Kaimiņi nodzīvo 30 gadus vienā kāpņu telpā, bet pat nesveicinās viens ar otru
Diemžēl daļa Latvijas iedzīvotāju, tostarp rīdzinieku, vēl domā Padomju laiku kategorijās: mans īpašums beidzas pie mana dzīvokļa durvīm. Šādu secinājumu intervijā portālam Jauns.lv izteica Rīgas pilsētas Apkaimju iedzīvotāju centra Imantas punkta koordinators Gatis Štolcers.
Lai gan joprojām ir situācijas, kad cilvēki nodzīvo 30 gadus vienā daudzdzīvokļu ēkā un pat nesveicina viens otru, tomēr kopumā iedzīvotāju aktivitāte un līdzdalība savas apkaimes uzlabošanā palielinās.
Lūgts vērtēt Rīgas iedzīvotāju līdzdalību un aktivitāti savas apkaimes uzlabošanā, Štolcers atzina, ka kopumā rīdziniekiem ir svarīgi viņu apkaimē notiekošais, taču situācija ir atšķirīga dažādās apkaimēs. “Tā ļoti atšķiras no apkaimes uz apkaimi un no vietas uz vietu.
Privātmāju iedzīvotāji ir aktīvāki
Esmu novērojis korelāciju: jo ir mazākas apbūves teritorija, jo ir lielāka iedzīvotāju iesaiste. Respektīvi: jo vairāk savrupmāju apkaimē, jo iedzīvotāji ir aktīvāki. Jo vairāk ir daudzdzīvokļu namu, jo aktivitāte ir mazāka.
Esmu centies rast tam izskaidrojumu. Domāju: ja cilvēkam ir privātmāja, tas nozīmē, ka viņam, visticamāk, ir pagalms (neatkarīgi no lieluma), tāpēc piesaiste pilsētvidei ir daudz lielāka. Tāpēc viņam ir vieglāk komunicēt ar kaimiņiem, vieglāk rīkot ielu svētkus utt. Man liekas, ka tas viņam dod tuvāku piesaisti.
Nesveicinās pat pēc 30 gadiem
Kas attiecas uz daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, es nesaku, ka visi ir vienādi, bet vēsturiskais mantojums, kas mums nāk līdzi no Padomju okupācijas gadiem, nav pārāk labs. Bieži vien iedzīvotāju izpratne par to, ko viņi iegulda pilsētā, beidzas līdz ar viņu dzīvokļu durvīm.
Mēs esam dzirdējuši stāstus, ka kaimiņi nodzīvo 30 gadus vienā kāpņu telpā, bet tāpat nesveicinās.”
Bieži vien nevar vienoties par kopīpašuma uzlabošanu
Daļa kaimiņu ne tikai nesveicinās savā starpā, bet arī nerūpējas par pagalmu, kas ir daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju kopīpašums. Viņiem trūkst pilnīgas izpratnes par kopīpašumu. Dažkārt viņi neizprot, ka varētu pagalmā kaut ko darīt kopā.
“Iedzīvotāju kopības lēmumi netiek pieņemti pārāk ātri, īpaši, ja runājam par 9 stāvu ēkām. Tur situācijas ir tiešām ļoti sarežģītas,” speciālists sacīja.
Iedzīvotāji kļūst aktīvāki soctīklos
Kopumā Štolcers vērtēja, ka pēdējā gada laikā ir pieaugusi iedzīvotāju iesaiste savu apkaimju uzlabošanā.
“Es to jūtu [ka ir uzlabojusies iedzīvotāju iesaiste]. Ja sākotnēji bija ļoti aktīvi ar sevi jāiepazīstina sabiedrība, stāstot, ko mēs darām, tad tagad “Facebook”, kur visiem ir brīva iespēja komunicēt, iedzīvotāji mani ietago pie dažādiem ierakstiem.”
Imantas iedzīvotāji arvien biežāk dalās ar koordinatoru ar saviem ierakstiem soctīklos. “Vismaz šādā veidā es jūtu, ka iedzīvotāju iesaiste palielinās.”
Brīvprātīga iniciatīva ārpus darba laika
Ļoti svarīgi, ka koordinatoriem izdodas savest kopā cilvēkus, kuriem varētu būt kopīgas intereses, bet kuriem ikdienas darbu ritmā neizdodas sastapties.
“Apkaimju aktīvisms mums kā koordinatoriem ir ikdienas darbs, mums tas liekas vissvarīgākais. Bet iedzīvotājiem apkaimju aktīvisms un biedrības, visticamāk, ir ārpus viņu darba laika, tā ir brīvprātīga iniciatīva.”
Koordinatori saprot, ka, visticamāk, darbošanās apkaimes labā ir tikai viena no iedzīvotāju daudzajām aktivitātēm, ar ko ir piepildītas viņu dienas.
Vēl ir daudz darba
Vienmēr var gribēt, lai iedzīvotāji ir aktīvāki savas apkaimes vides uzlabošanā, bet kopumā ir pozitīvi, ka pamazām rīdzinieku aktivitāte pieaug.
“Pašlaik iet uz labo pusi, iedzīvotāji kļūst proaktīvāki, redz un reaģē, it īpaši tad, ja zina, pie kā vērsties. Tas noteikti ir veicinājis aktivitāti, bet vēl ir daudz darba,” koordinators vērtēja.
Diemžēl uz mājas kopsapulci ierodas tikai neliela daļa iedzīvotāju
Štolcers piekrita, ka nereti daudzdzīvokļu ēku iedzīvotāji nav ieinteresēti apmeklēt savas mājas iemītnieku kopsapulces un rūpēties kaut vai tikai par ēku, kur nu vēl par pagalmu un plašāku apkaimi.
Diemžēl joprojām ir situācijas, kad uz daudzdzīvokļu ēkas iedzīvotāju kopsapulci ierodas tikai neliela daļa iedzīvotāju.
5 stāvu ēku iedzīvotāji vēl spēj kaut kā vienoties
Viņš atzina, ka situācija šajā ziņā atšķiras dažādās Rīgas apkaimēs. Labi piemēri ir Iļģuciema un Dzirciema iedzīvotāju aktivitātē, bet jāsaprot, ka 9 stāvu ēku rajonos iedzīvotājiem ir daudz grūtāk vienoties par kopīgām aktivitātēm savā apkaimē.
“Kamēr ir 5 stāvu ēkas, tikmēr vēl ir kaut kāda aktivitāte, jo iedzīvotāji spēj sanākt kopā, viss ir kārtībā un ir atsevišķi labi gadījumi, kad iedzīvotāji vienojas [par kopīgām aktivitātēm].
Lielākajās ēkās vienoties ir grūtāk
Koordinators sprieda, ka Imantā situācija ar iedzīvotāju aktivitāti ir salīdzinoši laba, bet jāņem vērā, ka apkaimē ir ne tikai 9 stāvu ēkas, bet arī jaunā apbūve, kas ir Imantas Metropolia. Tur vienā daudzstāvu ēkā mīt vairāk iedzīvotāju nekā kādā citā Rīgas apkaimē kopumā.
“Ja viņi tiks galā ar savu kāpņu telpu un savai ēkai piegulošo teritoriju, tas jau būs diezgan daudz,” viņš sprieda.
“Mans īpašums beidzas pie mana dzīvokļa durvīm”
Diemžēl daļa rīdzinieku vēl joprojām domā Padomju laiku kategorijās: mans īpašums beidzas pie mana dzīvokļa durvīm. “Es teiktu, ka tā ir. Tas tā vienkārši ir veidojies. Tas noteikti iet uz labo pusi un cilvēku interešu loks paplašinās.
Es pats neesmu dzīvojis okupācijas laikā, bet zinu, ka tad viss piederēja visiem. Bet, ja kaut kas pieder visiem, tad tas nepieder nevienam.”
Arī no iedzīvotājiem jānāk iniciatīvām un līdzdalībai
Daļa iedzīvotāju arī mūsdienās turpina domāt: “Es maksāju nodokļus, kuriem ir jābūt izlietotiem par visu pārējo [kas ir ārpus mana dzīvokļa robežām].”
Ir atsevišķi gadījumi, kad pašvaldība varētu rīkoties labāk, taču kopumā tā realizē tik daudz, cik tā var darīt, koordinators norādīja. “Bet arī no iedzīvotājiem ir jānāk iniciatīvām un līdzdalībai. Pilsētu rada ne tikai infrastruktūras objekti. To rada arī iedzīvotāji, kas šeit dzīvo. Ir svarīgi, kā mēs rūpējamies par šīm vietām, tāpēc ir talkas un līdzdalības budžeti.
Iedzīvotājiem ir gandarījums, kad izdodas kaut ko sakārtot
Ja apkaimēs darbojas paši iedzīvotāji, visticamāk, samazinās vandalisma risks. Savukārt jaunajai paaudzei apkaimes uzlabotāji var mācīt, piemēram: “Šis ir radies ar manām rokām. Tā ir mana iniciatīva. Es uz šo savā laikā esmu norādījis.”
“Ir jāpaiet laikam un jāgaida, kad māte daba veiks savas korekcijas mūsu sastāvā. Es nesaku, ka šie cilvēki ir sliktāki vai labāki, vienkārši ar tādu Padomju laiku mantojumu mūsdienu pilsētā ir nedaudz grūtāk.”
Maz aktīvu senioru
Raksturojot aktīvistus, kas lielākoties vēršas pie Apkaimju iedzīvotāju centra koordinatoriem, Štolcers pastāstīja, ka parasti ar viņiem nesazinās seniori un jaunieši. Kāpēc ne seniori, kas mēdz būt diezgan aktīvi sabiedrības locekļi? Tas saistīts ar informācijas kanāliem, kā var atrast centra pārstāvjus.
“Kanāli, kā mūs atrast, ir diezgan limitēti, respektīvi, drukātā veidā mēs neesam sasniedzami. Instrumenti, ar ko mēs strādājam, ir telefons, dators un viss, kas no tā izriet.
Vairums jauniešu neinteresējas par pilsētvidi
Atsevišķos gadījumos ir darbs ar senioriem. Tāpat pie manis vērsušies represēto biedrību pārstāvji, un es esmu bijis uz viņu pasākumiem, bet kopumā šādi gadījumi ir mazākumā.
Jaunieši vienkārši nav sabiedriski aktīvi, viņiem apkaimju lietas nav dzīves prioritāšu augšgalā. Atsevišķos gadījumos ir aktīvāki jaunieši (sākot ar 25 gadu vecumu), kuriem tiešām interesē, kas notiek pilsētvidē, bet kopumā viņu ir mazāk.”
Īpaši aktīvi ir mazo bērnu vecāki
Lielākoties Apkaimju iedzīvotāju centrā vēršas rīdzinieki vecumā ap 30-60 gadiem. Īpaši aktīvi ir 30-45 gadus veci cilvēki, kas strādā un kuriem ir bērni (arī mazi bērni). Lielākā daļa no viņiem dzīvo privātmājās.
Atšķiras arī iedzīvotāju aktivitātes līmenis. “Piemēram, pie manis vēršas 100 cilvēki, bet 2 no viņiem ir īpaši aktīvi un savā aktivitātē, iesaistē un informācijā, ko viņi sniedz, spēj nosegt to, ko dara citi 40 cilvēki,” Štolcers stāstīja par dažādo iedzīvotāju aktivitāti.
