Trīs jaunieši no Latvijas nokļūst biedējošā situācijā Anglijā

Jaunieši atzina, ka kopumā viņi šajā piedzīvojumu pilnajā ceļojumā nebaidās. “Protams, dažkārt ir iekšējas sajūtas, ka varbūt kaut kas slikts var notikt, bet līdz šim viss ir noticis ļoti labi un nekādu lielu starpgadījumu nav bijis. 

Pusnakts piedzīvojums pie benzīntanka 

Vienīgais brīdis, kad mums mazliet bija bail, bija tad, kad mēs tikām līdz Anglijai un mūs izlaida pie kāda benzīntanka, kas bija pa ceļam uz Čelmsfordu (Chelmsford), kur mums bija naktsmājas pie latviešiem,” Kristiāna stāstīja. 

“Tas bija aptuveni 30 minūšu brauciens no benzīntanka. Pulkstenis bija aptuveni 12 naktī. Iespēja, ka mēs tiksim pie latviešiem, un iespēja, ka kāds tik vēlu brauks, bija diezgan maza. 

Piedāvāja aizvest uz savu treileru parku 

Mēs stāvējām, piebrauca maza “Alfa Romeo”. Mēs nolēmām: labi, iesim pajautāt, kur šoferis brauc. Mēs piegājām, pajautājām, bet viņš atbildēja: “Diemžēl es uz turieni nebraucu, piedodiet.” 

Viņš iekāpa mašīnā, mēs atkal apsēdāmies pie benzīntanka un gaidījām. Viņš kādu brīdi sēdēja mašīnā. Mēs ar Ričardu saskatījāmies un nospriedām, ka gan jau viņš kaut ko domā. Tieši tajā brīdī viņš atbrauca atpakaļ pie mums un teica: “Klausieties, es nevaru noskatīties, kā jūs te sēžat. Varu jūs aizvest uz savu dzīvesvietu treileru parka rajonā.” 

Tur izskatījās kā šausmu filmā 

Mēs nolēmām, ka tas laikam būs labāk, nekā palikt pa nakti benzīntankā. Mēs iekāpām mašīnā, viņš sāka mūs vest. Tā ceļojuma laikā bija pirmā mašīna, kurai stūre atradās labajā pusē. 

Pulkstenis jau bija pāri 12, mūs aizveda uz treileru parku. Tas tiešām izskatījās kā šausmu filmā. Mēs izkāpām no mašīnas, bet visiem galvā bija domas: “Kas tagad notiks? Kur mēs vispār esam?” Parkā bija aptuveni 20 treileru. 

Izrādījās, ka autovadītājs bija reibumā 

Vīrietis stāstīja, ka tur visapkārt dzīvo rumāņi un visi ir ļoti draudzīgi, bet, neskatoties uz to, mēs pie sevis domājām, ka kaut kas tāds gadās pirmo reizi dzīvē.”

Baisa bija ne tikai treilera parkā valdošā atmosfēra. Nepatīkami bija arī tas, ka autovadītājs bija nedaudz iedzēris. “Kad iekāpām mašīnā un sākām braukt, izrādījās, ka viņš uz benzīntanku brauca pēc alkohola! Viņš bija pārāk jauks. Pirmā sajūta bija dīvaina.” 

Labāk ielikt nazīti kabatā 

“Viņa planšetē bija atvērti pornogrāfiski materiāli. To viņš uzreiz aizslēdza, kad iegājām [miteklī]. To redzot, mēs saskatījāmies un nolēmām: “Acis un ausis ir jātur vaļā.”” Viņi pat nodrošinājās ar nazīti kabatā. 

“Viņa vagoniņš bija tīri sakarīgs, bet nekad jau nevar zināt. Kristiāna un Ričards aizgāja gulēt, bet es paliku nomodā līdz pulksten 5 no rīta, jo kopā ar viņu skatījos šausmu filmas,” Rūdolfs stāstīja par tonakt piedzīvoto. Izrādījās, ka šausmu filmas bija dīvainā vīrieša iecienītākais žanrs…

Kopīga kelogsu ēšana un šausmu filmu skatīšanās 

“Mēs tikko bijām atbraukuši uz Angliju. Iebraucot valstī, mums vispār nebija ne jausmas, kur mēs paliksim. 

Pēkšņi mēs sēdējām kaut kādā vagonā kopā ar svešinieku, ēdām kelogsus un skatījāmies šausmu filmas,” Kristiāna raksturoja tā vakara atmosfēru. Tiesa, pēc tam jaunieši pie dīvainā vīrieša sajutās drošāk un nekas ļauns nenotika. 

Priecājas par atsaucīgajiem latviešiem 

Nākamajā dienā trijotne nokļuva Anglijā pie latviešiem, kas viņus ļoti laipni un atsaucīgi uzņēma. “Kad mēs satiekam latviešus ārzemēs un paliekam pie viņiem, rodas mājīguma sajūta, ģimeniskums. Tad mēs vienmēr visi forši pasēžam, kopīgi uztaisām ēst, parunājamies. Tā ir ļoti forša atmosfēra. 

Līdzīgu sajūtu mēs piedzīvojām Beļģijā, kur 2-3 dienas dzīvojām pie latviešiem. Viņi kopā ar mums nāca apskatīt pilsētu, bija riktīgi forši.” Jaunieši ir ļoti pateicīgi ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, kas viņus sirsnīgi uzņēma. 

Neaizmirstamais brauciens uz Angliju 

Liels piedzīvojums viņiem bija brauciens pa tuneli no Francijas uz Angliju. “Kaut ko tādu piedzīvojām pirmo reizi. Mūs aizveda līdz tunelim, ārā lija lietus, tur nepārtraukti brauca automašīnas, situācija bija kā autobāņa galā. 

Mēs nezinājām, kā notiek iebraukšana Anglijā. Paldies Dievam, mums izdevās nostopēt kādu turku, kurš mūs ar savu mašīnu pārveda pāri uz Angliju. Biļete par mašīnu maksāja 250 eiro.”

Ļauties dzīvei bez ikdienišķām problēmām 

Kas ir foršākais, ceļojot ar autostopiem un minimālu naudas daudzumu? Kristiāna uzreiz atbildēja: “Tas, ka tu ļaujies un tev nav nekādu ikdienišķu problēmu, kādas varbūt būtu Latvijā. Vienīgais, par ko mēs domājam: cik mašīnu mums šodien vajadzēs, lai varētu tikt no kādas vietas līdz citai.

Ir ļoti vērtīgi tas, ka mēs ļoti bieži mainām vidi un valstis. Mēs salīdzinoši īsā laikā spējam tik daudz ieraudzīt! Redzam citu kultūru, piemēram, kā cilvēki dzīvo citās valstīs.” 

Novērtē domāšanu bez kastes 

Ir vērtīgi arī attīstīt domāšanu bez kastes, Rūdolfs teica. “Te ne viss ir tieši tāpat, kā ir mājās. Ja tu neesi to redzējis, tu nezini ļoti daudz ko.” 

Šāda ceļošana jauniešiem dod iespēju apskatīt, ar ko cilvēki nodarbojas citās valstīs, kā viņi dzīvo, kā iztiek. 

Pārsteigums: alus ir, bet ķiploku grauzdiņu nav 

Piemēram, latvieši bija ļoti pārsteigti uzzinot, ka Beļģijā iedzīvotāji neēd ķiploku grauzdiņus. “Viņiem tāda lieta neeksistē! Tas ir viens piemērs, caur kuru mēs uzzinājām, kā cilvēki dzīvo citur. Tas mums bija milzīgs, milzīgs pārsteigums. 

Kā var būt, ka viņi dzer tik daudz alu, ka viņiem ir tik daudz dažādu uzkodu, bet nav ķiploku grauzdiņu!?” Rūdolfs pauda pārsteigumu. 

Mulsums par lietuviešu lauku speķi 

Parasti maltītes, ko viņiem piedāvā, ir gardas, bet gadījušās arī grūtības apēst pasniegto ēdienu. “Vienu nakti Lietuvā mēs pavadījām, guļot lauku sētā. No rīta mums piedāvāja brokastis. Uz galda nolika lauku gaļu ar lielo speķi. Vienkārši aukstu! Tas noteikti nav ēdiens, ko mēs parasti ēdam. Tad gan bija jāspiež iekšā.” 

Neskatoties uz savdabīgo garšu, jaunieši mēģināja ēst, jo ceļojuma laikā ēdiens ir liela vērtība un nekad nevar zināt, kad un kas būs nākamajā ēdienreizē. 

Ideāli nokomplektēta komanda 

Runājot par lielākajiem izaicinājumiem, ceļojot ar autostopiem un paliekot gadījuma naktsmājās, Rūdolfs teica: “Mēs esam iemācījušies: lai šādi ilgtermiņā ceļotu un neizdegtu, ir jābūt ļoti lielā mierā ar sevi. Mēs trijatā ļoti labi saprotamies. Ja kaut ko vēlamies mainīt, uztaisām mazu apspriedi un jau pēc stundas lietas ir mainītas.” 

Visiem trim jauniešiem ir mierīga sadzīvošana. “Esmu sapratusi: nav svarīgi, kurā pasaules malā tu esi, svarīgi, lai apkārt ir pareizie cilvēki. Mūsu trio viennozīmīgi nokomplektēta ideāla komanda. Mums katram ir savi pienākumi šajā ceļojumā, lai lietas raitāk iet uz priekšu,” Kristiāna teica. 

Kopā katru dienu un katru nakti 

Rūdolfs paskaidroja, ka pirms ceļojuma abi puiši rūpīgi pārdomāja, kādus cilvēkus varētu ņemt līdzi. “Mēs apzinājāmies, ka ar viņiem būs jādzīvo kopā trīs mēnešus dienu dienā. Bija arī citi cilvēki, kuri gribēja braukt līdzi. 

Mēs ar Ričardu ļoti labi saprotamies, bet ar Kristiānu iepazināmies tikai divas nedēļas pirms ceļojuma. Viņa sevi pierādīja, un mēs sapratām, ka viņa labi iederas mūsu kompānijā. Viņa nav mūs pievīlusi,” viņš priecājās. 

Ja nebūtu studiju universitātē…

Pavasarī jaunieši plānoja, ka rudenī pēc ceļojuma katrs atgriezīsies savās ikdienas gaitās Latvijā. “Mums šajā ziņā īstu plānu vēl nav. Bija doma atgriezties, jo puišiem vēl ir studijas universitātē,” Kristiāna skaidroja. 

Taču Rūdolfs piebilda: “Bet ceļojot mēs sapratām, ka šādi var izdzīvot, tas nav tik grūti. Principā universitāte ir vienīgā lieta, kas mūs pietur pie Latvijas. Ja mums ar Ričardu nebūtu universitātes, es domāju, ka mēs paliktu [Eiropā] un turpinātu ceļojumu.” 

Nevar iedomāties atgriezties parastā dzīvē 

Kristiāna pauda: “Es arī domāju, kā būs atgriezties un atkal dzīvot parasto dzīvi, kurā nav nekur jātiek, jāstopē un jābrauc. Es pat nezinu, ko gribu darīt! Es nezinu, kā būs atgriezties pēc tam, kad trīs mēnešus mums būs bijis pilnīgi citādāks dzīves stils! 

Taču uzskatu, ka šo trīs mēnešu laikā mums saistībā ar ceļošanu pavērsies jaunas iespējas, darba vietas ar satura veidošanu. Varbūt varēs apvienot ceļošanu ar strādāšanu. Varbūt mēs pārziemosim Marokā, kas to lai zina!” Vai viņi to gribētu? “Ja godīgi, kad tad, ja ne tagad?!” meitene smaidot atvaicāja. 

Mantas noslēpa parkā 

Jaunieši pastāstīja arī par savu pieredzi ar mantām ceļojuma laikā. Viņiem katram ir līdzi tikai viena mugursoma. “Gribas nest līdzi pēc iespējas mazāk mantu. Kad bijām Prāgā, izdomājām, ka iesim visu dienu skatīties pilsētu, tāpēc mūsu mantas vajag kaut kur nolikt. 

Mēs savas mantas noslēpām kādā parkā, kalnā, krūmos. Domājām: 50 pret 50, būs – būs, nebūs – nebūs. Visu dienu nostaigājām pa pilsētu, iestājās nakts, jutāmies noguruši, bet mūsu mantas atradās pilsētas otrā galā. Tā bija pirmā nakts, ko pavadījām, guļot bez mantām. Mēs tonakt gulējām bez nekā kādā kāpņu telpā.

Izlikās par vietējiem un nomazgājās hosteļa dušā 

Man kā meitenei, no rīta pieceļoties, ļoti gribējās nomazgāties dušā. Es sāku domāt. Lejā bija hostelis. Tad es ielavījos hostelī, noliktavā atradu dvieli, parunāju ar vietējām iedzīvotājām, dabūju šampūnu un izlikos, ka es tur dzīvoju. Tā es iegāju dušā. 

Pēc tam atnāca puiši. Arī viņi nomazgājās, mēs sataisījāmies, sajutāmies atkal kā cilvēki un gājām meklēt mantas. Paveicās, ka tās tur joprojām bija. Rūdolfs tās bija labi noslēpis!” Kristiāna dalījās piedzīvotajā. 

Piedzīvojums seko piedzīvojumam 

Šonedēļ ceļotāji bija Portugālē, Lisabonā. Kristiāna ieskicēja dažus spilgtākos notikumus, ko viņi piedzīvojuši kopš ceļojuma sākuma: “Anglijā sanāca iemaldīties Brikstonā (Brixton), vienā no bīstamākajiem rajoniem. 

Tad satikām franču miljonāru, kurš brauks ciemos pie mums uz Latviju septembrī. Pēc tam Parīzes katakombās piecas stundas meklējām ieeju, tālāk dzīvojām Pirenejos, Francijas dienvidos pie kādas latviešu ģimenes. Sekoja jauniešu busiņa nostopēšana un palikšana kalnos teltīs, tad bija Barselonā smagi iegūtās naktsmājas un nereāli kruts skybar Barselonā. Tad Nini - mūsu draugs, ko satikām stopējot, mēs drīz brauksim ciemos pie viņa ģimenes Albānijā.” 

Jaunieši pagaidām nezina, kad varētu atgriezties Latvijā: “Vēl precīzu datumu nezinām. Mums ir visas pasaules laiks…”