tikai uz papīra. Skatoties uz karadarbību Ukrainā, jāņem vērā tās kļūdas, kādas tur tika pieļautas, un no tām jāizsargājas, teic deputāts.
“Daudzi iedomājas, ka militārā ražošana nozīmē ražot tankus, iznīcinātājus un tamlīdzīgi. Tas, protams ir foršs, augsts lidojums, bet tam vajag pieiet racionāli. Kas ir pieprasītākā militārā prece Ukrainā, protams, bez ieročiem un citām lietām? Tas ir turnikets, tā saucamais žņaugs. Frontē tas ir dzīvības un nāves jautājums. Un kurš to galvenokārt piegādā? Izraēla. Bet turnikets nav raķešu zinātne! Mums ir spējīgi zinātnieki, kas var radīt inovatīvus produktus un mēģināt iekļūt šais piegādes ķēdēs. Šis ir iespēju laiks. Diez vai, ka tūlīt kļūsim smagsvari militārās industrijas jomā, bet šis ir iespēju loks, kurā varam iekļūt.
Arī Somijas bruņutransportieru “Patria”, kurus mēs iepērkam, ražotāja loģika ir izvietot ražotni Latvijā. Ja tiks saņemts pasūtījums “Patria” – tad tas nebūs tikai Somijai, jo bruņutransportierus varēs komplektēt arī Latvijā. Tāpat bija apsveicama ES politiskā apņemšanās Ukrainai piegādāt miljonu 155 milimetra kalibra lādiņus, bet tās izpildījums īsti neiet – mēs neesam ne tuvu tam skaitam, kas nepieciešams Ukrainai,” teic Rihards Kols, iezīmējot tās darbības jomas, ko var attīstīt Latvijā.
Tai pašā laikā viņš uzsver, ka militārās industrijas uzņēmumi, kuri ir ļoti ciešā sazobē ar valsti, nevarētu būt pilnīgi autonomi un suverēni no tās valsts valdības, kurā tie reģistrēti.
Latvija Lietuvai un Igaunijai militārajā jomā ir priekšā vairākās jomās. Pirmām kārtām mums ir infrastruktūra – ostas jeb ūdensceļi (Liepāja, Ventspils, Rīga). Tāpat mums ir militārie poligoni, kādi nav kaimiņvalstīs. “Viņiem zobu sāpes sagādā attiecīga lieluma poligona nodrošināšana vienai brigādei (vienā brigādē parasti dien no 1000 līdz 5000 karavīriem – red.),” saka deputāts un uzsver, ka ar to, ka esam pieņēmusi likumu par Sēlijas poligonu, kas būs apmēram teju trīs reizes lielāks nekā Ādažu poligons, varam argumentēt to, ka esam reģionāls spēlētājs militārajā jomā.
Līdz ar to mēs militārajās mācības varam uzņemt diezgan lielu karaspēku, kas ir svarīgi reģionālajā griezumā. Lietuvā tik liela poligona nav, un tas varētu nozīmēt, ka Vācija, kura NATO kontekstā ir ietvarvalsts, kas nodrošina kaujas spējas mūsu dienvidu kaimiņvalstī ar saviem tankiem varētu izmantot Sēlijas poligonu, saka deputāts un turpina:
“No mūsu sabiedroto viedokļa tikai loģiski, viņiem ir savas noliktavas izvietot pie mums. NATO karavīri ar savām militārām tehnikām atbrauc pie mums, “bams” – visu šeit izšauj, un mēs atkal uz vietas saražojam un piepildām pilnas noliktavas. Iespējas ir, tikai jautājums, vai mācēsim tās izmantot”.
Andrejs Vilks: "Pietiekoši liels resurss"
“Ļoti pozitīvi jāvērtē tas, ka Latvijā pašreiz ir projekts, kas paredz militārās industrijas tiesisko regulējumu, agrāk tāda regulējuma nebija. Šis regulējums nosaka būtiskākos elementus, kas saistīti ar militāro industriju. Un šī industrija virzīta uz aizsardzības potenciāla nostiprināšanu, piegādes ķēžu drošību, kas ir saistīta ar stratēģisko partnerību, ar valsts atbalstu militārajai industrijai.
Militārās industrijas budžetam varētu tikt atvēlēti 30 miljoni eiro plus septiņi miljoni eiro pētniecībai. Tas ir pietiekoši liels resurss, lai startētu un attīstītu militārās industrijas nozari, partnerību ar Latvijas komersantiem, arī starptautisko sadarbību,” saka Andrejs Vilks.
Viņš saka, ka tie valsts resursi, kurus valsts ieguldīs militārajā industrijā nāks mums atpakaļ nodokļu veidā – radīsies jaunas darba vietas, veidosies jauni uzņēmumi. Tāpēc Latvijai vairāk būtu jāskatās nevis uz tām valstīm, kas mums piegādā munīciju, bruņojumu un ekipējumu, bet gan tā visa ražošanu attīstīt Latvijā.
Edmunds Zivtiņš: "Sākumā biju ļoti skeptisks"
Edmunds Zivtiņš, kādu laiku atpakaļ bija skeptisks par to, ka Latvijai vajadzētu attīstīt militāro industriju, bet nu viņa domas ir mainījušās. Par to viņš saka:
“Savulaik Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā skatījām šo jautājumu. Biju skeptisks, redzot, kā viss notika Ukrainā, kur primāri tika nobombardēti visi ražošanas uzņēmumi un infrastruktūra. Mēs esam maza valsts un tās (ienaidnieka) raķetes var mums pārlidot pāri. Atbilde, ko saņēmu komisijā mani ļoti apmierināja.
Pirmām kārtām ir tas, ka visas šīs sistēmas tiek monitorētas un pie jebkura mazākā apdraudējuma mūsu militārā rūpniecība būs nodublēta, būs iespēja to pārcelt prom no Latvijas. Tātad, atrisinot šo problēmu, ilgtermiņā, pat X stundā un laikā, var regulāri nodrošināt apgādes jautājumus pie jebkuriem apstākļiem.
Mums ir jābūt stipriem gan iekšēji, gan ārēji. Un šai ziņā viens no būtiskākajiem jautājumiem ir militārā industrija, uz kuru skatās mūsu sabiedrotie. Pirmām kārtām ir tas, ka trīs gadu laikā mēs savu drošības budžetu palielināsim līdz trim procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tas ir signāls mūsu potenciālajiem ienaidniekiem par to, ka mēs ļoti nopietni domājam par savu drošību, un arī mūsu partneriem par to, ka mēs tiešām rūpējamies par savu drošību un esam pietiekami stipri, ka tuvākajā laikā savu militāru un drošības kapacitāti tikai audzēsim. Domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi valstij ilgtermiņā”.
Edmunds Zivtiņš uzskata, ka militārajai industrijai ir jāattīstās dinamiski, bet atšķirībā no citiem saviem kolēģiem domā, ka militārajiem ražošanas uzņēmumiem jābūt privātās rokās. Bet visā pārējā gan ir vienošanās – Latvijas militārajai industrijai būtu jāiziet starptautiskā līmenī, jābūt nozīmīgai spēlētajai visas NATO līmenī. Ja šo industriju veidosim tikai paši priekš sevis, tad tai nav perspektīva.
