Karavīrs nenogriež ausi gūstā saņemtajam ienaidniekam un neņirgājas par viņu
Karavīra pienākums ir aizstāvēt savu valsti un tās iedzīvotājus un dažkārt nepieciešamības gadījumā arī nogalināt ienaidniekus. Taču Nacionālo bruņoto spēku virskapelāna pienākumu izpildītājs majors Mareks Savickis intervijā portālam Jauns.lv uzvēra, ka karavīri nedrīkst nogalināt civiliedzīvotājus, sievietes un bērnus. Tāpat karavīriem jāsaglabā cilvēcība, viņi nedrīkst ņirgāties un izgāzt savu naidu uz gūstā saņemtajiem ienaidniekiem, piemēram, nogriežot viņiem ausi vai citas ķermeņa daļas.
Lielā mērā tieši no karavīru morālās stājas atkarīgs tas, vai viņi ar ieročiem tikai aizstāv savu valsti un tās iedzīvotājus vai arī viņi ar ieroču palīdzību nogalina arī civiliedzīvotājus, sievietes un bērnus, izvaro un dara citas vardarbīgas rīcības.
Kapelāns skaidroja, ka ir svarīgi, ko karavīrs dara ar ieroci un pret ko tas tiek vērsts. Ir jādomā par karavīru morālo stāju.
Šausmas Ukrainas karā
“Tas, ko redzam Ukrainas kara kontekstā (gan video, gan ziņās par notikumiem Bučā un Irpiņā), ir šausmīgi. Tas ir vienkārši šausmīgi! Bruņotajos spēkos tas ir kaut kas nepieļaujams.
Kara apstākļos var gadīties situācijas, kad nošauj gūstā saņemtos karavīrus bez tiesas, jo karavīru dvēseles pēc visa pieredzētā kliedz pēc taisnības, taču vairāk ir stāsts par to, kā uz to tiek reaģēts.
Zinām, ka arī nesenā pagātnē, vēsturē ir bijuši tādi gadījumi. Bet šādas situācijas tiek nosodītas.” Virsnieki un karavīri, kas iesaistīti civiliedzīvotāju nogalināšanā, tiek apcietināti nevis apbalvoti. “Tas ir neiedomājami.”
“Protams, arī aizstāvoties, karš ir šausmīgs. Ir teiciens, ka karš no cilvēka izvelk ārā visu slikto. Cilvēks pat nav zinājis, ka tas ir viņā. Bet tas nav attaisnojums šādai rīcībai.
Arī kara laukā jācenšas saglabāt cilvēcību
Cilvēkā var iedegties dažādas sajūtas, bet kapelāna uzdevums ir atgādināt, ka par spīti visam ir jāsaglabā cilvēcība.
Piemēram, kaut arī tu esi redzējis, kā tavs draugs aiziet bojā, tevī iedegas naids un dusmas un tu vēlies atriebt, ir stāsts par to, ko tu dari tālāk, kad esi neitralizējis ienaidnieka ieroci. Teiksim, tu esi neitralizējis, apstādinājis ienaidnieka tanku, kurš vairs nespēj darboties un no kura izlec ekipāža.”
Aicina neņirgāties par gūstekņiem
Ir jautājums, ko karavīri dara ar pretinieku gūstekņiem pat tad, ja viņos ir naids un dusmas, ka šī tanka un tā apkalpes rīcības dēļ ir gājis bojā viņu biedrs?
Kapelāni vienmēr karavīriem atgādina, ka arī šādās situācijās jāsaglabā cilvēcība par spīti ļaunumam. Ienaidnieku karavīrus, kas izlēkuši ārā no tanka, var apcietināt, aizvest pie atbildīgajiem karavīriem un nodot kara tiesai.
“Taču nevajadzētu sākt ņirgāties par viņiem. Protams, kāds varētu pienākt klāt un nogalināt viņus. Bet nē, to nevajadzētu darīt! Ir jāturpina neitralizēšana un jāņem viņi gūstā.”
Naida izpausme, nogriežot ienaidnieka ausi
Ienaidnieku karavīrus nevajadzētu apspļaudīt, apčurāt, sist, apsaukāt, smieties un ņirgāties par viņiem u.tml. “Es viņa ausi vai kaut ko citu negriežu nost, lai tādā veidā parādītu savu naidu.
Tā ir atšķirība no normāla karaspēka un tā kultūras. Var gadīties visādi, cilvēks var krist un iekšēji piedzīvot grūtības, piemēram, atvaļinājuma laikā var sākt dzert alkoholu vai izturēties vardarbīgi. Bet tādā gadījumā var doties pie psihologa, kas palīdzēs saprast un sakārtot sevi.
Karš atstāj pēdas
Tiesa, tas nav viegli, tas nav vienas dienas jautājums. Karš vienmēr atstās pēdas. Bet svarīgi, lai karavīrs atceras, ka viņš ir Dieva radīts cilvēks par spīti ļaunumam. Ka viņš atceras, ka Dievs ir vienīgais taisnīgais tiesnesis. Ka viņš atceras vēstures lappusēs rakstīto, ka ļaunais saņem taisnīgu sodu. Jā, varbūt ne uzreiz, bet vēlāk gan, piemēram, Nirnbergas prāva par nacistiem.
Protams, tas nav viegli, esot kara apstākļos. Vispār tā ir Dieva žēlastība, lai nepaliktu par nezvēru par spīti ļaunumam. Un šo žēlastību var lūgt. Arī to kapelāns atgādina karavīriem.
Agresora valsts karaspēkam neslava iet pa priekšu
Kristus saka: “Pagriez otru vaigu!” Šeit tu pagriez otru vaigu un neļaujies naidam. Nav runa par to, ka tu atļauj sevi sist. Tad tu pārspīlē. Dažkārt kristietībai pārmet šo principu. Bet ir runa par to, vai es kļūstu tāds pats kā tas otrs, kurš sita pa vaigu.”
Kapelāns piekrita, ka karavīram būtu jāatceras, ka gan viņš, gan gūstā saņemtais pretinieks ir cilvēks. “Lai gan kara šausmās to ir grūti saskatīt, īpaši pēc tiem notikumiem, par kuriem esam dzirdējuši. Agresora valsts karaspēkam neslava jau iet pa priekšu. Var būt tā, ka cilvēkā nostrādā naids un parādās kārdinājums atriebt tādā pašā riebīgā veidā.
Nepalikt par tādu pašu nelieti, kāds ir ienaidnieka karavīrs
Bet šeit ir stāsts par to, kā kapelāns ir mēģinājis sēt domu, strādāt un diskutēt par to jau pirms tam: tu neitralizē ienaidnieka karavīru, saņem viņu gūstā, atdod nākošajiem biedriem, kas ar viņu strādā, bet neļauj sev būt tādam pašam, kaut arī otrā pusē darījuši ārprātīgas lietas.”
Savickis uzskata, ka Ukrainas kara tribunālam ir jābūt. Pretējā gadījumā cilvēki, kas izdarījuši šausmīgas lietas, dzīvos nesodīti par ārprātu, ko veikuši. “Viņi uzskatīs, ka var turpināt tā darīt.”
Fakti liecina, ka Krievijas karaspēkā nenosoda neģēlības
Ko visas līdz šim publiski zināmās šausmas liecina par Krievijas karaspēku? “Es izteikšos subjektīvi. Mēs varam spriest tikai no faktiem. Ir grūti saprast, ko tur dara un saka, vai iesaka to darīt vai tomēr nedarīt. Fakts ir tāds, ka tas ir nesodīts. Tas netiek sodīts tajā pusē. Tas ir fakts. Tas ir slikti.
Dzirdēts, ka vienības, kas to darījušas, pat apbalvo ar atsevišķu nosaukumu. Tie ir fakti. Tas ir slikti. Ļaunumu vajag nosodīt. Ļaunums nes sekas, taisnīgas sekas. Ļaunuma sekas ir taisnīgs sods.”
Pārliecība, ka kara tribunālam ir jābūt
Zinām, ka pēc Otrā pasaules kara ārprāts, kas atklājās koncentrācijas nometnēs, un nacisms tika starptautiski nosodīts. Bet vai mēs esam mācījušies no Otrā pasaules kara notikumiem, ņemot vērā, kādas līdzīgas šausmas tagad notiek Ukrainā?
“Mēs esam mācījušies. Redzam, ka Rietumu pasaule diezgan ātri saprata, ka ļaunums ir pacēlis galvu un dara savas lietas. Mēs runājam par Hāgas tiesu, juristi jau strādā pie tā, būs tribunāls.” Mums ir prakse, kā šādās situācijās jārīkojas, un pārliecība, ka kara tribunālam ir jābūt.
Nedrīkstam atļaut ļaunumam manifestēties
“Tiesai jābūt arī šeit virs zemes. Nevis tikai tam lēmumam, ko Dievs piešķirs debesīs. Mēs kā cilvēki, kas esam radīti pēc Dieva attēla, saprotam, ka ļaunums ir jānosoda, nevis mēs kā cilvēki atļaujam ļaunumam manifestēties.”
Esam mācījušies no Otrā pasaules kara pieredzes, un tāpēc jau tagad runājam par Ukrainas kara tribunālu, aresta orderiem Krievijas atbildīgajiem cilvēkiem u.tml.
Pēc Otrā pasaules kara miers bija tikai 26 (!) dienas
“Kāpēc tas tā notika? Kāpēc ļaunums atdzima? Tas notiks ik pa laikam. To redzam arī nesenos citos karos pasaulē. Pirms neilga laika lasīju atklājumu, ka pēc Otrā pasaules kara miers pasaulē bija tikai 26 dienas. Iedomājieties! Visu laiku kaut kur uz pasaules karo.
Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēkos ir iedzimtais grēks. Kādam cilvēkam visu laiku ir par maz. Ir naids, kam bez Dieva nevar pārkāpt pāri un atteikties no tā. Tāpēc visu laiku tiek žvadzināti ieroči.”
Pasaule bija nogurusi no kara
Savickis norādīja, ka pēc Otrā pasaules kara pasaule bija nogurusi no karošanas. Karš ilga vairākus gadus – no 1939.gada 1.septembra līdz 1945.gada 2.septembrim.
Komunistiskā Krievija toreiz bija Rietumu sabiedrotais. Acīmredzot nebija cita varianta, jo nacisms darīja savu. Nacistiskā Vācija veica uzbrukumus un okupēja valstis vienu pēc otras. Notika genocīds pret ebrejiem, čigāniem un citām tautībām.
Komunisma izdarītie ļaunie darbi nesaņēma sodu
“Rietumi domāja, kā to visu apstādināt. Tie vienojās kopīgā aliansē ar Padomju savienību. Rietumi nojauta, iespējams, zināja par 1941.gada izsūtīšanām Baltijas valstīs, bet, tā kā viņi bija sabiedrotie un bija vispārējs nogurums, varbūt cerēja, ka Padomju savienība izdarīs savus secinājumus. Bet tā to nedarīja. Lai gan vadošās Rietumu valstis vienmēr uzskatīja, ka Baltija ir okupēta.
Nacisms tika nosodīts, bet komunisms attiecībā uz visu, kas tika izdarīts kara laikā un pēc tam, netika nosodīts uzreiz pēc kara. Zinām, ka visu Padomju laiku cilvēki tika izsūtīti un likti cietumā.”
Ja ļaunumu nenosoda, tas aug lielāks
Varam secināt: ja ļaunumu nenosoda, tas var izplesties arvien tālāk un kļūt arvien lielāks. “Tad pūķis ceļas augšā. Tā galva ir dzīva, tas dara savus darbus.
Bet labais vienmēr uzvarēs. Vienmēr. Cilvēcīgi mēs gribam, lai jau šeit uz zemes piedzīvojam to, ka labais uzvar. Mēs varam vienmēr lūgt par to, lai Dievs mums dod žēlastību piedzīvot labā uzvaru. Dievs vienmēr atsaucas lūgšanām.
Karus sāk cilvēki nevis Dievs
Dievam, kas ir mīlestība, ir pēdējais vārds. Tas ir viennozīmīgi. Atbildot uz jautājumiem, kāpēc Dievs pieļauj karus, varu teikt, ka Dievs tos nepieļauj. To dara cilvēki, viņu pieņemtie lēmumi un tie ļaudis, kas pakļaujas tādiem lēmumiem. Protams, var būt dažāda motivācija: aiz bailēm, aiz naida un aiz atriebības.
Bet tas nav Dievs, kas to dara! Tieši pretēji - Dievs caur labas gribas un drosmīgiem cilvēkiem palīdz Ukrainas tautai visdažādākajos veidos, cenšoties apstādināt ļaunumu. Tā izpaužas Dievs. Dievs nevienu karu nav uzsācis!” kapelāns sacīja.
