“Ārprāts, jūs nevarat iedomāties, kādai ellei jāiziet cauri!” Mamma, kuras meitiņa smagi saindējās, uzrunā citus vecākus
Ligitas Augstkalnes meita Airita (patlaban 18 gadi) bērnībā saindējās ar balto mušmiri. Ņemot vērā piedzīvoto smago cīņu par bērna dzīvību un veselību, Ligita intervijā portālam Jauns.lv aicināja cilvēkus neēst indīgas sēnes, lai gan izskan runas, ka tās var lietot uzturā, un rūpēties par savu veselību.
Portāls Jauns.lv jau vēstīja, ka dažas dienas pēc saindēšanās 5 gadus vecajai Airitai Vācijā veica aknu transplantāciju, bet pēc vairākiem gadiem viņai bija vajadzīga arī kaulu smadzeņu pārstādīšana.
Airitas tēta Ģirta Augstkalna stāstīto par sarežģītajām operācijām un ilgo atveseļošanos pēc tām varat izlasīt šeit.
Vecākiem milzīgi pārdzīvojumi
Savukārt mamma intervijā portālam Jauns.lv atzina, ka meitiņas saindēšanās, sarežģītās operācijas un ilgstošā atlabšana bija ļoti grūts laiks visai ģimenei, tostarp viņai.
Vecāki ļoti pārdzīvoja par savu bērnu, viņa veselību un dzīvību.
Var teikt, ka vecāki izgāja cauri ellei
“Visumā tas bija smagi. Kad ziņās paklausos, ka daudzi saka, ka mušmiri var ēst, es domāju: “Ārprāts, jūs nevarat iedomāties, kādai ellei jāiziet cauri!” Mēs nezinājām, vai būs vai nebūs rezultāti [aknu transplantācijai], vai pārstādīšana sanāks vai nesanāks.
Orgānu donori nav tik viegli atrodami kā sēnes mežā. Tos var atrast tikai pēc pieteikumiem. Ir bērni, kas gaida orgānu donorus gadiem, bet tā arī netiek pie orgānu pārstādīšanas. Tas ir ļoti, ļoti sarežģīti.”
Visādi jokojās, lai meitenīte paēstu
Viņa atminējās, ka Vācijas slimnīcā, kur meitai veica aknu transplantāciju un vēlāk arī kaulu smadzeņu pārstādīšanu, personāls bija ļoti pretimnākošs.
“Piemēram, dakteris, kas meitu pārsēja, nāca pie mums un palīdzēja. Mazā negribēja ēst, tāpēc mēs visādi mānījāmies un jokojāmies, lai viņa vismaz var pati paēst, lai nav jāliek barošanas zondes. Bija ļoti, ļoti grūti!”
Vecāki jūtās ļoti vainīgi
Ligita atcerējās, ka saistībā ar meitiņas saindēšanos ģimene piedzīvoja daudz smagu mirkļu. Viens no grūtākajiem momentiem bija saistīts ar aizbraukšanu uz Vāciju.
“Bērnu dakteris mūs nosēdināja Rīgas slimnīcā uz soliņa un teica: “Viss, viss, tur nekā vairs nevar izdarīt! Vecāki ir vainīgi, vecāki nav pieskatījuši!”
Bet vecāki arī skrien pa darbiem, lai sagādātu pārtiku, naudu un visu pārējo nepieciešamo. Viena maza kļūdiņa, un viss sagriezās!” Meitenītes vecāki jutās vainīgi par radušos kritisko situāciju.
Diez vai varētu to izdarīt ar saviem spēkiem un līdzekļiem
Mamma izteica pateicību Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstei Ievai Puķītei, jo viņa steidzināja veikt dažādas lietas, lai nokārtotu meitiņas aizvešanu uz Vācijas slimnīcu, kur notika aknu transplantācija. “Tas bija viens mirklis, un viss notika!”
Tāpat vecāki ir pateicīgi Bērnu slimnīcas fondam, ka bija iespēja saņemt finansiālu atbalstu šādā negaidītā un pēkšņā situācijā. “Ja uz sitiena vajadzētu pašiem dabūt to visu gatavu, diez vai varētu…
Tas būtu vissmagākais, ja mēs nevarētu aizbraukt [uz Vāciju un palīdzēt savam bērnam]. Cilvēki šodien dzīvo vēl nabadzīgāk. Daudzi knapinās ar pašu mazumiņu. Daudzi aiziet uz veikalu, grib kaut ko nopirkt, bet nevar! Tas ir ļoti grūti.”
Daļa cilvēku pārgalvīgi ēd indīgās sēnes
Pēc visa piedzīvotā Ligita ir pārliecināta, ka baltās mušmires nevajadzētu ēst, lai arī kā tās būtu pagatavotas un lai arī izskan runas, ka tās var lietot uzturā.
Vācijā viņa dzirdēja, ka sēņu vairākkārtējā vārīšanas procesā indes daudzums var samazināties, bet sacepšanas laikā inde pilnībā paliek sēnēs. “Ja tu sacep sēnes un pēc tam apēd tās, inde 100% paliek iekšā.”
“Kad es paklausos, tad saprotu, ka kādreiz cilvēki ir tik pārgalvīgi! Bet, kas nav saskāries ar to [cīņu par bērna dzīvību saindēšanās dēļ], laikam nesapratīs.”
Nesmukas runas par mazo onkoloģijas pacientu ģimenēm
Ligita norādīja, ka dažkārt dzirdamas runas, ka ģimenes, kurās bērni slimo ar vēzi un citām smagām slimībām, pēc saņemtajiem ziedojumiem dzīvo ļoti bagāti.
Bet jāsaprot, ka visbiežāk ziedojumus lūdz ļaudis, kas nav tik turīgi, lai paši norēķinātos par visiem bērniem vajadzīgajiem medikamentiem un ārstēšanu, kas var būt ļoti dārga.
Vajadzīgi medikamenti vismaz par 3000 eiro gadā
Airitas veselības uzturēšanai regulāri jālieto medikamenti, un mamma pastāstīja, ka līdz ar meitas pilngadības sasniegšanu puse no medikamentu izmaksām jāsedz pašai ģimenei. “Kaut kā jācīnās!”
Pirms vairākiem gadiem viņiem teica, ka konkrētās zāles maksā vismaz 3000 eiro gadā. “Ja pusi sedz [valsts], tad otra puse jāmeklē pašiem. Nezinām, kā viss nokārtosies.
Līdz ar pilngadību jāatrod kontakts ar jauniem ārstiem
Līdz ar 18 gadu sasniegšanu meitai mainās arī dakteri.” Līdz šim viņi daudz kontaktējās ar Bērnu slimnīcas ārsti Puķīti, bet turpmāk jādodas uz Stradiņa slimnīcu pie cita ārsta.
“Daktere Puķīte mums bija kā savs cilvēks. Viņa jau zināja, ko vajag uzrakstīt, piemēram: “Vai jums šīs analīzes ir veiktas? Vai tas ir izdarīts?” Viņa daudz ko atgādināja. Redzēsim, kā būs ar jaunajiem dakteriem. Meita jau ir liela.”
Līdz ar pilngadības sasniegšanu, meita vairs neapmeklē Bērnu slimnīcas ārstus. “Sākas pieaugušo dzīve.” Ģimenei jāmācās dzīvot citādāk, jo meita likuma priekšā vairs neskaitās bērns.
Aicina pārrunāt kautiņu sekas
Runājot par citiem bērnu vecākiem, īpaši tiem, kam ir atvases ar smagiem veselības sarežģījumiem, Ligita novēlēja visiem izturību. “Ir visādas problēmas, tostarp skolā. Es jūtu, ka tagad bērni ir ļoti nežēlīgi. Skolā vajadzētu mācīt un rādīt video par to, kas var notikt, piemēram, pēc kautiņa.”
Bērniem būtu labāk jāapzinās, ka pēc kautiņa kāds skolēns var vispār nepiecelties vai arī iedzīvoties smagās veselības problēmās. “Kad mēs augām, tad tā nebija,” viņa secināja, vērtējot mūsdienu bērnu nežēlību, par ko runā arī medijos.
Daļa bērnu ir nežēlīgi
Mamma secināja, ka mūsdienu bērni ir citādāki, nekā bija kādreiz. Arī bērnu savstarpējās attiecības ir mainījušās. “Viņi ir nedaudz nežēlīgāki. Iespējams, viņus daudz iespaido telefoni, datori un internets.”
Varbūt tad, ja bērniem vairāk stāstītu un rādītu, kas var notikt kautiņu laikā un pēc tiem, savstarpējā vardarbība mazinātos. “Tagad pasaule ir citādāka. It kā izskatās, ka viss ir labi, bet kaut kā…”
Vīra smaids palīdzēja izturēt
Atskatoties uz pēdējiem padsmit dzīves gadiem, kas pavadīti, cīnoties par meitas dzīvību un veselību, Ligita atzina, ka viņai visvairāk palīdzēja vīra atbalsts. Pateicoties tam, viņa nenolaida rokas un noturējās.
“Vīra optimisms palīdzēja! Viņš vienmēr man pasmaida. Protams, ir daudz problēmu, bet dzīvojam ar smaidu. Kādreiz ir lielas dusmas, bet cenšamies savaldīties un pasmaidīt. Ja sāksim raudāt, tad sāks arī sāpēt galva, sirds un viss pārējais. Ar smaidu jāiet dzīvei cauri!”
Abi pieķērušies optimismam
Turklāt jāsmaida arī ļoti smagās situācijās, piemēram, kādas piedzīvoja viņu ģimene, kad meita saindējās ar sēnēm, kad viņai bija jādodas uz Vāciju, kad bērnam veica aknu transplantāciju, kad bija vajadzīga kaulu smadzeņu pārstādīšana utt.
“Kādreiz tiešām ir smagi. Ja vēl paklausās ziņas, ka vēl kādam ir grūti… Tad jau arī rokas nolaižas. Bet jācenšas ar optimismu iet cauri dzīvei!”
Omītes lielais atbalsts
Vai arī Airitai ir izdevies pārmantot vecāku optimismu? “Reizēm sanāk, reizēm ir optimisms, bet ir arī nervozitāte un ātra uzsvilšana. Meita ir labestīga un grib izpalīdzēt. Dažkārt pat tad, kad nevajadzētu izpalīdzēt. Arī viņa dzīvo ar smaidu un nav nežēlīga.”
Pagaidām meita dzīvo kopā ar vecākiem. “Vēl ir nedaudz jāpieskata, piemēram, kādreiz aizmirst laikā iedzert zāles. Labi, ka mums blakus ir ome, kura var pievaktēt viņu. Meita dažreiz pamāca omi rīkoties ar jaunajiem telefoniem. Tā ir abpusēja sadarbība. Kādreiz abas pasmaida un pajokojas.”
Cer uz meitas patstāvīgu dzīvi
Vecāki plāno, ka meita nākotnē varēs dzīvot patstāvīgu dzīvi un viņai nebūs vajadzīga asistenta palīdzība. Pagaidām gan tas vēl nav iespējams, jo Airita mēdz šo un to aizmirst, bet vecāki sevi mierina, ka tā notiek arī ar citiem pusaudžiem.
