Superpilsoņa recepte: privātās un profesionālās dzīves maisījums ar labbūtības pildījumu

Augstu vērtējam tehnoloģijas, kas palīdz ātrāk veikt darbu, un cilvēkus, kas spēj ātri pielāgoties un strādāt. Tāpēc ir vitāli svarīgi rast  līdzsvaru starp profesionālo un privāto dzīvi: nenest darbu uz mājām, atrast laiku fiziskām aktivitātēm, pievērst uzmanību pilnvērtīgam miegam, veselīgām un regulārām ēdienreizēm un pārdomātam dienas režīmam. Kā rast šo balansu, kur smelt iedvesmu un spēku ikdienas skrējienā, kā plānot savu dienu, lai tajā ir laiks gan atpūtai, gan darbam? Lai ir spēks dzīvot – dzīvot ar prieku, veselīgi un ilgi.

Tieši pēdējie gadi, dzīvojot nemitīgās krīzēs, ir aktualizējuši jautājumu par izdegšanu. Un šķiet, ka ir nepieciešams apgūt jaunas prasmes, kas palīdz būt mierā ar sevi un darbu.

“Mēs esam diezgan labās pozīcijās”
Ieva Stokenberga savā akadēmiskajā darbībā daudz laika veltījusi labbūtības un laimes pētniecībai. Uz vaicājumu, vai latviešiem piemīt pozitīvas emocijas un vai pēdējos gados šajā sakarā, kas ir mainījies – uz labo vai slikto pusi – viņa atbild: “Man akadēmiskā brīvība ir svarīga vērtība, un esmu laimīga, ka savu akadēmisko pētniecību varu veltīt tam, kas mani patiešām interesē. Tas ir arī humors un seksualitāte, laime jeb kā dzīvot labi, ilgi un laimīgi.
Ja kritiski paskatās uz Latvijas situāciju, īsti nav pamata teikt, ka Latvijas iedzīvotāji ļoti būtiski atšķiras no cilvēkiem citur, īpaši, ja runājam par Rietumeiropu un ģeopolitisko situāciju, kurā atrodamies. Tās lietas, kurās indivīds savu dzīvi novērtē kā labāku, nemainās. Jautājums ir cits – kas ir tas apkārtnotiekošais, sociālie faktori, kas izgaismo vienas vai otras jomas nozīmību?
Es teiktu – mēs spējam novērtēt, ka mums ir paveicies ar mūsu dzīvi. Te ir stāsts par to, ar ko mēs sevi salīdzinām. Tiklīdz mēs sevi salīdzinām ar tādām valstīm kā Somija vai Dānija, tad mums ir iespēja kaisīt pelnus uz galvas un teikt, ka nevaram šo un to, ka mums pietrūkst tā un tā. Bet, ja tā pavisam godīgi paskatāmies uz citām valstīm, ar kurām pietiekami ilgu laiku esam bijuši likteņbiedri, mēs esam diezgan labās pozīcijās.
Tāpēc aicinu, ieraugot kādu ziņu virsrakstu, kur Latvija kārtējo reizi salīdzināta ar citām valstī, domāt “savā kategorijā”, izvēlēties atskaites punktu – kā tas attiecas uz mani. Un šai ziņā atbildes ir pilnīgi atšķirīgas – kas ir nacionāli summētie rādītāji un kā to vērtējam savā indivīda līmenī.”

Meklēt jēgas piepildījumu
Georgs Rubenis teic, ka katrai ērai, laikmetam, kurā dzīvojam, ir savi izaicinājumi, bet trauksmainība, miera vai harmonijas, laimes meklējumi bijuši visos laikos, tāpēc kādu atsevišķu laikmetu, kurā tas būtu vairāk vai mazāk izteikts, ir grūti izcelt.
Ieva Stokenberga piebilst, ka, skatoties pēc objektīvajiem rādītājiem, mēs Latvijā šobrīd dzīvojam, iespējams, mierīgākajos un drošākajos laikos, kādi vien ir bijuši. To apliecina gan statistika par noziedzību, gan daudziem citiem kritērijiem. Tomēr izaicinājumus un jautājumus rada informācijas laikmets, kas devis iespējas daudz vairāk zināt un saņemt informāciju, kas mums liek uztraukties, līdzpārdzīvot.
“Bieži vien cilvēka laimes izjūta saistīta ar jēgas piepildījumu – kā cilvēks sajūt to, vai tas, ko viņš dara ikdienā, ir jēdzīgi, un vai gūst baudījumu no tā, ko viņš dara,” saka Georgs Rubenis. Cilvēks, kas to izjūt, arī dzīvo labāk. Bet tie, kurus nomoja jautājums, kāds ir manas dzīves mērķis, lielais uzdevums, tik labi nejūtas.

Pieci laimes pīlāri
Ir pieci pīlāri, kas liecina par to, vai cilvēks ir apmierināts ar savu dzīvi, cik laimīgs jūtas kopumā. Ieva Stokenberga tos uzskaita.

* Vai cilvēkam ir pietiekami daudz pozitīvo pieredžu, kas viņam sagādā prieku, apmierinājumu un sajūsmu. Nevis kādā momentā, piemēram, kad viņš jūtas eiforijā, bet vienkārši kopumā – visu laiku. Un tas bieži vien saistās ar to, vai cilvēkam ir prieks dzīvot.

* Vai manā dzīvē ir pietiekami daudz tādu mirkļu, kad es var “pabarot” savu vajadzību, fokusēt uzmanību uz sev nepieciešamo? Un tās var būt ļoti dažādas lietas – meditācija, ēst gatavošana, dārzkopība, rokdarbi, pārgājieni un daudz kas cits.

* Vai man ir sasniegumi, vai es jūtos veiksmīgs? Un ne vienmēr šai gadījumā stāsts ir par profesionālajiem sasniegumiem. Vai man ir pierādījumi tam, ka man ir izdevies, piemēram, mani bērni dara to, par ko man ir prieks, vai manām attiecībām ir kaut kāds rezultāts, vai man darbā kāds projekts ir izdevies? Vārdu sakot – vai man ir, ko nosvinēt? Mums vajag justies kompetentiem.

* Ceturtā svarīgā lieta ir attiecības – vai jūtos, ka tās ir piepildītas, kurās es varu būt es pats, kurās mani pieņem tādu, kāds es esmu? Būt piederīgam plašā nozīmē. Vienam šīs attiecības reducējas uz ģimeni, otram uz draugu loku, trešajam uz plašāku kopienu.

* Piektais pīlārs ir jēgas izjūta. Vai tas, ko es daru, sakrīt ar man svarīgiem mērķiem un lietu kārtību? Katram individuāli tas var izpausties citādi – vienam ar kādas reliģijas ticības sistēmu, citam ar kādu vērtību sistēmu un tamlīdzīgi. Vai tas, ko es daru, dod savu pienesumu?

Šie ir tie pieci pīlāri, bet kā tos sasniegt? Tam ir dažādi veidi, bieži vien tie ir “garlaicīgie”, kurus neviens nav atcēlis: miegs, ēdiens, pietiekamas fiziskas aktivitātes.

Labbūtības meklējumi
“Latvijas kontekstā mēs esam atpazinuši, ka labbūtība ir kaut kas svarīgs. Ja agrāk varējām dzirdēt, ka sasniegumi ir kaut kas svarīgs, ka mēs esam tie, kuri “izkapājuši” savu vietu, tad kaut kādā ziņā pandēmijas laiks mums lika vairāk runāt par to, ka labbūtība ir svarīga darbā, skolā, ģimenē, sākām pamanīt tās nozīmi. Tas nenozīmē, ka mums kļuvis sliktāk, bet gan to, ka vienkārši vairāk par to esam sākuši runāt,” pārdomas par pieciem laimes pīlāriem noslēdz  Ieva Stokenberga.
Pandēmija, ģeopolitisko un ekonomisko satricinājumu ietekme... Sabiedrībā ir notikusi zināma vērtību pārskatīšana, lielāku uzmanību pievēršot emocionālās pašsajūtas jautājumiem. Tajā pašā laikā dažādu pētījumu dati apliecina, ka vairums cilvēku ir saskārušies ar izdegšanas simptomiem (tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS dati liecina, ka šā gada sākumā 91 % aptaujāto Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar izdegšanas simptomiem). Vai šie dati saskan novērojumiem? Vai ir novērotas papildu tendences, vai tas ir tikai tāpēc, ka mēs tam sākam vairāk pievērst uzmanību?
Georgs Rubenis: “Šajā ziņā ir divi faktori, kas vienlaikus nostrādājuši. Pirmā lieta ir tā, ka mēs dzīvojam salīdzinoši labākos laikos, kādos cilvēce vispār ir dzīvojusi. Tas nozīmē, ka mums ir resursi un iespējas pievērst uzmanību tām lietām un tēmām, uz kurām sabiedrība citos laikos nav fokusējusies un vērtējusi.
Otra lieta ir saistīta ar pandēmiju – visām mājsēdēm un ierobežojumiem, kad mēs kaut kādā mērā bijām spiesti skatu pievērst vairāk tam, kas notiek mums “iekšā”, iekšējiem procesiem. Cilvēki ir ieraudzījuši un sapratuši, kas tas varbūt kaut kādā veidā ir jāizpauž.”
Ieva Stokenberga: “Vispār, ja cilvēki var atpazīt izdegšanas pazīmes, tas ir labi. Ja pievēršam uzmanību labbūtībai arī darba kontekstā – kāda ir mana psihiskā veselība un līdzsvars –, tad tas ir sociāli akceptēts, un to arī socioloģiskajā aptaujā drīkst atklāt.
Bet mūsdienu pētniecība vairumā gadījumu, kas attiecas uz individuāli subjektīviem vērtējumiem, nav tikai melns un balts. Ja runājam par izdegšanas pazīmēm, tad varbūt cilvēks sevī atpazīst tikai divas no desmit pazīmēm.”

Fanātiskā izdegšana un nepietiekamais izaicinājums
Izdegšana ir veselības tēma, uzsver Ieva Stokenberga. “Šajā ziņā gribu uzsvērt divas lietas. Pirmā – lai mēs runātu par izdegšanu, tad tur nepietiek tikai ar vienu pazīmi, tur jābūt pazīmju kombinācijai: nozīmīgs spēku izsīkums, būtisks profesionālās efektivitātes kritums, distancētība. Un, kad šīs trīs pazīmes ir komplektā, tad varam teikt, ka tā ir izdegšana.”
Izdegšanu var piedzīvot dažādos apstākļos, viņa teic. Viena ir “fanātiskā izdegšana”, kad cilvēks strādā uz izsīkuma robežas, pilnībā iztērējot savus resursus. Otru var dēvēt par “nepietiekamu izaicinājumu”. Bieži vien tas ir vienveidīgs darbs, kas prasa koncentrēšanos, tempu un precizitāti, bet kurā nevar ielikt savu pienesumu, ko nevar ietekmēt. Šajā ziņā izdegšanas buķeti var piedzīvot, ja nav pietiekams atbalsts no vadītāja un nav izaugsmes iespēju.
“Ja mēs visiem dosim vienas un tās pašas zāles pret izdegšanu, mēs nedabūsim rezultātu. Ar saukļiem “Iesaisties! Dedz! Piepildi sevi!” mēs turpinām dedzināt tos fanātiskos, kuri jau tāpat deg kā lāpas. Un cilvēki, kuri bieži vien ir kā sprostā, jau tā nīkst ārā, jo viņiem nav iespēju realizēt savu potenciālu,” saka  Ieva Stokenberga.

Nepārslogot sevi
Georgs Rubenis par to, lai nenonāktu līdz izdegšanas klīniskajam rezultātam, saka: “Garīgo prakšu kontekstā visbiežāk runā par divām lietām. Pirmā ir vērīgums – pamanīt un pievērst uzmanību tam, kas notiek apkārt, kādas ir manas iekšējās sajūtas. Otrā ir labvēlīga attieksme pašam pret sevi, jo bieži vien paši cilvēki sevi “uzdzen kokā”. Uzliek sev padsmit uzstādījumu, piemēram, skriet no rīta, veselīgs ēdiens un tā tālāk. Uzliek sev desmit, piecpadsmit lietu un tad redz, ka īstenotas ir tikai trīs, un līdz ar to cilvēks jūtas vēl sliktāk. Aicinājums būtu izvēlēties vienu, maksimums, divas lietas (piemēram, meditācija reizi dienā) un pie tā palikt vismaz trīs mēnešus. Šie ir divi atslēgas vārdi – vērīgums un atbildība pret sevi.”
Ieva Stokenberga  arī uzsver, ka nevajag uzreiz sev izvirzīt daudzus īstenojamus mērķus. Piemēram, lai nostabilizētu paradumu regulāri padzerties ūdeni, nepieciešamas četras līdz sešas nedēļas, bet, lai regulāri sevi motivētu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, būtu nepieciešams vismaz pusgads, jo tas prasa pārplānot savu ikdienas ritmu, pielāgoties un sākt gūt gandarījumu no paša procesa.
 Tāpēc veselīgo paradumu ieviešana ir diezgan rūpīgs darbs. Viņa aicina ikvienu, kas nolēmis – man vajag kaut ko darīt savā labā –, izvēlēties kaut ko, kas pēc iespējas drīz ļaus svinēt to, ka jūs to izdarījāt. Sākt ar vienu, un tam var sekot nākamais mērķis.

Žonglēšana ar bumbiņām
Kādas ir ieteicamās prakses vai stratēģijas, lai nodrošinātu efektīvu privātās un profesionālās dzīves līdzsvaru? Vai vispār ir iespējams balanss starp darbu un savu personīgo dzīvi? Kādi ir galvenie izaicinājumi, kas rodas, cenšoties sasniegt šo līdzsvaru? Kādus labumus var sniegt labs privātās un profesionālās dzīves līdzsvars – gan individuāli, gan arī organizāciju vadības kontekstā? Ar ko jāsāk, lai novilktu robežu – te ir darbs, un te ir privātā dzīve? Ko darīt cilvēkam, lai viņš sev nenodarītu pāri? Šādus un līdzīgus jautājumus uzdod daudzi no mums.

Ieva Stokenberga: “Šai dzīvē nav iespējams novilkt striktu līniju – te ir darbs, un te ir mana privātā dzīve. Mūsdienu pētījumi diezgan skaidri rāda, ka efektīvākais veids, kā īstenot balansu starp darba, privāto un bieži vien vēl kādu citu, piemēram, studiju, dzīvi ir nevis griezt striktu robežu, jo cilvēks tā īsti šajās dažādajās dzīvēs atsevišķi nefunkcionē. Mūsu ķermenis ir viens un tas pats gan tad, kad ēdam brokastis, gan tad, kad tiekamies ar kolēģiem, gan tad, kad sarunājamies podkāstā. Tēlaini to var iztēloties kā divkrāsainu cepumu, kuram krāsaini plankumi pa vidu, vai kā sieru, kurā ir ne tikai siers, bet arī caurumi kaut kam citam.
Lai runātu par izdegšanas profilaksi, ir būtiski prātā paturēt to, ka mums palīdz gan mūsu pamatvajadzību apmierināšana (miegs, ēdiens, ūdens, svaigs gaiss, kustības), gan psiholoģisko vajadzību apmierināšana (piederība, kompetence, autonomija, ka paši varam ietekmēt lietas). Un tās visas tiek apmierinātas 24 stundas diennaktī.
Piemēram, ūdens dzeršanu mēs varam apvienot ar darbu, fiziskās aktivitātes – nevis piezvanīt, bet aiziet kājām uz gaiteņa otru galu. Sarunas ar kolēģi var lieliski apvienot ar būšanu svaigā gaisā.
“Dzīves avotus” nevajadzētu saraust striktos grozos – tas ir darbs, un tā ir mana privātā dzīve. Jo neaizmirsīsim, ka cilvēks izdeg arī no bērnu audzināšanas, kopjot kādu tuvinieku mājās, saspīlētās partnerattiecībās.
Darbs var būt ļoti nozīmīgs resurss mūsu labbūtībai, tādēļ aicinu – nevis nošķirt to, kas ir un kas nav darbam, bet visu kopumu redzēt kā daļu no savas dzīves. Saprast, ka viss ir jūsu dzīves lauks, mūsu dažādas lietas, kas jāpaveic. Man patīk metafora – es visu laiku žonglēju dažādas bumbiņas, un nav tā, ka es kādu varu nolikt malā.  Mums vajag atelpu – atpūsties ne tikai no darba.”

Atrast laiku lūgšanai
Georgs Rubenis piebilst: “Noteikti ir jāskatās kopējā bildē, ne tikai vienīgi striktu darba un ārpusdarba dzīves nodalīšanu. To varbūt var izdarīt cilvēki, kuru profesijas ir tādas – es esmu darbā no tikiem līdz tikiem; kuriem mājās nav jāatbild uz e-pastiem un telefona zvaniem, un tā tālāk. Tādās profesijās ir iespējams šo robežšķirtni novilkt.”
Viņš teic, ka ir svarīgi katru dienu atrast mirkli, lai apzinātos savas ikdienas vajadzības. “Visās tradīcijās vienmēr bijuši aicinājumi cilvēkiem vismaz pāris reižu dienā apstāties un pievērst uzmanību savām vajadzībām. Daudzās tradīcijās to sauc par lūgšanu. Lūgšana ir labs brīdis, lai apzinātos, kas ir tā lieta, kuras man šobrīd trūkst vai ir par daudz, kas ir tā lieta, kas manā dzīvē būtu nepieciešama, ko pamainīt. Tie apstāšanās punkti ir ārkārtīgi vērtīgi.
Citādi ar tām bumbiņām visu laiku žonglējam un nepaskatāmies uz sevi. Jāgūst izpratne, kur es šobrīd atrodos, kādas ir manas šābrīža sajūtas un emocijas, vai mans vēders ir pilns vai tukšs, esmu vai neesmu izgulējies. Un tad attiecīgi dienas plānā ir iespēja veikt kādas korekcijas.”

Attiecības starp darba devēju un darba ņēmēju
Ja runājam par spēju apstāties, tad jautājums – kā to saskaņot ar darba devēju, kā vadītājam rūpēties un reaģēt uz savu padoto labbūtības vajadzībām? Kā atpazīt darbinieku, kas ir pārāk “iesprostots slazdā” vai kuram acis deg par daudz?
Ieva Stokenberga: “Te nav vienas atbildes. Ikviens vadītājs zina, ka katrs darbinieks ir personība. Vadītāja rokās ir ļoti daudz rīku, lai palīdzētu darbinieka psiholoģiskās vajadzības apmierināt arī darba vidē.
Vadītājam vajadzētu redzēt un sajust, pavērtēt, kā darbinieks jūtas, cik daudz viņam šīs vajadzības ir apmierinātas, varbūt nepieciešams kaut ko pamainīt. Risinājumi varētu būt ļoti atšķirīgi. Viens varbūt jāpalaiž atvaļinājumā, ja vadītājs viņu vispār pēc kāda laika nevēlas zaudēt, bet citam varbūt jāpiešķir rūpe par kādu jomu, par kuru viņam jāatbild, jo viņam “jāpabaro” varēšanas vajadzība.
Tā ir viena lieta, bet otra lieta – higiēnas lietu ievērošana ikdienas saskarsmē var ļoti daudz palīdzēt. Piemēram, e-pastu sūtīt nevis tad, kad tu to uzraksti vēlā vakarā, nododot netiešu vēstījumu – redzi, es strādāju līdz vēlai naktij –, bet gan nosūtīt nākamās dienas rītā; noteikt robežu, kad es atbildu uz telefona zvanu un kad ne; plānot sapulces tā, lai tās palīdzētu cilvēku labbūtībai. Ikdienas rutīnā jāatbalsta risinājumi darīt tā, lai ērtāk būtu visiem.”
Savukārt Georgs Rubenis uzsver, ka arī vadītāji reizēm nespēj ielūkoties sevī, jo viņiem jāmēģina “izlīferēt” starp biznesa mērķiem un uzstādījumiem un to, kas notiek viņu vadītajā komandā. Būtu vēlams, ka vadītājs vismaz reizi nedēļā, ja kolektīvs nav liels, desmit minūtes veltītu sarunai ar katru darbinieku viens pret vienu, lai saprastu kādā dzīves punktā darbinieks pašreiz atrodas.
Ieva Stokenberga piebilst, ka pirmie rindā uz izdegšanu ir vadītāji, tāpēc arī viņiem jāmeklē, kur viņiem ir atbalsts, kā stiprināt sevi.

Galvenā receptūra
Noslēgumā abi sarunbiedri min superpilsoņa receptes trīs svarīgākās sastāvdaļas.

Georgs Rubenis: “Pirmais. Vērīgums ne tikai attiecībā pret sevi, bet arī pret tiem procesiem un norisēm, kas notiek ārpus katra no mums.
Otrais. Ja cilvēks nav izdedzis, tad noteikti jābūt aktīvam un jāiesaistās. Tas ir labs veids, kā atrast jēgu, veicināt piederības izjūtu, būt noderīgam un līdzatbildīgam.
Trešais. Nebaidīties riskēt. Jebkuras izmaiņas saistītas ar risku. Ja es gribu kaut ko mainīt, tad man jādara, jāriskē.”
Ieva Stokenberga: “Pirmkārt, aicinu ikvienu darīt to, kas viņam sanāk vislabāk. Otrkārt, domāt, kā tas, ko es dar, palīdz cilvēkiem justies iesaistītiem. Treškārt, gādāt, lai būtu tik daudz brīvības, cik vien iespējams – gan pašam, gan citiem.”