NATO ģenerālsekretāra vietnieks izlūkošanas un drošības jautājumos stāsta par situāciju Latvijā

Kā īsti ir mainījusies NATO pieeja un metodes, kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā? Kādas ir izmaiņas, piemēram, pretdarbībā Krievijas spiegošanas aktivitātēm?

Ja atskatāmies divus gadus senā pagātnē, līdz pat 2021. gadam, kad notika Briseles un Madrides samiti, tad stratēģiskā un politikas ziņā, kontekstā ar karu Ukrainā Madrides samitā mēs pieņēmām ļoti spēcīgu komunikē par strauji mainīgo un samērā negatīvo drošības vidi, ko rada Krievijas nelegālais karš pret Ukrainu. Vienlaikus valstu līderi pieņēma arī jaunu NATO stratēģisko koncepciju. Tas jūsu jautājuma kontekstā ir ļoti svarīgi. Stratēģiskā koncepcija aliansei ir otrs svarīgākais dokuments, par ko svarīgāks ir tikai Vašingtonas līgums par NATO izveidošanu. Ar šo stratēģisko koncepciju 31 sabiedroto valstu līderi nosaka, kādu drošības vidi tie prognozē nākamajiem 10 gadiem, ko viņi plāno paveikt, kādas aktivitātes viņi nosaka par prioritārām. Turklāt šī bija pirmā reize, kad skaidri pateicām, ka alianse sev redz divus galvenos pretiniekus - Krieviju kā valstisku aktoru un terorismu kā nevalstisku aktoru.

Pēdējo dažu nedēļu notikumi arī ir apliecinājuši, ka runa nav tikai par Krievijas karu pret Ukrainu, runa ir par to, ko dēvējam par 360 grādu pieeju - mums ir lielas bažas arī par nestabilitāti, kas noved pie terorisma, par efektu, kādu terorisms rada sabiedrībās, kas atrodas ne tikai pie NATO robežām, bet arī NATO sabiedroto valstu iekšienē. Alianse arī šajā ziņā var nodrošināt aizsardzības spējas, palīdzību institucionālās kapacitātes stiprināšanā, lai sabiedrotie varētu ar šo problēmu tikt galā tāpat kā ar Krievijas radītajiem draudiem.

Ir svarīgi uzsvērt arī to, ka pēdējo divu gadu laikā prāvs skaits sabiedroto ir veikuši nozīmīgas darbības pret Krievijas spiegošanas centieniem - tie tiek aizvien biežāk atklāti un par tiem tiek paziņots sabiedrībai. Ne tikai attiecībā uz spiegošanu, bet arī pret sabotāžu, piemēram, Čehijā, kur munīcijas noliktavā sabotāžas dēļ dzīvības zaudēja divi cilvēki. Esam pieredzējuši indēšanas, slepkavības, mēģinājumus ietekmēt vēlēšanas - visas šīs ļaunprātīgās darbības ir veikusi Krievija, turklāt tās spiegošanas un drošības dienesti nav veikuši tikai no Krievijas, bet arī no citu valstu iekšienes, ieskaitot NATO sabiedrotās. Mūsu redzamākās darbības ir šajās aktivitātēs iesaistīto krievu izsūtīšanas, jo šāda darbība neatbilst starptautiskajiem noteikumiem, kas regulē diplomātu pārvietošanos un darba pienākumu veikšanu.

Tāpat ļoti svarīga rīcība ir koordinācijas stiprināšana - redzam to gan NATO, gan Eiropas Savienībā (ES), valstīm vairāk daloties ar informāciju, veicot darbības kopā ar partneriem, lai atklātu un saprastu situāciju un tad koordinēti rīkotos, lai cita starpā arī izslēgtu iespēju, ka aģenti, kas identificēti vienā vietā, nevarētu uzrasties citā vietā un radīt tur problēmas. Tas ir lasāms arī Viļņas samita komunikē, rindkopā par izlūkošanu un drošību, līderiem uzsverot izlūkdarbību lielo nozīmi, ar savu darbu palīdzot viņiem pieņemt vislabākos lēmumus.

Mūsu sabiedrība tomēr ir stipri nobažījusies, redzot, ka iejaukšanās vēlēšanās turpinās, ko nesen novērojām, piemēram, Slovākijā, un arī turpinās sabotāžas akti pret infrastruktūras objektiem Baltijas jūrā. Vai Latvijas sabiedrībai ir pamats nejusties drošai?

Jā, noteikti esam novērojuši Krievijas iejaukšanos vēlēšanās visā Eiropā, arī manā valstī (ASV), tomēr mums ir jābūt piesardzīgiem, runājot par Krievijas iesaisti uzbrukumos infrastruktūrai, kamēr nav noslēgušās izmeklēšanas. Tādas šobrīd notiek vairākas, ieskaitot kaitējumu "Nord Stream 2". Tomēr mums ir jābūt pilnīgi pārliecinātiem, jo bieži šādos incidentos, kad tiek bojāta dziļūdens infrastruktūra, iemesls izrādās dabisks vai varbūt iemesls ir cilvēka radīts, bet netīša negadījuma dēļ. Ir konstatēti gadījumi, kad infrastruktūra ir bojāta sabotāžas rezultātā gan jūrā, gan uz sauszemes, bet par to varam runāt tikai pēc kārtīgas izmeklēšanas un skaidru pierādījumu iegūšanas. Pēdējās dienās esam veikuši virkni darbību - patlaban tiek izvietoti dažādi NATO militārie līdzekļi, piemēram, papildu novērošanas lidaparāti un kuģi, jo vēlamies panākt labākas novērošanas spējas, lai novērstu šādus iespējamus uzbrukumus.

Ja es runātu ar Latvijas sabiedrību, es uzsvērtu, ka jūs esat pilnībā spējīgi tam visam stāties pretī, jūsu dienesti ne tikai neitralizē Krievijas ļaunprātīgās darbības Latvijā, bet arī palīdz aliansei un citiem sabiedrotajiem veikt šīs pretdarbības pret Krievijas spiegošanas vai citām ļaunprātīgām aktivitātēm, ko veic jebkura cita valsts, kas vēlas kaitēt Latvijas un tās draugu drošībai.

Šajās dienās tikos ar Latvijas izlūkošanas un drošības dienestiem, ar kuriem strādāju kopā jau visu laiku, kopš esmu NATO, un es viņus ļoti cienu. Latvijas iedzīvotājiem varu teikt pavisam skaidri - jūs ne tikai spējat tikt galā ar Krievijas radītajiem draudiem, jūs ar tiem tiekat galā pavisam labi. Nevaru jums pastāstīt kā - par to, ko atklāt sabiedrībai, jālemj pašiem šiem dienestiem. Protams, ir pamats just bažas, tomēr es arī mudinātu cilvēkus ticēt, ka jūsu nācijas rīcībā ir pietiekami labas spējas, lai paveiktu visu, kas nepieciešams, lai šī nācija spētu sevi aizsargāt, un šādas darbības cilvēku labā tiek īstenotas katru dienu.

Gribu uzsvērt, ka ļoti augstu vērtēju Baltijas nācijas - par to, kas šīs nācijas ir, par to skatījumu, par lietām, ko tās dara gan savā, gan alianses labā. Valstu izmēriem ir maz sakara ar to spējām, spēku, perspektīvu un sabiedrotā un partnera vērtību. Apciemojot šo reģionu, vienmēr mudinu Latviju un pārējās Baltijas valstis iesaistīties un palīdzēt vadīt aliansi. Jums ir pamats būt par sevi lepniem, gan par to, par ko iestājaties, gan par to, ko esat paveikuši. Tā turpiniet!

Man ir bijis liels gods veikt darbu NATO. Un varu droši teikt, ka tas ir bijis ļoti bagātinoši man personīgi. Iepazīt tik daudz cilvēku un valstu, iegūt draugus šajās valstīs. Esmu lepns par NATO, bet esmu lepns arī par visām šīm personīgajām saitēm.

Vai esat drošs, ka spēsiet neitralizēt Krievijas iejaukšanos arī jūsu valsts - ASV - vēlēšanās?

Domāju, ka mūsu prezidents un viņa administrācija ir jau daudz runājusi par visu, kas šajā ziņā ir paveikts. Dažos pēdējos gados mana valsts ir paveikusi lielu darbu tādās jomās kā kiberdrošība, fiziskā drošība, pretizlūkošana, pretdarbība ļaunprātīgai ietekmēšanai, nepatiesas informācijas atspēkošana. Protams, es neparedzu, ka vairs nenotiks Krievijas vai citu valstu mēģinājumi ietekmēt jebkuras vēlēšanas tuvākajos gados. Neviens vairs nav tik naivs. Tomēr ASV un arī citas valstis ir darījušas ļoti daudz, lai padarītu sevi izturīgākas pret šiem draudiem. Ne tikai ASV, bet visas NATO alianses mērogā esam darījuši ļoti daudz, lai sevi aizsargātu pret šiem kiberdraudiem, jo ar šādām aktivitātēm tiek uzbrukts mūsu vērtībām, kas ir skaidri aprakstītas NATO hartā, Vašingtonas līgumā. Nodrošināt, lai vēlēšanas ir drošas un godīgas, ir fundamentāli svarīgi, tas ir galvenais instruments, ar kura palīdzību mūsu cilvēki īsteno savas tiesības būt brīviem un dzīvot demokrātijā. Cilvēkiem jābūt drošiem, ka katrai mūsu balsij ir nozīme. Mēs visi saprotam, cik svarīgi tas ir, tāpēc ir smagi strādāts, lai nodrošinātu, ka vēlēšanas būs pasargātas no ārējas ietekmes.

Paturpinot par sabiedrības bažām, tādas ir arī par mūsu robežas aizsardzību, un tā ir arī visas NATO austrumu robeža.

Pēdējos gados un īpaši pēc Varšavas samita esam ievērojami palielinājuši mūsu spēkus Baltijas valstīs, visās valstīs ir savas kaujas grupas, lai stiprinātu reaģēšanas spējas un saīsinātu reaģēšanas termiņus, un tā ir ļoti "taustāma" pazīme. Otra lieta ir manā tiešajā darbības laukā - izlūkošanas un drošības ziņā notiek ļoti plaša informācijas apmaiņa un sadarbība, jo ne tikai Latvijai vien ir jārisina riski un izaicinājumi uz robežas, tā var paļauties un izmantot 30 pārējo valstu palīdzību. Ļoti svarīgi ir tas, ka, katrai valstij patstāvīgi pieņemot lēmumus savu robežu drošības stiprināšanai, piemēram, par žogu izbūvi vai militāro patruļu pastiprināšanu, starp iesaistītajām valstīm ir lieliska sinerģija. Piemēram, ar Poliju. Kad šīs valstis veic savus lokālos pasākumus, tas stiprina visas alianses kolektīvo aizsardzību.

Latvijā daudzus stipri satrauca arī informācija, ka NATO it kā plānojusi iebrukuma gadījumā ielaist Krievijas spēkus prāvā mūsu teritorijā, lai tos tad no turienes izspiestu ārā.

Šāda plāna vai stratēģijas NATO īsti nekad nav bijis. Pavērtējiet pieņemtos lēmumus un veiktos pasākumus pēdējo septiņu gadu laikā - "Enhanced Forward Presence" šeit austrumos, īpaši ziemeļaustrumos, un "Tailored Forward Presence" dienvidaustrumos -, kuru ietvaros ir pastāvīgi kāpinātas gaisa spēku patruļas, kas darbojas saskaņā ar izvietotajām kaujas grupām. Šīs kaujas grupas pašas par sevi ir rezultāts Madridē pieņemtajiem lēmumiem un Viļņā apstiprinātajiem pastiprinājumiem. Redzam vairāk karavīru, vairāk lidaparātu, vairāk kuģu, tātad savas spējas esam ievērojami kāpinājuši ar lielākām loģistikas un komandēšanas un kontroles iespējām. Valstīm kā Latvija, kas uzņem savā teritorijā šīs kaujas grupas, tas nozīmē ātrāku reakcijas laiku, augstāku gatavības pakāpi un vienības ar daudz augstāku atturēšanas un aizsardzības spēju. Tāpēc varu ar lielu pārliecību teikt, ka NATO ir paveikusi lielisku darbu, izstrādājot plānus, ko valstu līderi Viļņā apstiprināja un kas tagad tiek īstenoti.

Atturēšana strādā. Kad alianse saka, ka esam gatavi aizstāvēt katru kvadrātcentimetru NATO teritorijas, mēs to domājam burtiski. Un tas ir brīnišķīgs atturēšanas līdzeklis. Vēlos norādīt, ka kopš kara sākuma neesam pieredzējuši apzinātus uzbrukumus mūsu sabiedroto teritorijai no Krievijas puses. Domāju, ka tas ir labākais pierādījums, ko varu jums sniegt tam, ka atturēšana strādā.

Latvieši pastāvīgi apspriež no kara vai prezidenta Vladimira Putina represīvās varas bēgošo Krievijas pilsoņu ietekmi uz mūsu valsti, bažas par imperiālistisku noskaņojumu viņu vidū un attiecīgajiem drošības riskiem - vai mēs esam savtīgi vai drīzāk pragmatiski?

(Smejas.) Smags jautājums. Pats vienmēr cenšos nespriest par cilvēkiem, kurus nepazīstu. Tomēr kā izlūkošanas un drošības profesionālis esmu pārliecināts, ka jums ir jāpievērš liela uzmanība tam, ko jūs ielaižat vai ne. Ar šādiem lēmumiem ikdienā saskaras visas mūsu valstis, lai mēs būtu droši, ka cilvēki, kurus mēs nolemjam pie sevis uzņemt pastāvīgi vai uz laiku, mūs nekādi neapdraudēs. Tas ir svarīgi, tomēr tikpat svarīgi ir atzīt un paust atzinību Latvijas iedzīvotāju atvērtajiem prātiem un sirdīm, šos cilvēkus uzņemot.

Negribu likties naivs, tomēr ceru, ka šo cilvēku acis un ausis būs vaļā un laika gaitā pēc Krievijas autoritārās un represiju nospiestās sabiedrības atstāšanas viņu uzskati mainīsies. Nedrīkstam aizmirst, ka cilvēki spēj adaptēties, viņu uzskati var mainīties, un domāju, ka tam būtu jānotiek un tas notiks, kad viņi pavadīs ilgāku laiku brīvā vidē ārpus Krievijas.

Nekādi nevaram ignorēt aizvien pieaugošo Krievijas imperiālismu, jo tas ietekmē arī daļu mūsu iedzīvotāju. Kā jūs ieteiktu mums pret to cīnīties?

Ignorēt to noteikti nevaram. Gan jūsu valsts, gan arī daudzas citas šajā jautājumā veic dažādus pasākumus gan politiskā, gan cilvēku līmenī. Pilnīgi piekrītu tam, ka Latvija un jūsu Baltijas kaimiņi, kā arī daudzas citas tautas austrumos, kas tika nelegāli okupētas un nonāca Padomju Savienībā vai tika citādā veidā pakļautas, ir piedzīvojušas īpašu vēsturi un pieredzi gan nacionālā, gan cilvēciskā līmenī. Šī pieredze ir kritiski svarīga, jo, piemēram, cilvēkiem ASV šādas pieredzes nav, bet, piemēram, dažos pēdējos gados no saviem draugiem austrumos esmu ļoti daudz uzzinājis par to, kā tas bija un ko tas vispār nozīmēja. Man ir daudz tuvu kolēģu, kas ir dzīvojuši padomju ērā, un ir ļoti aizkustinoši dzirdēt, ka cilvēki runā par to, cik viņiem svarīga ir brīvība, ka viņi nekad neatgriezīsies situācijā, ka pār viņiem dominē kāds cits, noteikti ne cita valsts.

Tieši tāpat ir ar Ukrainu, nāciju, kuras eksistences tiesības Putins pilnībā noliedz un tiecas likvidēt gan ukraiņu tautiskumu, gan arī pašus ukraiņus. Tieši tāpēc ir tik ļoti svarīgi atgādināt par šo krievu pasaules skatījumu - nepavisam gan negribu teikt, ka tā domā visi krievi, bet Putins acīmredzami tā domā un pavisam nesen viņš vēlreiz atkārtoja visus galvenos apgalvojumus, kas bija publicēti viņa tā sauktajā 2021.gada vasaras vēstures rakstā un daudzās viņa runās, Maskavas piedāvātajos tā sauktajos līgumos, kā arī daudzajos paziņojumos, kas tika izplatīti pēc pēdējās NATO un Krievijas padomes sanāksmes 2022.gada janvārī. Drīz pēc tam viņi sāka savu iebrukumu Ukrainā, kas ilgst jau vairāk nekā 600 dienas. Līdz ar to ir ļoti svarīgi gan austrumu flanga valstīm, gan visām valstīm aliansē un jebkurai pasaules demokrātijai izvērtēt, kas notiek, kad Krievija tiešām rīkojas atbilstoši šiem paziņojumiem. Jā, tas ir ANO hartas pārkāpums, tas ir starptautisko likumu pārkāpums, tomēr ir ļoti svarīgi, lai cilvēciskā līmenī visiem būtu pavisam skaidrs, ka tas ir ļoti nepareizi. Pat tad, ja nebūtu notikušas slepkavības, izvarošanas un spīdzināšanas, piespiedu deportācijas un nolaupīšanas, ko esam novērojuši, ir fundamentāli nepareizi paziņot, ka tev pienākas kāda cita valsts, ka tev pienākas kādas citas personas brīvība un pašnoteikšanās tiesības. Tieši tāpēc sabiedrotie šajā jautājumā ir ieņēmuši pašreizējo pozīciju un ir skaidri pateikuši, ka atbalstīsim Ukrainu tik ilgi, cik vien būs nepieciešams.

Vai karš Ukrainā uzreiz beigtos, ja Putina pēkšņi vairs nebūtu?

Es ceru, ka jā, bet tas tomēr ir atkarīgs no sistēmas. Zināmā mērā karš ir putinisma manifestācija, viss nesākas un nebeidzas ar Putinu vienu pašu. Vairs nav politbiroja, tātad vairs nav tādas institūcijas, kas spēj visādi ietekmēt līderi - ieteikt kaut ko, uzlikt kaut kam veto, kaut ko modificēt -, tāpēc šajā ziņā ir pārāk daudz minējumu. Neviens jau nezina, kas nāktu Putina vietā. Varu saskatīt iespēju, ka valsts vadība sanāk kopā un kolektīvi apjauš, ka šim nelegālajam karam, kurā viņi turklāt zaudē, ir jābeidzas. Diemžēl tāpat redzu arī iznākumu, kurā dominē haoss, tomēr karš turpinās, un varbūt tas pat tiek izmantots kā tāds vienojošais faktors, lai noturētu kopā jauno režīmu, lai kas arī tas būtu.

Būtībā abi jūsu pēdējie jautājumi saskan kopā - mums ir ārkārtīgi svarīgi saprast, ko karš Ukrainā patiesībā nozīmē, un tiekties pēc godīga un ilgstoša miera, pārliecināties, ka paši zinām, ko vēlamies un kā to sasniegt. Esmu zaudējis pārliecību, ka karš var vienā jaukā dienā pēkšņi beigties, domāju, ka būs nepieciešams smags darbs - gan politiski, gan militāri -, lai tas pilnvērtīgi noslēgtos.

Cik reālistiski vērtējat runas par iespējamo Krievijas sadalīšanos - tās ir tikai fantāzijas, vai redzat tām pamatu?

Ukraina izturēs, Ukraina uzvarēs un Ukraina tiks atjaunota pilnā apmērā un brīva. Tas ir mūsu mērķis. Pie tā strādā ne tikai NATO un ES dalībvalstis, bet arī daudzas citas - Ramšteinas formātā ir iesaistījušās 55 valstis no visas pasaules. Tas notiek ne tikai tāpēc, ka šīs valstis Ukrainas uzvaru uzskata par taisnīgu un vēlamu, bet arī tāpēc, ka šī uzvara ir ļoti svarīga starptautiskajai, uz likumiem balstītajai kārtībai, kas ir fundamentāli balstīta uz likuma varu un brīvību.

Runājot par Krieviju - varam pieredzēt plašu iznākumu spektru. Krievija ir uzsākusi nelegālu karu, tā ir Krievija, kas ir par to atbildīga, un tā ir Krievija, kas jutīs sekas tam, kādus lēmumus tās līderi ir pieņēmuši.

Kādus uzmundrinājumus šodien varam raidīt Ukrainai?

Gan Madrides, gan Viļņas samitos šādus uzmundrinājumus jau sūtījām, par to liecina arī mūsu darbības līdz pat šai dienai. Visi sabiedrotie piekrīt, ka Ukrainas vieta ir NATO un eiroatlantiskās ģimenes sastāvā. Šāda nostāja nav mainījusies kopš Bukarestes samita 2008.gadā, tā ir daudzkārt atkārtota, arī Viļņas samitā. Esam paplašinājuši militārās palīdzības paketi Ukrainai, institucionālo spēju un kopdarbības stiprināšanu. Mēs izvēlējāmies daudzgadu pieeju, nodrošinot lielāku stabilitāti un stratēģisko skatījumu, līdz ar to padarot lielākos uzdevumus vieglāk paveicamus un reālāku iespēju, ka tie tiks paveikti.

Tāpat jāuzsver, ka ir ļoti svarīgi, lai cilvēki saprastu, ka arī posmā starp pilnvērtīgas dalībvalsts statusu un tā neesamību ir ļoti daudz - Ukraina neapšaubāmi ir vistuvākā NATO partnere, tā ir vistuvāk šai pilnajai dalībai. Mums ir jauna NATO un Ukrainas padome, kurā ukraiņi kā līdzvērtīgi partneri sēž pie galda ar NATO sabiedrotajiem, kur viņi var apspriest savstarpēji svarīgus jautājumus, konsultēties krīžu gadījumos, pieņemt lēmumus kopā un kopā veikt darbības. Tās ir milzīgas izmaiņas, ja salīdzinām ar laiku pirms Viļņas samita. Tomēr vissvarīgākais un steidzamākais uzdevums ir nodrošināt, lai Ukraina turpina pastāvēt - kā neatkarīga un demokrātiska Eiropas nācija.

Man jāuzsver, ka neviens nav noteicis, ka Ukraina nevar pievienoties aliansei, ja nebūs tā vai nebūs šī. Ir svarīgi tas, ka Ukraina aliansei pievienosies - jautājums "vai" nepastāv, pastāv tikai jautājums "kad" -, tomēr šobrīd mūsu pats galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai Ukraina uzvar šajā nelegālajā karā, ko Krievija ir pret to uzsākusi.

Rodas iespaids, ka Baltkrievijai ir izdevies izvairīties no piespiedu iesaistīšanās šajā karā Krievijas pusē. Tomēr pašreizējais klusums šķiet mazliet aizdomīgs. Kas tur īsti notiek?

Ja gribat izvērtēt pašreizējo situāciju, tad viens veids ir novērtēt virzību Krievijas un Baltkrievijas savienotās valsts virzienā. Tā joprojām nav izveidota, tomēr liels progress ir panākts - Baltkrievijā ir aizvien lielāks Krievijas karavīru skaits, Baltkrievijas teritorija tika izmantota kā placdarms kaujas operācijām Ukrainā, gan iebrukumiem, gan raķešu palaišanai uz Ukrainu - vairāk gan kara sākumā. Tas apliecina, cik šīs valstis ir tuvas, pat arī ja [prezidentam Aleksandram] Lukašenko ir izdevies saglabāt kaut kādu neatkarību no Krievijas. Turklāt tieši Lukašenko ir atbildīgs par Baltkrievijas iesaisti Ukrainas nelegālajā karā. Baltkrievija arī ir līdzvainīga un par to atbildīga.

Notiekošo Baltkrievijā vērojam ļoti uzmanīgi. Latvija ir Baltkrievijas kaimiņvalsts, kā arī vairākas citas NATO sabiedrotās. Esam pieredzējuši ne vien šīs konvenciālās aktivitātes, bet arī hibrīdaktivitātes, migrācijas instrumentalizēšanu, kas ietekmē Baltijas valstis un Poliju. Mums šīs aktivitātes rada bažas, tāpēc pastāvīgi sekojam līdzi situācijai.

Šobrīd NATO vezumam spieķos sprunguļus visai Eiropai svarīgā laikā bāž dažas citas NATO dalībvalstis. Es domāju Turciju, bet jo īpaši Ungāriju. Kā risināsim šādus jautājumus?

Mēs visi ceram, ka Zviedrija aliansei pievienosies drīz, tam ir jānotiek. Sabiedroto drošībā Zviedrija jau iegulda daudz, tā ir NATO partnere ar lielu pieredzi, lielu izpratni, ļoti modernu ekipējumu un iespējām. Pievienojoties NATO, Somija un Zviedrija pilnīgi izmainīs Baltijas jūras un visa Ziemeļu reģiona drošību. Abu valstu pievienošanās laika gaitā padarīs NATO aliansi stiprāku un mūsu cilvēku drošību augstāku. Ceru, ka Ungārijas un Turcijas drīzumā pieņemtie politiskie lēmumi ļaus tam notikt. Nevaru pateikt, kad tas notiks, bet ceru, ka drīz.