Prasību studiju programmas īstenot latviešu valodā atzīst par neatbilstošu Satversmei

Lieta par normām, kas nosaka augstskolu un koledžu studiju programmu īstenošanu valsts valodā, tika ierosināta pēc vairāku kādreizējo Saeimas deputātu pieteikuma. Tiesā tika vērsušies toreizējie "Saskaņas" politiķi Valērijs Agešins, Edgars Kucins, Boriss Cilevičs, Ivans Klementjevs, Artūrs Rubiks, Jānis Tutins, Vladimirs Nikonovs, Igors Pimenovs, Ivars Zariņš, Regīna Ločmele, Inga Goldberga, Ivans Ribakovs, Vitālijs Orlovs, Jānis Krišāns, Andrejs Klementjevs, Jānis Urbanovičs, Sergejs Dolgopolovs un Nikolajs Kabanovs, partijas "Suverēnā vara" pārstāve Ļubova Švecova un partijas "Katram un katrai" pārstāve Karīna Sprūde. Pašlaik neviens no viņiem parlamentā nav pārvēlēts.

Viņi lūguši tiesu vērtēt Augstskolu likuma 56.panta trešās, ceturtās un piektās daļas atbilstību Satversmes 105., 112. un 113.pantam.

Apstrīdētajās normās noteikts vispārīgs aizliegums sniegt augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodā, vien ar atsevišķiem izņēmumiem.

Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa nosaka, ka Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Studiju programmā, kas tiek īstenota valsts valodā, ne vairāk kā vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma drīkst īstenot citās Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot to, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde.

Satversmes 105.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.

Tikmēr Satversmes 112.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta. Savukārt 113.pants, ka valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības.

Vērtējot apstrīdēto normu satversmību, tiesa visupirms secināja, ka apstrīdētās normas ierobežo valsts un privāto augstskolu autonomiju un mācībspēku akadēmisko brīvību. Pēc tam Satversmes tiesa secināja, ka šis ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo ir pieļauts būtisks labas likumdošanas principa pārkāpums.

Proti, likumdevējs nav nodrošinājis ST sprieduma lietā, ar kuru ST bija atzinusi par Satversmei neatbilstošu citstarp Augstskolu likuma 56.panta trešo daļu tās iepriekšējā redakcijā pienācīgu izpildi. Tāpat likumdevējs nav izvērtējis apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114.pantam un Vispārējai konvencijai par nacionālo minoritāšu aizsardzību.

Attiecīgi tiesa atzina Augstskolu likuma 56.panta trešo, ceturto un piekto daļu - spēkā esošajā redakcijā par neatbilstošām Satversmes 112. un 113.pantam un spēkā neesošām no 2024.gada 1.jūlija. Tāpat tiesa secināja, ka arī Augstskolu likuma 56.panta trešā daļa - redakcijā, kas bija spēkā no 2021.gada 1.maija līdz 2022.gada 10.oktobrim neatbilst Satversmes 112. un 113.pantam, taču nav atzīstama par spēka neesošu no tās pieņemšanas brīža.

Iepriekš ST līdzīgā lietā nosprieda, ka ierobežojumi privātajām augstskolām īstenot studiju programmas Eiropas Savienības (ES) oficiālajās valodās neatbilst Satversmei, bet citu svešvalodu ierobežojumi - atbilst.

Tas nozīmē, ka privātajās augstskolās drīkstētu būt studiju programmas, piemēram, angļu valodā, taču krievu valodā, kas nav ES oficiālā valoda, - ne.