Artis Ostups: "Ja Latvijā nebūtu dzejas, tā būtu drausmīga valsts, kur neviens negribētu dzīvot"

Topošais filoloģijas zinātņu doktors Artis Ostups ir ne tikai četru dzejoļu krājumu autors, bet arī viens no laikmetīgajai literatūrai un filozofijai veltītā interneta žurnāla Punctum dibinātājiem un galvenais redaktors, raksta recenzijas un esejas, ir pētnieks Latvijas Universitātes Literatūras, mākslas un folkloras institūtā. Viņš skaidri apzinās, ka dzejas lasītāju – tādu, kas tiešām regulāri bauda dzeju, par to domā un interesējas – ir ļoti maz ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Nav tādas valstis, kur dzejnieks daudz pelnītu ar dzeju, un, viņaprāt, tā ir liela brīvība. Dzejnieku rakstītais nav pakļauts tirgus noteikumiem, un viņiem nav jāizdabā šabloniem.

Es ticu žūrijas vērtējumam

Tu saņēmi Dzejas dienu balvu par grāmatu Variācijas par mēness tēmu. Ko tev tas nozīmē?

Balvu saņemt bija ļoti patīkami. To es nevaru noliegt. Dzejas dienu žūrijā darbojās cilvēki, kas, manuprāt, par dzeju diezgan daudz sajēdz. Man nerodas šaubas, ka balvu būtu saņēmis nejauši, es ticu viņu vērtējumam. Bet, par balvām vispār runājot, man ar tām ir diezgan sarežģīta vēsture, jo nekad agrāk neesmu saņēmis. Un balvas mani nav tik ļoti interesējušas kā citus dzejniekus. Kad tuvojas Literatūras gada balva, visi kaut kā sarosās un izsaka prognozes, bet mani tas, godīgi sakot, garlaiko. Man nešķiet, ka literatūrai vajadzētu riņķot ap balvām. Un arī žūrijas mēdz atšķirties. Proti, ja gribi rakstīt dzeju, tev varbūt nav jābūt erudītam dzejas vēsturē, var izbraukt ar talantu, bet, lai vērtētu dzeju, man šķiet, jābūt ļoti lielām zināšanām un jāsaprot, kā dzeja ir attīstījusies, teiksim, pēdējo simt gadu laikā, lai vispār spētu kontekstualizēt to, kas notiek tagad.

Ko vispār balvas nozīmē autoram?

Tas ir ļoti specifisks izvērtējuma veids. Tas nav gluži tas pats, kas saņemt labu recenziju. Parasti ap balvām ir ažiotāža un intriga. Cilvēki gaida, kas būs nominēts, tad gaida, kas iegūs balvu. Man šķiet, tas literatūrai palīdz kļūt redzamākai.

Sportā viss ir saprotami, tur viens ir lēnāks, otrs ir ātrāks, bet diezin vai tagad tu, pateicoties balvai, uzskati, ka tava grāmata ir objektīvi labāka par visām citām grāmatām.

Jā, atšķirība no sporta ir diezgan uzskatāma. Tā būtu ļoti liela iedomība, ja es tagad uzskatītu, ka esmu gada dzejnieks vai ka mana grāmata ir pati labākā. Tur ir arī apstākļu sakritība – kas katram žūrijas dalībniekam tajā brīdī šķiet svarīgs vai kādas estētiskās vērtības viņš pārstāv. Pats arī esmu divreiz bijis Latvijas Literatūras gada balvas žūrijā. Tur sastāvs parasti ir ļoti raibs, un tad ir ļoti grūti paredzēt rezultātus. Nekad nebūs kā simt metru sprintā, kur objektīvi ir viens uzvarētājs, bet tas dzejas vērtēšanas procesu padara interesantu gan literatūrā iesaistītajiem, gan cilvēkiem no malas. Atceros, kad Arvja Vigula grāmata ar nosaukumu Grāmata nedabūja Latvijas Literatūras gada balvu, es biju pilnīgā šokā, man likās – nav nekādu šaubu, ka tā ir labākā gada grāmata. Bet žūrijas vērtējums ir neparedzams.

Žūrijas mēdz domāt arī par to, ka vienam autoram nesen ir piešķirta balva un tagad būs iespēja piešķirt kādam citam, kurš jau sen to pelnījis.

Pats arī esmu dzirdējis līdzīgus apsvērumus. Man tas šķiet ļoti nepareizi, jo jāvērtē ir katra gada kontekstā, tāpēc jau tā ir Literatūras gada balva. Nevajag domāt piecu gadu nogrieznī, kas tur ko saņēmis. Mums būtu jārunā par teksta kvalitāti un aktualitāti citu tā gada darbu kontekstā, nevis par to, kurš sen neko nav dabūjis vai kurš ir dabūjis nesen. Jāvērtē ir teksts, nevis cilvēka pēdējo gadu CV.

2013. gadā klausījos interneta žurnāla Satori intervijas ar Literatūras gada balvas nominantiem, toreiz tu biji nominēts par grāmatu Fotogrāfija un šķēres. Man palicis atmiņā, ka tev jautāja, kurš, tavuprāt, ir pelnījis balvu, un tu teici, ka Marta Pujāta Nāk gaismā pati lampa. Un tā arī notika.

Jā, bet es arī neko citu nevarēju atbildēt. Man šķiet, tā ir izcila grāmata. Ar Pujāta grāmatām ir tā, ka tās ir tik oriģinālas, ka katra kaut ko maina latviešu dzejas vēsturē. Domāju, ka Nāk gaismā pati lampa noteikti ir pagrieziena punkts.

Ir visādi jocīgi vārdi

Vai, būdams redaktors un strādādams ar tekstiem, tu novēro, kā Pujāta grāmata ir mainījusi to, kā domājam par dzeju vai kā rakstām dzeju?

Pujātu nav iespējams atdarināt. Tāpat kā, piemēram, Edvīnu Raupu nav iespējams atdarināt. Var mēģināt, bet tas šķiet pat kaut kā pilnīgi bezjēdzīgi, jo viņu rakstība ir tik oriģināla, spilgta, specifiska. Atceros, ka Vigula pirmais krājums Istaba izraisīja tādu kā nelielu atdarinājumu vilni – bija divas trīs dzejnieces, kas mēģināja iet viņa pēdās, stilizēt viņam pakaļ. Ar Pujātu, manuprāt, tā nav bijis. Varbūt tagad jau bišķiņ kā literatūras pētnieks izsakos, apgalvojot, ka principi, uz kuriem ir būvēta Pujāta dzeja, ļoti atšķiras no citu dzejnieku principiem. Bet tas ir pārāk smalks temats.

Vai esi novērojis, ka tava dzeja ir izraisījusi kaut ko līdzīgu?

Šur tur redzu, jā. Kad lasu poētisku dzejprozu, man sāk rasties aizdomas, ka varbūt mans krājums Žesti ir lasīts un otram kaut ko nozīmējis. Varbūt Raimonds Ķirķis ir bišķiņ ietekmējies no Žestiem, bet viņš, protams, ļoti gaumīgi un stilīgi raksta. Man ir paveicies tādā ziņā, ka neesmu redzējis bezgaumīgas ietekmes. Ja mēs tā vaļsirdīgi runājam, tad mani iepriecinātu, ja citus ne tik ļoti ietekmētu tas, kā es rakstu, bet gan tas, kā es domāju par literatūru. Man šķiet, ka mana pieeja ir ļoti niansēta, es cenšos par katru vārdu un katru zilbi padomāt. Jo tā arī ir tā dzejas jēga, ka radām ļoti blīvu valodas fragmentu, kas ir dzejolis. Tas nav kaut kas paviršs, izplūdis, nenostrādāts. Man ļoti patīk, ja citiem dzejniekiem ir līdzīgi principi.

Nopietna attieksme pret tekstu.  

Jā, es domāju, tieši attieksme. Ja kāds ietekmējas no manas attieksmes, tas ir ļoti forši. Strādādams interneta žurnālā Punctum, esmu ļoti daudz lasījis dzejoļus, it īpaši jaunos autorus. Un ļoti bieži var pateikt, vai autors strādā ar tekstu, vai arī paļaujas uz iedvesmas brīdi, un ar to viņam jaunrade arī beidzas. Bet man šķiet, ka ar to nekas nebeidzas, ar to viss tikai sākas. Teksts kļūst par augstvērtīgu mākslas darbu tad, kad ar to strādā. Šķiet, ka profesionalitāte sākas tieši tad, kad sāc domāt par tekstu kā par māksliniecisku vienību, nevis tikai kā par pašizpausmi.

Tu iezīmē divas alternatīvas – iedvesma vai darbs. Bet vai tādā gadījumā vispār pastāv vēl kāda cita iespējama attieksme?

Es varbūt radu iespaidu, ka esmu mehānisks dzejnieks, bet tā jau īstenībā nav. Man šķiet, ka nerakstu īpaši bieži. Piemēram, ja uzrakstu vienu dzejoli mēnesī, esmu diezgan priecīgs, un man pilnīgi pietiek. Arī es gaidu īsto brīdi, kad tie tēli, kas man ir prātā vai pierakstīti, saslēdzas, pēkšņi starp viņiem parādās kāda loģika, un es redzu, kā varu dažādos elementus salikt kopā.

Vai šie atsevišķie elementi ir atsevišķu iedvesmas brīžu rezultāts?

Mans process laikam ir saskaldīts tādos mazos iedvesmas brīžos. Piemēram, man ienāk prātā kāds salīdzinājums vai vārdu savienojums, varbūt pat tikai viens vārds, kas mani aizrauj. Es nezinu, ir visādi jocīgi vārdi.

Kādi vārdi tev šķiet aizraujoši?

Man patīk tādi vārdi kā steigšus, zagšus, peldus (smejas), es gribētu kaut ko izdarīt ar šādiem vārdiem. Vārds zagšus ir fantastisks, nekad neesmu izmantojis to savā dzejā, bet ļoti gribētu.

Arī mēness droši vien ir vārds, ar kuru tev ir noteiktas attiecības.

Tas sākās kaut kā nejauši, vienā brīdī ievēroju, ka vairākos dzejoļos, kas tapa pēc Žestiem, parādās vārds mēness. Godīgi sakot, pirmajā brīdī tas izskatījās pēc defekta, ka man ir mazs vārdu krājums, ka visu laiku atkārtoju vienu vārdu. Bet tad es domāju, ka varētu to uztaisīt par efektu, un mēģināju iestrādāt mēnesi kā caurviju motīvu.

Es arī sapratu, ka mēness ir ļoti plastisks tēls, tam var piedēvēt visādas īpašības, visādas darbības, un tas kaut kādā maģiskā veidā strādā, rodas poētiska jēga. Tas man šķita ļoti skaisti. Mēness ir ļoti romantisks tēls, tas varbūt nav tik novazāts kā dvēsele un sirds, bet tuvu tam. Un tāpēc es to uztvēru kā izaicinājumu – ko es varu izdarīt ar šo vienu no romantiskās dzejas pamattēliem? Bet man jau dabas tēli vispār ļoti patīk. Diezgan daudz rakstu par to, ko, rupji sakot, var redzēt pa logu – visādi koki, ūdeņi, debess ķermeņi, mākoņi. Zvaigznes man īpaši nepatīk. Cenšos nelietot vārdu zvaigzne.

Tad tie ir dzejnieki, kas padarījuši mēnesi interesantu, vai arī mēness ir bijis interesants vēl pirms apdzejošanas?

Mēness izsenis ir viens no melanholijas simboliem, un dzeja, protams, tiek uztverta kā melanholiska nodarbe, tā ka mēness tajā organiski iederas. Melanholija, vientulība, nakts, klusums –visas šīs lietas simbolizē mēness. Es par mēnesi vairāk domāju valodas un skaistuma kontekstā, nav tā, ka naktī stāvu uz balkona un vēroju mēnesi. Tā es nedaru.

Mēness arī atspoguļo gaismu – līdzīgi kā valoda un dzeja atspoguļo pasauli.

Par to nebiju domājis. Man šķiet, kādā recenzijā bija minēts šis atstarojošais aspekts, tas man likās ļoti interesanti, jā, tā arī ir ļoti skaista īpašība. Bet vai mūsu saruna nav pārāk filoloģiska?

Vecākiem tas ir bišķiņ šoks

Labi, tad pastāsti, kā kļuvi par dzejnieku!

Lepni varu atbildēt, ka ar dzeju nodarbojos jau ilgāk nekā pusi dzīves. Kad sāku rakstīt, šķiet, man bija piecpadsmit gadu, taču jau pirms tam man tīri labi padevās domraksti. Literatūras skolotāja mani vienmēr slavēja. Domāju, tas deva kādu signālu, ka varbūt man padodas strādāt ar valodu, ar iztēli. Man vispār bija ļoti paveicies ar literatūras skolotājām – ar Edīti Kāni un Daci Dambi. Mācījos Ādažu vidusskolā, un Dace Dambe bija ļoti progresīva skolotāja. Viņa mums visādas eksperimentālas lietas deva lasīt un ļāva arī rakstīt diezgan traki. Vēl man bija ļoti laba kultūras vēstures skolotāja, kura radīja manī mīlestību pret moderno mākslu. Mēs stundās, piemēram, lasījām futūristu manifestu. Vidusskolā kaut kā saslimu ar mākslu plašā nozīmē.

Dzejai dīvainā kārtā mani pievērsa televīzija. Atceros divas pārraides – vienā Imants Ziedonis lasīja dzejoļus un Vestards Šimkus spēlēja klavieres, es klausījos, un kaut kas dziļi manī rezonēja ar tiem dzejoļiem. Tas likās kaut kas ļoti īpašs, ka var uzrakstīt tādu īsu tekstu, kurā parādās cilvēku emocijas un pieredze vai arī kaut kas valodiski interesants. Tad vēl bija raidījums par godu Ojāra Vācieša dzimšanas dienai. Un tad arī sajutu kaut kādu smeldzi tajos tekstos. Tā smeldze man likās ļoti patīkama, man gribējās tajā dzīvot. Izlasīju bezmaz vai visus Ojāra Vācieša dzejoļu krājumus. Mēģināju arī pats rakstīt – sākumā, protams, atdarināt –, jo sākumā bija tikai viens autors, Ojārs Vācietis, neko citu es nezināju. Mēģināju kopēt, un tas, protams, ir normāli, jo kopēšana ir pirmais solis jebkurā mākslā.

Pēc tam uzzināju, ka Rakstnieku savienībā ir iespēja saņemt konsultāciju, un tā es aizsūtīju savus dzejoļus Aivaram Eipuram jeb Eduardam Aivaram un no viņa sapratu, ka man ir dotības un ir vērts tās attīstīt tālāk. Vēlāk nonācu jauno autoru nometnē Aicinājums, kas paplašināja apvāršņus, jo tur satiku citus sava vecuma dzejniekus un uzzināju, ka vispār eksistē citi dzīvi dzejnieki, sāku arvien vairāk lasīt, un tad jau tas viss kaut kā aizgāja. Man bija kādi padsmit gadi, kad vecākiem pateicu, ka gribētu būt dzejnieks. Es ļoti nopietni paziņoju, ka tā tagad būs mana dzīve.

Un kā vecāki to uztvēra?

Diezgan skeptiski. Toreiz to nesapratu, bet tagad saprotu – vecākiem ir svarīgi, ka viņu bērnam ir pēc iespējas lielākas iespējas būt patstāvīgam un finansiāli nodrošinātam. Ja pasaki vecākiem, ka gribi rakstīt dzeju un ka tas ir galvenais, ko gribi darīt, tad tas ir bišķiņ šoks. (Smejas.) Bet vispār nekad neesmu jutis nekādus šķēršļus no vecākiem, vienmēr esmu izjutis atbalstu.

Vai viņi lasa tavas grāmatas?

Vecāki lasa manas grāmatas, jā. Man joprojām tas iedveš šausmas, tāpēc ka viņi ikdienā nelasa dzeju. Vienīgā dzeja, ko viņi lasa, ir mana dzeja, un man liekas, ka tas ir ļoti bīstams stāvoklis, ja cilvēks lasa tikai Ostupu. Man liekas, tas ir baigi traki.

Kā lasīt tikai Vācieti?

Vēl trakāk, tāpēc ka Vācietim bija arī tādi dzejoļi, kas ir vienkāršāki, bet mani dzejoļi nav tie vienkāršākie, nevaru iztēloties, kāda tad ir tā lasīšanas pieredze. Ar manu tēvu ir interesanti, jo viņš saka – lasot manu grāmatu, viņš neko nesaprot, vispār nesaprot, kas notiek, bet tad, kad lasu skaļi priekšā, tad viņš visu saprot. Es nezinu, kas notiek viņa galvā starp šīm divām pieredzēm, bet kaut kā tā sanāk – ja viņš atnāk uz kādu lasījumu reizi piecos gados, tad viņš saka, ka kaut ko tur saprot. Tas ir ļoti interesanti.

Varbūt tas ir līdzīgi kā tevis minētajos televīzijas raidījumos – skaļi lasīts teksts vieglāk iedarbojas.

Tagad ir pat grūti iztēloties, ka varētu būt tāda pārraide, kurā, piemēram, Kārlis Vērdiņš veselu stundu lasa savus dzejoļus, kāds cits varbūt spēlē klavieres. Ļoti žēl, man šķiet, tas būtu vērtīgi. Televīzijā nav tāda satura. Man liekas, pirms desmit gadiem vēl bija kāds raidījums par literatūru.

Ir Literatūre.

Nu jā, tas ir ļoti labi, ka ir Literatūre. Arī Kultūrdevā reizēm kādu dzejnieku uzaicina. Bet es domāju, ka ir tādi dzejnieki, kas ir vairāk piemēroti sarunai televīzijā. Ja, piemēram, es aizietu uz televīziju un Henrietai Verhoustinskai stāstītu, kāpēc mēness ir interesants tēls dzejā, tā būtu ļoti neveikla situācija. Bet, ja, piemēram, Inga Gaile stāstītu par dzejas un sabiedrības attiecībām, tas jau uzreiz būtu uztveramāk.

Dzeja un sabiedrība

Vai tavai dzejai nav nekādu attiecību ar sabiedrību?

Man ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi dzejoļi, kuros runāju par to, kas notiek sabiedrībā. Vairāk esmu tāds hermētiķis un īstenībā par to nekaunos. Uzskatu, ka dzejnieki ir dažādi, un es esmu no tiem dzejniekiem, kas vairāk koncentrējas uz valodu, tēliem, uz metaforām, man patīk atsaukties uz citiem dzejniekiem, caur saviem tekstiem būt dialogā ar literatūru. Tas ir specifiski, es to nenoliedzu, bet tā ir mana niša, un diez vai es būšu tas dzejnieks, kas vērsīsies pie sabiedrības un stāstīs, kā tad patiesībā ir. Protams, ir arī izņēmumi, piemēram, tas, kas notiek Ukrainā. Es arī uzrakstīju vienu dzejoli, kurā mēģinu izteikt, kā attālināti pieredzu šos notikumus. Domāju, ka tas ir svarīgi. Es neteiktu, ka katram obligāti jāuzraksta dzejolis par Ukrainu, bet es teiktu, ka tas ir ļoti saprotami, ja kāds par to raksta. Tas ir kaut kas tik milzīgs, ka to ir grūti ignorēt.

Vai nav tā, ka dzejas vieta kultūrā un sabiedrībā ir mainījusies?

Klasiskais salīdzinājums ir starp padomju laika dzejnieku un mūsdienu dzejnieku. Stereotipiskais priekšstats it tāds, ka padomju laikā dzejniekam bija papildu funkcija – zemtekstā pateikt vēl kaut ko tādu, ko nedrīkst teikt atklāti, tautas ciešanas izteikt tēlos, kas ir saprotami daudziem un ko cenzūra izlaiž cauri. Protams, demokrātiskā sabiedrībā tas atkrīt un mazinās vajadzība pēc dzejnieka kā sociālas figūras. Dzejai ir iespēja kļūt iekšupvērstākai, vēl vairāk koncentrēties uz eksperimentiem, kļūt vēl dīvainākai. Bet pēdējā laika dzejā redzu, ka nepieciešamība pēc skaidra vēstījuma atgriežas, kļūst arvien izteiktāka.

Daudz jaunu dzejnieku, kas sūta savus tekstus uz Punctum, raksta ļoti tieši par personisko pieredzi. Man sākumā bija grūti to pieņemt, jo kur tad ir tēli, interesantas metaforas, sarežģītas valodas struktūras? Nav arī tā, ka tie ir tikai jaunie dzejnieki, piemēram, Madara Gruntmane, arī Inga Gaile pēc krājuma Migla arvien vairāk pievēršas vēstošai, politiskai dzejai. Tā ir noteikta laikmeta iezīme. Bet es un Raimonds Ķirķis – mēs esam tādi kā dinozauri, mēs gribam rakstīt sarežģīti, ar gariem teikumiem, psihiem salīdzinājumiem. Ceru, ka mūs neviens nekancelēs un mēs varēsim turpināt tā rakstīt. (Smejas.)

Man ir priekšstats, ka padomju laikā vairāk cilvēku arī lasīja dzeju. Vai tā ir?

Domāju, tas ir saistīts ar to, ka tagad ir ļoti milzīgs kultūras piedāvājums, ja skaitām arī populāro kultūru. Piemēram, 1975. gadā nebija Netflix. Dzeja cīnās par cilvēka brīvo laiku un uzmanību ar ļoti plašiem un spēcīgiem izklaides resursiem. Bet es to neuztveru pesimistiski, jo vienalga, par kādu sabiedrību vai valsti mēs runājam, vienmēr ir pietiekami daudz cilvēku, kas tomēr par dzeju un literatūru interesējas. Kāds man stāstīja, ka lielajā Polijā, kuras vēsturē ir slaveni dzejnieki, arī Nobela prēmijas laureāti Šimborska un Milošs, dzejas krājuma metiens ir apmēram tāds pats kā mums Latvijā. Tas liecina, ka vienalga, cik liela ir valsts, dzejas lasītāju skaits – tādu, kas tiešām regulāri bauda dzeju, par to domā un interesējas  – vienmēr ir ļoti mazs, tie ir kādi pāris tūkstoši. Ja esi prozaiķis Amerikā, ir reāls tirgus, kurā vari iekļūt. To pašu nevar teikt par dzejniekiem. Nav tādas valstis, kur dzejnieks daudz pelnītu ar dzeju, un es domāju, ka tā ir liela brīvība. Tas, ko mēs, dzejnieki, rakstām, nav pakļauts tirgus noteikumiem, mums nav jāizdabā šabloniem, un mēs varam darīt, ko gribam. Piemēram, Elvīra Bloma kādā dzejolī ir integrējusi zīmējumu, kurā redzams pērtiķis. Mēs varam publicēt dzejoļus, kuros ir pērtiķa bilde, un neviens par to neprasa naudu atpakaļ. Es domāju, tas ir fantastiski.

Bet kāds tad īsti ir labums no tā, ka dzeja turpina notikt? Kāpēc vajadzētu dzejniekiem dot naudu?

Nu, dzejnieki tomēr ar valodu dara ko tādu, ko neviens cits nevar izdarīt. Ja gribam runāt par latviešu valodas attīstību, nevaram noniecināt dzejnieka lomu. Dzejā valoda dzīvo savu pilnīgāko dzīvi, kāda vispār ir iespējama. Un tas ir kas tāds, bez kā demokrātiska sabiedrība nevar iztikt. Varbūt Ziemeļkorejā nav dzejas, bet, ja Latvijā nebūtu dzejas, tad tā būtu drausmīga valsts, kurā neviens negribētu dzīvot. Man šķiet, ka pastāv grūti definējama, bet vienlaikus cieša saikne starp dzeju un demokrātiju, vispār starp literatūru un demokrātiju. Tas, cik bagāta ir literatūra, atspoguļo, kāda valstī vispār ir situācija ar demokrātiju. Ar demokrātiju es nedomāju tikai iespēju iet vēlēt, bet vispār cilvēku iespējas domāt dažādos virzienos un lietot valodu dažādi, eksperimentēt.

Šķiet, tas bija franču filozofs Žaks Deridā, kurš teica, ka bez literatūras nav demokrātijas. Man liekas, tā ir ļoti patiesa doma. Vēl man šķiet, ka demokrātijā ir ļoti svarīgi, ka cilvēkiem tiek piedāvāta iespēja spēlēties, nezinot, kas no tās spēles sanāks. Tas, ka varam spēlēties ar valodu, ka varam darīt vistrakākās lietas ar dzeju – tas jau ir kaut kas skaists un vērtīgs. Tas pats attiecas arī uz citām mākslas jomām, arī uz zinātni. Arī tur ir kaut kāds spēles elements, nav viss jau iepriekš noteikts, tā ir brīvība, ka eksperimentu ceļā var nonākt pie kaut kā jauna.

Tad varbūt sanāk, ka valodas, kultūras un sabiedrības pastāvēšanā dzejnieki dara tādas ļoti, ļoti smalkas un maziņas lietas, kas pamazām un nemanāmi maina to, kādā veidā domājam un pieredzam pasauli?

Nu jā, tas dzejas darbs, ja kvantitatīvi skatāmies, protams, ir kaut kas margināls, bet nekad neesmu izjutis skumjas par to, man nekad nav bijusi sajūta, ka esmu mazvērtīgāks tāpēc, ka nodarbojas ar dzeju. No malas skatoties, tā tiešām var šķist ļoti ezoteriska nodarbe, ka tiešām domājam par to, kāpēc, piemēram, šis vārds ir skaists un kāpēc tas iederas tieši šajā rindā, kāpēc ne cits vārds, un ko tas vārds vispār nozīmē. Varbūt var iztēloties tādu līdzību, ka valoda ir materiāla un, piemēram, plūst aiz loga, un dzejnieks paņem mazu fragmentiņu no tās, kaut ko interesantu uztaisa un tad ieliek atpakaļ tajā plūsmā. Un atkal tā valoda aizplūst tālāk, kāds cits varbūt arī pie tās pašas valodas upes nostājas citā posmā un redz – ā, re, kur peld kaut kas interesants, un es arī varu to izņemt ārā, paskatīties uz to. Tam varbūt nav ekonomiska vai tautsaimnieciska vērtība, bet nevaru iztēloties, kā varētu bez tā. Iztēlosimies valsti bez dzejas! Es nevaru iztēloties valsti bez dzejas. Tas būtu kaut kas vienkārši drausmīgs!

Ko tu vēl dari bez būšanas redaktoram un dzejniekam?

Es studēju Tartu Universitātes doktorantūrā literatūras un kultūras pētniecības programmā. Septembrī sākās ceturtais un pēdējais studiju gads. Līdz pavasarim jāpabeidz disertācija par pagātnes klātbūtni mūsdienu Austrumeiropas prozā, par tādiem jautājumiem kā trauma, atmiņa, vēsture, ar kādiem līdzekļiem mūsdienu rakstnieki mēģina parādīt, kā pagātnes notikumi joprojām atstāj iespaidu uz tagadni, kāpēc atstāj, ko tas nozīmē, ko tas nozīmē tagadnei, nākotnei un tamlīdzīgi.

Vēl esmu tētis. Man ir divi brīnišķīgi bērni. Jaunākajam bērnam Kārlim ir gads. Un meitai Mētrai ir pieci gadi. Cenšos pēc iespējas vairāk laika pavadīt ar viņiem kopā. Brīvdienās es nestrādāju. Dažreiz man paslīd kāja, bet es cenšos arī e-pastu nevērt vaļā. Brīvdienās nerakstu zinātniskus tekstus, brīvdienās nerakstu recenzijas, brīvdienās esmu pilnīgi ģimenes cilvēks, ne ar ko citu nenodarbojos. Es cenšos laiku tā sakārtot, ne vienmēr man sanāk, bet es cenšos. Jo man ir ļoti daudzas nodarbošanās, visam ir jāatrod laiks, jādzīvo diezgan disciplinēti, lai ar visu varētu tikt galā.