Nesen atklātais piemineklis kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājam Kauliņtēvam apdraudot nacionālo drošību! Vai tā ir, un ko darīt? FOTO. VIDEO

Tikmēr valsts iestādes no šā pieminekļa bēg kā velns no krusta un izvairās vērtēt Ogres novada pašvaldības rīcību.

Biedrība: “Piemineklis mudina neievērot Nacionālās drošības likumu”

Šā gada 26. aprīlī Lielvārdē atklāja pieminekli padomjlaika leģendārā kolhoza „Lāčplēsis” priekšsēdētājam Edgaram Kauliņam (1903-1979), tā viņa 120. dzimšanas dienā cildinot padomjlaika lauksaimniecības un kompartijas darbinieka latvisko stāju un iestāšanos par lielvārdiešiem, lai viņus 1949. gada 25. martā nedeportē uz Sibīriju.

Tomēr 75 gadus pēc kolhoza „Lāčplēša” dibināšanas (to nodibināja 1948. gada 1. jūlijā) ne pa jokam uzvirmojušas kaislības ap šo pieminekli. Īsi pirms Kauliņtēva (tā Edgaru Kauliņu sirsnīgi dēvējuši vietējie) izveidotās komunistiskās kopsaimniecības, kuru viņš vadīja līdz pat savai nāvei, Ģenerāļa Pētera Radziņa (Pēteris Valdemārs Radziņš (1880-1930) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 1928. gadam, vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs) biedrība adresēja vēstuli Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), kurā teikts:

“Ogres novada dome, ceļot pieminekli cilvēkam, kurš ir apzināti un labprātīgi sadarbojies ar noziedzīgu organizāciju (Komunistisko partiju), ir bijis tās biedrs un funkcionārs, sadarbojies ar nelikumīgām (okupācijas) pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām un par šo kalpošanu saņēmis augstākos apbalvojumus, sniedz ziņu Latvijas iedzīvotājiem, ka likumi (“Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, Krimināllikuma nodaļa “Noziegumi pret valsti”, Nacionālās drošības likums – Red.) un to uzliktie pienākumi nav jāpilda, jo gan likumi, gan pieminekļi tiek būvēti uz mūsu sabiedrības vērtībām. Šajā gadījumā šīs vērtības un likumi acīmredzami savā starpā konfliktē. Nevar tā būt, ka tiek celti pieminekļi personām par darbībām, kuras mēs ar likuma spēku nosodām.”

Biedrība norādīja, ka piemineklis tika uzstādīts pēc tam, kad Saeimā tika pieņemts likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” un „līdz ar to konstatējams, ka Ogres novada pašvaldība demonstrē tiesisko nihilismu, slavinot personu, kas sadarbojusies ar ārvalstu organizāciju (PSRS Komunistisko partiju) un bijusi okupācijas varas funkcionārs”. Tādēļ tā aicina VARAM izvērtēt Ogres novada pašvaldības rīcību un atbildību par pieminekļa celšanu komunistam.

Lielvārdē atklāj pieminekli Edgaram Kauliņam:

Vēl trakāk – biedrība uzskata, ka pieminekļa uzsliešana notikusi pretrunā ar Nacionālās drošības likuma 25.1 pantu un tas apdraud Latvijas drošību, jo mudina neievērot to, ka “iedzīvotāju pienākums kara vai militāra iebrukuma gadījumā ir nesadarboties ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām”.

Ministrija: “Mūsu iestādes kompetencē nav par to lemt”

Jauns.lv skaidroja, kāda uz to ir valsts iestāžu reakcija. Izrādās, ka neviena valsts iestāde to nevēlas izvērtēt un izliekas kolhoza priekšsēdētājam uzslieto pieminekli neredzam.
 
VARAM Sabiedrisko attiecību nodaļa Jauns.lv atbildēja: “Norādām, ka valsts politiku kultūras pieminekļu aizsardzības jomā īsteno Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde, kas ir Kultūras ministrijas pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde. Šā iemesla dēļ VARAM pārsūtīja biedrības iesniegumu pārvaldei iesnieguma izskatīšanai atbilstoši tās kompetencei, lūdzot nosūtīt atbildi biedrībai.

VARAM kompetencē ir pārraudzīt pašvaldību darbības likumību, kā arī pašvaldībām likumos un citos normatīvajos aktos noteikto uzdevumu izpildi atbilstoši pašvaldību darbību regulējošajos normatīvajos aktos noteiktajai kompetencei, taču šai pārraudzībai pastāv noteiktas robežas, proti, ministrija nav tiesīga pārsniegt savas kompetences ietvarus un iejaukties tādu jautājumu risināšanā, kas ir pašvaldības autonomajā kompetencē, ir pakļauti citu valsts pārvaldes institūciju vai tiesas kontrolei. Ministrijas kompetencē nav izvērtēt, vai konkrētais piemineklis atbilst vai neatbilst likuma “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā” 3. pantā noteiktajiem kritērijiem, kas ir priekšnoteikums konkrētās pašvaldības rīcības izvērtēšanai”.

Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes preses sekretāre Linda Zonne-Zumberga Jauns.lv teica: „Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde ir atbildīga par valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā iekļautiem objektiem, rūpējoties par to saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Jauni objekti (šajā gadījumā piemineklis) mūsu iestādes redzeslokā nonāk vien tad, ja tie tiek veidoti kāda kultūras pieminekļa (kas atrodas sarakstā) teritorijā, vai aizsardzības zonā. Šajā gadījumā minētas piemineklis neatrodas šādā teritorijā un mūsu iestādes kompetencē nav par to lemt.”

Viņa šo jautājumu „atfutbolēja” atpakaļ VARAM, aicinot Jauns.lv par to interesēties Pieminekļu, piemiņas zīmju un piemiņas vietu izveides konsultatīvajā padomē, kura darbojas VARAM pārraudzībā.

Egils Helmanis: “Latvietis ar lielo burtu”

Ogres novada pašvaldības Komunikācijas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs Nikolajs Sapožņikovs Jauns.lv informēja, ka pašvaldībai “nav zināms, vai VARAM ir kādā veidā reaģējusi uz Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības vēstuli”. Tā kā jau teju mēnesi vietvara ir neziņā, kāda ir ministrijas reakcija uz Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības izsūtīto vēstuli ministrijai, kura datēta ar 15. jūniju.

Te jāpiebilst, ka Ogres novada pašvaldības vadītājs Ogres novada pašvaldības domes priekšsēdētājs Egils Helmanis (Nacionālā apvienība) par Edgaru Kauliņu ir gluži pretējās domās nekā Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība, kuru vada nacionālās savienības “Taisnīgums” biedrs, zemessargs  Agris Purviņš, kurš iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās bija Egila Helmaņa pārstāvētās Nacionālās apvienības konkurents.

Vietvaras mājslapā ogresnovads.lv pausta Egila Helmaņa nostāja, kurā viņš saka, ka Edgars Kauliņš bijis latvietis ar lielo burtu:

“Edgars Kauliņš ar savu dzīves piemēru, cilvēcību un godprātīgi veikto darbu ir kļuvis par visa novada vērtību. Imants Ziedonis teicis, ka laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks. Edgars Kauliņš nevarēja izvēlēties, kādā laikā piedzimt un dzīvot, bet varēja izvēlēties, kā nodzīvot savu mūžu.”

Ogres novada domes priekšsēdētājs uzsver Kauliņtēva cilvēkmīlestību, gribu un drosmi peldēt pret straumi, 1949. gadā izvairoties veidot izsūtāmo sarakstus, ko daudzviet darīja vietējie vietvalži, tā riskējot ar savu dzīvību.

Atklājot pieminekli, Egils Helmanis teica: “Mēs atklājam pieminekli, lai to nodotu nākamajām paaudzēm. Pašam Edgaram Kauliņam šis piemineklis vairs nav vajadzīgs, tas ir vajadzīgs mūsu bērniem. Tā ir liecība par Edgaru Kauliņu, kurš bija gatavs iet pret straumi un nostāties cilvēku pusē.”

Piemineklim iztērēti 41 624 eiro

Nikolajs Sapožņikovs Jauns.lv informēja, ka vietvara pieminekļa uzstādīšanai iztērējusi 41 624 eiro (ar PVN). Darbus saskaņā ar noslēgto līgumu veica SIA “Arteforma", kuras vadītājs ir monumenta autors tēlnieks Valtis Barkāns.

Edgara Kauliņa 120. dzimšanas dienas pasākumi Lielvārdē:

Tēlnieks atklājis, ka darbs aizsācies ar grāmatas par Edgaru Kauliņu izlasīšanu, viņa fotogrāfiju pētīšanu, lai varētu izveidot pēc iespējas reālāku skulptūru. Sākumā mākslinieks to veidojis no plastilīna gandrīz trīs mēnešus, tam izlietoti vismaz 200 kg plastilīna. Tālāk darbs nodots liešanai bronzā.  Šis darbs prasījis četru mēnešu darbu.

Pieminekļa atklāšanas pie kādreizējā kolhoza "Lāčplēsis" kantora ēkas svinības Edgara Kauliņa 120. dzimšanas dienā Lielvārdē izvērtās par vietējas nozīmes notikumu.

Notika piemiņas brīdis Lāčplēša kapos, kur mūžīgajā mierā atdusas Kauliņtēvs. Sekoja atmiņu pēcpusdiena Andeja Pumpura Lielvārdes muzejā, pieminekļa svinīga atklāšana Edgara Kauliņa alejā 5 un koncerts “Ar Lielvārdi saderēti” pilsētas kultūras namā.

Vēsturnieks: “Edgars Kauliņš – “plūsmas cilvēks”

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku vēstures nodaļas vadītājs Imants Cīrulis par šo pieminekli un vispār par bijušo padomjlaika kolhozu priekšsēdētāju godināšanu Jauns.lv teica:

“Pusgadsimtu ilgusī okupācija nostādījusi mūs sarežģīta jautājuma priekšā – kā vērtēt vairāku paaudžu cilvēku rīcību situācijā, kad šķietami “nebija izvēles”? Kur velkama robeža starp apstākļu diktētu pielāgošanos, “kluso pretošanos” un tiešu vai netiešu kolaborāciju? Pozitīvajos vērtējumos par Edgara Kauliņa personību līdz šim bieži izcelta viņa saimnieciskā tālredzība un talants pielāgoties kolhozu sistēmas trūkumiem, netrūkst arī atmiņu epizožu par harismātisko, pieticīgo, līdzcilvēkus atbalstošo priekšsēdētāju. Liela daļa šo vērtējumu nenoliedzami balstīti faktos un nav apstrīdami.

Taču, ja mēs sekotu šādai loģikai, tad ikkatrā PSRS varas iestādē – pilsētu un rajonu padomēs un izpildkomitejās, komjaunatnes organizācijā, komunistiskajā partijā, pat padomju represīvajos orgānos un Sarkanajā armijā – mēs ieraudzītu virkni lietpratīgu, saimniecisku, izpalīdzīgu, arī cēlu cilvēku, kuru rīcību noteicis viņu godaprāts, talants, nereti arī viņu latviskā stāja. Tomēr tā brīža vēsturiskajā realitātē šie cilvēki – neatkarīgi no viņu talanta vai rakstura īpašībām – pirmām un galvenām kārtām bija PSRS iedibināto varas struktūru pārstāvji, kuri praksē ieviesa un nostiprināja okupācijas režīmu visās tā izpausmēs. Arī padomju propagandas radītie “kolhozi miljonāri”, tostarp “Lāčplēsis”, bija būvēti uz tikpat netaisnīgu privātīpašuma atsavināšanu un lauku dzīvesvides pārkārtošanu kā citviet, to brutāli pakļaujot PSRS kolhozu sistēmai.

Edgara Kauliņa leģenda:

Pat 20. gadsimta politiskās vēstures kontekstā Edgara Kauliņa darbības izvērtējums raisa ļoti pretrunīgas interpretācijas un liek atturēties no viennozīmīga vērtējuma, un ar vēl lielāku skepsi ir uztverama šādas personas godināšana pompoza pieminekļa veidolā, turklāt publiskajā telpā, vienpusīgi izceļot tikai glaimojošās epizodes vai pat tēlojot Kauliņu kā “cilvēku, kas bija gatavs iet pretī (padomju sistēmas) plūsmai” (Egils Helmanis). Vēsturiskajai realitātei atbilstošāk un korektāk tomēr būtu nošķirt Edgaru Kauliņu – komunistiskās partijas partorgu un kolhoza priekšsēdētāju, kurš vistiešākajā veidā bija aktīvs okupācijas varas “plūsmas cilvēks”, no Edgara Kauliņa – labsirdīgā un talantīgā vadītāja, par kuru daudziem saglabājušās tīri personīgas atmiņas. Katra no šīm personības šķautnēm ir pelnījusi izvērstu pētījumu un diskusiju, taču nekritisku publisku slavinājumu piemineklī – diez vai.”

Kas bija Edgars Kauliņš?

Dažādu enciklopēdiju šķirkļos varam rast visdažādākos Edgara Kauliņa personības skaidrojumus.

1984. gadā izdotās Latvijas padomju enciklopēdijas 5.1 sējumā viņš cildināts kā LPSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības darbinieks, Sociālistiskā Darba Varonis, partorgs un LPSR un PSRS Augstākās padomes deputāts.

Pasaules personu, notikumu un vietu enciklopēdijā timenote.info par Edgaru Kauliņu rakstīts: “Dzimis Pāles muižas kalēja ģimenē. Tēvu zaudējis četru gadu vecumā. Izglītība četras klases. Strādājis pie dažādiem saimniekiem. Piedalījies pilsoņu karā Krievijā.

Latvijas brīvvalsts laikā strādājis kā ugunsdzēsējs (1925-1941) un zirgu dresētāja palīgs Solomonska cirkā. Otrā pasaules karā bija Sarkanās armijas 43. gvardes Latviešu strēlnieku divīzijā, četras reizes ievainots. 1943.gadā uzņemts komunistiskajā  partijā. Pēc kara LKP CK no Rīgas viņu nosūtīja uz Skultes un Lielvārdes pagastu par partijas sekretāru jeb partorgu. 1948. gadā kļuva par Ogres rajona kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju.

Zīmīgi, bet, pēc laikabiedru atmiņām, no Edgara Kauliņa vadītās saimniecības neviena ģimene deportēta netika - to ļaudis atceras un ar dziļu cieņu novērtē. Viņa vadības laikā tas kļuva par paraugsaimniecību PSRS.

Edgars Kauliņš apbalvots ar diviem Ļeņina ordeņiem, Darba Sarkanā Karoga ordeni, Tēvijas kara II pakāpes ordeni, Slavas III pakāpes ordeni”.

Edgara Kauliņa piemiņa joprojām tiek godā celta. Piemēram, viņa vārdā ir nosaukta Lielvārdes vidusskola, pilsētas Lāčplēša skvērā ir atklāts viņam veltīts goda krēsls. 2020. gadā iznāca apjomīga piemiņas/atmiņu grāmata “Mūžs kā asara uz vaiga. Edgars Kauliņš - Lielvārdes leģenda” (viena no vairākām viņam veltītām grāmatām, kas sāka iznākt jau padomju laikā). Zīmīgi, ka šīs grāmatas atvēršanas svētkus un bijušā partorga piemiņu ar īpašu svētbrīdi atzīmēja pat Lielvārdes evaņģēliski luteriskajā baznīcā.

Jau gadu desmitiem par Edgaru Kauliņu izskan visdažādākās teiksmas – gan patiesas, gan pārspīlētas fantāzijas. Piemēram, viena no tām ir tāda, ka cilvēki aukstajā 1979. gada janvāra dienā sava bijušā priekšsēdētāja kapu esot aizbēruši ar rokām – kapraču lāpstu cilāšana nemaz neesot bijusi nepieciešama. Lielvārdieši, kuri vēl atceras šo brīdi pirms vairāk nekā 44 gadiem, Jauns.lv teica, ka tas nu gan esot pārspīlējums. Pēc tradīcijas jau katrs kapā centās iebērt trīs saujas smilšu, bet tik mistiski jau neesot bijis, ka kapu aizbēruši ar rokām.

Bijušais kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājs Kauliņtēvs bija ražena auguma vīrs, par ko liecina arī viņa dzimtas turpinājums - izcilie Latvijas basketbolisti Armands un Aigars Šķēles ir viņa mazmazdēli.