Valmierieši gatavojas nākamajam lēcienam. Saruna ar teātra direktori Evitu Ašeradenu

Pavisam drīz, augusta sākumā, atkal notiks Valmieras vasaras teātra festivāls, kura norišu apzīmējumos arī tādi košumi kā "mudžizrāde", "drauga meklējums" un "apjukuma pilna koncertizrāde". Līdzīgi pārējiem teatrāļiem, arī valmierieši meklē un rod arvien jaunas izpausmes formā un saturā, un par veiksmi šajā ceļā liecina nomināciju birums "Spēlmaņu nakts" balvas kandidātu sarakstā.

Valmieras teātris ieguvis visvairāk nomināciju – divdesmit vienu. Nav gan teikts, ka saņemsiet kaut pusi no balvām.

Tas apliecina, ka iets pareizā virzienā. Kad nomināciju mazāk, sākam pārdomāt, vai tiešām mūsu skatījums nesaskan ar to, kā žūrijas skatījumā lietām jānotiek. Ir priecīgi gadi, kad uztrāpām uz viļņa sabiedrībā un žūrijā; pēc balvām var redzēt, kā mainās noskaņojums. Arī pagājušogad bija daudz nomināciju, balvas tikai piecas. Uzvaras, protams, iepriecina, tās motivē gan individuālos saņēmējus, gan teātri kopumā, bet balva katrā nominācijā ir tikai viena.

Var jautāt pašiem žūrijas locekļiem, cik subjektīva vai objektīva ir viņu vērtēšana. Tas ir tāpat kā Valsts kultūrkapitāla fondā, kur prioritātes mainās līdz ar pieteikumu vērtētāju personībām. Šobrīd daudz esam ieguvuši, pateicoties savam jaunajam aktieru kursam, uz kura lielā mērā balstās repertuārs. Viņi piesaista publikas uzmanību, protams, tas ir interesanti un dod jaunu enerģiju.

Ja top izrādes, kurā piedalās pieredzes bagātie un arī jaunie aktieri, nominācijas dabū visi. Ir arī klusuma brīži, kuros teātris it kā gatavojas lēcienam – un tad lec. Tas, protams, biedē, jo būs arī jāpiezemējas – lēciens nekad nav bezgalīgs. Ar laimīgajiem gadiem un daudzām Spēlmaņu nakts nominācijām jāgatavojas brīdim, kad simpātijas pagriezīsies citā virzienā, vai arī pašiem atkal būs jāievelk elpa, lai pēc tam izelpotu.

Kaut kādā mērā žūrijas lēmums, protams, diktē, kādā virzienā teātrim būtu jādodas, bet katram jāsaglabā sava seja. Oļģerts Kroders tā arī teica, ka režisori iestudē tikai tādas izrādes, kas interesē viņus pašus, un tas ir laimīgs gadījums, ja intereses sakrīt. Mēs arī mēģinām notvert noskaņojumu gaisā, kas noteikti izdevās ar izrādi Mēs, roks,  sekss un PSRS, kur Jānis Znotiņš iestudēja to, kas viņam likās interesants, un tas sakrita ar skatītājiem, vai Mārtiņa Eihes Kalendārs mani sauc.

Svarīgi arī, lai aktieriem būtu skaistas lomas, tāpēc mēs Valmierā bieži iestudējam klasiku. Uzskatu, ka mūsu repertuārs ir pietiekami daudzveidīgs skatītājam, nākamajā sezonā iesim arī komēdiju virzienā, lai nebūtu tikai drāmas. Mums ir jauni un brīnišķīgi aktieri ar labām balsīm, tuvākajā laikā ķersimies pie muzikālām izrādēm – ne gluži pie Pētera Lūča laika dziesmuspēlēm, bet varbūt mēģināsim atjaunot to, ko izdarījis Mārtiņš Brauns. Katrā ziņā mums ir un būs arvien vairāk spēka doties muzikālā virzienā.

Par spēkiem runājot – kā vērtējat Alvja Hermaņa pret kolēģiem vērsto kritiku par kadru pārvilināšanu uz citiem teātriem? Valmieras teātri pamet premjers Mārtiņš Meiers, iepriekš uz Daili atvilināja Imantu Stradu.

Mārtiņa gadījums varbūt ir citāds nekā jaunajam aktierim Meinardam Liepiņam, kura izaugsmē ieguldīts ļoti daudz darba, veidojot viņa karjeru, kas tagad turpināsies Dailē. No šī sākotnējā Valmieras kursa aizgājuši jau četri aktieri. Es gan cenšos nosargāt brīnišķīgās jaunās meitenes un puišus un uzskatu, ka pie mums palika tie labākie.

Meiers vēlas dzīvē kaut ko mainīt, viņš labu laiku ir nostrādājis Valmierā – lai viņam veicas, un noteikti gaidīsim viņu atpakaļ. Mārtiņš Valmierā vēl tēlos Jāzepu nākamsezon gaidāmajā Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāļi uzvedumā, otrs Jāzeps būs Aksels Aizkalns. Ar trupu strādās režisori Inese Mičule un Toms Treinis, bet esmu pārliecināta, ka teātra seja ir tieši aktieri, un Meiers, arī strādājot Dailes teātrī, vienmēr būs Valmieras teātra aktieris.

Mēs viņu mīlam, kaut, protams, tas ir sāpīgi, bet arī Mārtiņam bija sāpīgi pieņemt šādu lēmumu kaut ko mainīt. Abi noraudājāmies, bet tā ir arī ar bērniem, kurus uzaudzinām, ieliekam viņos savas vērtības un tad ļaujam iet. Mans vecākais dēls Eduards tagad pabeidza 9. klasi Rīgas Doma kora skolā un aizgāja mācīties uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju. Viņš sapņo paralēli piedalīties mūziklos un turpināt sadarbību ar kora skolu. Cerams, tā arī notiks.

Valmierieši cīnās arī ar būvniecības ķibelēm, par laimi, nesen nosvinēti spāru svētki jaunajai ēkai. Vienlaikus jūs pierādījāt, ka teātri var spēlēt arī vecā katlu mājā, kur ierīkota lieliska zāle ar nosaukumu Kurtuve.

Pēc Spēlmaņu nakts nomināciju skaita dažs labs ir uzdevis jautājumu, kāpēc vispār mums vajadzīgs jauns teātris. Katlu māja ir laimīgs gadījums, kad bezizejā saslēdzās vairākas veiksmes. Pērn septembrī sapratām, ka apkures teātrī nebūs, uz lielās skatuves bija noliktava, ar elektriskajiem sildītājiem apsildījām grimētavas, tualete atradās ārā. Apaļajā zālē spēlējām Elmāra Seņkova iestudētos Nelabos, kas tagad ieguva septiņas nominācijas, aktieri sala. Bija atlikta nauda būvniecības sadārdzinājumam, ja līgumu turpinātu.

Zināju par katlu māju, kurā bija iecerēts izveidot laikmetīgās mākslas centru, gatavojoties iespējai, ka Valmiera kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Valmieras novada galva bija atsaucīgs, atradās uzņēmēji, arhitekts Reinis Liepiņš, pērn Kurtuvē notika vasaras festivāla izrādes. Vēl novembrī nezinājām, kad ieliesim betona grīdu, un man teica, ka nekas neizdosies, tomēr 21. decembrī tur skanēja pirmais koncerts, kaut no griestiem vēl pilēja ūdens. Tagad šis Valmieras domes, uzņēmēju un mans mīlestības neprāta darbs tiek prezentēts kā viens no brīnišķīgākajiem projektiem, to rāda visiem pilsētas augstajiem viesiem. Ārzemēs šādas industriālās būves parasti neatrodas pilsētas centrā, kā tas ir Valmierā. Kad nākamgad vasarā dabūsim jauno ēku – un celtniecība patlaban notiek labā tempā –, tad Kurtuve atgriezīsies pašvaldības rīcībā.

Neapdzīvotu telpu, pilsētvides iedzīvināšana teatrālās norisēs bija viena no interesantajām iezīmēm Valmieras vasaras teātra festivāla izrādēs, kas bija vērstas uz bērnu un jauniešu, visas ģimenes piesaistīšanu teātrim. Arī šovasar teātris iekaros pagalmus, Valmiermuižas parku, skolas teritoriju.

Šo varētu uzskatīt par satelītorganizāciju Valmieras teātrim, vasaras festivāla pamatā bija Rūdolfa Blaumaņa festivāls, kas dzima jau 1999. gadā un notika teātrī. Teicu, ka tam vajadzīga jauna elpa, man nebija laika, un rīkošanā iesaistījās jauni cilvēki – Reinis Suhanovs, Jānis Znotiņš un domubiedri. Man liekas, valmierieši ir diezgan konservatīvi, un viņiem jāsaprot, ka teātris var būt dažāds. Ar formas un satura meklējumiem arī var piesaistīt jaunu auditoriju, pat pandēmijas laikā festivāla trīs dienās mums bija ap 5000 apmeklētāju.

Uz festivāla izrādēm vieglāk uzaicināt ārzemju režisorus, šovasar piedalīsies arī Valmieras teātris ar igauņu režisores iestudējumu. Ja izrāde notiek ārtelpās, protams, repertuārā to pēc tam grūti iekļaut, bet tas ir brīnišķīgs veids, kā piesaistīt cilvēkus, kuri neapmeklē konvencionālo teātri. Ik pa pāris gadiem mums ir bērnu festivāls, aug brīvprātīgo plūsma, un tas Valmierai dod papildu enerģiju un spēku. Nevarētu teikt, ka Valmiera ir teātra pilsēta, bet šīs tradīcijas ir ļoti nozīmīgas. Pandēmijas gadi aizkavēja sarīkot kārtējo Krodera pirmdienu, kurā pasniedzam Krodera balvu, bet mums ir Krodera ābele. Nekas nav panīcis, un aktieru netrūkst. Gribas izdzīvot daudzas dzīves, piepildīt savējo, piedzīvot slavu, un arī skatītāji joprojām vēlas līdzpārdzīvot, kaut ko saprast, sarunāties un domāt.