Saglabāt sevī iekšējo princesi. Māksliniece Auce Biele par dzīvi Marokā un atgriešanos Latvijā

Tajā mīt 101 princese – Auces gleznas, kuras visu vasaru var apskatīt izstādē Princeses nemirst Laidu pilī. Šeit, bijušajā skolas ēkā, pirms gada sev mājvietu atrada mākslinieku apvienība Give & Get un tagad arī māksliniece ar abiem bērniem, jo šis licies īstais brīdis kaut ko mainīt un atgriezties mājās. Vēl gan jāpierod pie pils plašajiem gaiteņiem, un, izrādās, princešu dzīvei, staigājot tik garus ceļa gabalus ikdienā, ir arī savas ēnas puses.

Kad pirms diviem gadiem Auce Biele savas fantāziju gleznas izstādīja mākslas stacijā Dubulti, viņas spilgtie audekli bija reibinoša atelpa nogurdinošajā kovida pandēmijas laikā. Uzraudzei nemanot, varēja noņem masku un vismaz uzņemt selfiju ar Āfrikas eksotisku augu motīvu fonā, jo ceļošana tobrīd bija neaizsniedzams sapnis.

Krāsaina daba un dažādi cilvēki daudzus gadus bija Auces ikdiena, vadot viesu māju, gleznošanas meistarklases, audzinot bērnus. Līdztekus šiem pienākumiem viņa atrada laiku gleznošanai, kas līdzinājās dienasgrāmatas rakstīšanai vai meditācijai, varbūt arī tām sajūtām, kādas mazām meitenēm rodas, spēlējoties ar lellēm, mainot tērpus, sukājot matus un iztēlojoties – ko mēs darītu, kā justos, ja būtu princeses?

Rūpīgi pārdomātas dzīves stratēģijas māksliniecei neder, toties viņa regulāri izliek kārtis, kas ir pašas darinātas, un varbūt tiešām skaistums būs tas, kas izglābs pasauli… Tādas pārdomas radās, skatoties acīs Bieles princesēm. “Nē, humors izglābs pasauli!” Auce iebilst un smejas.

Nav viegli piecelties kājās

Kā ienāca prātā apmesties tieši Laidu pilī?

Man vairs neinteresē lielpilsētas dzīve. Uzzināju, ka mana draudzene kopš Lietišķās mākslas vidusskolas laikiem šeit darbojas, ieraudzīju māju un visu pils kompleksu, nofotografētu no augšas, un man uzreiz bija sajūta: “O, ir! Tieši tāda pils, kādā gribu dzīvot.” Uzrakstīju Ingai, ka man ir izstāde par princesēm, tātad īstā tēma šai vietai. “Jā, brauc šurp1” Viss bija ļoti vienkārši. Šī arī ir domāta kā rezidences telpa māksliniekiem un visādiem meistariem, tātad ir mana īstā vieta. Kad iebraucām, visu dienu tīrīju un berzu, jo man ir svarīga estētiska vide. Arī, dzīvojot Marokā, nenodarbojos tikai ar mākslu, mums ar vīru bija viesu māja.

Dzīvojām ciematiņā pašā okeāna krastā ar īstajiem viļņiem, kas bija īsts magnēts sērferiem. Marokā ir ļoti silts, caurmērā plus 28 grādi, uz turieni pārceļas Eiropas pensionāri. Klimats ir ļoti labs, jo visu gadu vienāda temperatūra. Mans vīrietis rīkoja sērfošanas, es – gleznošanas nometnes. Reklamējos caur sērferu interneta lapām, piedāvājot kā pievienoto vērtību šo iespēju gleznot.

Kādiem cilvēkiem interesēja šī iespēja?

Protams, gados jauniem. Un cik nu arī tur sērfo… Nobildējas ar dēli uz okeāna fona, jo sērfošana ir ļoti grūta. Es ar to nenodarbojos, jo šis sporta veids nav vienkāršs nesportiskiem cilvēkiem. Piecelties uz dēļa kājās varbūt vēl varētu, bet īstenībā tas ir puišu sporta veids. Visiem, kuri sērfo, ir ļoti plati pleci, jo daudz jāairējas ar rokām. Jā, šī piekraste ir ļoti romantizēta, reklamējot šo skaisto, vieglo dzīvesveidu. Cilvēki pamostas, pasērfo, vakarā čilo, dzīvo dīku dzīvi. Sērferi, protams, ir vieni no izskatīgākajiem puišiem, daudzi spēlē ģitāru, un tā meitenes iekrīt…

Jūsu izstādes nosaukums ir Princeses nemirst, tad jau vajadzēja sērferus gleznot izstādei Prinči nemirst.

Tā bija liela problēma, jo mans puisis neļāva man gleznot vīriešus, katru tādu bildi viņš iznīcināja. Ak, kā es sākumā viņus fotografēju, ir palikusi maza tādu gleznu kaudzīte no tā laika, pirms iepazināmies. Satikos ar vietējiem iedzīvotājiem, aprunājos, uzgleznoju. Viņi man likās tik… Nu, cilvēki, kuri visu dienu pavada saulē, pie okeāna. Likās, nekā skaistāka pasaulē nevar būt.

Vai kā pretstats garajai, tumšajai Latvijas ziemai, kad tuntuļojamies un ķermeņus neredzam?

Man liekas, cilvēks ar tādu laisku dzīvesveidu, nosauļojies, uzreiz šķiet skaists. Pēc tam jau krīt uz nerviem, ka ir arī drusku slinks. Protams, jaunība pati par sevi ir skaista… Bet bija arī piecdesmit un sešdesmitgadīgi sērferi ar garām bārdām, un, ja viņš visu dienu pavada okeānā, tas dod pilnīgi citu enerģiju un no malas šķiet ļoti pievilcīgi.

Tātad dienas aizritēja, skatoties uz sērferiem un vakarā gleznojot?

Kur nu! Pie mums viesu mājā dzīvoja ap cilvēku desmit. Mums ar vīru bija laba komanda – viņš taisīja ēst, es kārtoju māju, klāju gultas un visu pārējo. Bija, protams, arī problēmas jārisina, kad pods aizdambējas, krāns tek. Tur es iemācījos nenormāli savākties. Agrāk varbūt biju gaisīga, bet šādā darbā, kur jāpārvalda māja un viss jāsaliek pa plauktiņiem…

Un vēl bērni jāaudzina…

Un pa vidu gribēju arī gleznot. Par laimi, es visu daru ātri. Arī gleznoju ātri, daudz nedomāju. Esmu cilvēks-viesulis. Dienā gleznoju divas stundas, tas taču nav daudz. Pa darbam dienā, varbūt divās. Tā ir mana īpatnība, ka gleznoju nevis vienu, bet vairākus darbus reizē. Nekādas skices netaisu. Sāku ar krāsu, kas liekas aktuāla tajā dienā. Noklāju laukumu un gleznoju tam virsū šīs dienas sajūtas. Ja neiet uz priekšu, tad ņemu nākamo audeklu.

Ja visas gleznas ir spilgtas un daudzkrāsainas, tad tāda bijusi katra diena okeāna krastā?

Ir arī gleznas, kurās ir tikai divas krāsas, arī negatīvi darbi. Varbūt tos parādu, bet neturu ilgstoši sev tuvumā.

Esat uzgleznojusi savu versiju par Botičelli Veneru, kura stāv uz sērfošanas dēļa.

Oriģinālā viņa ir kaila, bet islāma reliģijā nedrīkst attēlot kailumu, tad viņu ieģērbu sērfera tērpā. Piesprādzēju Venerai kāju pie dēļa, kas jādara, lai tas sērfojot neaizpeld viļņos. Piekrastē man palīdzēja tieši ūdens, kuru gleznot ir ļoti grūti. Lai to darītu, jābūt ļoti veiklam un elastīgam, daudz gleznoju un izmetu, gleznoju un izmetu. Un, kaut gan ūdens visu laiku kustas, tam ir sava ģeometrija, jāskatās, kā vilnis veidojas, kur tas lūst, kur tam apakšā ēna. Tas man bija lielais atklājums, ka ūdens ir ļoti interesants un sarežģīts. Tie, kuri piedzimst un dzīvo pie ūdens, tie pierod, bet es ierados no Latvijas, un sākumā bija grūti. Mans pirmais darbs piejūras ciematā bija štancēt sērferu mākslas darbu kopijas par diviem eiro gabalā. Protams, lēti, bet islāmā māksla nav cieņā. Es to uztvēru kā apmaksātu gleznošanas mācību procesu, man deva krāsas, deva materiālu.

Svarīgi ir labi justies

Kas jums ir māksla?

Esmu dzimusi Cēsīs, tad dzīvoju Mazsalacā, man ir divi brāļi. Mamma aizveda uz mākslas pulciņu, tur bija labas skolotājas, bet neviens mani nekad nav mudinājis kļūt par mākslinieci. Neviens arī nav teicis, ka esmu baigi talantīga, tā laikam vienkārši ir mana iekšējā nepieciešamība. Pašizpausmes nepieciešamība.

Manas mammas aizraušanās bija grāmatas, viņai bija pilni plaukti, arī mākslas grāmatas. No latviešu māksliniekiem mani visvairāk saistīja Maija Tabaka, viņas darbus ļoti spilgti atceros, es tos kopēju ar flomāsteriem. Tabaka ir ļoti sievišķīga būtne, kurai svarīgi savu vēstījumu nodot estētiskā veidā, kas man vispār šķiet būtiski vizuālajiem materiāliem, kaut gan māksla tagad, šķiet, aizgājusi otrā grāvī – zīmēt vairs nav jāmāk. Es saprotu, cik elementāri ir aizkrāsot laukumu, un bilde gatava! Nāk pie manis uz stundām un brīnās – es pirmoreiz gleznoju, cik labs darbs!

Citi stāv pie Rotko gleznas un saka – kas tad tur, sarkana un melna strīpa…

Jā, var arī tā, un maniem skolēniem tas lieliski padodas. Uzreiz var likt pie sienas.

Tikai labu rāmi vajag. Jūsu gleznas ir bez ietvariem.

Tas tāpēc, lai varētu ceļot. Nevaru uzkrāt smagumu, jo, kad kaut kur jādodas, visas gleznas sarullēju. Uz Latviju tās visas atvedu, satītas ap sērfošanas dēli, ko ieliku somā. Skaitījās sporta bagāža, par laimi, lidostā neviens somu vaļā nevēra.

Unikāls veids, kā māksla ceļo no Marokas uz Latviju.

Ja godīgi, man bija bail, bet viss izdevās.

Un audekli jāpērk visplānākie.

Nezinu, vai ir labi teikt taisnību, bet es nepērku audeklus mākslinieku specializētajos veikalos, jo tur bieži uzskrūvē cenu, man arī nav tik lielas rocības, lai izvēlētos vislabākos. Pirku tuvākajos veikalos tos audumus, ko varēju dabūt, un man tie liekas diezgan labi, piemēram, veikalā, kur pārdod brezentu kā celtniecības materiālu, audekls pat ir labāks nekā dārgais. Arī krāsām, tām mazajām tūbiņām mākslinieku veikalos, pietrūkst košuma un kontrasta, toties dārgi maksā. Strādāju ar pigmentiem no celtniecības veikaliem, kuru cena ir daudz patīkamāka. Kad gleznoju, man arī ir svarīgi, lai nav žēl kādu darbu izmest.

Kad ķērāties pie gleznošanas, Lietišķās mākslas vidusskolā tādas nodaļas taču nebija?

Iestājos tēlniecības nodaļā, jo man ļoti patīk veidot formu, esmu šajā jomā diezgan spēcīga. Tolaik jūsmoju par Rodēnu, izlasīju grāmatu par viņu. Tad uz skolu strādāt atnāca Ivars Drulle, kurš lika mums taisīt tik garlaicīgus darbus, ka es no tēlniekiem pārgāju uz keramiķiem. Tur bija ļoti sirsnīgas pasniedzējas. Man tolaik ļoti interesēja brīvība, plašums, diplomdarbu veidoju plastikā, un līdz šai dienai brīvība man ir svarīga.

Tas laikam no pankiem, ar kuru kustību bijāt aizrāvusies tajā laikā.

Kad man bija četrpadsmit, mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz Rīgu. Sēdējām kafejnīcā Veldze ar jocīgām frizūrām, slavenais panks Peksis bija mans draugs. Tādā vecumā visi jūtas lieli un vareni, gribas piedzīvojumus, iekarot un mainīt pasauli.

Vai bija arī spraužamadata degunā?

Jā, pati izdūru caurumu. Nokrāsoju matus ar briljantzaļo, krāsa ļoti labi turējās. Varbūt kauns atcerēties, bet ir jau jāstāsta taisnība, jo, manuprāt, nav jēgas no rakstiem, kuros cilvēki sastāsta, ka viņiem viss ir ļoti labi un pareizi. Panku kultūrā, protams, klātesoša ir brīvības garša, gribas piesaistīt uzmanību, pārkāpt robežas, piemēram, uztaisīt visjocīgāko frizūru. Protams, ar laiku tas pārgāja…

Bet jūsu mākslā šī vēlēšanās piesaistīt uzmanību ir palikusi.

Man pašai gan liekas, ka ne, vairāk saista maigums, nav ne kripatiņas no vēlmes pārsteigt, iebliezt. Man ir svarīgi labi justies gleznojot. Un, ja ir labs process, tad būs labs rezultāts. Ja ir slikta sajūta, tad to darbu es lidinu laukā. Ir arī gleznas, kuras top grūti, piemēram, šī, kur sarkans ar melnu, jo man bija jāizvēlas – jā vai nē? Iznākusi tāda kā sadegšana.

Dzīvo sapņotājas gars

Kurā mirklī atklājās spēja izgleznot no sevis ārā pārdzīvojumus?

Ar krāsām tā pa īstam sāku gleznot tikai Marokā. Latvijā savā pirmajā personālizstādē rādīju tikai džinsu balinājumus, bet vēlme strādāt ar sajūtām nāca vēlāk. Mākslas akadēmijā studēju vizuālo komunikāciju pie Ojāra Pētersona, mācījos konceptuālo mākslu. Tad dzīvoju vienā dzīvoklī ar studiju biedriem Otto Zitmani, Andri Eglīti, kuri bija mācījušies rozentāļos, kur labi glezno. Skatījos un brīnījos, kā viņi strādā, bet, lai gleznošana sāktu plūst, tas pašam laikam sevī jāatklāj. Man vienmēr bijuši puiši, kas palīdz, tolaik tas bija Otto. Esmu sieviete, kas ļoti labprāt vada mājas dzīvi, audzina bērnus, vada procesus, rūpējas, lai viss kārtībā. Darbs ir mans hobijs, un es uzskatu, ka vīrietim ģimenei jānopelna pamatkapitāls. Pēc Mākslas akadēmijas uzrakstīju visiem draugiem, kuri dzīvoja ārzemēs: kur es varētu aizbraukt un padzīvot kādu mēnesi? Sapratu, ka kāds posms dzīvē ir beidzies, jāmeklē kaut kas jauns. Bija sajūta, ka esmu izsmēlusi šo vietu. Bija draudzene, kura dzīvo Šveicē, Cīrihē, aizbraucu pie viņas. Viss notika ļoti veiksmīgi, uzreiz dabūju darbu dizaina aģentūrā.

Atvadīšanās ir grūta un sāpīga, jo esi pieķērusies katram beņķītim, sunītim, puķītei, ko esi audzējusi. Bet, ja tu šajā vietā pārstāj augt un vairs nav nekā jauna, ko atklāt vai izdarīt, vai iedot attiecībās, tad jādodas tālāk. Turklāt, teikšu godīgi, man nekādi neveidojās attiecības ar latviešu puišiem, bet tuvojās trīsdesmit gadi. Laikam sieviešu hormoni kliedza, ka vajag ģimeni… Tā es domāju tagad, ar skatu atpakaļ. Gāju uz randiņiem, bet nekas neizdevās. Nolēmu, ka man jāpiedzīvo pasaule, bet, no otras puses, man vienmēr bijusi paļaušanās, ka viss notiek tā, kā tam jābūt.  

No kurienes šī apziņa? Daudzām paiet gadiem, meklējot veidu, kā paļauties uz intuīciju un plūst pa dzīvi.

Varbūt šajā ziņā man piemīt kāds viedums. Skatos arī uz zīmēm. Kad esi apjukusi, skaties riņķī, un tev parādīsies īstās atbildes. Sajutīsi jā vai nē arī par kādu cilvēku. Man liekas, sievietēm intuīcija piemīt dabiski, tikai daudzas to apslāpē.

Dodam priekšroku zināšanām un prātam.

Man tieši nepadodas šāda rēķināšana. Mamma bija diezgan stingra, mācīja būt punktuālai, kārtīgai, nesēdēt dīkā un rakstīt plānus. Jā, tas viss man noder, tikai plānus nerakstu. Atlika uzrakstīt, un nekas no tā nesanāca. Tad arī beidzu plānot. Jā, uz veikalu eju bez pirkumu saraksta. Mēģinu pieņemt mirkli, kāds tas ir.

Tagad Laidos veikali ir tālu.

Tuvumā maizi var nopirkt. Sieru arī. Bet neesmu jau tik gaisīga, lai tikai gleznotu. Darbojoties ar džinsu balinājumiem, sapratu, ka ar balinātāju sanāk ne tikai klekši, bet tas, ko vēlos. Domāju, ka esmu radījusi unikālu tehniku, varu veidot mākslas priekšmetus, apģērbu, ko var valkāt un mazgāt, mans zīmols ir Auce Biele Jeans. Dzīvojot Marokā, attālināti pabeidzu LIAA atbalstītu biznesa kursu.

Noteikti ir daudz brīžu, kuros jāizdara izvēle – māksla vai pienākumi.

Man neatlika daudz laika čilot, pavadīt laiku ar draugiem, jo bija darbs un sava ģimene, mamma bieži brauca ciemos pie manis uz Maroku. Turklāt esmu atklāts un tiešs cilvēks, un tas man gan palīdz, gan traucē. Netērēju laiku tāpat vien, jo man ļoti daudz kas interesē, tad ir jāizvēlas. Mani saista tikai patiesa komunikācija, kaut kas remdens, pa vidam, vai kaut kāds aprēķins mani neinteresē. Kopš bērnības, kas man nebija īsti klasiska, esmu uzskatījusi, ka ģimene tomēr ir pirmajā vietā. Nolēmu, ka tas būs manas dzīves pamats un darīšu visu, lai tas izdotos. Ir ļoti svarīgi, lai apkārt ir cilvēki, kuriem varu uzticēties, ne katru pielaižu sev tuvu klāt. Varbūt kādu dzīves posmu esmu vientuļāka, bet gribu, lai viss ir pa īstam, nevis pa jokam.

Māksliniecei varbūt sirdsdraudzenes nemaz nav nepieciešamas, jo sirdi var izkratīt uz audekla, un gleznas pasaka par jums daudz.

Dažreiz uz audekla nonāk arī negatīvas emocijas, bet tādus darbus nevar turēt tuvumā, tas nozīmētu dzīvot telpā, kas ir tumša un netīra. Bet nevar likt bēdīgu bildi sev pretī gultai un mosties kopā ar to katru rītu. Sejas manās gleznās nav klasiskas princeses, bet mans tā brīža atspulgs, sieviete jau arī sevi izsaka caur apģērbu, visu kaut ko.

Man princese nozīmē to mazo meiteni, kura dzīvo katrā no mums, un viņai bija ļoti daudz pozitīvu īpašību. Viņa prata sapņot, prata savus sapņus piepildīt. Kad paskaties uz sievieti gados, tad redzi, vai viņā iekšā vēl nav mirusi tā mazā princesīte, kas ir vispatiesākais mūsu dzīvē, atgādinot par to, ko tu gribi sasniegt, kurp doties. Bērnībā mūsos ir tik daudz patiesības, kas pēc tam apaug ar daudziem slāņiem, jautājumiem – kas tu būsi, ko tu darīsi? Šīs dzīves nastas smagums nospiež mazo princesi, kura gribēja būt skaista un sapņoja, ka nāks princis. Man ir ļoti svarīgi palikt kontaktā ar mazo bērnu sevī.

Manās izjūtās princeses vārdam ir negatīva nokrāsa – viņa ir kaprīza, uzdod mīklas, kad jāizvēlas vīrs, nemāk vērpt, iedur pirkstā ar vārpstiņu, pēc tam dus apburta, gaida, kad kāds noskūpstīs.

Tās ir mūsu iekšējās cīņas, kuras pasakas izstāsta pareizi. Katru dienu cīnāmies ar bērniem, ar darbu, un, ja iestājas miers, tas nemaz nav labi. Cīņas varbūt ir mūsu pasaules pamatuzdevums, kas nav viegls. Man palīdz sapņotājas gars, šis mazais bērns, kurš tic, ka viss būs labi, kurš palīdz, kad vairs nezinu, ko iesākt.

Jūsu meistarklasēs laikam piedalās tikai sievietes?

Gadās arī vīrieši, bet maz. Stundās aicinu ieskatīties savā zemapziņas pasaulē, cik dziļi vien iespējams, un to uzgleznot. Redzu, kā dažas mokās, vispār tas ir ļoti interesants process. Bet mums visiem ir vienas kaites – gribam nomierināties, gribam iemīlēties un būt mīlēti.

Marokā mūsu ciemā bija daudz sieviešu pasākumu, kuros čupojās ārzemnieces, kuras apprecējušas arābu vīriešus. Dabiski, ka viņi mūsu telpās nedrīkstēja ienākt, arī ģimenes svinībās vīrieši sēdēja pie viena galda, sievietes pie otra. Sievietes strādā ar sievietēm – tā tur pieņemts.

Arī man tas liekas forši, jo, ja meiteņu pulciņā parādās vīrietis, sākas pilnīgi citas lietas. Kad ir sievietes vien, viņām nav ne jāizrādās, ne jākaro, var strādāt. Un sieviete arī jāmāca citādi nekā vīrieši, tas pats bērniem – puišu izglītošanā ir citi paņēmieni nekā meitenēm. Uzskatu, ka mēs esam ļoti dažādas pasaules, mūsu uztveres ir tik atšķirīgas, ka neder viena un tā pati pieeja.

Izspurgt no būrīša

Vai Marokā nonācāt mīlestības dēļ?

Nē, es uzvarēju tūrisma aģentūras vietnē izsludinātā konkursā, dabūju darbu – veidot mājaslapu – un trim mēnešiem apmaksātu dzīvesvietu, vispār avantūriski. Sludinājumu atradu netīšām, netīšām uzvarēju un netīšām aizbraucu. Ne velti es saku, ka nekas nenotiek tāpat vien. Tajā brīdī meklēju, kurp doties prom no Šveices, un informācija izlēca, pieteicos, un viss notika.

Protams, ir gadījies, ka kaut kur piesakos, bet nekas neizdodas, tātad nebija domāts man. Tobrīd pat nezināju, ka iegūstu to, kas man nepieciešams, jo Maroka sākumā man nepatika. Tikai tad, kad nonācu piekrastē, iepatikās. Deviņus gadus man ar to pietika  – krāsainā piekraste, cilvēki, satiku Rašidu, man bija ģimene, dārzs. Arī pie islāmticīgo sieviešu apģērba var pierast – kāpēc staigāt pliku dibenu?

Alikes tēvs palika Šveicē. Tas posms man bija sarežģīts, jo nebija viegli – kā jau ar pirmo bērnu,. Es gan apzināti centos neiekrist totālā mammas pozīcijā, uz soliņa ar meitenēm runājot tikai par pamperiem un putriņām, bet uzturēju savu mākslinieces statusu. Abi mani bērni labi runā latviski, vecākajam dēlam ir divpadsmit. Viņš gāja arābu skolā un labi runā franciski, mūsu mājas valoda bija angļu, man ar bērniem trijatā – latviešu. Runājāmies ar omi zūmā latviski, pie mums dažreiz brauca tūristi no Latvijas.

Panku lozungs bija – dzīvo ātri, mirsti jauns. Vai no šī saukļa jūsu dzīvē kaut kas palicis?

Uz Maroku aizbraucu bez nekā, bet par rītdienu tomēr uztraucos, jo nezinu, kas būs un kā būs. Tagad burtiski galva reibst no pārmaiņām, bet man piemīt spēja uzgleznot un izmest, un tas pats ir ar maniem dzīves notikumiem – aizbraucu, nesanāca, okei, braucu tālāk.

Kā radās ideja par izstādi Dubultos pirms diviem gadiem?

Man parasti neveicas, ja aicina mani, labāk pati meklēju iespējas, reizēm ieraugu kādu interesantu vietu. Toreiz vienkārši uzrakstīju Ingai Šteimanei – tāpat kā tagad, kad ieraudzīju Laidu pils skaisto ēku.

Kur palikuši iepriekšējo gadu mākslas darbi kopš pirmās izstādes Dzelzceļa muzejā?

Visi pārdoti. Varbūt pie vecākiem Rīgā vēl kaut kas stāv. Dažreiz kāds atsūta bildi, kad ieraudzījis manu darbu. Protams, man ir patīkami, ja paslavē, saka, ir skaisti un iedvesmojoši. Priecātos par vēl vairāk atsauksmēm. Protams, mani darbi ir ļoti sievišķīgi, ja dzīvē tās pietrūkst, tad vismaz mākslā. Man sievišķība nozīmē maigumu, plūstošu sajūtu. Kad ir ļoti daudz darba, sievišķība pazūd, vismaz man noteikti. Kad septiņos jāceļas, jāpaveic tas un tas, vēl tas.

Rūpēties – tā arī ir sievišķība, kad tu savējos apčubini un samīļo, bet nepārtrauktie pienākumi nocietina. Man liekas, ka birojos pazūd sievišķība, vismaz es šajā darbā jutos vissliktāk – septiņos aizej, septiņos beidz skatīties ekrānā, nekāda prieka, lai arī man ļoti patika dizains. Man joprojām ļoti patīk iekārtot telpas, ģērbt, kārtot ziedus, patīk viss, ko var darīt ar rokām. Galvenais, lai varu darboties ar skaistumu.

Manā bērnībā bija papīra lelles, kurām varējām zīmēt arī princešu kleitas. Mūsdienās meitenes laikam ar to vairs nenodarbojas.

To varētu darīt jebkurā vecumā. Bet manai meitai Milai ne sevišķi interesē zīmēšana, vairāk patīk ģērbties, krāsoties un sev zīmēt tetovējumus. Marokā nevienam tetovējumu nav. Tā nav brīvdomātāju zeme, arī tāpēc man tur kļuva grūti dzīvot. Islāma reliģijā pašizpausme – māksla, mūzika – ir nosodāma, sievietēm ar mākslu nodarboties, dziedāt un dejot nav pieņemts, ja nu vienīgi sava vīra priekšā. Mans vīrs manā daiļradē neiejaucās, nenāca iekšā telpā, kur gleznoju. Viņš bija man pilnīgs pretstats – sportists, kas ne kripatiņas nav saistīts ar mākslu, grāmatām.

Saka, pretējie poli pievelkas.

Nav vienkārši, sevišķi pretējām kultūrām.

Varbūt mākslas vēstures lekcijās par tām kaut ko iemāca?

Tās man likās garlaicīgākās stundas, kādas vien var būt. Mākslas vēstures dēļ neturpināja studijas maģistrantūrā, kaut gan mācīties man patīk. Likās jocīgi, ka pasniedzējs stāsta par to, ko mākslinieks pirms simtiem un tūkstošiem gadu ir domājis. Kā tu zini, par ko viņš domāja? Stāstīja pasakas un lika mācīties gadskaitļus, kas pēc tam nebūs izmantojami.

Kā atnāk jūsu mākslas tēli – kaķi, putni, gliemeži?

Gleznoju to, kas riņķī apkārt. Tā kā nedrīkstēju gleznot vīriešus, nolēmu, ka derēs lauvas. Manam vīram mājās bija daudz putnu, kuri čivināja manā darbnīcā. Es tiešām dzīvoju mazā paradīzē, divas terases ar skatu uz okeānu, daudz skaisti izrotātu istabu, skaists dārzs, kurā auga citroni un apelsīni.

Varbūt nevis paradīzē, bet būrītī ar visām ērtībām?

Laikam gan, bet tas bija ļoti skaists būrītis. Un es biju putniņš. Tā laikam jūtas sieviete musulmaņu zemē. Jā, dzīvoju pasakā. Re, kur mans darbs, kurā rakstu: “My job is princess.” Jā, es gribu strādāt par princesi un par citu princešu modinātāju, lai savā grūtajā, milzīgajā rutīnā neaizmirstam saglabāt to vieglumu un maigumu, kuru es radu ar saviem darbiem. Arī četrdesmit, piecdesmit un sešdesmit un simt gados tu vari būt skaista, sapņot, gleznot ziedus, ja iekšējā princese vēl ir dzīva.