Ieslodzījuma vietu pārvaldes psiholoģe par darbu cietumā, ieslodzīto bailēm un psihologu psihologiem
No 6. novembra portālā JAUNS.LV mēneša garumā sadarbībā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi norisināsies informatīvā kampaņa “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija”. Kampaņas mērķis ir mazināt sabiedrības aizspriedumus pret bijušajiem ieslodzītajiem un skaidrot valsts un pašvaldības iestāžu, ģimenes locekļu, uzņēmēju, brīvprātīgo darbinieku un plašākas sabiedrības lomu ieslodzīto personu sekmīgā resocializācijā un recidīva novēršanā. Šoreiz uz sarunu aicinājām Ieslodzījuma vietu pārvaldes juridisko psiholoģi Viktoriju Vērdiņu.
Viktorija Vērdiņa ieslodzījumu vietās strādā jau astoto gadu. Savu dienestu viņa uzsāka Brasas cietumā, bet pēc tā slēgšanas darbu turpina Rīgas Centrālcietumā.
“Kamēr pati vēl mācījos, viena no manām pasniedzējām pati strādāja Iļģuciema cietumā. Kā prakses vietu un pirmo darbavietu viņa man piedāvāja pamēģināt cietumu, jo man bija iespēja izvēlēties starp Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centru vai Ieslodzījuma vietu pārvaldi. Nolēmu tomēr pamēģināt pastrādāt cietumā,” Viktorija stāsta, kā izvēlējusies profesiju un nonākusi pie darba ar ieslodzītajiem.
Psiholoģe dažkārt saņemot jautājumus par to, vai šis ir sarežģīts un bīstams darbs. Viņas atbilde ir – nē. Darbs esot interesants, jo ieslodzījuma vietā atrodas tādi paši cilvēki, kā ārpus tā, un agrāk vai vēlāk viņi visi tāpat nonāks brīvībā. Arī darbs ar cilvēkiem cietumā neatšķirotas no darba ārpus tā, ja neskaita restes. “Visas problēmas, attieksme un process neatšķiras no darba brīvībā,” viņa atklāj.
Kā biežākās problēmu, kas skar cilvēkus, kas tikko nonākuši apcietinājumā, Viktorija min adaptācijas grūtības tam, kā izmainījusies dzīve. Tās esot dažādas problēmas, kas saistītas ar trauksmi, miega traucējumiem, kā arī bažām un neziņu par to, kas būs tālāk – vai viņus apcietinās un paturēs apcietinājumā vai nē.
“Ja mēs runājam par tiem, kuri jau ir notiesāti un kādu laiku atrodas cietumā, tad problēmas vairāk ir saistītas ar ģimenēm, jo pārsvarā viņiem visiem ir ģimenes. Ja nav sievas un bērnu, tad ir vecāki, brāļi un māsas. Tas žogs ap cietumu liedz viņam iespēju saglabāt normālas attiecības ar ģimenēm. Atrodoties ieslodzījumā, viņi maz ko var darīt savu ģimeņu labā, un tas viņus satrauc,” stāsta psiholoģe.
Viktorija atklāj, ka ieslodzītajiem, kas pagaidām vēl nav gatavi ar viņu runāt un izkratīt sirdi, ļoti palīdzot mandalu krāsošana, kā arī brīvas un neformālas sarunas krāsošanas laikā. Tas palīdz cilvēkiem atvērties un mazināt trauksmi par to, ka viņiem pretī sēž cietuma darbinieks. Jo īpaši tiem, kuri ieslodzījumā atrodas ilgstoši. Viņiem esot priekšstats, ka psihologs ir kaut kas līdzīgs izmeklētājam, kurš ieradies ieslodzījuma vietā pierādīt viņu vainu.
“Daudzi no viņiem arī neatzīst savu vainu. Droši vien tā arī ir tāda darba specifika – pierādīt, ka mēs esam šeit nevis kā izmeklētāji, bet gan lai palīdzētu viņiem tikt galā ar tiem iemesliem, kāpēc viņi vispār nonāca tādā situācijā, ka ir apsūdzēti noziegumā,” atzīst Viktorija.
Profesionālais psihologu ētikas kodekss nosaka, ko un kam psihologs drīkst izpaust no sarunām ar ieslodzītajiem. Piemēram, ja tas ir jautājums, kas skar drošību, kad ieslodzītais draud ar kādu izrēķināties, psihologa atbildība ir par to ziņot. Taču viss pārējais izrunātais paliek tikai un vienīgi starp ieslodzīto un psihologu.
Jautāta, vai arī psihologam pēc sava darba veikšanas ir nepieciešams pašam savs psihologs, Vērdiņa atbild apstiprinoši. “Viennozīmīgi katram psihologam ir nepieciešams psihologs, un arī likumā ir noteikts, ka mums jābūt pārraugam, ar kuru mēs varētu pārrunāt kādus sarežģītākus gadījumus. Dažreiz mēs nonākam tādās situācijās, kad mums ir klients, ar kuru īsti nezinām, ko darīt. Tad mums katram ir psihologs-pārraugs, kurš var palīdzēt tikt galā ar sarežģītu situāciju,” viņa norāda.
Lielākā daļa no psiholoģes klientiem paralēli apmeklē arī kapelānu, ar ticību un Dievu saistītus pasākumus. Viņa uzskata, ka arī Dieva piedošana varot palīdzēt kaut ko risināt.
Viktorija atzīst, ka šobrīd ieslodzījuma vietās pietrūkst psihologu, jo darba apjoms ir krietni lielāks, nekā tas bija pirms diviem, trim gadiem. Viņa uzskata, ka darbs tieši ieslodzījuma vietās jaunam psihologam, kurš tikko pabeidzis studijas, varētu būt lielisks zināšanu pamats, jo cietuma var sastapties ar visu, kas iepriekš lasīts tikai grāmatās. Visu, kas apgūts teorētiski, ieslodzījuma vietās var pamēģināt pielietot praktiski. Un jaunam speciālistam šis būtu lielisks solis uz priekšu.
“Pēdējos gados aktualizējas brīvprātīgo līdzgaitnieku programmas. Man šķiet, ka ieslodzītajiem tas ir ļoti svarīgi, jo brīvprātīgie viņiem parāda, ka ir citi veidi, kā var dzīvot. Parāda citu pieredzi. Jo būdami šeit, ieslodzījumā, viņi mācās cits no cita, un tā kriminālā domāšana šeit vairojas un attīstās. Savukārt kad biežāk nāk cilvēki, kuri nav saistīti ar kriminālo uzvedību un kriminālo domāšanu, tad viņiem parādās tāds gaismas stariņš, ka varbūt var citādāk,” viņa stāsta.
Arī paši ieslodzītie bieži stāsta, ka viņiem patīk runāt ar cilvēkiem, kas nav saistīti ar kriminālo cietuma dzīvi, jo šādas sarunas viņiem ir kā svaigs gaiss.
Viktorija aicina cilvēkus nebaidīties nākt strādāt uz cietumiem, jo pienāks brīdis, kad ieslodzītais no cietuma būs ārā, un viņu varēs satikt uz ielas vai kaimiņos. Tāpēc no katra no mums atkarīgs, kāds būs šis cilvēks, pēc iznākšanas brīvībā.
Kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Eiropas Sociālā fonda projekts Nr. 9.1.3.0/16/I/001 “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”.
