Nīcas vīriem dziesma kā mūzikas terapija
Dziesmu svētkiem cītīgi gatavojušies arī nīcenieki diriģenta Jēkaba Ozoliņa vadībā – vienīgais vīru koris Dienvidkurzemes novadā, kur dzied arī liepājnieki, durbenieks, no Otaņķiem un Rudes. “Kas Jauns Avīze” kādā otrdienas vakara stundā, kad notika kārtējais mēģinājums vietējā kultūras namā, devās ciemos.
“Francijā, Beļģijā, Nīderlandē un citās valstīs, kur mīt latvieši, kuri arī dzied koros, uz mēģinājumiem brauc pat no 600 kilometru attāluma. Tā ka šeit atbraukt 17 kilometrus no Liepājas nav liels noziegums,” saka diriģents Jēkabs Ozoliņš, kurš kori vada kopš 1983. gada. “Mana 40 gadu darbošanās ar šiem perfektajiem vīriem ir ļoti liels pagodinājums, esam piedalījušies visos dziesmu un deju svētkos, visos vīru koru salidojumos, bijuši daudzi ārzemju braucieni ar dziedāšanu Zviedrijā, Dānijā, Polijā, Vācijā, Austrijā, Ungārijā.”
Iesākās ar diviem konjakiem
Oficiāli koris dibināts 1946. gadā, bet dziedājuši Nīcā ir jau agrāk. Kad 1938. gadā šajā pusē viesojās Kārlis Ulmanis, viņam par godu dziedāja Nīcas vīri kopā ar Liepājas “Dziedoni”. Kopš 60. gadiem nīcenieki ir piedalījušies visos dziesmu svētkos. Kādreiz šajā korī dziedājuši 45 vīri, tagad ir divdesmit. Šogad nākuši klāt pieci jauni dziedātāji, bet gribētos vēl vairāk. Tā esot viena no lielākajām problēmām – dabūt vīrus, kuri grib un var atļauties dziesmai veltīt daudz sava brīvā laika.
“Ar Nīcas vīru kori jau negāja tik gludi. Es pa Liepāju darbojos ar kori “Līva”, ar 1. ģimnāzijas koristiem. Nelaimīgā kārtā Nīcas korim Jāņu rītā aizgāja diriģents Ludvigs Leitis. Tas notika 1983. gadā, bet 1985. gadā tuvojās lielie dziesmu un deju svētki, un viņi sāka meklēt citu diriģentu. Daudzi Liepājas kolēģi atteicās, un tad bija samērā laimīgs moments. Tagadējā pilsētas mēra Gunāra Ansiņa sievastēvs Jānis Ameriks paņēma konjaka pudeli un atbrauca pie manis uz Liepāju. Sākām runāt par iespējām sadarboties. Dabiski, es otru konjaku noliku pretī, un rezultātā divu konjaku vērtībā sarunas noslēdzās ļoti pozitīvi, un no tā laika man ir vislielākais gods un laime strādāt kopā ar Nīcas vīru kori,” diriģents ieskicē neformālo vēsturi.
Jau 1985. gadā nīcenieki tika finālā Rīgā, un bijušas vēl daudzas citas uzvaras. Pērn vasarā Raimonds Pauls no Liepājas koncertdārza “Pūt, vējiņi!” skatuves pirmoreiz liepājnieka mūžā viņu nosaucis par savu draugu. “Maestro teica: es tik ilgi dzīvoju, visi mani īstie draugi ir jau nomiruši. Man sākās neliela trauksme, es pat bišķiņ apraudājos,” atzīst Ozoliņš.
Pie katra sola zaldāts ar plinti
Vilnis Klampis ir jaunievēlētais kora prezidents, īstens nīcenieks. “Neatceros, kad sāku dziedāt, bet ļoti to patīk darīt. Tā, var teikt, ir pat medicīniska diagnoze. Nīcā bija leģendārs dziedāšanas skolotājs Reinholds Jansons, un viņš ļoti gribēja, lai es dziedu, pat solo. Pēc tam man kādu brīdi no dziedāšanas bija atturība, jo iepriekš ļoti daudz lika dziedāt. Tad gan sapratu, ka man to tomēr ļoti patīk darīt, un sāku dziedāt kopā ar Nīcas vīriem,” stāsta Vilnis.
Imants Kaire, kā pats saka, ir kapitāls nīcenieks un visilgāk dziedošais korists. “No krievu armijas atnācu 1965. gada novembrī un nākamajā gadā sāku mācīties dziedāt.” Dziedātājs atminas, ka 1980. gadā XVIII dziesmu svētkos, kuriem bija piekarināta birka par 40. gadadienu kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā, lielais pasākums noticis kopā ar okupantu armijas vīriem.
“Tur, kur Mežaparkā sēž skatītāji, katra sola galā bija viens zaldāts ar plinti rokās. Izrādījās, atbraucis pats Aleksejs Kosigins, toreizējais PSRS valdības vadītājs, un viņam par godu mēs arī dziedājām. Togad kori diriģēja armijas vīrs un, protams, krievu dziesmas bija repertuārā. Toreiz daudzi vecie nīcenieki dziedāja korī, viņi krievu valodu neprata, bet vienalga jāiemācās. Viņi vārdus uzrakstīja ar latviešu burtiem un tādā veidā iemācījās,” atceras sirmais vīrs.
Balvā alus muca
Liepājnieks (bet dzimis nīcenieks) Zigmārs Bumbulis neslēpj, ka dziesmu svētku nakts ballītes palikušas spilgti atmiņā. “1990. gadā bija mani pirmie dziesmu svētki, neilgi pirms tiem sāku dziedāt, mācoties Nīcas vidusskolā pie skolotāja Jansona, bija arī jauktais koris,” teic Zigmārs.
Tiesa gan, toreiz koncerti nešķituši paši aizraujošākie, bet tieši sadzīviskā puse. Pēc aktīvi nodziedātas dienas mēģinājumos un koncertos Rīgas skolās, kur kori dzīvoja, naktīs sekoja ballītes, jaunais puisis tolaik spēlējis ģitāru, bet cits paņēmis grāpīti un sitis kā pa bungām, dažs uzspēlējis klavieres.
Arī diriģents ir uz jokiem: “Atceros, reiz toreizējā Latvijas konservatorijā piedalījāmies mazo lauku koru konkursā, kur par nelaimi vinnējām alus mucu, un tas izpaudās diezgan sarežģītā atpakaļbraucienā no Rīgas uz Liepāju. Bet tā bija balva par pirmo vietu!”
“Mēs korī ar humoru esam uz tu, uz lielo Tu. Diriģents Jēkabs savulaik teica: man bija trīs dēli, divi normāli, trešais tenors. Bez dziedāšanas nekādi nesanāk. Katrai tautai kaut kas gēnos ir iestrādāts, un latvietim tā ir dziedāšana un dejošana. Tas latvietim ir spēcīgs gēns, kaut kas, kas velk aiz apkakles un ved – tu dziedāsi, tu dejosi! Un man šis vadātājs ir piemeties,” pasmej Zigmārs.
Gan fiziski veseli, gan garā bagāti
Liepājnieks Jānis Silenieks korī dzied tikai kopš pērnā gada oktobra un ir stāvā sajūsmā: “Kad pirmajā reizē atbraucu mājās no mēģinājuma, man vajadzēja divas stundas, lai atgūtos no emocionālā baudījuma un saviļņojuma. Tā ir arī mūzikas terapija, tas vistiešākajā nozīmē attiecas uz mani. Agrāk kā bērns esmu dejojis tautas dejas skolēnu dziesmu un deju svētkos, bet lielie svētki šovasar būs pirmie manā mūžā,” Jānis gaida emocionālo baudījumu un kopības sajūtu.
Raivis Kalējs par sevi saka – līdz kaulam nīcenieks. Arī viņš korī dzied kopš oktobra un pirmo reizi kāps uz dziesmu svētku skatuves. “Arī ballītēs esmu uzdziedājis, pat solo, ja publika prasa. Kādreiz dziedāju Nīcas zēnu korī, pamatskolā dziedāju, pēc tam man bija citas prioritātes, sports pārņēma brīvo laiku, tad studiju gadi. Šis ir trešais gads pēc atgriešanās Nīcā, pēc studijām, darba Rīgā un ārzemēs.”
Diriģenta Jēkaba uzrunāts zvejnieku svētkos, Raivis atsaucās aicinājumam: “Dziedāšana ir atslēgšanās no ikdienas rutīnas, darbiem, tā ir pozitīva brīvā laika pavadīšana, kas bagātina gan dvēseli, gan garu. Tā ir pozitīva atkarība, visi vīri ir apņēmīgi, priekšzīmīgi, apmeklē katru mēģinājumu. Visi ir ar lielo burtu un cits par citu ceļas un krīt. Mums katru otrdienas vakaru kora mēģinājumā ir mūzikas terapija, un pasākumos visi ir gan fiziski veseli, gan garā bagāti.”
Jāizmēģina jaunā estrāde
Durbenieks Sandris Bēča Nīcas korī dzied jau sešus gadus. Arī Durbē mēģināts izveidot vīru kori, kas gandrīz izdevies, bet kaut kā pietrūcis. “Palika vien vīru ansamblis, bet man koris labāk patīk, lielāka kompānija. Par Nīcu zināju – foršs kolektīvs, un vienā pasākumā izlūdzos, lai arī mani paņem. Sajūtas ir neaprakstāmas, īpaši dziesmu svētkos, kad milzu ļaužu masa nostājas, gaida elpas vilcienu, kad Jēkabs pamās ar roku un visi reizē sāk un dažreiz pat reizē beidz dziesmu. Šīs sajūtas var saprast tikai tas cilvēks, kurš pats visā ir iekšā. Mežaparkā būs jauna estrāde. Būs interesanti, kā tajā skanēs?” Sandrim mazliet žēl vecās estrādes, taču viss ir jauns, plūst un mainās.
Būs arī bankets
Diriģents atceras, ka jaunā kora prezidenta inaugurācija ar visu no tā izrietošo banketu nav vēl sarīkota. Turklāt šogad aprit 40. gadadiena, kopš Jēkabs sāka vadīt Nīcas kori.
“Jākrāj nauda banketam. Man ir siltumnīca, un, ja viss nenosals daudzajās aukstajās vasaras dienās, tad būs arī ko uz galda uzlikt. Rudenī būs jāpasēņo, cienastam vajag marinētas sēnītes. Nosvinēsim šo ilgo sadarbību! Un rudens pusē noteikti ar vīriem brauksim uz Pāvilostu dziedāt “Līvu” dziesmas Līvu dziesmu svētkos. Mēs visur piedalāmies,” piebilst Jēkabs Ozoliņš.
