Viedoklis: nost ar ielikteņiem, laiks profesionāļiem!

Nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka par lauvastiesu šo “nopelnu” varam pateikties aizejošajam, caurcaurēm nekompetentajam un vājajam Ministru Kabinetam, kas beidzot ir iegājis finiša taisnē, lai, cerams, iezīmētu neveiksmīga politiskā “režīma” beigas un pavērtu durvis likumsakarīgām izmaiņām. Vai tās būs uz labu – tas jau ir cits jautājums. Taču vispirms gribētu pievērst uzmanību dažiem faktoriem, kuru dēļ, cita starpā, esam tieši tur, kur esam.

Dzejnieki un maluzvejnieki nederēs

Proti, tautsaimniecībai un valsts nākotnei svarīgus lēmumus pieņem cilvēki, pamatā – dažāda ranga ierēdņi, ministri. Tas savukārt liek aizdomāties – kādi un cik nopietni Latvijā vispār ir kritēriji, lai persona nokļūtu ministra vai citā atbildīgā postenī? Kādas kompetences tiek vērtētas, izvēloties ministrus, ministriju ierēdņus, valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību vadītājus?

Daudzi jau atbildi uz šo jautājumu zina – kritēriji ir tikai formāli, galvenais ir “pareiza” politiskā piederība, prognozējamība, uzticamība Naudas varas interešu pārstāvjiem un nedaudz veiksmes. Nav būtiska nedz izglītība un kompetence, ne iepriekšējā darba pieredze. Vakar biji labs grāmatvedis, ārsts vai vienkārši simpātisks cilvēks, bet šodien jau vadi un plāno darbu tūkstošiem cilvēku.

Kliedzoši ministru-katastrofu piemēri tālu nav jāmeklē. Iekšlietas deviņdesmitajos, pašā noziedzības uzplaukuma laikā, vadīja dzejnieks Ģirts Kristovskis, kura ministrēšanai liktenīga bija divkārtēja ieslodzīto izbēgšana no cietumiem. Viļa Krištopana par “profesionāļu valdību” dēvētajā kabinetā noziedzības apkarošanu kūrēja ārsts, kurš absolūta kandidātu vakuuma apstākļos vakantajam ministra krēslam esot pieteicies pats.

2010. gadā Valda Dombrovska valdībā labklājības jomu pārraudzīja agrākā šīs pašas ministrijas preses sekretāre Ilona Jurševska, dāma ar pedagoģes un sabiedrisko attiecību speciālistes diplomiem. Gadu vēlāk “Briseles lācis”, tapinot otro kabinetu, izteicās, ka ministru atlases kritēriji būšot profesionalitāte, pieredze un reputācija, piekabinot klāt arī vēlētāju uzticību.

Skan jau skaisti, bet praksē ar “kompetentu profesionāļu valdībām” Latvijā ir nulles līmenis, un tas pats attiecas uz citām augstām amatpersonām, no ministriju ierēdņiem līdz brīvostu valdes locekļiem, kas arī pieskaitāmi uzticamo “šlakai” un Naudas varas interešu pārstāvjiem. Noteicošās ir politiskās saites – protežē statuss zem kāda oligarha vai partijas “jumta” un maksimāla paklausība saviem “maizestēviem”…

Viens no kliedzošākajiem ne tik senas pagātnes piemēriem ir maluzvejnieks Lauris Dripe – cilvēks, kurš savas neieinteresētības dēļ palicis bez augstākās izglītības, toties, būdams viens no t.s. “Šlesera astoņkāja”, pamanījies atrasties īstajā vietā, no kuras gādīgi vīri jaunieti iebīdījuši augstos krēslos gan CSDD, gan citu uzņēmumu padomēs.

Kāds ir risinājums?

Problēmas risinājums sasaucas ar jau iepriekš aprakstīto ideju par tautas vēlētu prezidentu, valsts pārvaldes kārtības maiņu un attiecīgiem grozījumiem tiesību un normatīvajos aktos. Un, neizbēgami, ATBILDĪBAS pieprasīšanu par amatpersonām noteikto kritēriju ievērošanu. Lai amatpersonas būtu atbildīgas Latvijas valsts un tautas priekšā, motivētas strādāt valsts un tautas, nevis savu “bīdītāju”, Naudas varas pārstāvju, kangaru un valsts izsaimniekotāju interesēs.

Tā būtu kārtība, kurā Valsts prezidents tieši uzraudzītu un stingri kontrolētu izpildvaru, lai bez mazākajām atkāpēm tiktu pildīts parlamenta apstiprinātais rīcības plāns, bet valdības sastāvā būtu tikai kompetenti un pieredzējuši profesionāļi.

Ievērojiet! Kamēr Latvijā augstos amatos regulāri nokļūst nepieredzējušas, maz izglītotas un vēl mazāk kompetentas personas, no lauku miesta sīktirgotājas līdz “šofera dēliem” un citiem ielikteņiem, daudzu attīstīto valstu “atslēgas” uzņēmumu vadošajiem darbiniekiem un ministriem nereti ir doktora grāds! Katra darba veikšanai ir vajadzīgas zināšanas un pieredze organizatoriskajā darbā, kas 25 gadu vecumā vienkārši fiziski nav iegūstama.

Pret nekompetenci un ļaunprātību – nulles tolerance!

Vai tas nebūs kas līdzīgs kā ASV? Jā, būs! Un tas nozīmēs tiešu atbildību vēlētāju priekšā par visām neizdarībām pašreizējā balagāna vietā, kad valdības apstiprināšanas mehānisms ir deformēts – premjeru izvirza Valsts prezidents (nereti – tādu, kam ir pietiekams Naudas varas interešu pārstāvju atbalsts), apstiprina Saeima, bet valdības vadītāja atbildība sabiedrības priekšā nav nekāda.

Piemēram, par kuru no savām neizdarībām ir atbildējis beidzot aizejošais nespējnieks Kariņš? Pavļuts? Visi izglītības ministri u.c.? Ne par vienu! Kā šo atbildību var pieprasīt sabiedrība? Nekā! Teiksiet – politiskā atbildība? Latvijas situācijā tas nozīmē – NEKĀDA! Jo notiekošais apliecina, ka Naudas vara parūpējas par uzcītīgajiem kalpotājiem, bīdot viņus pa citām karjeras kāpnēm.

Joprojām dzīvojam sistēmā, kad valdība atgādina kolhozu, kur pat pret nekompetenci un ļaunprātību izturas ar visaugstāko toleranci. Daudzi norādīs, ka arī citās valstīs ir ne mazums nekompetentu amatpersonu piemēru, bet atkal – vai mums jāmierina sevi ar domu, ka “citur notiek tikpat glupi” vai tomēr jātiecas pēc augstākajiem mērķiem?

Naudas vara – globālisti, triljonu kontrolētāji – ir radījuši savu sistēmu, kur tai ir visvieglāk realizēt savas intereses. Tā vietā, lai sevi mierinātu, ka dzīvojam labāk nekā tuvējo austrumu diktatūrās, es ierosinātu tiekties uz ambiciozākiem mērķiem, par paraugu ņemot kaut vai Šveici, Singapūru – relatīvi nelielas valstis, kas ir vienas no turīgākajām pasaulē.

Lai mums izdodas kopīgi sasniegt, ka Latvijā ir profesionālākie un pieredzējušākie vadītāji, kuri ir motivēti mūsu valsts un tautas, nevis Naudas varas un tās kalpu-valsts izsaimniekotāju labklājībā.

Jūs lasījāt publikācijas autora viedokli. Tas var nesakrist ar Jauns.lv redakcijas pozīciju.