Diānu Čivli nepatīkami pārsteigušas jauniešu sliktās latviešu valodas zināšanas

Šeit strādāju nesen. Smejos, ka pati esmu koledžā pabeigusi pirmo mācību gadu, un izglītības sistēma man principā ir jauna lieta. Līdz šim darbojos kā pasākumu rīkotāja,  bet bija pienācis laiks dalīties ar savu pieredzi un zināšanām. Tad izlēmu, ka loģisks solis ir to darīt caur kādu izglītības iestādi, un pieteicos konkursam uz direktora amatu. Latvijas Kultūras koledža piedāvā profesionālas ievirzes augstāko izglītību, un, tā kā esmu praktiķe kultūras jomas organizēšanā un pārvaldībā, tad šeit varu būt noderīga visvairāk.

Jā, šī ir cita joma, jo uzzinu ļoti daudz jauna par izglītības sistēma darbību Latvijā, cik daudz ar to saistītu likumu, papīru, nosacījumu. Mums vēl turpinās uzņemšana, kas sadalīta vairākos posmos, jo ir pieejami vairāki izglītības veidi – budžeta vietas un maksas studijas, kur var pieteikties līdz pat augusta beigām. Jau pēc iepriekšējā gada pieredzes sapratu, ka jaunieši dokumentus iesniedz vairākās augstskolās un tad sāk domāt, vai izmantot budžeta vietu, vai arī mācīties tieši to, kas visvairāk interesē. Netikuši augstskolās, daži meklē laimi citur. Kultūras koledžā divarpus gadu laikā ikviens students tiek sagatavots tādā līmenī, lai varētu darboties kultūras jomā.

Tiklīdz sāku strādāt koledžā, mani līdzšinējie kolēģi uzreiz apvaicājās, vai varēšu viņiem dot praktikantus. Tas bija signāls tam, ar ko saskaramies pasākumu industrijā, kur pēc kovida ir palicis diezgan jūtams nospiedums. Daudzi bijuši spiesti vai lēmuši mainīt savu nodarbi, jo, kā labi zinām, bija ilgs posms, kad pasākumu nozare bija slēgta vai darbojās minimālā apjomā. Tas ir jūtami mainījis kopējo ainu, kā mums ir ar labi izglītotiem speciālistiem.

Jāmainās arī patērētāju ieradumiem, un, šķiet, kultūras baudītājiem nāksies šķirties no arvien lielākām naudas summām.

Manuprāt, kultūras norišu daudzveidība ir dzīvs organisms, tas reaģē uz visu, kas notiek ekonomikā, cilvēku prātos. Apmeklētāju auditorijā būtiski mainījies ir tas, ka cilvēki vairs neiet visur, kur vien kaut kas notiek, bet ļoti pamatīgi izvēlas. Un šī izvēle attīstās laba satura un labas pasākuma kvalitātes virzienā. No vienas puses, tas priecē, ka cilvēki domā, iedziļinās, pievērš uzmanību, vai vērts maksāt par biļeti, vai varbūt labāk darīt ko citu. Šajā ziņā pārmaiņas ir uz labo pusi. No otras puses, apmeklētāju skaits samazinās, jo jāpaskatās, kas paliks maciņā. Arī nesenajos Dziesmu un deju svētkos cenas lika aizdomāties, uz cik un kādiem pasākumiem pirkt biļetes.

Tiek pievērsta uzmanība arī tam, kā konkrētais sarīkojums noorganizēts. Es pati esmu strādājusi ne tikai Latvijā, bet arī ar starptautiskajiem partneriem, kuri ļoti apbrīno mūsu pasākumu kvalitāti, uzskatot mūs par izciliem profesionāļiem. Jā, cenas varbūt reizēm ir augstas, bet es joprojām nevaru saprast, kāpēc, par spīti vairākiem centieniem, līdz šim nav vienota pasākumu ceļveža. Lai atrastu, kurp doties, jāizpēta septiņas astoņas interneta mājaslapas, un tāpat var palaist garām visforšāko piedāvājumu.

Bija jau arī projekts kulturaskarte.lv, kas absolūti izgāzās... Bet ar ko Latvijas Kultūras koledžas piedāvājums atšķiras no Kultūras akadēmijas? Vai tikai ar hiphopa deju specialitāti?

Mēs atšķiramies ar to, ka piedāvājam profesionālas ievirzes augstāko izglītību, orientējamies uz sagatavošanu darba tirgum. Protams, pabeidzot koledžu, audzēkņi var turpināt mācīties, doties akadēmiskajā virzienā, iegūt bakalaura grādu. Koledžas mērķis ir darbam gatavs speciālists divarpus gados, un pie mums var iegūt kvalifikāciju kultūras darba speciālists ar specializācijām mūzikas menedžmentā, pasākumu, foto un video un digitālā satura producēšanā un deju kolektīvu vadītājs, apgūstot dejas pamatus un specializējoties konkrētā nozarē – džeza, laikmetīgā vai latviešu deja. Jebkurš mūsu absolvents var veidot savu kolektīvu vai turpināt darboties tajā pašā deju pulciņā, kur iepriekš, bet ar jaunām zināšanām. Turklāt, sekojot sauklim “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”,  mums ir nepilna laika klātienes programma dejās un pasākumu producēšanā, kas ir noderīga tiem, kuri jau strādā.

Droši vien Kultūras koledžas absolventi piedalīsies arī Liepājas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027. gadā gaidāmo kultūras notikumu organizēšanā. Kādas ir tavas būtiskākās atziņas pēc pieredzes 2014. gadā, vadot šādu projektu Rīgā?

Varēsim nākamgad pavērot, kā veiksies kaimiņos, Tartu. Lai padarītu Latviju Eiropas kartē redzamāku, šāds notikums ir ļoti būtisks. Mani uzaicināja arī kā eksperti žūrijā, kas izvēlējās 2027. gada pilsētu, tāpēc mazliet zinu, kas lācītim – proti, Liepājai – vēderā.

 Protams, tas ir milzīgs izaicinājums – radīt aktīvu programmu gada garumā. Varbūt tas ir pat vieglāk no organizatoru viedokļa, jo viņi vienmēr kaut ko izdomās. Daudz grūtāk būs panākt, lai visi pasākumi ir kupli apmeklēti. Liepājai būs pamatīgi jāiespringst, lai pie sevis atvestu publiku no visas Eiropas, tas nemaz nav tik vienkārši, bet tehnoloģiju laikā veiksmīgi varam aptvert visu zemeslodi. Novēlu viņiem radošo drosmi un nemiera garu, jo mums Rīgā mākslinieciskā padome bija diezgan skarba – metām pieteikumus atpakaļ ar aicinājumu: izpletiet spārnus, pacelieties augstākā lidojumā! Nevajag atkārtot kaut ko labi pārbaudītu, drīzāk jāeksperimentē, jāpiedāvā kaut kas negaidīts un pārsteidzošs

Mums pašiem Kultūras koledžā ir jauna ideja – eksperimentāls jaunrades festivāls Kultūras manifests. Vienalga, vai tā būtu pasākumu rīkošana vai digitālais saturs, studentiem būs jāīsteno jaunrades projekts, jo mēs ne tikai sēžam lekcijās, bet esam vietās, kur top kaut kas jauns. Vai nu tā būs televīzijas tiešraide, vai arī fotostudija, bet jau mācību laikā darbojamies reālajā darba vidē un radām kaut ko jaunu.

Kā ir ar mūsdienu jauniešiem – vai viņiem pietiek radošās dzirksts un radošā neprāta? Kam pievērsušies pašas dēli?

Mans jaunākais dēls nodarbojas ar būvniecību, kur, protams, arī vajadzīgs liels radošums, bet vecākais glezno, veido grafiskos dizainus. Kas attiecas uz studentiem, es pati lasu lekciju kursu Kultūras procesu vadības pamati un auditorijā vienmēr atgādinu, ka jebko, ko viņi dara, jāprot ielikt kopējā sistēmā. Pat vismazākajai lietiņai ir jāredz konteksts un vieta lielajā bildē. Savā studiju kursā cenšos jauniešiem izveidot šo kultūras kopainu.

Sākumā mani nepatīkami pārsteidza jauniešu sliktās latviešu valodas zināšanas, biju dusmīga, saņemot pirmos rakstiskos mājasdarbus. Toreiz pamatīgi bāros, uzsverot, ka tieši kultūras darbiniekiem jāuztur dzīva mūsu valoda. Šaubos, ka nemācēšana likt komatus un garumzīmes un tik slikta valoda ir tikai gadījums. Drīzāk tā ir tendence, jo dzīvojam 140 zīmju ietvaros un sociālo tīklu valodā. Mazliet pārsteidz arī tas, ka jauniešiem bieži vien pietrūkst uzdrīkstēšanās; likās, šai paaudzei jūra ir līdz ceļiem. Bet esmu pārliecināta, ka radošā drosme atplauks un mūsu festivālā pavasarī būs daudz radošu eksperimentu.

Vēl viens tavs dižais darbs bija Staro Rīga, kļūstot par gaismas festivālu pamatlicēju Latvijā.

Toreiz projekts radās, svinot Latvijas 90. jubileju. Mazliet žēl, ka Rīga vairs nestaro, jo pasaulē joprojām gaismas festivāls ir visdemokrātiskākā tehnoloģiju radošā izpausme, ar kuru tās varam padarīt cilvēkiem saprotamākas. Un tā ir mana pārliecība, ka gaismas festivāls ir vislabākais veids, kā novembrī svinēt Latvijas dzimšanas dienu. Starp citu, runājot par augstajām elektrības cenām, mēs gaismas festivāla rīkotāju vidū mēdzam jokot, ka mēs gaismu vairāk izslēdzam nekā ieslēdzam un elektrību ietaupām, jo, lai objekts būtu labāk saskatāms, tam apkārt gaisma jāizslēdz.

Nest gaismu savulaik bija kā sinonīms apgaismībai.

Kas tad ir kultūra? Es saku – gaiss, kuru elpojam; tā mums ikdienā ir ik uz soļa. Bet, runājot par kultūras un mākslas baudīšanu, tas ir katra paša ziņā, cik dziļi gribam ienirt. Pasākumos mums piedāvā dažādus līmeņus, izziņas slāņus, kuru saskatīšana atkarīga no katra paša redzesloka, Jo vairāk zini, jo vairāk slāņu iespējams nolasīt, tāpēc man pašai patīk tie sarīkojumi, kuros organizators nevis sagremo un ar karoti ielej mutē, bet atstāj mums vietu pārdomām.