Prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns par prezidenta institūcijas uzdevumiem: “Ticība par nākotni”
Apvienotā saraksta izvirzītais Valsts prezidenta amata kandidāts Uldis Pīlēns uzskata, ka būtu jāmainās Latvijas prezidenta institūcijas prioritātēm. Viņš Lieldienu pārdomās izlēmis kandidēt prezidenta amatam, un viens no šo pārdomu galvenajiem secinājumiem ir: “Prezidenta institūcijai ir jāmainās galvenokārt no prioritāšu viedokļa”.
"Paskatāmies no (ASV prezidenta) Abrahama Linkolna laikiem, arī citos kontinentos. Grūto laiku līderi var valsti padarīt labāku. Ir tas interesantais teiciens – labi laiki rada vājus līderus, vāji līderi rada sliktus laikus, slikti laiki rada spēcīgus līderus, spēcīgi līderi rada atkal labus laikus. Domāju, ka tagad esam tai kritiskajā fāzē, ka diemžēl Latvija atpaliek no kaimiņiem, pilsoņiem ir nepietiekams ticības līmenis savu bērnu, mazbērnu un savu pašu nākotnei Latvijā. Šī ticība ir jāstiprina," saka Pīlēns.
Viņš piebilst: "Man liekas, ka prezidenta institūcijas pirmais uzdevums ir dot ticību, jo aiz ticības nāk rīcība, bet aiz rīcības nāk rezultāti. Un psiholoģijai ir ārkārtīgi liela nozīme, tāpēc manā izpratnē mans kā prezidenta uzdevums būtu apbraukāt pilnīgi visus Latvijas novadus, tiekoties ar cilvēkiem, pašvaldību vadītājiem, uzņēmējiem, darbiniekiem un diskusijā mēģināt palīdzēt ar domu, sēt lielāku ticību savai valstij, līdzīgi kā mana pieredzes rāda, ka no tukšas vietas var kopā ar kolēģiem uzbūvēt no nulles holdingu, kurā ir vairāk nekā 2000 darbavietas, kurš eksportspējīgs, veiksmīgs Latvijas produkts. Man liekas, ka tā ticība par nākotni ir tas lielais filozofiskais prezidenta institūcijas uzdevums,” Jauns.lv saka Uldis Pīlēns.
Un viņš šo garīgo spēku saņēmis gan jaunībā, studējot Austrumvācijā, gan pavisam nesen, būdams, Integrālās izglītības institūta valdē.
- Cilvēkiem, kuri pretendē uz augstiem amatiem, meklē arī biogrāfiskus faktus, kas vienam otram var šķist “netīri”. Padomju okupācijas laikā, no 1976. līdz 1980. gadam, jūs studējāt Veimāras Arhitektūras un būvniecības augstskolā Austrumvācijā. Nu un loģisks jautājums – kā padomju laikā jaunietis varēja tikt studēt uz ārzemēm? Vai tik tur nav kaut kas netīrs? Visa tā “padomju daudzstāveņu” padarīšana…
- Tad ir jābūt netīši mācījušamies Liepājas 5. vidusskolā, kurā bija padziļināta vācu valodas apguve. Tad ir jābūt izturējušam eksāmenu Rīgas Tehniskās universitātes (tolaik – Rīgas politehnikums) Arhitektūras fakultātē un jābūt otrajā kursā ar labām atzīmēm. Kad pienāca PSRS Izglītības ministrijas piedāvājums studentu apmaiņas procesā – Latvijai viena vieta arhitektūrā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, bija iekšējs konkurss un tajā bija jāuzvar.
Un tad tu tiec mācīties Veimārā, kurā, starp citu, tās paneļu mājas nav nemaz tik daudz, tikai perifērijā. Veimāra tajā laikā bija lielākais Austrumvācijas kultūras centrs ar Johana Volfganga fon Gētes, Frīdriha Šillera un Ferenca Lista dzimto pusi, trīs augstskolām, teātri, vēsturisko pilsētu un parkiem… Ar “Bauhaus” universitāti, kas manī ielika iekšā ļoti daudz šo konceptuālisma, funkcionālisma skolu - tāpēc arī manas celtnes ir modernas tādā domāšanas, filozofiskā izpratnē. Tur man kā jauneklim veidojās pasaules uzskati.
Necik blakus ir arī Rietumvācija. Mēs, studenti, klausāmies “Bayern 3” radio, skatījāmies Rietumvācijas televīziju (ARD, ZDF), mums bija informācijas plūsma no Rietumu pasaules, kas bija kā svaiga gaisa plūsma. No televīzijas iepazinu izcilus vācu politiķus un sapratu, ka politika var būt nekorupta, nevecišķa, atšķirībā no Padomju Savienības, ļoti atraktīva un gudra. Tolaik Helmūts Šmits bija Rietumvācijas kanclers (viņš gan bija sociāldemokrāts, es esmu konservatīvais), kurš fascinēja ar savu inteliģento spēju komunicēt par politiku. Tur bija ļoti daudzas atskaņas, desmit gadu iepriekš bija 1968. gada studentu revolūcija Eiropā. Mēs dzīvojām liberālākas pasaules gaismā, neskatoties uz to, ka Veimāra atradās Austrumvācijā. Tā pagāja tie četri gadi tur studējot, un 1980. gadā atgriezos ar “Bauhaus” universitātes izcilības diplomu un kopā ar kolēģiem vinnēto vienīgo tai laikā Austrumvācijas starptautisko arhitektūras konkursu, kur dabūjām Kanādas Arhitektu savienības Ilgtspējas balvu konkurencē starp 500 darbiem. Tas bija pietiekami liels panākums.
- Astoņdesmito gadu sākumā atgriezāties Liepājā, tad Jaunliepājas Lutera baznīcas mācītājs bija Juris Rubenis. Jau šajā gadsimtā (no 2017. līdz 2020. gadam) bijāt nu jau no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas garīdznieka amata aizgājušā Jura Rubeņa radītā Integrālās izglītības institūta valdes loceklis. Tad jautājums – tas ticības vai mecenātisma dēļ?
- Gan, gan.
- Līdz šim Liepājas mēriem bijusi brīžiem pat skandaloza pārāk cieša saistība ar vietējo luterāņu draudzi. Bet Integrālās izglītības institūts dod “patvērumu” mācītājiem, kuri aizgājuši no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas.
- Tik traki nav. Ir tikai divi šādi mācītāji.
Sāksim ar to, ka esmu kristīts Jaunliepājas luterāņu baznīcā, kur laikā, kad sāku strādāt kā jaunais arhitekts, Juris Rubenis bija atsūtīts uz pirmo darbavietu kā mācītājs. Nebijām pārāk tuvu pazīstami, bet man kā pilsētas arhitektam interesēja šīs baznīcas vēsture. Tai nekad nav bijis uzbūvēts tornis un pabeigts interjers. Ar Juri Rubeni tikāmies, paskatījāmies fotogrāfijas un drusciņ pasapņojām par baznīcas torņa atjaunošanu.
Tad mūsu ceļi šķīrās uz ļoti ilgiem laikiem – katrs aizgāja savu ceļu. Un tad mani sieva vienreiz aizveda līdzi uz Elijas namu, kur Juris Rubenis dara ļoti labu darbu (garīgās pilnveidošanās un atjaunošanās centrs Ventspils novada Tārgales pagasta Lūžņā). Man tas tik ļoti iepatikās, ka es Jurim Rubenim piedāvāju: “Varbūt pamēģinām kaut ko uztaisīt lielākā mērogā?” Tā radās Integrālās izglītības institūts, kuram jau pietiekami daudz cilvēku izgājuši cauri.
- Jūs jau arī ejat pa tādu kā garīgās izglītības skolotāja ceļu. Gan lekcijas, gan grāmata “Mans uzņēmēja kods”. Kādas ir jūsu attiecības starp praktisko un garīgo sfēru?
- Ir jautājums: “Vai ticu Dievam?” Es paļaujos uz Dievu, kas mani virza, vienalga, ko mēs katrs saprotam ar šo jēdzienu. Tas nozīmē vērtību sistēmā man iekšā ir šī garīgā komponente. Ne velti esmu kristietis. Esmu kristīts, svētīts un laulāts baznīcā, Juris Rubenis mūs ar sievu laulāja.
Domāju, ka dzīve vienkārši ar racionālu dimensiju, kas tev par to būs un cik tev par to maksās, ir relatīvi nepilna dzīve, ja tu nedzīvo kaut kādās vērtību sistēmās, kur tu esi daļa no lielākas vērtību sistēmas. Mēs visi piederam Latvijai un līdz ar to mūsu darbs un sapņi saistās ar Latviju, mūsu aktivitātes saistās ar to. Mums ir sava vērtību sistēma – kristīga, latviska. Mums visiem jāpieliek plecs, roka, lai šī valsts, mūsu tēvzeme, plauktu un zeltu. Un ja tu jūti, ka tēvzemei ir grūti laiki, tad viņai jāiet palīgā, kā dziesmās tiek dziedāts.
Pēc Krievijas rupjā iebrukuma Ukrainā laiki mainīsies un mums jāmainās līdzi ar tiem, jāuzņemas atbildība par lietām, ko mēs varam darīt, lai dzīvi Latvijā Latvijas pilsoņiem, sabiedrībai padarītu uz pozitīvu ticību par nākotni vērstu.
