Pašlaik virzītie lēmumi Latvijas banku sektorā konkurenci varētu neveicināt

Finanšu ministrija virza grozījumus Uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) likumā, kas paredz UIN avansa maksājumu bankām 20% apmērā no iepriekšējā gada peļņas. Kā vērtējat šādu risinājumu?

Es šo jautājumu komentēšu no "Signet Bank" perspektīvas. Ja peļņu avansā apliek ar nodokli, tad tā samazinās. Mēs no savas peļņas dividendes nemaksājam un visu peļņu ieguldām tālākā attīstībā, jo jebkurai bankai, lai tā audzētu kreditēšanas apjomus, ir nepieciešams kapitāls. Tā ir atšķirība no daudziem citiem uzņēmējdarbības veidiem, kas nav tik kapitālintensīvi. Bankas spēja attīstīties ir tiešā veidā atkarīga no kapitāla. Tas ir centrālais jautājums.

Ja tagad daudz tiek runāts, ka banku sektorā nav pietiekamas konkurences, ja politiķi vēlas, lai vietējā kapitāla bankas, kas pašlaik ir nelielas, aktīvāk sāk konkurēt ar lielajām bankām, tad to nevar izdarīt bez kapitāla. No tā ir atkarīgi kreditēšanas apjomi, produktu attīstība, darbības mērogs un viss pārējais. Ja tagad ar nodokli tiek aplikta peļņa, tad rezultāts būs tāds, ka mūsu un citu bankas sektora kolēģu gadījumā kapitāls augs ne tik strauji, kā tas varētu augt. Tas tiešā veidā iespaidos konkurenci banku sektorā un situācija šajā jomā visdrīzāk paliks sliktāka, jo lielajām bankām kapitāla problēma nav tik akūta kā mazajām, kuras vēlētos augt.

Es lasīju arī Finanšu ministrijas vērtējumu par šo jautājumu, un pozitīvi ir tas, ka Finanšu ministrija apzinās, kādas būs sekas. Politiķiem šajā gadījumā vajadzētu izšķirties, kā šim jautājumam pieiet, - vai nodokli attiecināt uz visām bankām vai var atrast risinājumu, ka tas būs diferencēts.

Proti, lielajām bankām būtu 20% UIN avansa maksājums, mazajām - mazāks?

Jā, piemēram. Runa jau nav par nodokļa maksāšanu kā tādu, jo to agrāk vai vēlāk samaksā, kad bankas akcionāri izņem dividendes.

Mūsu banka pēdējo gadu laikā ir ļoti daudz izdarījusi, gan lai palielinātu kreditēšanas apjomus, gan lai uzņēmumiem padarītu finansējumu pieejamāku kapitāla tirgos. Tādēļ es kā vietējā kapitāla bankas vadītājs ar nožēlu skatos, kādēļ "Signet Bank" tiek uzlikts papildu nodoklis, bet citiem ekonomikas sektoriem - nē. Netiek ievērots godīguma princips, salīdzinot ar citām ekonomikas sfērām, kurās peļņas uzņēmumiem pat ir lielākas. Rodas sajūta, ka mēs darām kaut ko nepareizi, esam sociāli bezatbildīgi un mūs par kaut ko soda, lai gan es neredzu iemeslus, lai mēs kā banka saņemtu sodu.

Tomēr bankām pēdējā laikā arī peļņas pieaugums ir nesalīdzināms ar daudziem citiem ekonomikas sektoriem, un lielā mērā tas ir saistīts ar izmaiņām Eiropas Centrālās bankas noteiktajās procentu likmēs.

Protams, šogad peļņa ir palielinājusies tādēļ, ka ir pieaugušas procentu likmes. Tomēr šis pasākums nebūs mūžīgs. Procentu likmes pieauga ļoti strauji un depozītu likmes tik strauji nesekoja. Vienlaikus es varu pateikt, ka mums pašlaik ir vienas no augstākajām depozītu likmēm banku sektorā, bet es neredzu klientu pieplūdumu, kuri gribētu par šīm augstajām likmēm depozītus noguldīt. Tas nozīmē, ka ir daļa klientu, kuri vēl nav sapratuši, ka procentu likmes ir pieaugušas, ir daļa, kuri gaida, ka tās būs vēl lielākas. Tādēļ šis process notiek lēnāk nevis tādēļ, ka mēs negribētu maksāt augstāku likmi, bet tā ir objektīvā realitāte - mums ir pieauguši ieņēmumi, bet izdevumi par depozītiem vēl nav pieauguši tādā pašā apjomā. Taču paies gads, tas viss izlīdzināsies un peļņas maržas tik lielas vairs nebūs. Bet nodoklis paliks!

Tas tomēr varētu būt terminēts risinājums.

Lai tā būtu.

Tomēr ir vēl otrs aspekts, kura dēļ es jūtos ļoti nekomfortabli par šī nodokļa ieviešanu. Jūs sakāt, ka tagad ir liels peļņas pieaugums, bet mums tieši "Signet Bank" bija arī ļoti sarežģīts laiks pirms tam. Pirms 2018.gada regulators mums pateica, ka mēs nedrīkstam strādāt vietējā tirgū un ir jāstrādā tikai ar nerezidentu klientiem. 2018.gadā pateica, ka viss ir jāmaina - jāatsakās no nerezidentu klientiem un tālāk jāfokusējas uz vietējo tirgu! Mēs ļoti ātri pārorientējāmies un sākām strādāt vietējā tirgū. Tas nozīmē arī papildu investīcijas, un, ja apskatās "Signet Bank" finanšu pārskatus, tad tur var redzēt, ka ir bijuši gadi arī ar zaudējumiem. Līdz ar to es nevaru teikt, ka mēs visu laiku būtu dzīvojuši ar labu peļņu un tagad tā vēl ir ārkārtēji lielāka. Jā, tagad esam sākuši pelnīt, bet tai pat laikā, tagad mums paziņo, ka daļu no šīs peļņas atņems. Turklāt es vēlreiz atkārtošu - mēs nopelnīto naudu neizdalām akcionāriem, tieši pretēji, akcionāri turpina investēt, jo viņi grib, lai banka aug un attīstās. Varbūt, skatoties uz visu banku sektoru, mūsu individuālais stāsts nevienu īpaši neinteresē, bet mēs dzīvojam tieši šādos apstākļos.

Vai esat gatavi iet uz valdību, pēc tam uz Saeimu un runāt par to, ka bankām, iespējams, UIN avansa maksājumu vajadzētu diferencēt, lai veicinātu lielo un mazo banku konkurenci?

Gan Finanšu ministrijas atzinumos, gan runājot ar sadarbības partneriem, es redzu, ka šo problemātiku saprot. Turklāt jāatceras, ka mūsu maksājums nebūs liels - varbūt tas būs viens miljons eiro, kas nav salīdzināms ar tiem 140 miljoniem eiro, ko ir sarēķinājusi Finanšu ministrija [kā ieņēmumus no UIN avansa maksājuma bankām]. Mēs par to runāsim, un es ceru, ka tiksim sadzirdēti.

Tomēr vai, jūsuprāt, UIN avansa maksājums, ko rosina Finanšu ministrija, ir labāks risinājums nekā virspeļņas nodoklis, kuru bankām ieviesa Lietuvā?

Ja mēs abstrahējamies no mūsu konkrētās situācijas un paskatāmies uz visu kopumā, tad, protams, UIN ir labāk. Jautājums gan atkal ir, kādēļ avansa maksājumu maksās tieši bankas, nevis arī mazumtirgotāji, energokompānijas vai mežizstrādes uzņēmumi, kuriem ģeopolitiskās situācijas dēļ arī bija ļoti labi laiki. Bet nu labi, bankas ir sliktas, un visiem ir ļoti ērti tā domāt. No šī viedokļa UIN, protams, ir kaut kas saprotamāks nekā izdomāts virspeļņas nodoklis.

Es gan neuzskatu, ka bankām vispār ir godīgi tagad peļņu atņemt. Kas ir noticis pēdējos 10 gados? Pasaule ir dzīvojusi ārkārtas situācijā ar nulles procentu likmēm. Ne pirms tam, ne arī pēc tam, es domāju, mēs neko tādu vairs nepiedzīvosim. Tāpēc pateikt, ka tieši tagad notiek kaut kas ārkārtējs? Nē, ārkārtēja situācija ir bijusi 10 gadus. Visu šo laiku bankām bija ļoti grūti pelnīt. Tādēļ Latvijas Banka ļoti pareizi aktualizē jautājumu, ka laikā, kad bankas nevarēja normāli pelnīt no procentu likmēm, tika izdomāti dažādi citi ienākumu avoti - visādas komisijas maksas utt. Tagad tam visam ir jānormalizējas. Pieaug kredītu likmes, pieaugs depozītu likmes, tādēļ bankām ir jāsamazina komisijas maksas, kuras tika ieviestas iepriekšējā desmitgadē, kad bija šī neparastā situācija. Taču es nedomāju, ka situācija ir tāda, ka vienu vai divus gadus bankām noteikti būtu jāatņem tā saucamā virspeļņa. Ja mēs paskatītos, cik bankas ir pelnījušas no kapitāla līdz 2008.gadam, pēc tam no 2008. līdz 2022.gadam un tagad, tad nekāda milzīgā peļņa nesanāk. Jā, absolūtie skaitļi ir lieli, jo bankas ir liels ekonomikas sektors, bet, ja mēs skatāmies uz atdevi no kapitāla, kas jebkuram uzņēmējam ir svarīgākais parametrs, tad tā vidēji Eiropā ir bijusi zem 10% 10 gadus no vietas. Jā, šogad tā acīmredzot pārsniegs 20%, bet pēc tam atkal normalizēsies ap padsmit procentiem. Padsmit procenti neskaitās nekāda milzīgi liela peļņa. Ir virkne nozaru, kur tā ir daudz lielāka. Te ir jāatceras, lai banka gūtu 100 miljonu eiro peļņu, no sākuma tajā ir jāiegulda vismaz pusmiljards eiro. Tādēļ, ja mēs skatāmies uz šo it kā lielo peļņu pret kapitālu, tad tas nav nekas liels.

Jūs tagad samazināt komisijas maksas?

Mēs esam samazinājuši procentus hipotekārajiem aizņēmējiem, pamazām klientiem samazinām pievienotās likmes. Esam samazinājuši arī komisijas maksas. Piemēram, vairs nepiemērojam komisijas maksu par aizdevuma refinansēšanu.

Kā vērtējat Latvijas Bankas virzīto iniciatīvu noteikt kārtību, kā viena banka var pārņemt kreditēšanu no citas, ietverot izmaksu samazinājumu?

Jebkuru iniciatīvu, kura ir vērsta uz konkurences pieaugumu, es vērtēju ļoti pozitīvi.

Tomēr es gribu uzsvērt vienu lietu. Ļoti labi atceros laiku pirms 2008.gada, kad klienti ļoti aktīvi staigāja pa bankām un meklēja izdevīgākās depozītu likmes. Tagad es personīgi to neredzu. Neraugoties uz to, ka mums pašlaik ir vienas no augstākajām depozītu procentu likmēm tirgū, nekādu īpašu klientu kustību mēs neredzam. Es to skaidroju ar divām lietām. Viena ir inerce domāšanā. Iedzīvotāji acīmredzot vēl nav sapratuši, ka var nākt uz banku un par depozīta noguldījumu saņemt vairāk nekā 4%. Otra lieta, iespējams, ir finanšu pratības trūkums. Turklāt tas liecina, ka var izveidot ļoti izdevīgus pārkreditēšanās nosacījumus, samazināt nodevas utt., bet ja iedzīvotāji par to nezinās vai negribēs neko darīt, tad nekas arī nemainīsies. Tādēļ paralēli visām iniciatīvām ļoti nopietni ir jāturpina strādāt pie finanšu pratības uzlabošanas. Arī mēs esam sākuši iniciatīvas, kas ir vērstas tieši uz finanšu pratības uzlabošanos sabiedrībā. Mūsu fokuss gan ir uz kapitāla tirgiem, bet depozīti un ieguldījumi kapitāla tirgū ir blakus stāvošas tēmas, un, ja cilvēks izprot procesus kapitāla tirgū, tad viņš sapratīs arī citas lietas finansēs. Otra lieta - mēs esam uzsākuši kapitāla tirgus akadēmiju, kur arī uzņēmējiem stāstām par kapitāla tirgiem, lai uzlabotu arī uzņēmēju finanšu pratību. Diemžēl arī uzņēmēju vidē ir redzams, ka daudzi tālāk par standarta kredītu no bankas, kurā ilgstoši tiek apkalpoti, neskatās. Ir ļoti svarīgi, lai gan iedzīvotāji, gan uzņēmēji skatās plašāk. Tas var rezultēties arī tajā, ka viņi biežāk maina banku, kādus produktus izmantos vienā, kādus citā bankā. Par to ir jārunā, jo tas veicinās konkurenci.

Vai tas, ka jūs neredzat kustību, nevar būt saistīts ar to, ka jūsu bankas tēls tomēr ir tāds, ka jūs esat banka cilvēkiem ar zināmu turīguma līmeni, un cilvēks, kuram ir 5000 vai 10 000 eiro, ko nolikt depozītā, pie jums nemaz nenāk?

Es piekrītu, ka vēsturiski tāds tēls ir bijis izveidojies, un tas ir saistīts ar to, ka līdz 2018.gadam mēs bijām iespiesti zināmā darbības paradigmā no regulatora puses. Taču, par laimi, lietas ir mainījušās, un mēs strādājam pie tā, lai stāstītu, ka mēs neesam elitāra un noslēgta banka. Mēs esam banka vietējiem uzņēmējiem. Protams, izmaiņas nevar panākt vienas dienas laikā, bet mēs konsekventi darbu turpināsim.

Bet, atgriežoties pie tā, ko es teicu, tagad Latvijas Banka katru pirmdienu publicē apkopojumu, kuras komercbankas piedāvā kādas depozītu procentu likmes uz visiem termiņiem, ir norādītas arī minimālās noguldījuma summas. Lai atvērtu kontu un noliktu naudu depozītā, nav arī vajadzīga liela klienta izpēte no bankas puses. Tāpat nu jau laikam visi labi zina, ka valsts garantē noguldījumus līdz 100 000 eiro jebkurā bankā, kurā tie atrodas.

Taču es vēlreiz uzsvēršu, ka mēs šo procesu, ka cilvēki aktīvi meklētu izdevīgākās likmes termiņnoguldījumiem, neredzam. Agrāk tā bija.

Cik jums plaša pašlaik ir hipotekārā kreditēšana?

Pagaidām tā nav plaša. Mums gan ir plāni, ka mēs nākotnē to varētu aktivizēt un nākamgad startēt ar produktu, kas būtu viegli pieejams.

Tad jūs hipotekārajā kreditēšanā redzat izaugsmes iespējas?

Kad bija zemas likmes, hipotekārie kredīti bija finansiāli diezgan neienesīgs produkts tādām bankām kā "Signet Bank". Ar tagadējām procentu likmēm hipotekārie kredīti ir kļuvuši pietiekami interesanti un labi. Turklāt tas ir ilgtermiņa kredīts, ko pēc tam var vērtspapīrot. Ir vairāki aspekti, kas ir pievilcīgi, tādēļ mēs arī uz to skatāmies kā vienu no bankas attīstības darbības virzieniem nākotnē.

Ja līdz ar likmju celšanos hipotekārie kredīti bankām kļūst interesantāki, tas nozīmē arī to, ka banku cīņa par tiem varētu kļūt asāka?

Es domāju, ka jā. It īpaši, ja ieviesīs pasākumus, kas atvieglos pārkreditēšanos. Tad noteikti patērētāji redzēs, ka konkurences dēļ hipotekāro kredītu cenošana bankās būs citādāka, nekā tā bija agrāk.

Kā kopumā Eiropas Centrālās bankas lēmumi un attiecīgi EURIBOR likmju pieaugums ir ietekmējis kreditēšanu Latvijā? Jūs redzat, ka interese par kredītiem Latvijā sabremzējas?

Mūsu banka varbūt nav rādītājs kopējām norisēm tirgū, jo, kā jau minēju, mēs esam vērsti uz strauju izaugsmi, tādēļ mūsu kredītportfelis aug. Pirmajā pusgadā mums pat procentuāli ir vislielākais pieaugums, lai gan absolūtos skaitļos tas, protams, tāds nav. Tomēr ir redzams, ka ir arī tādas bankas, kuru kredītportfelis ir samazinājies. Tas arī ir saprotams, jo, augot procentu likmēm, aizņemties kļūst neizdevīgāk. Tādēļ ir uzņēmumi, kas pārskatīja savus investīciju plānus. Ir uzņēmumi, kuri savus kredītus pirms termiņa dzēš vai slēdz kredītlīnijas, jo, ja ir līdzekļi un par kredītu 2% vietā ir jāmaksā apmēram 6%, tad dažiem izdevīgāk ir to dzēst.

Procentu likmju kāpuma dēļ kopējais kredītportfelis valstī varētu samazināties, bet pie mums tas aug. Arī pie mums pašlaik dzēš vairāk kredītu, nekā tas ir bijis kādreiz, bet mēs to kompensējam ar jauniem kredītiem.

Kādu jūs kopumā prognozējat kreditēšanas attīstību? No vienas puses, pašlaik tiešām daudzi rēķina, vai kredītu ņemt atmaksājas, no otras puses - daudziem uzņēmumiem bez investīcijām attīstība arī neizskatās īpaši spoža.

Šogad un nākamgad notiks izlīdzināšanās, jo pašlaik ir noticis ļoti straujš procentlikmju pieaugums, un tā ir jauna realitāte, cik vispār maksā nauda. Lai šī jaunā realitāte atspoguļotos visā ekonomikā, ir vajadzīgs laiks - gads pusotrs. Ir ekonomikas jomas, kuras ir ļoti atkarīgas no naudas cenas - nekustamais īpašums, ražošana u.c. Caur produktu cenu izmaiņām, caur efektivitātes pasākumiem ir jānotiek izlīdzināšanai. Tad sāksies nākamais ekonomikas cikls, kad ir jāseko izaugsmei.

Procentu likmes tiek celtas, lai cīnītos ar inflāciju, bet blakus efekts ir tāds, ka ekonomika kļūst lēnāka. Tagad likmju celšanas cikls, cerams, ir beidzies. Paies zināms laiks, kad mēs redzēsim šo negatīvo efektu arī uz iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Pēc tam sāksies jauns ekonomikas cikls.

Nepietiekamā konkurence starp bankām pašlaik plaši tiek piesaukta arī politiķu diskusijās. Vienlaikus galīgi nevar teikt, ka banku skaits attiecībā pret Latvijas ekonomikas apjomu būtu mazs. Kur, jūsuprāt, slēpjas problēma?

Latvijā ir tā saucamais lielais četrinieks un ir mazāka izmēra bankas, tajā skaitā mēs, kuras aug. Formāli banku skaits tiešām ir liels, bet, ja mēs runājam par kreditēšanu vai par privātpersonu apkalpošanu, tad savā starpā lielākoties konkurē šis lielais četrinieks. Piemēram, mēs kā izmērā mazāka banka nevaram iet tālāk par noteiktu kredītu apjomu, jo to neparedz regulācijas nosacījumi. Tādēļ konkurence varbūt nav tik izteikta, kā vēlētos, jo tā ir atkarīga nevis no banku skaita, bet no kapitāla, kas katrai bankai ir pieejams.

Ir arī bankas, kurām joprojām ir jātiek galā ar zināmām lietām pagātnē, un tas nav viegli. Mēs esam salīdzinoši ātri pārorientējušies no nerezidentu apkalpošanas uz vietējo ekonomiku, bet ir arī tādas bankas, kuras tika slēgtas vai vienkārši izbeidza savu darbību, ir tādas, kuras joprojām ir pārejas posmā. Tādēļ banku skaits īsti nav rādītājs.

Vai konkurenci var iešūpot tie lēmumi, ko pašlaik gatavo Latvijas Banka, vai tomēr ir vajadzīgs vēl kaut kas?

Konkurence pieaug arī tāpat, jo pamazām aug arī nelielās bankas un augot pārņem arī lielo banku klientus. Ja būs lēmumi no centrālās bankas vai valsts puses, kas konkurenci veicinās, arī tas būs ļoti labi. Tomēr es gribu uzsvērt, ka konkurence augs arī tāpat, tikai ar nodokļiem vai citiem pasākumiem to nevajadzētu atkal ierobežot.

Nesen veicāt aptauju un dati rāda, ka lielākā daļa Latvijas uzņēmēju ir piesardzīgi jauna finansējuma piesaistīšanā tuvāko 12 mēnešu laikā, un vairāk nekā 55% no uzņēmējiem neapsver papildu finansējuma piesaisti uzņēmējdarbības attīstībai. Visai nestabilo ģeopolitisko apstākļu laikā arī laikam nevarētu sagaidīt lielu optimismu, bet vai šie rezultāti neliecina arī par pārmēru lielu piesardzību?

Mūsu secinājums ir, ka brīžiem Latvijas uzņēmējiem pietrūkst ambīciju. Ja mēs skatāmies uz Igauniju vai Lietuvu, tad tur aktīvāk notiek arī uzņēmumu pārņemšanas darījumi, viņi aktīvāk iet kaimiņvalstu tirgos. Ambīciju trūkums ir absolūti neiepriecinoša iezīme, ja runājam par jebkāda veida attīstības perspektīvām. Mēs esam ambicioza komanda un vēlētos, lai vietējā tirgū ir vairāk tādu uzņēmēju, kas vēlas nopelnīt vairāk par ikdienas vajadzību apmierināšanu. Ko darīt, man īsti pareizās "receptes" nav. Taču tieši tādēļ mēs esam sākuši finanšu pratības programmu "Kapitāla tirgus akadēmija", lai uzņēmējiem stāstītu un skaidrotu, kādi ir finansējuma piesaistīšanas varianti. Citreiz jau ir arī tā, ka uzņēmējiem ir idejas, bet viņi vienreiz aiziet uz banku, viņiem neiedod kredītu, un visas idejas un ambīcijas tiek noliktas malā. Mēs gribam parādīt, ka finanšu pasaule ir arī ārpus bankām un veselīgas ambīcijas var piepildīt arī bez bankas kredīta.

Pēdējos gados Rīgas biržā ir uzņēmumu obligāciju emisiju bums. Vai tas varētu iekustināt arī kapitāla tirgu kopumā, jo daudzi tagad redz, ka kaimiņš ir piesaistījis līdzekļus, emitējot obligācijas, un tādēļ nekas slikts nav noticis?

Jā, mēs redzam situācijas, ka kādas nozares uzņēmums ir emitējis obligācijas un tā konkurenti skatās, ka viņi varētu to pašu. Protams, ka tas ir iekustinājis uzņēmumus, jo nekas neiedvesmo vairāk par labu piemēru, it īpaši, ja šis piemērs ir konkurents no tavas nozares. Turklāt tas ir iekustinājis arī investoru pusi, jo nevar būt investori bez emitentiem un otrādāk. Mēs redzam, ka interese pieaug no abām pusēm, un tas ir ļoti labi.

Kā ir ar nosacīti nākamo soli - akciju emisiju? Eksperti ir izteikuši komentārus arī par to, ka ir sākušās obligāciju emisijas, bet trūkst tomēr šī nākamā soļa.

Šogad vēl nav bijis neviens akciju sākotnējais publiskais piedāvājums (IPO), bet oktobrī būs pirmais IPO, ko organizēsim mēs, - "APF Holdings", kas ir otrs lielākais olu ražotājs Latvijā.

IPO tomēr ir solis, ko parasti uzņēmums veic vienu reizi savā dzīvē. Attiecīgi tam ir jāsagatavojas, un arī pašam uzņēmumam ir jābūt daudz nobriedušākam, nekā emitējot obligācijas. Tādēļ es domāju, ka pēc gada vai diviem loģisku tālāko soli spers vairāki uzņēmumi, kuri tagad ir iegājuši kapitāla tirgū ar obligāciju emisiju. Es par to esmu pilnīgi pārliecināts. Tas viss ir izglītošanas un piemēra rādīšanas jautājums. Pasaulē ir ļoti skaidra sakarība - jo attīstītāks ir kapitāla tirgus, jo veiksmīgāka un pārtikušāka ir valsts. Protams, tur ir arī citi elementi, bet šāda kopsakarība viennozīmīgi pastāv. Tas, ka ASV ir pasaules ekonomikas dzinējspēks, ir bāzēts tieši tajā, ka tur banku sektors aizņem mazāku daļu kopējā finansējuma katlā nekā kapitāla tirgus finansēšanas instrumenti. Tas nodrošina, ka finansējums ir pieejamāks, jo bankas tomēr ir ierobežotas kredītu izsniegšanā ar noteiktām regulācijām. Savukārt kapitāla tirgū var piesaistīt naudu ļoti dažādās formās, un tas veicina straujāku ekonomisko attīstību. Pie mums vēsturiski diemžēl situācija ir izveidojusies tāda, ka galvenais finansējuma veids ir banku kredīti. Tas viennozīmīgi ir bremzējošs elements. Bet es esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas mainīsies. Par to vienkārši vajag vairāk izglītot, vairāk stāstīt.

Kāda te būtu nozīme valstij? Finanšu ministrija 15.oktobrī sola publiskot apkopojumu tam, kuru valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību akcijas daļējai kotācijai biržā būtu gatavi nodot to kapitāldaļu turētāji, un pirmās indikācijas neliecina, ka atsaucība ir liela.

Es tomēr domāju, ka vienai vai divām valsts kompānijām nākamgad vajadzētu parādīties biržā. Protams, mēs visi zinām, ka "airBaltic" tā zināmā mērā ir spiesta lieta, bet gribētos, lai ir arī "nespiestas" lietas.

Zināma loma sabiedrības izglītošanā, protams, ir arī politiķiem. Ja politiķi saka, ka uzņēmumu akcijas biržā kotēt nevajag…

…ka tā ir privatizācija…

Ka tā ir privatizācija, ka tas nav pareizi, ka tas neko nedod, tad kāds ir vēstījums sabiedrībai? Pat, ja ir lēmums neko nedarīt, tad šis lēmums sabiedrībai ir jāskaidro. Un jāskaidro nevis, ka mums ir slikta birža vai tas pats par sevi ir slikti, bet, ka tās ir, piemēram, nacionālās intereses, vai ir kaut kādi konkrēti iemesli. Tam ir jābūt kaut kādam loģiskam pamatojumam.

Pēdējos gados ir daudz runāts, ka uzņēmumiem ir jākotējas biržā, ka tas ir ļoti labi, bet, ja tagad nekas nesekos un mēs vēl divus trīs gadus dzīvosim tajās pašās diskusijās, tad tas, protams, kaitēs arī privātajam sektoram, jo tad tas ir piemērs arī citiem neko nedarīt.

Ir tā saucamie stratēģiskie uzņēmumi, kuru kapitāldaļas saskaņā ar likumu atsavināt nedrīkst, tostarp "Latvenergo", "Latvijas valsts meži" u.c. Tomēr vai starp citiem valsts uzņēmumiem jūs redzat tādus, kuru akciju kotācija biržā nāktu par labu?

Protams. Tomēr ir jābūt arī iekšējai loģikai. Var jau, protams, teikt, ka uzņēmuma akcijas tiks kotētas biržā, jo mēs gribam, lai tam ir labāka korporatīvā pārvaldība, kas arī ir labs iemesls, bet man kā finansistam daudz labāk patiktu, ja biržā būtu uzņēmumi, kam ir nepieciešams finansējums. Proti, lai uzņēmums iet biržā nevis tikai tādēļ, lai tur būtu, bet arī lai piesaistītu finansējumu no kapitāla tirgiem, kuru ir mērķis izmantot, lai piepildītu attiecīgā uzņēmuma ambīcijas. Es negribu saukt konkrētus nosaukumus, bet es zinu, ka ambīcijas un mērķi ir. Tādēļ es domāju, ka vismaz vienam valsts uzņēmumam biržā vajadzētu parādīties ar diezgan pamatotu un loģisku piedāvājumu investoriem.

Vai par sliktu nav spēlējuši arī līdzšinējie notikumi biržā kotētos uzņēmumos? Piemēram, tas pats "Olainfarm" pierādīja, ka atrašanās biržā nebūt negarantē daudz piesaukto labo korporatīvo pārvaldību uzņēmumā.

Negarantē. Ja starp akcionāriem izvēršas strīdi, tad tur neko nevar darīt. Tas, ko birža varēja darīt ātrāk, ir sodīt uzņēmumu. Taču var saprast arī biržu, ka viņiem negribējās to darīt, jo cik tad mums pašlaik ir to uzņēmumu biržā?

Tomēr akciju kotācija biržā kopumā veicina labu korporatīvo pārvaldību. Turklāt bez pieejas naudai, tas uzlabo arī uzņēmuma tēlu, ļauj piesaistīt vairāk klientu. Tie paši "Virši-A" stāsta, cik daudz jaunu klientu viņiem parādījās tikai tādēļ, ka viņi piedāvāja īpašus nosacījumus tiem, kas ir nopirkuši akcijas.

Galvenie ieguldītāji kapitāla tirgos vienmēr ir bijuši pensiju fondi un citi institucionālie investori, bet vai augstā inflācija pašlaik neveicina arī sabiedrības interesi par ieguldījumiem, kuri potenciāli var dot lielākus ienākumus nekā termiņdepozīti?

Būtu ļoti nepareizi salīdzināt kāda finanšu instrumenta ienesīgumu ar inflāciju. Tā ir realitāte, kura vienkārši eksistē - tu vari turēt naudu zeķē un nepelnīt neko, tu vari nolikt naudu depozītā un pelnīt 4%, tu vari nopirkt obligācijas, kuras dos 12%, bet inflācija vienalga būs. Jautājums ir tikai par to, ko tu dari ar savu naudu. Taču, protams, sabiedrību izglītot par šiem tematiem vajag. Es turklāt uzskatu, ka to vajag darīt jau skolās. Piemēram, ļoti sāpīgs temats ir par krāpnieku upuriem. Ja mēs redzam, ka katru gadu cilvēkiem tiek izkrāpti padsmitiem miljonu eiro, tas nozīmē, ka ir sabiedrības daļa, kas uzticas cilvēkiem, kas vienkārši piezvana un sastāsta zilus brīnumus. Tas nozīmē, ka viņi nesaprot pat elementāras lietas par to, kā strādā finanšu sistēma. Tas ir ļoti skumji. Turklāt tā ir nauda, kura varēja būt ieguldīta ekonomikā un nest atdevi tiem cilvēkiem, kuriem tagad tā ir izkrāpta. Tādēļ pamata lietas par to, kā strādā finanses un kā ar tām apieties, vajag mācīt jau skolā. Tad jaunā paaudze investēs savus līdzekļus tā, kā to dara amerikāņi, nevis tā, kā to pašlaik lielāko tiesu darām mēs Latvijā, labākajā gadījumā turot līdzekļus depozītā. Mēs kā banka arī atbalstām ikvienu iniciatīvu, kas ir saistīta ar sabiedrības izglītošanu investīciju jautājumos.

Jūs jau pērn teicāt, ka uzņēmējiem ir jāsaprot, ka nekādas attiecību normalizācijas ar Krieviju nebūs un ir jāmācās strādāt bez šī tirgus. Tomēr joprojām redzam, ka eksporta apjomi uz Krieviju nemaz būtiski nekrītas un daudzi meklē uz šo tirgu apkārtceļus caur kaimiņvalstīm. Par ko tas liecina? Ar ko jārēķinās?

Manuprāt, situācija tomēr nav tik dramatiska, jo, ja nerunājam par alkohola ražojumiem, tad citas eksporta pozīcijas uz Krieviju samazinās. Arī, ja skatāmies uz Kazahstānu, Gruziju un citām Krievijas kaimiņvalstīm, tad, jā, tur ir eksporta pieaugums, bet tas nav salīdzināms ar kopējo kritumu tirdzniecībā ar Krieviju. Tādēļ kopējā aina tomēr iezīmē tirdzniecības samazināšanos.

Bet, protams, mēs esam pārāk ilgi un pārāk sasieti dzīvojuši ar mūsu Austrumu kaimiņu. Daudziem uzņēmējiem šķita, ka tā var turpināties ilgi. Te es nevienu negribu vainot, jo arī politiķi bieži ir skandinājuši, ka vajag veidot attiecības. Turklāt ir uzņēmumi, kas ar Krieviju ir strādājuši 10, 20 gadus. Mēs "Signet Bankā" gada laikā savu darbību pārkārtojām no nerezidentiem uz rezidentiem, bet to nevar prasīt no jebkura uzņēmēja. Tādēļ ir tā, kā ir.

Tomēr pašreizējā realitāte laikam ir tāda, ka visi ir sapratuši, ka karš Ukrainā tik ātri nebeigsies…

Visi to nav sapratuši!

Tiešām?

Tas ir vēl viens aspekts, kurš ir jāņem vērā. Teiksim tā, dažiem uzņēmējiem galvās ir doma, ka ASV prezidenta amatā ievēlēs Donaldu Trampu, karš beigsies, sankcijas noņems, viss atjaunosies, tādēļ ir vienkārši jāpaciešas.

Es personiski tam neticu. To es teicu pirms gada un saku arī šodien - kara ietekme ir uz ļoti ilgu laiku. Kara aktīvā fāze, protams, kaut kad beigsies, bet attiecību normalizēšana ar Krieviju… Es ļoti šaubos, vai tas notiks manas dzīves laikā. Tā pilnīgi noteikti ir tāla nākotne. Mums visiem vienkārši ir jāsamierinās ar šo realitāti, nevis jādzīvo kaut kādās ilūzijās.

Tomēr pieļauju, ka liela daļa realitāti ir pieņēmusi. Vai tas nozīmē, ka pusotrs gads pēc kara sākuma ir pietiekams laiks, lai uzņēmēji būtu sapratuši izmaiņas tirgū, būtu atrasti jauni tirdzniecības ceļi, un līdz ar to varam sagaidīt jaunus projektus, darījumus un ekonomiskās aktivitātes kāpumu?

Protams. Pirmkārt, jau attiecības ar Krieviju Latvijas ekonomikā veidoja tomēr pietiekami nelielu daļu. Arī tagadējā ekonomiskā sabremzēšanās nav saistīta ar Krieviju. Vienkārši ir pieaugušas procentu likmes un ekonomiskais cikls pašlaik ir sabremzēšanās fāzē. Ekonomisko ciklu jau neviens nav atcēlis un pēc zināma laika tas vienkārši nonāks izaugsmes fāzē.

Kā bankai iet ar sankciju režīma ievērošanu?

Problēmu nav. Mums arī jau vairākus gadus nav bijusi intensīva maksājumu plūsma ar Krieviju. Sankciju režīms pašlaik ir tāds, ka, ja tu gribi to ievērot, tad nekādu grūtību nav. Pērn pavasarī, protams, bija laiks, kad teju katru nedēļu sankcijās bija kaut kas jauns un tam vajadzēja pielāgot bankas sistēmas. Tagad arī sankciju saraksti mainās, bet tas vairs neprasa lielu darbu, vienkārši sankcijām pakļauto personu sarakstam ir jāpievieno jauni uzvārdi. Arī sadarbība ar Latvijas Banku, kas ir atbildīgā iestāde par sankciju ievērošanu Latvijā, ir ļoti konstruktīva, un, ja ir kādi neskaidri jautājumi, tad Latvijas Banka to ļoti operatīvi risina. Tādēļ, ja grib ievērot sankcijas, tad nav nekādu problēmu to izdarīt.

Vai "Signet Bank" pēc "Expobank" iegādes vērtē vēl kādas bankas vai aktīvu iegādi?

Mēs esam banka, kurai ir veselīgas ambīcijas, un mēs esam vērsti uz izaugsmi un attīstību. Jā, mēs skatāmies, kas notiek banku sektorā, un, ja parādīsies vēl kāda iespēja, tad mēs esam gatavi iegādāties vēl kaut ko.

Vai redzat iespējas paplašināt savu darbību arī ar jauniem pakalpojumiem?

Kopumā mūsu stratēģija ir saistīta ar organisku izaugsmi mūsu galvenajā segmentā, kas ir korporatīvo klientu apkalpošana. Tie ir vidējie uzņēmumi, kuriem vajag finansējumu līdz aptuveni 3 miljoniem eiro, vajag banku, kura viņiem velta lielāku uzmanību un kuru viņi sava izmēra dēļ bieži nevar saņemt lielajās bankās. Tāpat mēs gribam apkalpot klientus, kurus interesē investīcijas, jo jau vēsturiski mūsu zināšanas ir saistītas tieši ar kapitāla tirgiem. Turklāt mēs varam palīdzēt ne tikai ar obligāciju un akciju emisijām, bet arī ar naudas izvietošanu kapitāla tirgos. Arī šajā jomā mēs gribam audzēt klientu apjomu.

Kā ar privātpersonu apkalpošanu?

Mēs apkalpojam uzņēmējus arī kā privātpersonas, bet, ja runa ir par tā saucamo "retail" apkalpošanu, kas iekļauj plašu privātpersonu loku, tad bez hipotekārās kreditēšanas, par kuru mēs domājam, mēs pašlaik nevērtējam šī segmenta attīstīšanu. Tur ir nepieciešamas lielas investīcijas, tostarp digitalizācija. Jau atkal atgriezīšos pie tā, ka tas lielā mērā ir saistīts ar bankas kapitāla apjomu. Kad mēs izaugsim reizēs lielāki, nekā esam šobrīd, tad mēs varēsim domāt arī par produktu attīstību, kas ir saistīti ar investīcijām tehnoloģijās. Tas modelis, ar kādu mēs strādājam pašlaik, neprasa masīvas investīcijas tehnoloģijās, bet gan cilvēkos un viņu zināšanās. Tādēļ mūsu bankā centrālais elements ir vietējais uzņēmējs, kuram interesē vai nu finansējuma piesaiste, vai investīciju veikšana. Šajā modelī mēs noteikti vēl darbosimies gadus trīs piecus un tad paskatīsimies, cik lieli būsim kļuvuši un kādas būs tirgus iespējas. Mūsu mērķis ir izaudzēt samērā lielu banku.

Ja mēs skatāmies uz vēsturiskajām nerezidentu bankām, tad visas izmaiņas, tostarp pēc "Baltic International Bank" slēgšanas, ir beigušās?

Es domāju, ka nevienai bankai vairs nedraud slēgšana. Vai kāda banka gribēs nolikt licenci, kā to izdarīja "Rigensis"? Par to es arī šaubos. Taču pārņemšanas darījumi visdrīzāk vēl notiks. Konsolidācija noteikti turpināsies.