Piecgadīgā Airita gandrīz nomira no saindēšanās ar mušmiri; viņai veica aknu un kaulu smadzeņu pārstādīšanu
Airita Augstkalne (patlaban 18 gadi) bērnībā smagi saindējās ar balto mušmiri. 5 gadus vecās meitenītes dzīvība bija apdraudēta. Dažas dienas pēc saindēšanās viņai Vācijā veica aknu transplantāciju, bet pēc vairākiem gadiem bija vajadzīga arī kaulu smadzeņu pārstādīšana. Airitas tētis Ģirts Augstkalns intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par sarežģītajām operācijām un ilgo atveseļošanos pēc tām.
“5 gadu vecumā meita saindējās ar sēnēm. Viņa apēda balto mušmiri, ar ko kaimiņi uzcienāja. Kopumā todien saindējās 5 cilvēki, no kuriem 2 cilvēki [kaimiņu onkulis un tante] nomira, bet pārējie izdzīvoja.”
“Airitas stāvoklis bija tik smags, ka nekas cits vairs nevarēja palīdzēt un bija vajadzīga aknu transplantācija.
Tā notika Vācijā. Sākumā bijām Rīgā, bet tad [Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas] daktere Ieva Puķīte teica, ka meitai varētu palīdzēt tikai aknu transplantācija.
Vienīgā iespēja izdzīvot bija doties uz Vāciju
Caur dakteri Puķīti un Bērnu slimnīcas fondu viss notika ļoti ātri. Veikli sakārtoja dokumentus, iegādājās biļetes. Man kā [aknu] donoram neko nevajadzēja, tikai pasi. Es biju meitas donors, vistuvākais no visiem donoriem, kas derēja.
Ar mazo, speciālo lidmašīnu mēs aizlidojām uz Vāciju, bet tajā nebija vietas kundzei [Airitas mammai Ligitai]. Viņa atlidoja otrā dienā. Bērnu slimnīcas fonds palīdzēja kundzei visu nokārtot, lai arī viņa varētu atlidot uz Vāciju.
Lēmums bija steidzams, jo meita bija kritiskā stāvoklī
Kad mēs aizlidojām, mūs jau otrā dienā sagaidīja krievu tautības tulks. Slimnīcā strādāja vācieši, kuri runāja arī angliski. Es kaut ko zināju no angļu valodas, bet medicīnas tēmu ļoti švaki sapratu. Kādreiz strādāju Īrijā, kur nedaudz iemācījos arī angļu valodu.
Vienas dienas laikā izgājām speciālu komisiju. Tā bija ļoti gara procedūra, bet mūsu gadījumā bija jārīkojas steidzami. Tulks teica, ka nekad neviens nav vienas dienas laikā izgājis to komisiju.
Lēmums bija jāpieņem diezgan ātri, lai nekavētos, jo meitas stāvoklis bija kritisks. Tobrīd domāja: ir ļoti mazs procents, ka mūsu meita izdzīvos.
Viss notika ļoti ātri
Jau nākamajā dienā atbrauca kundze, un operācija notika tajā pašā naktī.”
Ģirts atzina, ka bez Bērnu slimnīcas fonda un ārstes Puķītes atbalsta ģimene nebūtu varējusi tik operatīvi un apjomīgi palīdzēt meitai. “Tas notika ļoti operatīvi, es pat biju drusku apmulsis, ka visu var nokārtot tik ātri.”
Bija vajadzīga pilnīga aknu transplantācija
Tas viss notika 2010.gada septembrī. Mēneša sākumā Airita saindējās, bet pēc pāris dienām ģimene jau bija Vācijā, Hamburgā.
Meitenītei vajadzēja pilnīgu aknu transplantāciju, jo sākās lielas veselības problēmas. Kā jau mazam un aktīvam bērnam viņai bija neliels ķermeņa svars, tāpēc saindēšanās postošās sekas ļoti strauji izplatījās pa visu mazo organismu.
Vairākus mēnešus bērns pavadīja klusumā
Pēc saindēšanās meitenīte ļoti raudāja. Bet, kad Airitu gatavoja braukšanai uz Vāciju, viņa apklusa. “Klusums bija diezgan ilgs. Pirmos teikumus no viņas atkal izdzirdējām pēc aptuveni 2,5 mēnešiem.
Pirms aknu transplantācijas, lai meita būtu mierīga, viņai deva dažādas zāles. Viņa palika mierīga.”
Divas sarežģītas operācijas
Sākumā, esot slimnīcā, tētis meitu redzēja ļoti maz, jo katram bija sava palāta un savas manipulācijas.
“Es pirmo dienu pēc savas operācijas pat neatceros, jo man izgrieza ceturto daļu aknu, ko ielika meitai. Viņai izņēma visas aknas.
Milzīgs prieks, ka meitiņa varēja parunāt
Atveseļošanās mums bija diezgan ilga. Pirmos vārdus no viņas dzirdējām pēc aptuveni 2,5 mēnešiem.
Gribēja pārbaudīt, kā viņai ir ar atmiņu, tāpēc uzdeva visādus jautājumus. Bija prieks, ka mēs varējām dzirdēt viņas teiktos vārdus un saprast, ka ar viņas galviņu viss bija kārtībā! Viņa atcerējās dažādus vārdus, piemēram, lelle,” tētis dalījās īpašajā prieka brīdī.
1800 eiro par nelielu miteklīti
Pēc tam ģimene saskārās ar nākamiem sarežģījumiem, jo viņi visi 3 nevarēja ilgstoši uzturēties slimnīcā. “Mums tur bija jāmeklē dzīvesvieta. Hamburgā pie slimnīcas bija diezgan dārgas dzīvesvietas. Pilsētā mācījās kāda meitene no Latvijas. Ar viņas un Bērnu slimnīcas fonda palīdzību mēs aptuveni mēnesi dzīvojām vienā istabiņā.
Pat Bērnu slimnīcas fonda pārstāvji sākumā neticēja, ka [mājokļa] īres maksa var būt tik liela. Vajadzēja maksāt 1800 eiro mēnesī. Latviešu meitene tiešām palīdzēja un teica, ka tas vēl nebija dārgi tajā vietā.
Es tur nodzīvoju mēnesi, bet tad nolēmām, ka braukšu mājās, savukārt kundze paliks pie meitas. Par to vajadzēja domāt, jo īre bija diezgan dārga.” Kopumā ģimene Vācijā tolaik pavadīja aptuveni 4 mēnešus.
Tētis gadu nevarēja pastrādāt
Tēta un meitiņas atveseļošanās process turpinājās arī Latvijā. Sākumā bija vajadzīgas biežas un dažādas pārbaudes un analīzes.
“Process bija garš. Mana atveseļošanās ilga aptuveni gadu. Es veselu gadu nevarēju pastrādāt, tāpēc gāju uz speciālu komisiju. Es tiešām neko nevarēju padarīt, jo sāpēja visas malas.
Ģirts vairs nevar izdarīt to, ko spēja agrāk
Ārsti teica, ka aknas ir unikāls ķermeņa orgāns un gada laikā tās ataug.
Protams, es pēc visa notikušā, tostarp operācijas, jūtos nedaudz citādāk, jo vairs nevaru izdarīt to, ko kādreiz varēju paveikt. Tas viss ir notikušā iespaidā.”
Nākamais trieciens: vajadzīga kaulu smadzeņu transplantācija
Ik pa laikam meitu vajadzēja vest uz dažādām pārbaudēm Vācijā. Arī tās bija iespējamas, pateicoties Bērnu slimnīcas fonda atbalstam un dakteres Puķītes rūpēm.
Uz Vāciju ģimene atkal devās 2017.gada decembrī. Diemžēl speciālisti secināja, ka Airitas saindēšanās ar mušmirēm atstājusi smagākas sekas un meitenei vajadzīga arī kaulu smadzeņu transplantācija, jo to darbībā atklāja nepilnības.
Turklāt, tiklīdz meitene piedzīvoja stresu, viņas veselības stāvoklis pasliktinājās un analīzes nebija tik labas.
Bija cerība, ka derēs daļa no tēta kaulu smadzenēm
“Kopā ar Rīgas speciālistiem tika nolemts, ka meitai jābrauc [uz Vāciju] pārstādīt kaulu smadzenes. Protams, es atkal braucu līdzi kā donors. Bija domāts: ja viss būs labi un derēs kaulu smadzenes no manis, tad varbūt pēc 1-1,5 gadiem viņai vairs nevajadzēs dzert zāles.
Bija cerība: ja būs divi veseli orgāni, tad viss būs labi un tie sadarbosies kopā.”
Tētis bija pārbijies un šokā
Uz Vāciju ģimene devās 2017.gada 13.decembrī. “Mēs tur bijām aptuveni 9 mēnešus. Piedzīvojām diezgan lielus sarežģījumus. Pēc pirmās operācijas [kad notika aknu transplantācija] nebija tā, kā bija pēc kaulu smadzeņu pārstādīšanas.
Es esmu daudz ko dzīvē redzējis, bet to, ko es redzēju tad… Es vispār biju šokā! Es biju tik ļoti nobijies, ka biju ar mieru parakstīt visādus papīrus, lai tikai palīdz meitiņai un nedomā par mani!
Meitai sākās lieli sarežģījumi
Man pašam arī palika slikti. Mani aizveda uz krīzes centru, es nokritu bezsamaņā. Izrādījās, ka man pašam ir kaut kādas [veselības] problēmas. Tad, kad notika meitas kaulu smadzeņu pārstādīšana, es biju krīzes centrā.
Pēc tam, kad meitai pārlēja asinis, sākās problēmas. Meitai bija vemšana. Asinis nāca pa muti. Visur, kur ķermenī ir caurumiņi, nāca ārā asinis. Es biju nobijies, tur bija pilns ar ārstiem.
Diemžēl jāmēģina vēlreiz
It kā sākumā viss bija ļoti labi, mūs pat izlaida ārā. Iepriekš bijām izolēti no visiem vairākus mēnešus. Es varēju iziet ārā, bet meita nedrīkstēja.”
“Viņai veica asins pārliešanu, viss bija ļoti labi, bet nākošajā pirmdienā ieraudzījām, ka ārsti nāca pie mums, ģērbās maskās un cimdos. Tad sapratām, ka kaut kas nav kārtībā. Mums izstāstīja, ka no 100% no manis pārlieto asiņu meitai pa nakti palikuši tikai 30%. Ārsti teica, ka viss jāveic vēlreiz…
Jāmeklē jauns donors
Viņi norādīja, ka es jau esmu gados un kā donors vairs nederu, jo man pašam bija veselības problēmas. Es katru otro dienu staigāju pie ārstiem.
Bija jāsāk meklēt jauns donors. Tas viss notika caur Rīgu, caur Bērnu slimnīcas fondu. Viss tika nokārtots diezgan ātri.” Piemērota donora atrašana ir sarežģīts un dārgs process, īpaši tad, ja tas notiek starptautiskā līmenī.
Meitene pārdzīvoja matu izkrišanu
Pēc tam meitai veica otro ķīmijas terapiju. “Pēc ķīmijas terapijas sākās vēl viens ļoti, ļoti smags periods. Meitai sāka krist ārā matiņi, viņa to ļoti pārdzīvoja. Mēs bijām izolēti aptuveni 3,5 mēnešus.
Kad viņai pārlēja asinis otro reizi, viss izdevās. Lēnītēm, lēnītēm viss sāka uzlaboties. Pēc 4 mēnešiem mēs beidzot tikām ārā no slimnīcas! Bet pēc tam mēs katru dienu staigājām uz slimnīcu.”
Pēc 9 mēnešu prombūtnes beidzot atgriezās mājās!
Saņemot Bērnu slimnīcas fonda atbalstu, ģimene vairākus mēnešus varēja uzturēties Vācijas slimnīcas pacientu vecāku mājā. “Mēs mājās [Latvijā] atgriezāmies 2018.gada 13.septembrī pēc 9 mēnešu prombūtnes.” Tas ģimenei bija ļoti aizkustinošs brīdis.
Gan tētis, gan meita Vācijā pieredzēja daudz un dažādas medicīniskas manipulācijas. Piemēram, Ģirtam injicēja speciālus medikamentus, lai viņa ķermenis varētu pastiprināti ražot meitai vajadzīgās vielas.
Priecājas par labajiem rezultātiem
Pēdējo reizi ģimene Vācijā bija pavisam nesen. 1-2 nedēļu laikā Airitai veica visas vajadzīgās pārbaudes. Ārsti secināja, ka patlaban Airitas veselības stāvoklis ir labs, taču gan tētis, gan meita atrodas speciālistu uzsaitē.
“Pēdējie rezultāti pārbaudēm, ko mēs veicām Vācijā, bija labi, pat pārāk labi,” Ģirts teica.
Meitene cīnās par izglītību
“Meitai tagad ir 18 gadi, viņa pabeidza mācības 9.klasē, jo daudz kavēja skolu veselības problēmu dēļ. Saistībā ar visām slimībām viņa vairākkārt mācījās vienā klasē.”
Pavasara beigās un vasaras sākumā Airita ļoti daudz nervozēja, jo bija eksāmenu laiku. Airita satraucās, lai arī veselības sarežģījumu dēļ bija atbrīvota no lielajiem pārbaudes darbiem.
