Lielais jautājums: "Kā valstij jātērē "Latvenergo" rekordpeļņa?"

To Jauns.lv jautāja viedokļu līderiem – rakstniekam Jurģim Liepniekam, Starptautiskās šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai un uzņēmējam Pēterim Šmidrem.

Dana Reizniece-Ozola teic, ka rekordpeļņa jātērē, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri nespēj samaksāt lielos elektrības rēķinus, atbalstītu komersantu konkurētspēju un mudinātu “Latvenergo” attīstīt zaļās enerģijas projektus. Savukārt uzņēmējs Pēteris Šmidre “ņemšanos” ap “Latvenergo” peļņu sauc par ņirgāšanos un idiotismu un to salīdzina ar hrestomātisko Čārlija Čaplina filmu “Mazais”. Toties rakstnieks Jurģis Liepnieks teic, ka nu pienācis laiks politiķiem apliecināt to, cik viņi ir spējīgi lemt.

Jurģis Liepnieks: "Varu iedomāties desmitiem ideju"

Par to, kur likt “Latvenergo” nopelnītos miljonus, rakstnieks Jurģis Liepnieks saka: “Varu iedomāties desmitiem gudru ideju, ko ar to darīt. Bet tāpēc mēs esam ievēlējuši politiķus, kuriem esam deleģējuši lemt, kur likt šo superpeļņu – ieskaitīt valsts budžetā, investēt atpakaļ uzņēmumā, segt “Sadales tīkla” tarifu sadārdzinājumu...” Tomēr nekāda lielā “uzvārīšanās”, pēc viņa domām, diez vai iznāks.

““Latvenergo” arī parādapjoms ir astronomisks. Ja runājam reālistiski, tad domāju tur nekāda lielā naudas pārdale nebūs. Viņi lielā daļā dzēsīs savas parādsaistības un kaut ko ieskaitīs arī budžetā,” teic Jurģis Liepnieks.

Rakstniekam patīk ideja, ka “Latvenergo” varētu būt enerģijas sponsors peldbaseiniem un hokeja hallēm, piemēram, lai bērniem iemācītu peldēt un Latvija nebūtu pirmajā vietā Eiropā noslīkušo cilvēku skaita ziņā. Bet tādu labu ideju ir desmitu desmitiem. Tagad pārbaude būs mūsu valdības ministriem, kuri lems par to, kā šo “Latvenergo” nopelnīto naudu izlietot.

Dana Reizniece-Ozola: "Daba mūs ir lutinājusi"

Prātīgi būtu, ja pēdējā gada laikā valsts kapitālsabiedrības “Latvenergo” nopelnīto rekordpeļņu  novirzītu to cilvēku dzīves atvieglošanai, kuri nevar samaksāt lielos elektrības rēķinus, vai novirzītu komersantu atbalstam, lai viņi kļūtu konkurētspējīgāki. Tāpat “Latvenergo” jādomā par zaļās enerģijas ražošanas projektu attīstīšanu, saka bijusī ekonomikas ministre, tagad Starptautiskās šaha federācijas viceprezidente Dana Reizniece-Ozola.

Par Daugavas HES kaskādes labajiem rezultātiem viņa saka: “Labi, ka mēs brīdī, kad cena ir augsta, spējam saražot vairāk. Daba mūs un “Latvenergo” šogad ir lutinājusi ar ūdeni”. Lielā peļņa ir gūta, lai mēs varētu izdarīt labas lietas, teic Dana Reizniece-Ozola.

Šī peļņa gūta gan tādēļ, ka ūdens pieplūdums Daugavā bijis daudz lielāks nekā iepriekšējā gadā: “Varējām saražot vairāk, un arī pārdot vairāk. Labi, ka liela daļa “Latvenergo” klientu ir ārzemēs”.

Otrs aspekts, kāpēc guvām lielu peļņu, nav tik uzmundrinošs – sakarā ar karu Ukrainā, Eiropa ir atteikusies no Krievijas resursiem un tādēļ energoresursu cena Eiropā kopumā un it sevišķi mūsu reģionā ir milzīgi pieaugusi.

Tagad pienācis laiks gūto peļņu jēdzīgi izlietot. “Pirmais ir atvieglot dzīvi tiem, kas to paši nevar izdarīt – tā sauktajiem aizsargātajiem lietotājiem (maznodrošinātajiem, daudzbērnu ģimenēm, pensionāriem, cilvēkiem ar invaliditāti), kuri neapmierināti ar “Sadales tīklu” tarifu pieaugumu.

Otrais virziens. “Latvenergo” kopumā stipri lēns bijis zaļās enerģijas ražošanas projektu attīstīšanā, saules un vēja enerģijas izmantošanā. Kad 2014.-2015. gadā biju ekonomikas ministre, “Latveenrgo” ierosināju vēja parku un tamlīdzīgas iniciatīvas. Viņu atbilde dažreiz bija tāda augstprātīga – mums tas nav vajadzīgs, jo ūdens taču tek. Un tagad redzam, kā ir, kad ragaviņas neesi uztaisījis ziemā.

Ja “Latvenergo” šobrīd nopietni prezentē, ka līdz 2030. gadam dubultos saules paneļu apjomu, tad tas tā diezgan bēdīgi izklausās, tas nav pārāk liels sasniegums,” vērtē Dana Reizniece-Ozola.

Pēteris Šmidre par "Latvenergo" rekordpeļņu: "Tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem!"

Situāciju ar “Latvenergo” peļņas pārdali uzņēmējs Pēteris Šmidre tēlaini salīdzina ar Čārlija Čaplina hrestomātisko filmu “Mazais”, kurā stiklinieka pieņemtais audžudēls gāja un sita logu rūtis, bet pēc tam nāca stiklotājs un stikloja logus, kuru visi nu uzskatīja par glābēju. Tagad arī līdzīgi: “Latvenergo” ar saviem tarifiem “uzsitis” inflāciju un tagad nāk kā glābējeņģelis, lai ar savu peļņu mazinātu inflācijas sekas.

““Latvenergo” ar saviem tarifiem ir dzemdējis to šausmīgo monstru, kuru saucam par inflāciju. Pilnīgi skaidrs, ka energoresursu cenu palielināšana iestūma un izšāva visus pārējos notikumus, kas sekoja.

Pagājušajā gadā “Latvenergo” peļņa tik liela bija tāpēc, ka viņi balstījās uz konservatīvu prognozi – viņi paši sev un mums stāstīja, ka būs vēl sūdīgāk. Un šogad paveicās tādēļ, ka bija lietus sezona un līdz ar to ūdens Daugavā bija vairāk nekā iepriekš, varēja ražot lētu elektroenerģiju”, vērtē uzņēmējs.

Bet galvenais jau nav peļņa, bet gan spēja sabalansēt enerģētikas tarifus, uzturēt normālu pašizmaksu. Un tas nav noticis. “Ja tai 200 miljonus lielajai peļņai pieskatīsim, ko zaudējām, palielinot cenas, atvadoties no eksporta tirgiem un tā tālāk, tad būs nevis peļņa, bet, iespējams, pat miljardos rēķināmi zaudējumi, teic Pētteris Šmidre: “Kas to pieļāvis, kā tas viss iznācis? Tā viennozīmīgi ir pretvalstiska darbība!”

Tas ir ļoti skumji, bet vēl skumjāk ir tas, ka tas viss turpinās, teic Pētteris Šmidre, un turpina: “Energoresursu cena normāli sastāv no divām daļām: elektrības sadales (“Sadales tīkla”, augstsprieguma tīkliem) un elektrības kā tādas cenas.

Nesaprotu, kā viens (“Sadales tīkls) paceļ tarifus, jo sadārdzinās tīklu uzturēšana. Bet otrs (“Latvenergo”) no tā gūst peļņu. Vai tā ir ņirgāšanās par mums?”

Pēc viņa domām, kādam par šo situāciju ir jāatbild. Ja “Latvenergo”būtu kompensējusi zaudējumus, tad tas tagad ekonomikā radītu daudz mazāk problēmu: “Visas inflācijas problēmas mums sākās ar kovidu, kad bija saņemtas kompensācijas. Pareizi, ka tās tika saņemtas, bet, kas notiek, kad nauda tiek saņemta, bet pretī nav ne pakalpojumu, ne preču? Tas tieši iedarbojas uz inflāciju. Līdz ar to šāda situācija mums atkal veidosies, saņemot kompensācijas, kuras, protams, ir vajadzīgas, jo nav jau citu variantu. Bet kompensācija nebūtu vajadzīga, ja tarifus neceltu – tas būtu daudz izdevīgāk.

Tagad ieguvēja būs valdība – tā dabūs cieņu par to, ka tā par kādu rūpējusies: “No vienas puses apzogot visus, ceļot tarifus, un pēc tam pārvēršoties part to, ka ir cilvēku glābēja”. To Pēteris Šmidre salīdzina ar augstāk minēto Čārlija Čaplina filmu – vispirms sasit logus, bet pēc tam par tos atkal iestiklo.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.