Diriģenta autoritāti nopirkt nevar. Saruna ar tēvu un dēlu - Vili un Tomasu Kokamegi

Tēvs un dēls. Skolotājs un audzēknis, jo tēta vadītajā Ogres pūtēju orķestrī Horizonts kā klarnetists savas gaitas pūšaminstrumentu mūziķu ģildē sāka Tomass. Viņš ir viens no Dižkoncerta mākslinieciskās ieceres autoriem un nu jau ilgus gadus pats rāda takti Horizonta mūziķiem. Tomasam šogad debija virsdiriģenta amatā, bet Vilis ugunskristības izturēja jau 1985. gadā – viņš šogad būs XXVII Dziesmu un XVII Deju svētku pūtēju orķestra Goda virsdiriģents. Abi staltie vīri simbolizē pūtēju orķestru kustību, kurā jau sen aiz kalniem tie laiki, kad valdīja pūšaminstrumentu mūziķa tēla stereotips – iesirms, mazliet iešvilpis un pūš greizi.

Diemžēl pūtēju orķestriem līdz šim nav sava Jāņuvakara vai Gaismas pils, kas ceļotu no vieniem Dziesmu svētkiem uz citiem. No komponistiem šajā jomā visražīgākais bijis Gunārs Ordelovskis, kurš nodibināja pirmo profesionālo pūtēju orķestri Rīga. Daudziem tauru skanējums noteikti saistās ar zaļumballi vai maršu, un šāda asociācija ar sadzīves mūziku nav nekas slikts, jo atdzīvina publikas uzvedību – nav tikai jāsēž un rāmi jāklausās, var arī uzdejot.

Uz tādu reakciju cer gaidāmā Dižkoncerta virsdiriģenti Kokamegi. Protams, gadiem ritot, pūtēju orķestru skaits ir sarucis, toties tagad orķestrantu vidū netrūkst skolēnu, tostarp meiteņu, kam darbs orķestrī nozīmē arī iekļaušanos pieaugušo dzīvē, tāpēc ne tikai diriģentam, bet arī pārējiem mūziķiem jārāda piemērs attieksmē pret darbu un skaņu mākslu. Cerams, šie svētki atkal pierādīs, ka runāt par žanra panīkumu nav pamata. Joprojām daudziem ragu mūzika šķiet skaistākais, kas vasaras vakara brīvdabas koncertā iespējams.

Gājienā nebūs, kur sprukt

Mēdz teikt, latvieši ir dziedātājtauta. Vai esam arī pūtēju tauta? Droši vien jāsaka – pūšaminstrumentu mūziķu tauta?

Tomass: Noteikti, kā jebkura tauta. Kā saka mūsu koncerta Laiks iet pāri režisore Elīna Apsīte, senos laikos katrs bērns, kas gāja ganos, sāka ar stabulīti. Kas tad ir mūzikas pirmsākumi? Bungas, dziedāšana, pūšana.

Vilis: Jā, esmu gājis ganos un stabules taisījis, vislabāk noder taisni kārkli, vītoli. Esmu uzaudzis Valkā, dzīvojām netālu no Pedeles upes. Mamma Alise, tētis Viktors, divas māsas, Dace un Anita, un es tas jaunākais. Mamma gribēja mani par Juri saukt, bet vecmāmiņa mudināja likt kārtīgu vārdu.

Tomass: Es pāris pirmos dzīves mēnešus nodzīvoju kā Kārlis, jo vecaistēvs no mammas puses bija Kārlis, tomēr igauņu puses radi ņēma virsroku.

Vilis: Tēvs ir no Tāgeperas, tā ir apdzīvota vieta ar skaistu pili netālu no Valkas, latviski viņš runāja bez akcenta, es igauniski tik daudz protu, lai orķestra programmu novadītu. Tēvs mācēja art un sēt, bet strādāja par kalēju un vijoli spēlēja. Tad jau nebija magnetofonu, toties visi dziedājām. Ja bija mājās sanākšana, ballīte, pēc pāris glāzītēm gāja vaļā dziesma.

Vai Valkas skolā bija pūtēju orķestris?

Vilis: Nuja, tur arī sāku, spēlēju tubu. Tur mums dziedāšanu mācīja skolotājs Juris Riepnieks, laikam bija ieklausījies, jo teica, lai pēc stundām ienāku pie viņa. Tad mācījos 6.  klasē, norīkoja mani pie lielākā instrumenta – helikona, kam bija arī vislielākais svars. Blakus mājā dzīvoja Briežu Jānis, vēlāk slavens ķirurgs, viņu pielika pie bungām, un aizgāja tā lieta. Divreiz gadā bija jāspēlē gājienos par godu maija un oktobra svētkiem, maršējām no Latvijas uz Igauniju un otrādi, jo tautu draudzība bija modē. Tad gan slapju muguru stiepu, un, pa ielu ejot, bija arī jāspēlē tubas solo.

Tagad būs jāmuzicē, soļojot svētku gājienā. Tas laikam ir ļoti svarīgs pūtēju orķestru pienākums Dziesmu svētkos.

Tomass: Tas ir grūts pienākums – gājienā iet un spēlē visi orķestranti bez atlaidēm, līst vai karsē saule. Ja līst, instrumentu paslēpj zem apmetnīša, flautas tad parasti nespēlē. Ir gan redzēts, ka instruments pielīst līdz augšai, tad pagāž uz sānu un izlej ārā. Ir man arī mūziķi, kuri piesakās tikai gājienam, jo pēc darba nav laika piedalīties koncertos. Trakākais, ka orķestrim visu laiku prasa spēlēt, ejot tos trīs kilometrus. Tomēr tagad neviens vairs nemaršē kā vecos laikos uz Igauniju tēta orķestris, un mūsdienās parādījusies tendence vaidēt.

Jau pirms sākam kaut ko darīt, iebilst, ka grūti, un pat nemēģina. Horizontā gan nevienam īpašas atlaides nedodu, bet zinu, ka gājiens ir smags. Galā nonāc slapju muguru, nopūstu lūpu, vienam otram uz lūpām pat uzmetas tulznas. Tāpēc pēdējos svētkos spēlējam drusku vieglākus meldiņus, iepriekšējos svētkos gājām kopā ar Madlienas orķestri un diriģentu Viesturu Lazdiņu, kurš gājienam sagatavoja trīs maršus. Klausītājus malā taču neinteresē, ka to pašu maršu pirms piecpadsmit minūtēm jau spēlējām.

Vilis: Gājienā diriģentam ir tamburmažors, tā saucamais štoks – rokas pagarinājums, kuru kustina tikai uz augšu. Ko tad tu iesi priekšā tāds maziņš, bet garie aiz muguras? Tad tikai pirmā rinda kaut ko saprastu no tempa un ritma.

Tomass: Koncertā rokā ir zizlis, to gan īsti neredz, bet es bez tā diriģēt nevarētu, esmu pieradis.

Jūs abi esat augumā padevušies, nu īsti diriģenti, un Tomasam laikam citas izvēles nebija, kā kaut ko spēlēt?

Tomass: Mūzika man bija visapkārt. Tēvs strādāja Ogres estrādes orķestrī Metronoms, mana un māsas Andas bērnība pagāja Metronoma mēģinājumos un koncertos, ar savām drēbēm slaucījām un pulējām kultūras namu parketu, kamēr tētis strādāja. Pēc tam dzīvojāmies pa orķestra Horizonts mēģinājumiem. Mājās tēvs lika plates uz atskaņotāja, vaicāja, kurš instruments man patīk vislabāk. Tā bija klarnete.

Vilis: Es Valkas vidusskolā sāku spēlēt klarneti, pēc tam saksofonu, kas tajos laikos bija katra puikas sapnis. Abi ir mēlīšu koka pūšamie instrumenti ar līdzīgu iepūtienu. Tolaik avīzēs rakstīja, ka no saksofona līdz somu duncim ir tikai viens solis, bet, par laimi, kultūras namā atradās viens šķībs, greizs instruments.

Par vaļasprieku tagad jāmaksā

Dziesmu svētkiem šogad svinam 150 gadus, bet pūtēju orķestru klātbūtne nav tik sena.

Vilis: Laikam kopš sestajiem svētkiem, kurā piedalījās apvienotais orķestris, katrā ziņā daudz agrāk par dejotājiem. Kad aizbraucu uz svētkiem 1965. gadā, noslēguma koncertā spēlēja armijas orķestris, bet, ko spēlēja, protams, neatceros.

Tomass: Senāk noslēguma koncertā, lai koristi var aiziet pačurāt, uz skatuves uzlaida pūtējus, tad arī tās iesauca par čurpauzītēm. Gatavojot šā gada Dižkoncertu, pētīju programmas, bet ar arhīviem ir bēdīgi, nav nekāda pētījuma par Latvijas pūtējorķestru vēsturi Dziesmu svētkos. Latvijā tāpat kā visā Eiropā darbojās ugunsdzēsēju biedrību un armijas orķestri, tāds bija katram pulkam un garnizonam.

Šis nebūs vienkārši koncerts, bet atskatīšanās pagātnē cauri laikiem, atgādinot, kādi instrumenti cēlušies no stabulītes. Andreja Jurjāna Dziesmu svētku maršs nav rakstīts pūtēju orķestrim, pārlikums tapa 1990. gada svētkiem. Pieskarsimies gan pirmās Latvijas brīvvalsts posma repertuāram, gan kara gadiem un strēlnieku dziesmām, atgādinot par pirmajiem armijas orķestriem un patriotisma garu.

Kādreiz pūtēju orķestri asociējās ar nāvi un bērēm, bet tā jau sen vairs nav. Orķestris piedalījās arī saviesīgajā dzīvē, spēlēja kāzās un citos godos – kādi nu kuram bija instrumenti, ņēma un rāva vaļā. Tāpēc koncertā būs arī zaļumballes daļa. Pieskaramies arī padomju laikam, kas saistās ar pūtēju orķestru uzplaukumu. Būs jaundarbi, radīti tieši šim koncertam. Skanēs arī Alfrēda Kalniņa Karodziņu polonēze, kuru apvienotais pūtēju orķestris atskaņoja 1948. gadā X Vispārējos dziesmu svētkos.

Ko Vilis diriģēs koncertā?

Vilis: Gunāra Ordelovska Kursīšu valsi. Es gan nezinu, kas tie Kursīši ir…

Pie Saldus vieni ir…

Vilis: Smuks valceris, bet tāds ir jāmāk dejot. Ir jau arī nopietni gabali, bet gribas taču, lai klausītāji var pašūpoties, ne tikai sēdēt kā tādi nūģi. Mums arī patīk meitenes!

Vecos laikos meitenes orķestrī nepūta.

Vilis: Viņas arī tagad nepūš, bet spēlē. Man liekas, to var katrs, protams, vienam grūtāk, citam vieglāk. Tagad meitenes arī uz tubas laiž, visa pamatā taču ir pareiza gaisa plūsma. Nav jau nekas īpaši atšķirīgs no flautas. Ja diafragma un augums atļauj, kāpēc ne?

Tad jau viss atkarīgs no skolotāja. Un diriģenta.

Tomass: Orķestrī katrs diriģents gribot negribot ir arī skolotājs. Protams, mums ir skolēnu pūtēju orķestri, bet Horizonts vienmēr bijis pieaugušo kolektīvs. Es gan biju izņēmums, tēvs mani paņēma kā skolnieku, nosēdināja orķestrī, arī manus draugus, kuri prata spēlēt. Man nācās spēlēt trijos orķestros vienlaikus, un bērnam ir grūti starp pieaugušajiem, kuri ir lielu soli priekšā un nav kopīgu tēmu, par ko parunāt. Pirmos mēnešus tu neko īsti nesaproti, kas apkārt notiek, nezini, kurā vietā skaņdarbā atrodies, jo orķestra māksla ir kopā muzicēšana. Ar klavieru pavadījumu spēlēt tomēr ir cita lieta, bet orķestrī katrs spēlē savu, skaņu ir daudz, ne kā korī, kur ir četras, augstākais, sešas balsis.

Vilis: Bet šādi bērni ātri pieaug. Ja tu piedalies pieaugušo pasākumā, tu vairs neesi bērns.

Tomass: Līdz pārliecībai, ka spēlē pareizi un kopā skan pareizi, paiet labs laiks. Iesācējam nav viegli starp īstiem večiem, kuri labi saspēlējušies.

Vai ir tādi, kuri pievienojas tikai svētku dēļ? Dejotāji pat jaunus ansambļus tāpēc dibina.

Tomass: Ir tendence, ka grib tikai svētkos piedalīties, bet ideja Dziesmu svētkiem jau ir šis piecu gadu darba process. Vismaz divus gadus jāmācās programma, un nez vai ielēkšana pēdējā brīdī ir godīga pret tiem, kuri piecus gadus trenējušies un centīgi nākuši uz mēģinājumiem. Kovida ierobežojumu laika online vide orķestra mēģinājumā nestrādā, tad mūziķiem pašiem bija jāpilda savi mājasdarbi. 2022. gadā mums bija pieci koncerti novados, gatavojoties šiem svētkiem, piedalījās 1200 orķestrantu. Tagad uz mūsu Dižkoncertu pieteikti jau 1900, tad – kur viņi bija pirms gada? Interesanti, cik dalībnieku būtu, ja nākamgad sarīkotu kopīgu mēģinājumu koriem, dejotājiem un orķestriem? Droši, ka tikpat, cik pirms gada, bet mūsdienās amatiermūziķu kustība prasa pašam ieguldīt laiku, darbu un arī naudu. Saprotu cemmi par Dziesmu svētku biļetēm, jo noslēguma koncerts ir tieši viens, uz to tikt grib visi, bet dalībniekiem uz to biļetes netika piešķirtas.

Šogad esam 63 pūtēju orķestri, ļaujam piedalīties visiem, ieskaitot skolēnu orķestrus, ne tā kā koriem. Mūsu koncerts sākas vēlu, un bērniem nekādu atlaižu nebūs, bet viņi repertuāru ir labi apguvuši. Piemēram, mūzikas skolās orķestris ir obligātā nodarbība, es arī gāju skolas orķestrī, kurā mūs dresēja Ziedonis Puķītis, bet man bija bišķi atlaides, jo jau spēlēju ar večiem Horizontā, varēju nākt tikai uz koncertiem. Šogad noklausījos skatēs visus orķestrus, biju pārsteigts un priecīgs par līmeni – labi skan! Es arī atgādinu, ka nav jāuztraucas, cik orķestrī mūziķu, jo mums būs koporķestris un netiks rādīta individuālā meistarība. Žēl gan, ka vairs nav novadu dziesmu svētku tādā apjomā kā agrāk – vienkārši materiālu iemeslu dēļ.

Vilis: Ilgus gadus pirms Dziesmu svētkiem notika pūtēju orķestru salidojumi, lai slīpētu svētku repertuāru…

Tomass: Esmu novērojis, ka dejotāji vienmēr gatavi apmaksāt autobusu, dzīvošanu, bet pūtēji vienmēr bija pieprasīti un maksāja viņiem. Pieņemt to, ka jāmaksā par savu vaļasprieku un izklaidi, nav viegli, sevišķi vecāka gadagājuma mūziķiem, jo, dzīvojot pa kapiem un ballītēm, varēja nopelnīt otru algu. “Ja man visu neapmaksā, tad es nekur braukt negribu.” Ir prasības, ka sagaidīs ar ziediem, būs telts, kur ēniņā atpūsties, ūdens, ko padzerties, bet šajā ziņā arī iet uz labo pusi, jo paaudzes mainās.

Manuprāt, labs amatieris ir tas, kam drēbītes vienmēr kārtībā, kurš zina, cikos izbrauks autobuss, bet galvenais, lai viņam patīk tas, ko viņš dara. Neviens jau tevi nespiež, bet, ja esi apņēmies nākt uz orķestri, jābūt atbildīgam arī pret pārējiem dalībniekiem un diriģentu. Es taču nevaru atļauties uzrakstīt īsziņu, ka šodien jāpļauj zāle, tāpēc uz mēģinājumu nebūšu.

Mūziķi reizēm atļaujas, bet saprotu, ka kapu svētki ir ļoti svarīgi. Turklāt daži dzied arī korī, spēlē teātri. Pūtējiem gan ir vēl viens mīnuss – instruments maksā diezgan daudz. Mūs atbalsta pašvaldība, kas pērk Horizontam instrumentus, iedod autobusu, bet ir orķestri, kuriem nav nekāda atbalsta. Piemēram, Jelgavā Zelmeri Pro, ko vada Jānis Kurpnieks, izveidojuši biedrību, rīko koncertus, lai nopelnītu autobusam un aizbrauktu uz nākamo koncertu. 

Vilis un simt bundzinieces

Tomasam šī būs debija virsdiriģenta godā. Kā Vilis Kokamegi jutās, kad 1985. gadā nostājās mūziķu tūkstošu priekšā?

Vilis: Ja es mācētu to izstāstīt... Pirms svētkiem mums ar Horizontu bija jāpiedalās zonas skatē Rīgas rajona kultūras namā Baložos, repertuārā bija Arama Hačaturjana Valsis. Man pēkšņi pienāca klāt Gunārs Ordelovskis – vai es nevarot novicināt to gabalu, viņam roka tā kā sāpot. Kā tu profesoram atteiksi? Tā arī vicināju, tikai vēlāk sapratu, ka šī bija kā pārbaude. Es tolaik jau strādāju Emiļa Melngaiļa Tautas mākslas namā par metodiķi, un direktors Jānis Rijnieks mani iesauca kabinetā – tu būsi virsdiriģents nākamajos Dziesmu svētkos. Speciāli braucu uz Kauņu pēc notīm lietuviešu komponista Mindauga Tomašūna Svētku maršam, kuru kaut kur biju dzirdējis, ielikām repertuārā.

Darba rezervju kultūras namam bija simt bundzinieces, bet vajadzīgas bungas! Skrējām uz Rīgas mūzikas instrumentu fabriku, šie arī sataisīja simtu, taču nevis tādas pie sāniem liekamas, bet mazās solo bungas, ko skrūvē sitaminstrumentu komplektā. Visu partiju atdevām atpakaļ, bija jātaisa no jauna. Sameklēja divus horeogrāfus, no kuriem viens bija Vladimirs Ponomarjovs, stāvēja zem manis uz trepītēm, diriģēja bundzinieces, kamēr es augšā, tribīnē mūziku. Imants Ziedonis Literatūrā un Mākslā to visu pēc tam nosauca par Pestīšanas armijas parādi Mežaparka estrādē.

Tomass: Varbūt kādam no malas tas likās kaut kas īpašs, man bija tikai priekšrocība, ka tēta mašīnā var drēbes atstāt tuvāk estrādei, kamēr citiem jāiet uz autobusu.

Vilis: Man tolaik bija zaporožecs, Tomasu līdz estrādei varēju atvest. Blakus Jānis Dūmiņš ar savu volgu nostājās.

Tomass: Tēti varbūt redzēju retāk par citiem, jo gatavošanās Dziesmu svētkiem virsdiriģentiem aizņem ļoti daudz laika.

Vilis: Svētku nedēļu var izsvītrot no dzīves, kopumā gatavošanās aizņem apmēram gadu.

Tomass: Togad es Horizontā vēl nespēlēju, mani pirmie bija Skolēnu dziesmu svētki ar kori, nākamie – ar skolas orķestri, bet lielajos pirmoreiz piedalījos 1990. gadā. Togad pēc Ogres mūzikas skolas iestājos Jelgavas mūzikas vidusskolā, un toreiz vēl bija konkurss, mediņos netiku. Tad braucu ar taksi uz Jelgavu atspēlēt tur savu programmu. Iekrita klarneti mācīties piecus gadus pie Jura Kaufelda, viena no labākajiem Latvijas pedagogiem, kārtoju arī valsts eksāmenu diriģēšanā, skolā bija liels orķestris. Jau trešajā kursā sapratu, ka man kā klarnetistam nebūs darba, jo profesionālajos orķestros, Rīgas cirku ieskaitot, visi klarnetisti bija spēka gados. Arī diriģenta vakances rodas tikai tad, ja kāds aiziet...

Pūšaminstrumentu mūziķiem esot izdienas pensija?

Tomass: Jā, tiem, kuri spēlē profesionālajos orķestros. Tad nu pēc Jelgavas iestājos Mūzikas akadēmijas nule kā izveidotajā Militāro orķestru diriģēšanas katedrā, kurā studējām divatā ar Gunti Kumačevu; viņš tagad ir NBS Štāba orķestra priekšnieks. Armijas lieta man īsti nepatika, pēc otrā kursa aizgāju…

Vilis: Konservatoriju beidzu reizē ar Juri Kulakovu un Uldis Marhilēviču, bijām slavenais pirmais izlaidums pūtēju un estrādes orķestru vadītāju nodaļā. Nonācu tur, pateicoties sludinājumam avīzē Rīgas Balss 1979. gadā. Togad notika pūtēju orķestru salidojums Ludzā, kurā svētdienas koncertā rindā pie tualetēm veču bija vairāk nekā uz skatuves, jo šņabi un alu lēja iekšā pa visiem stūriem, bet man nākamajā dienā bija pirmais eksāmens. Diriģēšanu mācījos pie Mendeļa Baša, man garas rokas…

Tomass: To izjutu uz savas ādas, jo klarnetisti parasti sēž priekšā. Es diriģējot cenšos iztēloties, vai to, ko rādu, visi mūziķi var saprast. Un tētis vienmēr ir izcēlies ar ļoti skaidru žestu. Mūziķi tā arī teica: “Kad Vilis diriģē, vienmēr var saprast, kad jāsāk un kad jābeidz.” Koporķestrī tas arī ir pats galvenais. Dziesmu svētkos nekāda liela mūzikas taisīšana ar to pusotru tūkstoti nav iespējama, cik nu ir iemācījušies, tik ir. Nedrīkst paļauties orķestra spiedienam, jo viņi grib darīt tā, kā ērtāk. Daži pat neskatās uz diriģentu – to pēc koristiem arī var redzēt, ka notīs ieurbušies.

Un kā jūtas topošais virsdiriģents?

Tomass: Nav bijis laika par to domāt. Varbūt es to uztveru kā darbu. Koporķestri esmu diriģējis pērn, bijuši arī lieli koncerti Ikšķilē, Madonā, tagad būs divi skaņdarbi. Iztēlojos, ka tas būs mans orķestris, tikai krietni lielāks, un klausītāju daudz. Zinu, ka tai brīdī nebūs laika kaut kādu romantiku ķert, savas izjūtas analizēt, reāla notikuma apziņa un gandarījums nāks pēc kāda brīža.

Par katru mūziķi jācīnās

Virsdiriģentam savulaik bija vajadzīga arī pareiza biogrāfija.

Vilis: Kas tad man, kalēja dēls, pat komjaunietis neesmu bijis. Kad mācījos mediņskolā, tur rīkoja 1. maija mītiņu, mums bija savs orķestris, kā jau pienākas. Tajā rītā nācu no haltūras, un tolaik dzelzceļa stacijā tirgoja izlejamo šampanieti. Kas tad tur divas himnas ko nenospēlēt, bet īsti nezinājām, kura pirmā jāspēlē. Diriģents Gunārs Līcis paceļ roku, skan akords, man izklausījās, ka kādam šķība nots, bet spēlējām tik tālāk. Tā nu pēc tam visa Rīga runāja, kā mediņos abas – Latvijas un PSRS – himnas vienlaikus spēlētas. Skolā gandrīz visi bija komjaunieši, bet kopš tās reizes mani vairs nespieda stāties.

Pirmoreiz pusotru tūkstoti lielu pūtēju orķestri vadīju Ogres estrādē 1983. gadā, atskaņojot Aivara Krūmiņa skaņdarbu ar strēlnieku tēmām. Sākām ar Aizgāja latvietis pasaulē tālu. Tādā brīdī tu ņem un vienkārši diriģē, kā nu māki. Bijuši arī podi, piemēram, 1972. gadā arī zonālajos svētkos parādījās publikācija ar jautājumu par diriģentu lietderību, bet toreiz večiem ļoti garšoja alus. Toreiz mūziķu kolonnai uz deju grīdas diriģentu nostādīja vienā malā, nevis pa vidu. Tas gals, kas pretī, spēlē pēc diriģenta rokas, bet tālumā vīri jau sen atpalikuši. Tagad tādi brīnumi vairs negadās, bet arī tā notiek tajā dzīves skolā.

Tomass: Tagad tētis būs vecākais no pūtēju orķestru virsdiriģentiem.

Koncertos vislabāk skan tur, kur stāv diriģents, bet klausītāji sadzird ko citu.

Vilis: Jā, sajūta ir drusku jocīga. Paskaties uz priekšu, paskaties atpakaļ – baigi daudz cilvēku apkārt. Skaņa nāk ar nelielu nokavēšanos, bet nedrīkst īsti uz pūtējiem klausīties, jādiriģē it kā drusku pa priekšu. Diriģentiem tika izdalīts sazīmētais orķestra zīmējums, kur sitēji, kur kura grupa.

Par virsdiriģentu nepiedzimst un nevar iemācīties – nav tādas skolas. Tas ir praktiska darba rezultāts mūža garumā. Virsdiriģents nav cilvēks, kas uzkāpj uz podesta un nodiriģē, viss ir iepriekš jāsagatavo, jāstrādā ar orķestriem. Man bija iespēja strādāt Ogrē, kur rīkojām zonālos dziesmu svētkus, kur diriģēja brāļi Kokari, Imants Cepītis un citas slavenības. Bet pie pūtējiem meitenes ar puķēm tik traki neskrien kā pie koru diriģentiem. Mūziķiem arī rokas aizņemtas ar instrumentiem.

Tomass: Orķestros tagad meitenes un puiši ir puse uz pusi. Kad es mācījos, meitenes klarneti nespēlēja, pērn mediņus beidza piecas klarnetistes – visas meitenes. Neteikšu, ka tas ir slikti, taču vīrišķīgums orķestros, protams, pazūd, večiem arī pultis vairāk jānes nekā kādreiz, bet mūziķi arī tik daudz vaļību neatļaujas. Kaitīgie ieradumi gan principā beigušies, tā vairs sen nav, kā tēvs te leģendas stāstīja.

Kad nosala garajā parādēs, vīriem gribējās sasildīties…

Tomass: Neliels mēriņš pret stresu nekur nav pazudis, bet dzeršana nav savienojama ar atbildības izjūtu. Turklāt vairākums uz mēģinājumiem brauc ar savu auto. Es dzīvoju Rīgā, Vilis – Pļaviņās, viņš mums tagad ir orķestra Horizonts ģenerāldirektors, nodarbojas ar organizatoriskiem jautājumiem, sūta visiem īsziņas par mēģinājumiem. Dažreiz pastrīdamies, protams, bet tikai par mūziku, interpretāciju. Mana meita Kate beigusi Rīgas Doma kora skolu, piedalījās mūziklā Pūt, vējiņi!, kas būs skatāms arī Dziesmu svētku laikā, viņa arī spēlē flautu. Man šī ir otrā laulība, sievai ir meita Krista, dejo Rotaļā, tātad arī piedalīsies svētkos.

Vilis: Sāku vadīt Jēkabpils orķestri, kad Tomasa mamma jau bija viņā saulē, piecus gadus tur nostrādāju. Sapazinos ar vijolnieci, kurai tēva mājas skaistā vietā, kur lakstīgalas dzied. No Pļaviņām uz Horizontu muzicēt brauc arī flautas skolotāja, trompetists no Jēkabpils…

Tomass: Un ne tikai. Brauc no visa Ogres novada, no Rīgas, bet rinda jau nestāv. Par katru mūziķi jācīnās. 

Ko vilksiet mugurā savā Dižkoncertā?

Tomass: Speciāli tērpi tiek šūti tikai Mežaparka virsdiriģentiem. Gan jau sieva pateiks – viņa strādā Nacionālās operas un baleta kostīmu cehā. Droši vien gaišu uzvalku. Koncerts vēlu vakarā – gaišās drēbes būšu mūziķiem labāk redzams, būs balti cimdi jāvelk.

Vilis: Reiz pedagogs Bašs mani izsūtīja ārā no klases ar vārdiem – ejiet, student, sakārtojieties. Izrādījās, žakete nav aizpogāta. Diriģentam jābūt paraugam visās jomās, nevar jau mūziķiem pateikt – tagad cieniet mani! Viņi tikai pasmiesies. Un ar lamāšanos neko nevar panākt.

Tomass: Cieņa ir jānopelna. Orķestranti jau visu jūt, agri vai vēlu tevi atkož. Trīs stundu garais koncerts ir izpārdots, pārpārdots, pat nezinu, kur tik daudz publikas stāvēs, jo sēdvietu visiem nepietiks.

Vilis: Pūtēji var visu ko nospēlēt. Gunārs Ordelovskis teica, ka pūtēji ir sabiedrības labākā daļa.

Tomass: Galvenais, pūtēji ir jautri!