Lielais jautājums par Rīgas bandām: "Vai Rīgā ir droši?"

To Jauns.lv uzdeva viedokļu līderiem – ārstam kardiologam Andrejam Ērglim, rakstniekam Jurģim Liepniekam un uzņēmējam Pēterim Šmidrem. Tikmēr policija saka, ka jauniešu bandu izlēcieni nav nekas diži nopietns – tās ir tikai atsevišķu indivīdu nesaskaņas. Bet lielākā likumsargu redzeslokā nonākušo “Rīgas bandu” huligānu nav sasnieguši pat 15 gadu vecumu.

Andrejs Ērglis: "Man tā lieta ir diezgan pazīstama"

Tas, ka sabiedrība asi reaģē uz Rīgas jauniešu bandu izlēcieniem ir ļoti labi – tā ir vardarbība, pret kuru jāvēršas, teic ārsts Andrejs Ērglis. Tomēr tā nav nekāda “pēkšņa problēma”: tā bijis visu laiku, saka ārsts, atceroties arī savus skolas gadus.

Andrejs Ērglis atceras savu mācību laiku vidusskolā pašā Rīgas centrā, pretī Bastejkalnam: “Arī tad Bastejkalnā notika “visādas lietas”, padomju okupācijas laikā bija izteiktas visas šīs bandas – imantieši, ķengarieši, “barankas”, Bastejkalna, centra un tā tālāk. Tā kā man tā lieta ir diezgan pazīstama…”

Mediķis uzsver – jo cilvēki jaunāki, jo viņi ir radikālāki, viņi mēģina “uzlikt kaut kādus modeļus, kas ir labi”. Un viņi organizējas kopienās, grupās, arī bandās, kas ir normāli. Un tā nav specifiski tikai Latvijas problēma – tā ir visā pasaulē.

Tāpēc nedrīkst viņiem teikt, ka viņi ir vainīgi. Pieaugušo sabiedrībai, valsts iestādēm, pašvaldībām, pēc Andreja Ērgļa teiktā, būtu jādara viss, lai šīs bandas, ko mēs, piemēram, nodēvējam Imantas vai Origo vārdā, kļūtu par komandām.

“Vienmēr būs bērni, kuri ir atstāti novārtā, un tā bieži vien tā nav viņu, bet gan vecāku vaina. Sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība. (..) Tāpēc mums ir vajadzīgas šīs sporta spēles – pašvaldībām jāiegulda nauda sporta laukumos, esmu par “GhettoGames”, un ne tika uz sportu tas attiecas, arī uz dejošanu, dziedāšanu un tā tālāk”. Te jāsadarbojas visai sabiedrībai un institūcijām, pirmāk, jau Izglītības un zinātnes un Iekšlietu ministrijām, lai novērstu jauniešu organizēšanos šādās bandā.

Kā vēl vienu veicinošu faktoru, kāpēc veidojušās šādas “Origo” un “Imantas” bandas Andrejs Ērglis nosauc kovidlaiku: “Tas kovids tomēr ļoti “palīdzēja” – ar tām mājmācībām bez disciplīna. Vienkārši izaugusi paaudze, kura nezina, kas ir disciplīna”.

Jurģis Liepnieks: "Drošības situācija pasliktinās un pasliktināsies"

Policijai nav risinājuma, un vispār nav izpratnes un skaidrības par to, ko un kā darīt, ko likumdošana ļauj un neļauj, lai mazinātu vardarbību un jauniešu bandu izrīcības mūsu valstī, saka rakstnieks Jurģis Liepnieks, uzsverot, ka tādēļ drošības situācija mūsu valstī tikai pasliktinās.

Par drošības situāciju pie mums Jurģis Liepnieks saka: “Tas ir tāpat, kā paisums paceļ visas laivas un bēgums nolaiž visas laivas. Tā ir arī ar valsts dzīvi – bēgums nolaiž visas laivas”.

Bet: “Ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu savus bērnus palaist pa pilsētu, un nebaidīties, ka viņi tiks piekauti, apzagti vai kaut kas cits slikts ar viņiem notiks. Tas pats attiecas arī uz mums pašiem”.

Par jauniešu bandām rakstnieks teic: “Tā lielā mērā ir izglītības sistēmas problēma – mūsu skolās bulinga (tiranizēšana; iebiedēšana, pazemošana vai pakļaušana ar vardarbības draudiem – red.) rādītāji ir nepiedodami augsti, skaidrs, ka tas pēc tam nonāk arī uz ielas. To visu vēl uzkurina sociālie tīkli. Vienkārši policijai, skolai, vecākiem ar to jātiek galā!”

Lai arī Latvijā drošības situācija galīgi nav spīdoša (Latvijā ir Eiropā lielākais slepkavību skaits uz 100 000 iedzīvotājiem – vidēji ap piecām slepkavībām gadā), ap 80% iedzīvotāju Latvijā nejūtas apdraudēti uz ielas. Tas tā arī varētu būt, jo ap 95%  slepkavību ir tā saucamās sadzīves slepkavības alkohola reibumā. Tas nozīmē - ja cilvēks nav šajās “šaubīgajās” kompānijās, tad viņam nav sajūtas, ka mēs dzīvojam kaut kādā nedrošā vidē, spriež rakstnieks.

Šo problēmu atrisināt ir likumsargu uzdevums, saka Jurģis Liepnieks: “Policija un tiesībsargājošā sistēma ir viens no retajiem iemesliem, kāpēc vispār pastāv valsts, kāpēc mums tā ir vajadzīga. Tāpēc, lai nevis mēs paši viens ar otru izrēķinātos, aizsargātos viens no otra, īstenotu vardarbību pret tiem, kas uzvedas slikti. Mēs šo pienākumu deleģējam valstij - nodrošināt elementāru kārtību uz ielām, lai mūsu bērni, sievietes justos drošas un tā tālāk. Tas ir viens no pašiem galvenākajiem, fundamentālākajiem valsts pienākumiem”.

Pēteris Šmidre: "Tās ir sociālisma sekas"

“Man tas atgādina situāciju, kāda bija padomju laikos. Toreiz bija kaut kādas “rajona komandas”, kad viena rajona cilvēki, būtībā bērni, gāja kauties pret citiem, bija savi vadoņi un tā tālāk. Tā ir viena no problēmām, kura pie mums “aug” kopā ar ne ļoti labo labklājības situāciju. Jo tālāk tā ies, jo vairāk tādu problēmu būs,” saka uzņēmējs Pēteris Šmidre, vērtējot jauniešu bandu uzdarbošanos galvaspilsētā.  

“Tās ir sociālās sistēmas, sociālisma sekas,” saka Pēteris Šmidre, analizējot vardarbības pieaugumu, un turpina: “Bērni nav nodarbināti, viņiem pazūd kaut kāda orientācija ģimenē un skolā, un tad viņi orientējas uz pagalmu.

Mēs ģimenes izlīdzinām ar kaut kādiem pabalstiem, no kuriem tās dzīvo. Vecāki darbā īpaši nav nodarbināti, dzīvo tā kā dzīvo. Un bērni šādās ģimenēs izaug tajā pašā sociālajā slānī”.

Vērtējot policijas darbu viņš teic: “Tur arī viss ir skaidrs. Domāju, ka policijas darbiniekiem nav labāka situācija kā ārstiem vai skolotājiem, tikai situācija ir citādāka: policisti jau neies streikot. Bet pieņemu, ka “iekšējie streiki” tur ir. Padomju laikā teica – ja viņi domā, ka viņi mums maksā, lai viņi domā, ka mēs strādājam priekš viņiem”.

Uzņēmējs uzskata, ka mums ir daudz lielāks potenciāls, lai atrisinātu samilzušo problēmu nekā citās valstīs, jo esam Eiropas Savienībā un mums nav no ārpuses atvestas kaut kādas “kriminālbandu tradīcijas”. Mums jādara viss, lai tādas arī neparādītos, kad hierarhijā augstāks tas ir stiprākais tas, kurš var sadot pa purnu.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.