Pēc 80 gadu pārtraukuma Latvijas pareizticīgajiem atkal bīskaps – latvietis. FOTO

Par latviešu tautības bīskapa iesvētīšanu LPB nolēma pēc tam, kad pagājušajā gadā pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā sākās mūsu valsts pareizticīgās baznīcas “attālināšanās” no “mātes baznīcas” jeb Krievijas pareizticīgās baznīcas virsvadības un norobežošanās no tā dēvētās “krievu pasaules”, kuras viens no galvenajiem ideologiem ir Maskavas patriarhāts ar Krievijas patriarhu Kirilu priekšgalā.

No Latgales puikas par Valmieras bīskapu

2023. gada 24. jūlijā Latvijas pareizticīgās baznīcas Sinode savā sēdē, ko vadīja Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs, kā vienu no jautājumiem izskatīja jau ilgstoši briedušo jautājumu par nepieciešamību un vajadzību pēc latviešu tautības bīskapa pareizticīgo latviešu garīgajai aprūpei un vadīšanai, vēsta LPB Preses dienests.

Tos, kas svētdienas, 13. augustā, rītā bija Rīgas centrā pārsteidza neierasta rosība pie Kristus Piedzimšanas katedrāles Esplanādē. Dievnama zvani skanēja ilgi un neierasti svinīgi, uz katedrāli ne tikai ļaudis, bet pie tās dežurēja arī policijas ekipāža. Tas liecināja, ka Dieva templī norisinās kas neierasts. Un tā arī bija...

Rīgas un visas Latvijas metropolīts Aleksandrs kopā ar saviem amatbrāļiem par Valmieras bīskapu iesvētīja līdzšinējo Rīgas Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas pareizticīgo baznīcas (Gogoļa ielā, iepretim Latvijas Zinātņu akadēmijai) garīdznieku Jāni (Lipšānu). Tas nozīmē, ka tagad triju slāvu izcelsmes LPB garīgajiem vadītājiem - Rīgas un visas Latvijas metropolītam Aleksandram, Daugavpils un Rēzeknes bīskapam Aleksandram un Jelgavas bīskapam Jānim - pievienojies ceturtais, Valmieras bīskaps Jānis (Lipšāns).

Jānis (Lipšāns) dzimis Latgalē, Krāslavas rajonā, 1957. gadā. Vidusskolu beidzis Rīgā. Jau skolas gados viņš kļūst par aktīvu Rīgas pilsētas pareizticīgo dievnamu baznīcēnu un vēlāk – par altārkalpotāju. Viņš bija psalmotājs Rīgas Debesbraukšanas latviešu pareizticīgo dievnamā (Mēness ielā). 1985. gadā Rīgas un Latvijas metropolīts Leonīds (Poļakovs) viņu iesvētīja par diakonu, bet 1986. gadā – par priesteri. Pēc hirotonijas (iesvētīšanas) viņš kalpoja par klēriķi Rīgas dievnamos un vienlaikus bija arī latviešu pareizticīgo draudzes pārzinis Krapē (Ogres novads), kur veica kapitālo remontu visai baznīcas ēkai. Vienlaikus mācījies Maskavas Garīgajā seminārā neklātienes nodaļā, kuru sekmīgi pabeidzis 1991. gadā. Viņa dzimtā valoda ir latviešu (latgaliešu), perfekti pārvalda arī krievu valodu, vēsta Jāņa (Lipšāna) oficiālā biogrāfija.

Pirmo reizi kopš 1943. gada

Latvijas galvaspilsētā jauns pareizticīgo bīskaps amata ievests pirmo reizi kopš 1943. gada vēsta LPB vēstures hronikas materiāli. Un šis augusta vidus LPB bija īpaši svinīgs. LPB mājaslapā rakstīts:

“80 gadus Rīga šādus notikumus nezināja, vairākas ticīgo paaudzes šādas svinības nebija pieredzējušas. Pēdējo reizi arhiereja hirotonija Rīgā tika veikta 1943. gadā, kad tika iesvētīts bīskaps Jānis (Garklāvs), nākamais Vissvētās Dievmātes Tihvinas brīnumdarošās ikonas glabātājs (Otrā pasaules kara beigās Jānis Garklāvs devās trimdinieka gaitās un kļuva par garīdznieku Ņujorkā – red.). Tas, kas mums visiem ir svarīgi, – jauniesvētītais Bīskaps Jānis (Lipšāns) ir kļuvis par jaunāko laiku pirmo Bīskapu latvieti.

No sirds vēlam Valdniekam Jānim Dieva palīdzību turpmākajā augstajā, sarežģītajā un atbildīgajā Virsgana kalpošanā, kas viņam būs jāveic savā dzimtajā zemē, dzimtās tautas vidū. Lūdzam visus mūsu draudzes locekļus lūgt par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas jauno bīskapu, jo Baznīcas hierarhija šodien papildinājusies ar jaunu arhiereju, kam jākalpo mūsu Svētās Latvijas Baznīcas tālākai nostiprināšanai”.

Pareizticības “sarežģījumi”

Šī gada jūlijā LPB sinode nolēma: “Ņemot vērā vēsturiskās peripetijas un Svētās Pareizticības esamības sarežģījumus Latvijā, samērojoties ar latviešu pareizticīgo iedzīvotāju senajām vēlmēm un nepieciešamību apmierināt viņu garīgās vajadzības, izprotot šodienas vēsturiskās reālijas, Svētās Pareizticības saglabāšanai, stiprināšanai un uzturēšanai Latvijā un Svētās Mātes Baznīcas hierarhiskās pēctecības saglabāšanai Sinode vienbalsīgi ir nolēmusi: arhimandrītam Jānim (Lipšānam), Rīgas pilsētas Dievmātes Pasludināšanas baznīcas klēriķim, būt Valmieras Bīskapam, Rīgas un visas Latvijas Metropolīta vikāram. Viņa nosaukšanu un hirotoniju par Bīskapu veikt Rīgā šā gada 12.–13. augustā”.

900 gadu senajai pareizticības vēsturei Latvijā vienmēr bijuši lieli sarežģījumi, kas īpaši spilgti izpaudušies aizvadītajā 20. gadsimtā. 1921. gadā Latvijas pareizticīgo baznīcu jaunajā un neatkarīgajā Latvijas Republikā  sāka vadīt arhibīskaps Jānis (Pommers). Tolaik, pret baznīcu vērstās PSRS vajāšanas dēļ un sarežģītajiem politiskajiem apstākļiem, viņš nonāca pilnīgā izolācijā un viņam pašam bija jāpieņem lēmumi visos baznīcas dzīves jautājumos (kanoniski jeb formāli LPB toreiz pakļāvās Maskavas patriarhātam, bet tas bija tikai un vienīgi “uz papīra”).

Latvijas pareizticīgās baznīcas nostiprināšanai un saglabāšanai viņa vadībā tika pieņemti 1924. gada Statūti, kuros bija teikts: “Latvijas Pareizticīgā Baznīca nav atkarīga no kāda ārzemju garīgā centra”. Kā zināms arhibīskaps Jānis bija iecerējis iesvētīt bīskapus Latvijas baznīcai. Bet 1934. gada oktobrī joprojām nezināmi noziedznieki viņu noslepkavoja (pastāv versija, ka arhibīskapu nogalināja pēc padomju Krievijas čekas pavēles).

Pēc viņa nāves par LPB jauno vadītāju ievēlēja metropolītu Augustīnu (Pētersonu), kuru amatā ieveda vairs ne Maskavas, bet gan Konstantinopoles patriarhāta hierarhi. Drīz vien viņš pats veica vēl divas hirotonijas -  1936. gadā Jelgavas bīskapa Jēkaba (Karpa) hirotoniju, bet 1938. gadā - Jersikas bīskapa Aleksandra (Vītola) hirotonija. 

Pēc Latvijas okupācijas – gan pirmajā padomju gadā, gan pēc tam nacistu okupācijas laikā LPB vadīja metropolīts Sergijs (Voskresenskis), kurš nacistu okupācijas laikā, protams, LPB vadīja bez norādēm no Maskavas patriarhāta. 1942. gada jūlijā viņš bīskapu Jēkabu (Karpu) iecēla arhibīskapa amatā, bet 1943. gada 28. februārī metropolīts Sergijs Rīgas Kristus Piedzimšanas katedrālē (Esplanādē) veica Rīgas bīskapa Jāņa (Garklāva) hirotoniju.