Vēstule no Āfrikas. Aminatas mārketings

Lielais Latvijas notikums – Dziesmu un deju svētki – tuvojas noslēgumam ar vēl vienu grandiozu koncertu. Beidzot tālienē esmu atradis laiku noskatīties ierakstā atklāšanas koncertu.

Piebiedrojas mūsu abi puikas, Faziri un Adriani. “Piekūns skrien debesīs,” dzied Mielavs. Viņš dzied par ndege, who is flying to the sky, mēģinu iztulkot, pusangliski, pussvahili. Puikas sajūsmina milzīgais videoekrāns fonā, klavieres un arī bungas, kas taču afrikāņiem ir populārs mūzikas instruments. 

“Nāk rudens apgleznot Latviju,” te nu es skaidroju, kas ir gadalaiki, kā no ziemas sala, sniega un lediem pāriet uz plaukstošo pavasari, tad vasaru, bet rudenī koku lapas iekrāsojas dzeltenas un sarkanas. Tanzānijā gadalaiku maiņas vietā ir lietus sezona, tagad vēju sezona, priekšā sausuma sezona.

Man šķiet, ka afrikāņu puikām būs garlaicīgi vērot koncertu pavisam svešā valodā, bet nē, īpaši neinteresē tikai runāšana, pieprasa dziesmu. Var redzēt, ka iepatīkas “Tautumeitas”. Reizēm uzķer pa kādam latviešu vārdam, un tad Faziri prasa, ko nozīmē, piemēram, prātīgums. Smart mind, vismaz tā iztulkoju.

Pienāk Nēma, un es vēlreiz parādu Aminatu, viņas tālo pusmāsu (jo tēvs taču afrikānis, un visi melnie afrikāņi ir brāļi un māsas), kas dvēseli aizķer ar “Div’ dūjiņas”. Nēmas skatiens aizķeras Aminatas fonā. “Kas ir šie?” viņa rāda uz dziedātāju vainagiem. “Latvian crowns,” atbildu. Un Latvijā tādus var nopirkt? Protams. Lieliski, Nēmai tādu vajag. Ā, un arī audumu kā tautastērpu svārkos. Nu, tas vēl jāizvēlas, katrai “ciltij” ir savas krāsas. 

Kultūras apmaiņa. Ja jau uz Latviju jau ir aizceļojušas kleitas no tanzāniešu kitenge auduma, tad kāpēc gan šajā pasaules malā nevarētu pēkšņi parādīties Vidzemes brunčos tērpta melnā princese? Hm, kāds zina, kur par saprātīgu cenu nopirkt latvju kroni?