Politologs Daukšts: Putins un Prigožins ir dvīņu brāļi
Mums rūpīgi jāseko līdzi tam, kāda ir Jevgeņija Prigožina bandītiskā grupējuma ietekme uz dažādām Latvijas sabiedrības grupām, intervijā LETA uzsver vēsturnieks un politologs, bijušais Latvijas Universitātes profesors Kārlis Daukšts. Viņš piekrīt, ka vagnerieši Latvijai nerada militāru apdraudējumu, taču draudi pastāv un ir ideoloģiska rakstura - tā ir zināma pretvalstiska noskaņojuma uzkūdīšana atsevišķās sabiedrības grupās, kas nav pārāk apmierinātas ar dzīvi Latvijā.
Gan Aizsardzības ministrija, gan NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors Jānis Sārts ir paziņojuši, ka Krievijas militāro algotņu grupējuma "Vagner" atrašanās Baltkrievijā tiešus militārus draudus Baltijai, tostarp Latvijai, nerada. Tikmēr pazīstamais militārais blogeris, bijušais Ukrainas prezidenta padomnieks Oleksijs Arestovičs izteicies, ka vagnerieši mūsu valstīm briesmas rada un īpaši apdraudēta ir Viļņa un Daugavpils. Kuram no šiem pretrunīgajiem apgalvojumiem jūs sliektos piekrist?
Ap Prigožinu ("Vagner" dibinātājs Jevgeņijs Prigožins - red.) un vagneriešiem nupat jau ir savīts tik daudz konspiroloģisku versiju, ka atsijāt graudus no pelavām ir samērā sarežģīti. Mans viedoklis ir, ka visa Prigožina afēra (sarīkotais dumpis - red.) bija iestudēta Putina (Krievijas prezidents Vladimirs Putins - red.) kabinetā. Tas, ka Prigožina vagnerieši pašlaik atrodas Baltkrievijā, rada draudus ne tikai Baltijai un Polijai. Vislielāko apdraudējumu tas rada Baltkrievijas prezidentam Aleksandram Lukašenko, kurš šos iekšpolitiskos draudus cenšas novirzīt uz ārieni. Es uzmanīgi sekoju līdzi Putina un Lukašenko sarunām. Man šķiet, ka Lukašenko nav skaidrs, kāda vieta Prigožinam ir atvēlēta Putina stratēģijā un Kremļa politikā.
Manuprāt, ir rūpīgi jāseko līdzi tam, kāda ir Prigožina noziedzīgā grupējuma, kuri darbojas pēc bandītu likumiem, nevis starptautiskiem noteikumiem, ietekme uz dažādām Latvijas sabiedrības grupām. Es piekrītu, ka vagnerieši Latvijai nerada militāru apdraudējumu, taču draudi pastāv un ir ideoloģiska rakstura. Proti, tā ir zināma pretvalstiska noskaņojuma uzkūdīšana atsevišķās sabiedrības grupās, kas nav pārāk apmierinātas ar dzīvi Latvijā.
Un tomēr, cik liela ir varbūtība, ka vagnerieši vai nu ar spēku, vai viltību, bet mēģina ienākt Latvijas teritorijā?
Šāda varbūtība ir ļoti zema. Tāpat man liekas, ka spēcīgs ir visu Baltijas valstu un Polijas paziņojums, ka mēs noslēgsim savas robežas jebkādu draudu gadījumā. Militāra trieciena NATO valstīm no vagneriešu puses nebūs, jo viņi ir sapratuši, ka došanās "ekskursijās" uz šīm valstīm viņiem būs letāla.
Pēc Prigožina dumpja izčākstēšanas starptautisko domnīcu analītiķi ir izteikuši pretējus viedokļus. Vieni uzskata, ka Putins ir nostiprinājis savas pozīcijas, citi domā, ka viņa vara ir būtiski mazinājusies. Kāds ir jūsu viedoklis?
Man viss notikušais tā sauktais Prigožina dumpis izskatās pēc iestudētas izrādes, kurai bija uzrakstīts labs scenārijs, kurš neīstenojās. Es teiktu, ka pašlaik nav skaidra nedz Prigožina, nedz Putina loma. No vienas puses, Putins nosauca Prigožinu par nodevēju, no otras, Prigožins apmeklēja Krievijas Āfrikas samitu Sanktpēterburgā un kopīgi fotografējās ar Āfrikas valstu līderiem. Kremlis aktīvi runā par to, ka daļa vagneriešu ir jāpārvieto uz Āfriku, lai īstenotu Krievijas ekonomiskās intereses šajās ar izrakteņiem bagātajās valstīs. Pašlaik Krievijā visu tomēr nosaka Putins. Tajā pašā laikā Putins ir ļoti cieši saistīts ar Prigožinu, viņi ir kā dvīņu brāļi. Gan viens, gan otrs vada bandītiskus grupējumus.
Vai jūsu teiktajā par iestudētu izrādi slēpjas atbilde, kādēļ tā vietā, lai militāri apspiestu dumpi, Putins ar Prigožinu noslēdza darījumu un pret vagneriešiem nevērsās?
Te ir dažādi viedokļi. Viens no tiem - Putins radīja "Vagner" kā pretspēku iespējamai armijas ģenerāļu opozīcijai. Taču man ir aizdomas, ka šā gada pavasarī Putins ar Prigožinu kaut ko nesadalīja, un viņu attiecības pasliktinājās. Lai gan Krievijas bruņotie spēki apturēja vagneriešu virzīšanos uz Maskavu, tomēr militārās sadursmēs neiesaistījās neviena no pusēm, atskaitot pāris notriektus helikopterus. Starp citu, kā jau labi zināms, ne pret vagneriešiem, ne Prigožinu nekāda kriminālvajāšana netika uzsākta, viņi no kriminālatbildības ir atbrīvoti.
Kāpēc?
Jo Putins un Prigožins ir sabiedrotie, kuru kaut kādas norunas vēl joprojām ir spēkā. Prigožins, būdams oficiāli pasludināts par nodevēju, piedalījās Āfrikas samitā, viņš pat aizdevās uz Federālo drošības dienestu, kur paņēma savus personīgos ieročus.
Vai tas nozīmē, ka nav taisnība tiem analītiķiem, kas uzskata, ka Prigožina dienas ir skaitītas un viņš faktiski ir staigājošs mironis?
Par to man nav strikta viedokļa. Manuprāt, Prigožinam ir kaut kādas finansiālās vai citas sviras, ar kurām viņš Putinu ietekmē - vai nu kontrolē, vai šantažē. Putina rīcību nevar loģiski izskaidrot. Vispār jau Krievijas politiku loģiski un pragmatiski izskaidrot ir diezgan sarežģīti.
Vai tā varētu būt, ka Prigožins Putinam ir vajadzīgs kaut kādām operācijām Āfrikā?
Jā, es domāju, ka tur ir merkantila savienība. Tu brauc uz Āfriku, iegūsti zeltu, ar kuru pēc tam dalies. Krievijas politika darbojas pēc bandītiskas loģikas, kur nav likumu, bet visu var sarunāt.
Cik ticamas ir prognozes, ka kaut kas līdzīgs jau notikušajam dumpim varētu atkārtoties arī nākotnē?
Krievijas vēsturē ir daudz šādu gadījumu, kad viens precedents rada sekotājus. Tā ka mēs noteikti varam sagaidīt vēl kādus dumpjus.
Krievijas opozīcijas politologs Žarkovs ir izteicies, ka Prigožina dumpis ir negatīvi ietekmējis valsts aparāta lojalitāti Putinam un birokrātijas vidējais slānis pārliecinājās, ka sistēma nedarbojas. Žarkovs uzskata, ka birokrātija var iekustēties un daudz ko mainīt, tostarp arī valsts vadītāju. Cik jums tas šķiet ticami?
Ne pārāk ticami, jo Putins tomēr ir saglabājis kontroli pār valsts aparāta vidējo slāni. Krievijā valda slimīga impēriskā arogance, kura ir aptvērusi plašus iedzīvotāju slāņus. Es teiktu, ka birokrātijai ir ne tik daudz bail no Putina, kā no krievu tautas impēriskā noskaņojuma. Proti, viņiem ir bail no 1937.gada atkārtošanās, ka pūlis varētu prasīt, lai soda tos, kurus Putins būs pasludinājis par dzimtenes nodevējiem. Es nedomāju, ka pašlaik Krievijā ir kādi spēki, kuri nopietni varētu ķerties pie Putina varas likvidācijas.
Tātad Putins savās pozīcijās ir stingrs un neapdraudēts?
Nē, viņš ir apdraudēts, bet nevis no tautas, bet no saviem līdzbiedriem. Putins līdz šim bija līdzsvarojošs spēks starp dažādiem Krievijas politikas grupējumiem, viņš darbojās kā sava veida tiesnesis, kurš izšķir strīdus un domstarpības. Taču pašlaik - pēc Prigožina dumpja - viņš ir ievainots, tiek apšaubītas viņa spējas izšķirt strīdus un būt dažādu grupējumu līdzsvarotājam. Putinu ir nopietni ievainojis tas, ka viņam publiski bija jānosoda savs sabiedrotais un līdzgaitnieks. Putins visu laiku runā par nodevējiem, par piekto kolonnu, un tas vājina viņa spējas līdzsvarot dažādas puskriminālas elites grupas.
Vai šai Putina ievainojamībai var būt arī kādas tālākejošas konsekvences?
To es nezinu, par to ir grūti spriest. Kā jau teica krievu dzejnieks Tjutčevs, ar prātu Krieviju neizprast. Es gribētu minēt vēl vienu aspektu. Pašlaik visi Krievijas gubernatori veido savas privātās armijas, kas ir līdzīgas Prigožina grupējumam. Jautājums - kādēļ? Pagaidām uz to nav skaidras atbildes. Vai tā ir savu īpašumu, sava apgabala aizstāvēšana vai tā ir ziņa Putinam - nemēģini mani noņemt? Prigožina piemērs ir devis stimulu šādai domāšanai.
Jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Krievijas opozīcija apgalvo, ka Putina dienas ir skaitītas. Ja no sākuma tas šķita aizraujoši un interesanti, tad ar laiku apnika, jo Putins kā nekrīt, tā nekrīt. Vai šādi izteikumi ir Krievijas opozīcijas vēlmju domāšana?
Krievijā īstas opozīcijas nav. Tie visi ir liberālās impērijas piekritēji, kas grib gāzt autoritāru režīmu, taču viņiem nav nekāda nākotnes redzējuma. Viena lieta ir nosodīt pašreizējo režīmu, otra - uzbūvēt normālu demokrātiju, kas darbojas saskaņā ar starptautiskajām normām. Viens piemērs. Tikko tika arestēts Girkins, viens no asiņainākajiem noziedzniekiem, kuru notiesāja par pasažieru lidmašīnas notriekšanu. Notiesātais opozīcijas politiķis Aleksejs Navaļnijs, kurš sēž cietumā, uzrakstīja aizstāvības rakstu Girkinam. Tajā parādās opozīcijas politiskie principi. Navaļnijs norāda, ka Girkins ir politisks opozicionārs, viņu nedrīkst sēdināt cietumā. Tālāk seko frāzes - mēs paši Krievijā sāksim jaunu procesu par pasažieru lidmašīnas notriekšanu, mēs paši izmeklēsim šo noziegumu. Tas nozīmē, ka noziegumu izmeklēs nevis starptautiskie izmeklētāji, bet mēs paši. Tie ir spēcīgi impēriskās domāšanas elementi. Krievijas opozīcija nekad nerunā par nākotni.
Vai tas nozīmē, ka starp Krievijas opozīcijas politiķiem nav liberālu demokrātu Rietumu izpratnē?
Es neapgalvotu, ka gluži neviena tāda nav, bet viņi savā darbībā to nav parādījuši. Es domāju, ka vairums opozīcijas iestājas par liberālas impērijas izveidi.
Par ko, jūsuprāt, liecina Girkina apcietināšana? Atsevišķi politologi domā, ka tā varētu būt zīme, ka Krievija ir gatava sarunām par pamieru ar Ukrainu. Vai šādam uzskatam ir kāds pamats?
Es tā nedomāju. Girkina arests ir ar ļoti spēcīgu iekšpolitisku vēstījumu - nemuldi pret Putinu, sēdēsi cietumā. Girkina arests ir signāls visiem pārējiem - nemuldiet.
Kas dominē Krievijas spēka struktūrās - vai nosacīti liberālais grupējums, kas gribētu izbeigt karu, vai tā dēvētie vanagi, kas alkst vēl nežēlīgākas rīcības?
Taisnība ir kaut kur pa vidu. Armija ir birokrātiski sapuvusi. Katrs majors sapņo kļūt par apakšpulkvedi. Pulkveži ir paši bīstamākie visā armijā, jo, lai kļūtu par ģenerāļiem, viņiem jārunā un jārīkojas tā, kā grib augstāk stāvošie komandieri. Visa Krievijas armija ir balstīta uz to, lai saglabātu savu amatu, savu ģimeni. Tā ir izdzīvošanas stratēģija. Krievijas armija ir ļoti hierarhiska, tur katrs domā tikai, kā pakāpties uz augstāka pakāpiena.
Tomēr starp dažādām spēka struktūrām notiek ļoti asas cīņas.
Jā, galvenokārt par to, kurš pirmais ieskries Putina kabinetā un paziņos par saviem sasniegumiem, pierādot, cik ļoti viņš ir vajadzīgs. Tā to izdarīja Zolotovs ar "Rosgvardija" (Krievijas Nacionālās gvardes vadītājs Viktors Zolotovs - red.), tā rīkojās Gerasimovs (Krievijas Federācijas Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs - red.) un Šoigu (aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu - red.). Jāsaprot, ka Krievijas varas ešelonos dominē nevis ideoloģija, bet merkantili apsvērumi, kas robežojas ar laupīšanu. Un valsts naudas izlaupīšanu vislabāk var veikt kara apstākļos.
Kā, jūsuprāt, var beigties karš, ja Ukraina padoties negrasās, bet skaidrs, ka arī Krievija nekapitulēs?
Diemžēl es esmu skeptisks. Agri vai vēlu Ukrainas spēki tīri psiholoģiski sāks izsīkt, iestāsies psiholoģiskais nogurums. Krievija sāks izmantot par argumentu tā saukto "fait accompli" jeb notikušā fakta principu. Tas, kas ir iekarots, ir noticis fakts, ar to jāsamierinās, ja grib izbeigt karu. Domāju, ka tāds būs arī Rietumu, kuru rezerves sāk izsīkt, spiediens.
Tātad jūs domājat, ka ļoti ticami ir tas, ka Ukrainai visas okupētās teritorijas atgūt neizdosies?
Cerība ir ļoti laba lieta, ar to ir labi brokastot, bet slikti vakariņot. Tajā pašā laikā, jo stiprākas būs ukraiņu pozīcijas kaujas laukā, jo labāka būs viņu pozīcija miera sarunās.
