Ieslodzījuma vietu sociālā darbiniece par saviem "klientiem", resocializācijas veiksmes un neveiksmes stāstiem

Pastāstiet par sevi, kas jūs esat, ar ko un cik ilgi nodarbojaties, un kā ar to visu sokas? 

Mani sauc Ēvija Teilāne – tāds augsts latgaļu uzvārds. Esmu sociālais darbinieks Jelgavas cietumā, kur strādāju jau trīspadsmito gadu. Sokas brīnišķīgi (smejas), ik pa brīdim tas viss apnīk, bet tad atkal atrodi kaut kādu jaunu ceļu, kas šķiet interesants. Saprotiet, sociālais darbinieks cietumā tas ir absolūti universālais kareivis, kurš ir gan mamma, gan tētis, gan māsa, gan sieva, gan skolotāja, pārdevēja, konsultante, juriste un tiesnese. 

Tās lomas sociālajam darbiniekam ir tūkstotis un viena – atkarībā no tā, kāda ir situācija. Katrs klients ir citādāks, un tās apspriežamās lietas ir vienkārši miljoniem. Ir, protams, tādas, kas atkārtojas, un tad katrs unikālais gadījums atkal ir kaut kas jauns.  

Ar ieslodzījuma vietām es it kā neesmu uz “Jūs”, bet, ja godīgi, īsti nezināju, ka sociālais dienests darbojas cietumā. Pastāstiet sīkāk par to, ar ko īsti nodarbojas sociālā dienesta darbinieks ieslodzījuma vietā?

Ļoti slikti, ka līdz jums šī informācija nonāk tikai tagad (smejas). Patiesībā nav sociālais dienests, ir sociālie darbinieki ieslodzījuma vietās – tās ir divas dažādas lietas. Sociālais dienests ir pašvaldībās, bet sociālie darbinieki ir izdalīta kā atsevišķa profesija. Sociālais darbinieks darbam ar personām brīvības atņemšanas iestādēs – ar to mēs arī nodarbojamies. 

Sociālie darbinieki cietumos ir kopš 2008. gada, kad viņi te ienāca projekta ietvaros. Tad tas darbs bija mazliet savādāks. Ir pagājuši ļoti daudzi gadi, lai gan sociālais darbs ieslodzījumu vietās ir salīdzinoši jauns. No 2011. gada sociālais darbinieks ir kā atsevišķa struktūra – kā atsevišķs pastāvīgs darbinieks ieslodzījuma vietās. 

Līdz cietumam strādāju probācijā. Tad no probācijas aizgāju prom un sludinājums par sociālo darbinieku Jelgavas cietumā stāvēja kaut kādu pusgadu. Ilgi domāju – vai man to vajag, vai nevajag, kā tas viss būs? Un beigu beigās pēdējā dienā aizsūtīju CV. 

Patiesībā tas darbs ir līdzīgs, kā mēs veicām probācijā, jo tad ieslodzījuma vietas sāka domāt par risku un vajadzību novērtējumu – to, ko mēs darām šobrīd. 

Atnākot strādāt uz cietumu es īsti nesapratu, ko šeit darīšu. Man it kā bija skaidrs, ko dara sociālais darbinieks, bet nesapratu, ko viņš darīs cietumā. 2011. gadā bija pāri par 600 ieslodzīto, es biju vienīgais sociālais darbinieks. 

Kas mani izbrīnīja visvairāk – arī darbinieki man prasīja: “Kas tu tāda esi?” Kad pastāstīju, ka sociālais darbinieks, bija pārsteigti: “Mums tāds arī ir?” Jums jau trīs gadus bija sociālais darbinieks! Viņiem bija liels pārsteigums, ka kaut kāda sieviete skraida pa cietumu, kur sievietes nekad nav staigājušas. Bet viņa rosās pa cietumu un runā ar ieslodzītajiem. 

Tas, ar ko es sāku, bija ieslodzīto sagatavošana atbrīvošanai, vēstuļu rakstīšana pašvaldībām. Un stāstīšana, kas tagad būs jādara un kā tas izskatīsies brīvībā – absolūti elementārākās lietas. Un tad arī bija tā pirmā atgriezeniskā saite, kad cilvēks, ar kuru kādu laiku biju strādājusi, tiek atbrīvots, un es viņam iedevu telefona numuru ar domu – ja galīgi netiec galā, zvani.   

Atceros divus tādus gadījumus, kuri joprojām palikuši atmiņā. Viens klients pazvanīja vakarā un stāstīja, ka vēlējies papildināt telefona kredītu, bet kartītes vietā viņam veikalā iedevuši termināla čeku un viņš nezināja, ko ar to iesāk, lai papildinātu telefonu. 

Otrs gadījums bija, kad man pazvanīja klients un teica: “Ne velna jūs tur tai cietumā neiedodat un neiemācāt – es nezināju, ka ir vajadzīgs E-talons.” Tie bija divi tādi gadījumi, pēc kuriem sapratu – viņi tik ilgi atrodas ieslodzījumā, ka pat lietas, kuras mēs uzskatām par absolūti elementārām, viņi nezina. 

Viņi nezina, ka ir vajadzīgs ģimenes ārsts, nezina, kur kaut ko jāaiziet piereģistrēt. Mums tā ir ikdiena, bet viņi to nezina. Viņi ir nosēdējuši divdesmit gadus un iziet ārā pilnīgi citā pasaulē. Viņš nezina, kas ir pašapkalpošanās kase. 

Dzirdēju par izcilo šaha pasākumu – pastāstiet mums drusku vairāk. 

Šaha pasākums -  tas mums ir tāds ekskluzīvs, jā. Dana Reizniece-Ozola ir mūsu šaha krustmāte. 

Sākumā pret šahu biju ļoti skeptiska, bet saviem puišiem paprasīju vai viņus vispār šahs interesē un vai vēlētos spēlēt. Izrādījās, ka daudzi no puišiem spēlēja šahu. Pie mums atbrauca šaha lielmeistari, tika atvesti smalki šaha galdi un pulksteņi. Mēneša laikā viņi mūs mērķtiecīgi gatavoja čempionātam. FIDE (Starptautiskā Šaha federācija) tas ir viens no sociālajiem projektiem, kura ietvaros katru gadu organizē starpkontinentālo turnīru ieslodzītajiem. 2022.gadā mēs spēlējām labi, tomēr pirmajā kārtā izstājāmies -  tā bija pilnīgi cita pieredze, kas man iedeva pilnīgi citu skatījumu uz maniem klientiem.  

Kad notika spēles, viņi nogura, jo bija septiņi raundi, katrā raundā pa četrām spēlēm. Kas mani izbrīnīja – es savā tolaik 12 gadu pieredzē pirmo reizi redzēju, ka notiesātie var izveidot komandu, kurā viņi viens uz otru paļaujas. Pirmo reizi kaut ko tādu redzēju, jo parasti viņi ir tādi – kurš kuru aprīs? Bet tur bija reāla komanda. Tā mums beidzās pirmais gads.

Šogad savā otrajā turnīrā mēs izturējām pirmo kārtu un tikām pusfinālā. Līdz finālam netikām, palikām 18.–19. vietā, ko dalām ar Meksiku. 

Kādi vēl interesanti pasākumi ir notikuši, ar kuriem vēlētos padalīties?

Kopš 2016. gada, kad organizē lielo projektu ieslodzīto integrācijai sabiedrībā un darba tirgū, mums ir bijis ārkārtīgi daudz pasākumu. Viens no tādiem ļoti labiem pasākumiem bija darba prasmju programmas, kur bija aerogrāfija – tā smukā mašīnu apzīmēšana. Viņi mācījās gan zīmēt, gan palielināt zīmējumus, gan griezt trafaretus, gan likt kopā krāsas. 

Ir bijuši arī rokdarbi, kokapstrāde, kuras ietvaros mēs sataisījām interaktīvās spēles, kas pēc tam tika atdāvinātas  vietējai internātskolai. Vēl šobrīd mācāmies angļu valodu un latviešu valodu. Notiek arī karjeras konsultācijas gan pirms profesijas izvēles, gan pirms atbrīvošanas, kur izstāsta gan par CV noformēšanu, gan šobrīd pieprasītākajām profesijām. 

Mums ļoti daudz nākuši palīgā arī brīvprātīgie. Paši bijām mācībās, un tas iedeva lielāku izpratni par to, kādas sociālās prasmes šobrīd vajadzētu attīstīt un kā veidot sociālo atbildību. 

Lasītājam varētu šķist, ka šahs un aerogrāfija – tā jau izklaide. Paskaidrojiet, kāda tam nozīmē, kāpēc tas ir tik svarīgi ieslodzītā resocializācijā.

Tas tomēr ir liels un smags darbs. Ja mēs runājam par tādām darba prasmēm – astoņas stundas dienā tu atrodies darbnīcā un visu laiku strādā. Nav tā, ka tu tur skraidīsi iekšā un ārā, un izvēlēsies, kad vēlies vai nevēlies darīt. Tu visu laiku darbojies. Ja runājam par šahu kā tādu, tad šahs mums atklāj ļoti daudzas lietas. Piemēram, ka klients spēj stratēģiski domāt, viņš spēj savākties un nosēdēt uz vietas, spēj savākt pats sevi un būt labāks. 

Ir mainījusies viņu uzvedība un arī pārkāpumi ir citādāki, mierīgāki un to vairs nav tik daudz. Vismaz tiem, kas piedalās šahā. Tās pārmaiņas ir nelielas, varbūt pat tikko pamanāmas, bet tās ir. Šahs ir fantastiska lieta, ar kuru viņi var aizpildīt savu dienu – sēdēt, koncentrēties, domāt un priecāties par uzvarām. 

Kāda ir Jūsu motivācija, kas iedvesmo darīt šo darbu?

Ziniet, kas man visvairāk patīk cietumā? Kustība. Visu laiku viss nepārtraukti mainās. Katru nedēļu atbrauc jauni cilvēki, kādi iet prom, kādi nāk klāt. Cietumā nepārtraukti kaut kas notiek. Tu no rīta atnāci, viss bija kārtībā, vakarā arī vēl viss bija kārtībā, bet nākamajā rītā jau ir kaut kādi “sūdi”, piedodiet par izteicienu. Tā nepārtrauktā kustība, ka viss kustas un mainās, nepārtraukti ir kaut kur jāskrien un kaut kas jākārto – es esmu ļoti kustīgs cilvēks.

Vēl viena lieta, par ko es klientiem esmu nenormāli pateicīga – viņi ir nodrošinājuši arī manu personisko izaugsmi. Likums nosaka, ka resocializācijā piedalās viss cietuma personāls, tad es arī cenšos par to runāt ar saviem kolēģiem. Gadu gaitā tā attieksme pret resocializāciju ir mainījusies un kļuvusi atbalstošāka, es runāju par personālu. 

Protams, ir problēmas, bez tām nekādi. Citreiz man uzraugi tā arī pasaka: “Tu zini, kur mums esi ar saviem pasākumiem? “Līdz brošai!” Un tomēr mēs ejam un darām. Tad, kad bija šaha turnīrs, līdzpārdzīvoja viss cietums. Pašai no satraukuma drebēja rokas. Tā ir viena no tām motivācijām. 

Otrs bija, kad pavasarī organizējām talku. Ieslodzītais stāvēja un runāja ar cietuma priekšnieku par sporta laukumu, kuru esam sākuši iekārtot, un priekšnieks teica: “Jā, tā jau mūsu Evija”, uz ko ieslodzītais atbildēja: “Nē, tā ir mūsu Evija”. Tas ir tas augstākais novērtējums. Viņi saprot, ka tas, kas tiek darīts, tiek darīts viņiem. 

Ko Jūs ieteiktu vai novēlētu potenciālajiem Jūsu darba darītājiem, kolēģiem? 

Es teiktu – ja tu neesi gatavs pieņemt to, ka viņš tā varēja izdarīt, tad šeit nav ko darīt. Ja tu nāc nosodīt, tad pilnīgi šeit nav ko darīt. Absolūti. Mums kādreiz mācībās motivējošajā intervēšanā mācīja, ka viens no empātijas veidiem ir pieņemšana. Es neatbalstu to, ko tu izdarīji, bet es pieņemu, ka tu to esi izdarījis. Tev nav jāatbalsta, bet jāpieņem, ka viņš tā varēja izdarīt. 

Man dzīve devusi fantastiskus kolēģus, mums ir arī lieliska informācijas apmaiņa, kad braucam uz mācībām un konferencēm, ikdienā un atpūtā. 

Jūsuprāt, sociālā dienesta darbinieks ieslodzījuma vietā - pirms pieciem gadiem, šodien un pēc pieciem gadiem? 

Viena no tādām mums būtiskām darba lietām ir risku un vajadzību noteikšana. Risku un vajadzību novērtējumā ir trīs daļas. Pirmo daļu taisa vienības vecākais inspektors, otro sociālais darbinieks, bet trešo psihologs. 

Otrajā daļā mēs skatāmies dzīvesvietu, dokumentu noformēšanu, darba pieredzi, finanšu plānošanu, izglītību, faktiski to, kas ir pamata lietas, kas nosaka cilvēka ikdienas vajadzības. Ja es paskatītos piecus gadus atpakaļ, tad teiktu, ka sociālais darbinieks  vairāk bija konsultants  dažādās lietās. Šobrīd sociālajiem darbiniekiem ir tāda ārkārtīgi nozīmīga vieta, jo tās sociālās prasmes, kas ir ikvienam no mums, nosaka iekļaušanos sabiedrībā. 

Ja, teiksim, klasiskā variantā sociālā dienesta darbinieki ir tie, kas nosaka sociālo prasmju kopumu un tad izlemj, vai cilvēkam ir nepieciešama papildu izglītība, vai nepieciešams apgūt kaut kādas darba prasmes, vai viņam ir nepieciešama psihologa konsultācija, vai jebkas cits, tad es ceru, ka mēs kādreiz nonāksim arī līdz tam, ka sociālais darbinieks būs tas, kurš diagnosticēs klientu un pateiks, kas tieši viņam ir vajadzīgs. Būtu labi, ja tā būtu pēc pieciem gadiem. 

Šobrīd mums ienāk ļoti daudz brīvprātīgo. Mums būs stresa mazināšanas nodarbības, kas balstītas apzinātībā. Arī man pašai tas ir pilnīgi jauns pasākums. Brauks puisis, kas strādās ar mūsējiem, un ceru, ka tas arī kaut ko līdzēs. Jebkuram no mums brīvībā, kad mēs braucam uz kādām mācībām, arī nevaram paņemt visu simtprocentīgi, tāpēc es ļoti ceru, ka viņi kaut ko no tā visa paņems, kaut kas aizķersies.

Cik ilgi pirms klientu nonākšanas brīvībā, viņi tiek apciemoti ieslodzījuma vietā un tiek uzsākts darbs ar viņiem ? 

Darbs ar klientu ir visā ieslodzījuma laikā. Kad cilvēks ir notiesāts un atbrauc pie mums, divu mēnešu laikā viņam ir jāveic šis risku un vajadzību novērtējums. Tad mēs sanākam kopā un izdomājam, kas ir tās aktuālās lietas, ko šobrīd var darīt – kas ir primārais, bet kas ir apgūstams vēlāk un var pagaidīt. Ja cilvēkam piespriesti divdesmit gadi, nav jau jēgas viņam šobrīd mācīt taisīt elektrību, jo pēc padsmit gadiem viņš to neatcerēsies. 

Bet sanāk visādi. Jārēķinās ar to, ka ieslodzījums ir tāda diezgan stigmatiska vide. Ja paskatos atpakaļ savā pieredzē, tad pa trīspadsmit gadiem ir izdarīts milzīgi daudz. Mēs esam krietni pietuvojušies Eiropas cietumu noteikumiem, krietni pietuvojušies korekcijas iestādes elementiem. Izdarīts ir milzīgs darbs. Mazākā laika posmā novērtēt ir grūtāk. 

Ja man pirms desmit gadiem teiktu, ka man būs tiešsaistes šaha turnīrs, ka mani ieslodzītie sēdēs internetā un spēlēs šahu, es teiktu – jūs esat galīgi slimi? Apdomājieties! Par ko jūs vispār runājat?! Bet šobrīd tas notiek. 

Šobrīd Ieslodzījumu vietu pārvaldes vadlīnijās 2026. gadā, ja nekļūdos, ir paredzēta digitalizācija. Iespējamais plāns, vismaz tas, ko es gribētu -  vajadzētu notiesātajiem ļaut savas konkrētās lietas kārtot internetā. Nevis rakstīt tās bezgalīgās vēstules un būt starpniekam, bet lai viņš pats var ieiet EDS un paskatīties savu ienākumu deklarāciju, nevis es skaidroju, kāpēc viņam ieņēmumu dienests ir aprēķinājis tādu summu. Es nezinu! Es nestrādāju ieņēmumu dienestā.

Tas, protams, notiktu kontrolētā vidē, bet mēs ejam uz to, lai viņi varētu to darīt paši. Dzīve iet uz priekšu, un digitalizācija ir praktiski tas pats, kas no rīta paēst brokastis un izdzert kafiju.

Kas ir akūtākās sadzīves vajadzības, iznākot no cietuma?

Viņiem pati nepieciešamākā lieta, protams, ir dzīvesvieta. Kas cilvēkam ir vajadzīgs? Paņemsim Maslova piramīdu. Kas tad mums ir – pamatvajadzības, tālāk ir drošības sajūta, tālāk ir socializācija un piederība kādai grupai. Bet, ja tev dzīvē nekā nav bijis, tu izej pa cietuma vārtiem, un tev nav ne jumta, ne draugu, ne atbalsta personas, ko tu darīsi? Loģiski, visdrīzāk, ka nāksi atpakaļ. 

Likums, protams, ir ļoti stingri noteicis, kādā gadījumā tev ir tiesības uz pašvaldības palīdzību dzīvokļa jautājuma risināšanā. Kā tu vari iegūt atbalsta personas, šobrīd ir diezgan aktīva līdzgaitnieku kustība, kuri palīdz viņiem iekļauties un risināt savas ikdienas problēmas. Es dodu savu privāto telefonu. Ne visiem, bet dodu, lai viņi var sazināties ar mani gadījumā, ja ir problēmas. Bet pa trīspadsmit gadiem ir bijuši tikai divi klienti, kuri man  zvanīja un perfekti punkts pa punktam, solis pa solim, izpildīja visas rekomendācijas un visu sakārtoja. Ar pārējiem ir visādi - kurš pats tiek galā, kuram nepietiek pacietības ievērot nosacījumus. 

Ir tādi klienti, kurus esat sagaidījusi pie cietuma vārtiem, viņiem iznākot? 

Jā, vienu klientu aizvedu līdz mājām. Viņš bija tepat no Jelgavas novada, tāpēc aizvedu mājās. Viņam ieslodzījuma laikā mamma bija nonākusi aprūpes centrā un nezināja, ka viņš ir cietumā. Toreiz palūdzu priekšniekam atļauju iekārtot atpūtas telpu kā ieslodzītā kabinetu, lai viņš varētu videozvanā sazvanīties ar sociālās aprūpes centru, parunāt ar mammu. Protams melojām, bet māti, kura bija mazkustīgā, tas nomierināja, ka dēlam viss kārtībā.

Vēlāk māte aprūpes centrā nomira un tad mēs kārtojām klientam atvadīšanos no mammas, -viņu atveda uz cietumu un viņš slūžās atvadījās no mammas. Laikā, kad tādas lietas cietumos reti kad darīja, bet to bija izdevies panākt, tas vienmēr ir tavs mazais sasniegums - tu to esi izdarījis kā cilvēks cilvēkam. 

Rīgas sociālais dienests ir pilotprojekts – kāpēc Rīga to uzsāka?

Rīga ir liela, un Rīgai ir daudz klientu. Zinu, ka Centrālcietumā šis pilotprojekts ir ļoti veiksmīgi īstenots, un es uzskatu, ka tas ir ļoti labs. Būtu labi, ja mums būtu tāda fantastiska sadarbība arī ar pārējiem sociālajiem dienestiem, kad viņiem būtu iespējas jau pirms ieslodzītā atbrīvošanas ar viņu parunāt, komunicēt, noteikt viņa vajadzības un saprast, ko mēs varam piedāvāt. Kaut vai tāda elementāra lieta – ir pašvaldības, kurās ir vienreizējais atbrīvošanas pabalsts, bet ir pašvaldības, kurās šī pabalsta nav. 

Bet pat tas neko negarantē. Man bija klients, kurš atbrīvojās, bet bija šausmīgs dzērājs. Pagāja kāda nedēļa vai divas, kad man zvanīja vietējais sociālais dienests un saka: “Meitenes, viņam nav pases.” Es saku: “Pagaidiet, mēs taču viņam pasi uztaisījām pirms iziešanas!” Bet viņš to pasi jau ir kaut kur ieķīlājis vai nodzēris. Un atkal pieslēdzās sociālais dienests, lai viņam šo pasi nokārtotu. 

Tas ir briesmīgi, jo nepārtraukti tiek tērēta valsts un pašvaldību budžetu nauda. Nezinu vai tajā var kaut ko darīt, tiešām nezinu. Taču tā nav ikdiena, vienkārši laiku pa laikam tā notiek. 

Mēs nerunāsim ar vārdiem un uzvārdiem, bet nevaru nepajautāt – kāda laba un / vai slikta pieredze jūsu karjerā, kuru nekad nespēsiet aizmirst. 

Nu labu ir vairāk. Man ir klients, kuru gribēju uzaicināt uz konferenci, nesanāca, traki vērtīgs darbinieks. Fantastisks puisis, kurš atbrīvojās pirmstermiņā un šobrīd strādā celtniecībā. Un viņš ir nokārtojis absolūti visu. Viņš ir izturējis probācijas pirmstermiņa atbrīvošanas uzraudzību, sakārtojis dzīvesvietas jautājumu, nopircis sievai mašīnu. Mums tā šķiet ikdiena, bet viņiem tas ir “WOW”. 

Un viņš to darīja palēnām. Tas bija cilvēks, kurš saprot, ka nekas nenāk tūlīt un tagad. Ka visam ir vajadzīgs darbs un laiks. Jo mūsējiem ir ārkārtīgi svarīgi – viss, es tagad esmu atbrīvojies, man vajag mašīnu, plazmas televizoru, divistabu dzīvokli. Kā par to maksāt – padomāšu pēc tam. Nē, tā nenotiek. Tev ir jāstrādā, lai kaut ko saņemtu. Vajag pacietību.

Bet tas ir fantastisks puisis, ar kuru vēl aizvien sazvanāmies, satieku viņu pilsētā un mums vienmēr ir par ko parunāt. Viņš vienmēr smaida un ir ārkārtīgi laipns. Ja runāju par šo puisi, tad tā būtiskākā lieta – jautāju, kā viņam pašam šķiet, kāpēc vairs nenonāks ieslodzījumā? Viņš teica: “Es palaidu garām to laiku, kad man piedzima lielais puika. Otru tādu kļūdu es vairs nepieļaušu. Es gribu redzēt, kā izaug mans jaunākais bērns”.

Vēl viens man pavisam nesen atbrīvojās klients -viņš strādāja jau nākamajā dienā. Jau ir atjaunojies pilnībā. Viņš nomaksāja sodus un tikko dabūja atpakaļ tiesības. Viņš skrien un strādā. 

Jūsuprāt, kā sabiedrība varētu iesaistīties, palīdzēt, nenovērsties, lai jums būtu mazāk darba? 

Es stipri šaubos vai mums kļūs mazāk darba. Mēs nekad nezinām, kad mums kaut kas var atgadīties. Tu nekad nezini – ja tu nokritīsi uz ielas, kāds cilvēks tevi pacels. Un varbūt tas cilvēks, kurš tevi pacels, būs bijušais ieslodzītais. Jo varbūt viņam kāds ir kādreiz palīdzējis nostāties uz kājām. 

Sabiedrībai jākļūst pieņemošākai, atbalstošākai. Varbūt sabiedrībai ir jārunā par to, ka tā drošība ir ne tikai mūsu darbs, bet kaut kur tā ir mūsu visu atbildība. Mūsu darbs ir šeit – žogs, dzeloņstieple. To ko mēs varam, mēs arī no sirds darām. 

Man ir lieliski kolēģi, kuri fantastiski dara savu darbu. Un to pašu varu pateikt arī par katru sociālo darbinieku, kurš mums ir ieslodzījuma vietās. Man ir paši labākie kolēģi pasaulē. Bet sabiedrībai jākļūst veselākai. Drosmīgākai, atbalstošākai. 

Tie daudzie brīvprātīgie, kuri nāk uz cietumiem ir ārkārtīgi dažādi, viņi nāk un dara, un viņi dara to ar prieku. Un katrs jauns cilvēks, kurš ienāk cietumā, ir jauna elpa. Kā jauns vējš no rīta. Viņš iedod kaut ko pilnīgi citu, viņš iedod savu dzīves pieredzi, savu redzējumu, citādāku skatījumu uz dzīvi, savas iemaņas un prasmes. Tas ir tas vērtīgais. 

Varbūt ir kas tāds, ko es nepavaicāju, bet jūs vēlētos pastāstīt?

Laikam ir tas brīdis, kad vēlos pateikt paldies visiem tiem cilvēkiem, pirmkārt, maniem klientiem, kuri mani ir izveidojuši tādu, kāda šobrīd esmu. Tiem, kas mani sauc par rudo lapsu, tiem, kas mani sauc par absolūtu trako, tiem, kas man saka – izej ārā pa durvīm un vairs nenāc iekšā (smejas). Tiem, kas novērtē manu darbu. 

Es saku paldies saviem fantastiskajiem kolēģiem, kas ir šeit uz vietas Jelgavā. Es gribu teikt milzīgu paldies mana cietuma priekšniekam Oskaram, kurš ļoti daudzās lietās mūs atbalsta. Es saku paldies savam tiešajam priekšniekam Uldim, kurš mani ir dzenājis un audzinājis. 

Bet vislielākais paldies droši vien maniem bērniem, jo tikai viņi zina, cik laika mamma pavada cietumā. Paldies viņiem par to, ka ir izturējuši. Mamma ir darbaholiķe un to ir darījusi pārāk daudz. Bet viņi tagad ir lieli, mums ir lielisks kontakts. Un es ļoti ceru, ka viņiem ar šo vidi nekad nebūs jāsaskaras. 

Kampaņa "Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! #Resocializācija” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu. Eiropas Sociālā fonda projekts Nr. 9.1.3.0/16/I/001 “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”