“Mums bija šausmu bildes!” Ģimenei neglaimojoši secinājumi par VEF kvartālu
Ir ļoti maz ēku, kurās var iekļūt cilvēki ar kustību traucējumiem. Tā par Teikas apkaimi pie Gaisa tilta secināja rīdziniece Ineta Tāre, kuras dēlam ir kustību traucējumi. Viņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka, apsekojot VEF kvartālu, ģimene fiksējusi daudz nepiekļūstamu objektu.
“Mēs vairāk pievērsāmies jautājumam par ēku piekļūstamību, jo dēls studē Latvijas Universitātē un viņam bija priekšmets par teritoriju, pilsētu plānošanu. Bija jāapseko noteiktas teritorijas un jāapraksta tās no lietotāja viedokļa. Viņa gadījumā tas ir cilvēks ratiņkrēslā.”
Saistībā ar dēla studijām ģimene izpētīja Teikas apkaimi starp Gustava Zemgala gatvi, Brīvības gatvi un iepirkšanās centru “Domina”. VEF kvartālā atrodas arī kādreizējā industriālā teritorija.
Daudz “šausmu bilžu”
“Mēs apsekojām šo apkaimi un sapratām, ka tajā vispār nav piekļūstamības! Mums vienkārši bija šausmu bildes!
Piemēram, kā piekļūt pie sabiedriskā transporta un kā iekļūt jebkurā veikalā? Visur ir pakāpieni, vismaz viens. Sabiedriskā transporta pieturvietas vispār nav pielāgotas [lai tās varētu ērti lietot cilvēki ar kustību traucējumiem].”
Tikai dažas ēkas ir piekļūstamas
Secināts, ka lielākoties kvartālā esošās ēkas ir nepiekļūstamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. “Sākot ar picēriju “LuLū” un citām Brīvības gatves ēkām. Mēs nofotografējām, cik VEF kvartāls ir pieejams.”
Viena no retajām ēkām, kurā salīdzinoši vieglāk var iekļūt arī cilvēki ratiņkrēslā, ir Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālbibliotēka “Vidzeme” Brīvības gatvē. “Man liekas, ka tas ir vienīgais objekts VEF kvartālā, kur vispār ir piekļūstamība.”
Iepirkšanās centrs ir pieejams
Protams, pozitīvi, ka arī iepirkšanās centrs “Domina” ir pieejams, taču negatīvi, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām ir spiesti apmeklēt tikai lielveikalus, bet nevar iegriezties apkaimes mazajos veikaliņos.
Sabiedrībā daudz runā par to, kāpēc iznīkst mazie biznesi un kāpēc daudz ģimeņu ar bērniem dodas uz lielveikaliem, bet mazāk apmeklē citas vietas. Ineta nosauca galveno iemeslu: “Tāpēc, ka tur ir sakārtota vide!”
Jautājums ir aktuāls arī jaunajiem vecākiem
Turklāt ēku piekļūstamība ir ļoti svarīga ne tikai cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet arī senioriem un jaunajiem vecākiem ar bērnu ratiņiem. Tiesa, bērnu ratiņi ir vajadzīgi tikai dažus gadus, bet cilvēkam ar invaliditāti ratiņkrēslā ir jāpavada visa dzīve.
“Bērni no ratiņiem izaug. Cik ilgi ir neērtības? Līdz pusotram gadam? Pēc tam tās aizmirstas! Jā, toreiz bija grūti piekļūt, bet pēc tam, kad šim posmam tiek pāri, to piemirst un vairāk par to vispār nedomā.
Mazie veikaliņi varētu izlikt zīmīti pie durvīm
Pēc tam ģimenes ar bērniem var iekļūt arī šaurajos un piebāztajos mazajos veikalos, kurus mēs, protams, atbalstām, bet būtu jādomā, kā tajos nodrošināt piekļūstamību. Bieži vien noderīgs ir uzraksts pie durvīm.”
Ineta minēja veikalu “Gemoss” Brīvības ielā pie Jaunās Ģertrūdes baznīcas. Lai iekļūtu veikalā, jāuzkāpj pa aptuveni 6-7 pakāpieniem. Labi, ka uz durvīm ir zīmīte ar ratiņiem un uzraksts: “Mēs jums palīdzēsim.”
Vismaz izrāda, ka apzinās problēmu
“Es nezinu, kā tas fiziski izpaužas un kā reāli palīdz. Varbūt bērnu ratiņus palīdz uznest augšā pa pakāpieniem. Varbūt kaut kā nopērk cilvēka vietā.
Bet vismaz ir parādīts, ka viņiem tas rūp un interesē, ka viņi vispār apzinās, ka tā ir problēma, ka arī šie cilvēki varētu būt viņu klienti.”
Labāk izvairās no tādām vietām
Inetas ģimene parasti neizmanto ēku pārstāvju piedāvātās palīdzības iespējas iekļūt iekšā. “Es nevaru iedomāties, kā pa tādiem milzu pakāpieniem varētu iekļūt iekšā. Mēs apzināmies, kur galīgi nevar iekļūt, un izvairāmies no tādām vietām.”
Pat, ja pie veikala ir pielikta zīmīte, ka tā pārstāvji var palīdzēt iekļūt ēkā, ir jāsaprot, ka viens pārdevējs nevar uznest ratiņkrēslā esošu cilvēku pa vairākiem lieliem pakāpieniem.
Aicina rīkoties labāk
Ratiņkrēsla svars ir virs 10 kg, bet tajā esošais pieaugušais cilvēks sver vismaz 50-60 kilogramus. Turklāt viens palīgs nemaz nevar satvert un pacelt ratiņkrēslu, kurā sēž cilvēks.
“Var jau izdarīt visu ko, bet vai būtu jābūt tā, ka mēs uzliekam sev svaru celšanas jostas un darām šīs lietas?!” Ineta vaicāja un aicināja uzņēmējus atrast adekvātus piekļūstamības risinājumus, lai arī cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu apmeklēt dažādas ēkas.
