Sieviete ratiņkrēslā pēc valsts iestādes apmeklējuma jūtas pazemota

Ieejot pa galvenajām durvīm, viņa nodomāja, ka acīmredzot jāmeklē lifts, kas nogādātu 2. stāvā, jo redzējusi tikai kāpnes.

“Zvanu uz norādīto numuru, jautājot, kā varu nokļūt NVA telpās. Atbilde – lifta nav, nonāksim pie jums. Mana “tikšanās” norisinājās turpat gaitenī, pie trepēm. Apkārt staigā cilvēki, sasveicinās. Paralēli risinām jautājumus, kuru dēļ biju ieradusies. Esmu apjukusi, jūtos pazemota, nerunājot par privātuma aspektiem un kņadu mums apkārt,” raksta Kļaviņa.

Viņa uzsver, ka nav cilvēks, kas dzīvo ar tendenci sūdzēties, kaut gan ikdienas gaitās nepieejamība ir ik uz katra stūra: “Es vienmēr cenšos atrast labo, bet… Šādu jautājumu priekšā man nolaižas rokas. Talsos man nepieejamu vietu ir daudz. Mazie veikali, kafejnīcas – lielākoties daudzos no tiem neesmu bijusi pēdējo 10 gadu laikā, kopš vienīgais pārvietošanās līdzeklis ir mani ratiņi. Tā ir mana izvēle – neatbalstīt vietas, kas nedomā par manām vajadzībām. Bet valsts iestāde, turklāt NVA, kas dod lielu iespaidu cilvēku labklājības līmeņa celšanā, man kā mazāk aizsargātajai sabiedrības daļai, nav pieejama. Un tā vairs nav mana izvēle – doties, vai izvēlēties kādu citu vietu. Tā ir nepieciešamība!”

Lai tomēr rakstīto noslēgtu uz uz pozitīvas nots, Kļaviņa uzslavē Talsu ģimenes un bērnu atbalsta centru “Brīnumiņš”: “Tur aug daļiņa mūsu nākotnes – bērni ar īpašām vajadzībām. Mēs esam, bijām un būsim. Mūsu pilsēta aug, bet ir vēl tik daudz neatrisinātā un nesakārtotā.”

Viņa arī aicina iesaistīties šīs problēmas risināšanā: “Varbūt Tu vadi veikalu vai kafejnīcu, bet nekad neesi aizdomājies par pieejamības jautājumu. Varbūt Tev ir draugi, radinieki, kas darbojas šajās sfērās, un vari “iekustināt” viņu sirdīs šo jautājumu. Ceru, ka arī Talsu novada pašvaldība iesaistīsies, lai atrisinātu pieejamības jautājumu gan NVA filiālē, gan dzimtsarakstu nodaļā, gan citās vietās pilsētā.”