Vēstules no Āfrikas. Ej taču tu ar saviem tārpiem

Gribēju tikai pastāstīt, ka Rīgā ir tārpu automāts – gluži kā limonādes, šokolādes un sviestmaizes var nopirkt arī sliekas, ne jau ēšanai, bet makšķerēšanai. Nelaimīgā kārtā, skaidrojot, ka tie ir choo (tārpi svahili valodā), parādu telefonā slieku bildi. Nelīdz skaidrojums, ka sliekas ir zemei ļoti noderīgas Dieva radības, Nēmas acīs tie ir teju velna izdzimumi (viņa patiešām piesauc “devil”).

Kultūru konflikts uz līdzenas vietas, es nosolos savu mūžu tārpus vairs nepieminēt, kur nu vēl pie galda. Ja kādam šķiet, ka Āfrikā ēd visu, tad tikai varbūt tālos džungļos. Nēma pati uzskata, ka ķīnieši gan ēd visu, un nesen mums bija saruna, ka indonēziešiem gastronomiskā vērtē ir suņi. Tas ir daļēji patiesi – Indonēzijā tiešām ēd suņus, bet tikai neliela kristiešu saujiņa. Lielākā cieņā ir žurkas, tās var nopirkt tirgos grilētas uz iesma.

Tanzānijā “eksotiskākais” ēdiens, ko esmu redzējis, ir grauzdēti, rūpnieciski ražoti circeņi vai varbūt siseņi. Lēti nav, 250 gramu kastīte veikalā maksā ap četriem eiro, tātad kilograms – 16 eiro. Liellopu gaļa šeit maksā ap 3,60 eiro par kilogramu, tā ka kukaiņu ēšana, pirms izglābt planētu, būs sagrāvusi finansiāli. Lauku ciematos gan varot nopirkt veselu spaini un lētāk.

Atšķirībā no zemestārpiem bildē circeņu uzkoda Nēmai pretīgumu neraisa. Es arī esmu pagaršojis, nekas ne īpaši izcils, ne garšas ziņā nepatīkams. Un noteikti labāk par kazas kuņģa un zarnu zupu, ko Nēma izlēma pagatavot pēc Ziemassvētkiem. Kad smirdēja visa māja, bet viņai šķita, kas var būt labāks par šo – jo kaza taču ēd tikai labu, zaļu zāli, nevis visādus draņķus kā cūka (Nēma gan labprāt ēd cūkgaļu). Es šo viru nespēju dabūt mutē, bet viņai tā ir bērnības garša. Starp citu, Nēmas brālis par iekšu zupu arī nejūsmo. Tikmēr no Latvijas esmu dzirdējis atsauksmes, ka tādai zupai noteikti nav ne vainas, tikai es nekā nesaprotot...