Diriģente Lilija Zobens: "Ir jāmīl koristi, ir jāmīl dziesma. Bez mīlestības nav nekā"

Lilija Zobens ir tik profesionāli un sabiedriski rosīga, ka viņas amatu, nodarbju, līdzcilvēku uzticētu pienākumu uzskaitījums aizņemtu vai veselu lapu. Viņa studējusi muzikoloģiju un etnomuzikoloģiju, apguvusi kompozīciju, mācījusi mūziku un dziedāšanu un kā izteiksmīgas soprāna balss īpašniece sniegusi solokoncertus vairākos kontinentos, sacerējusi kora dziesmas, instrumentālo kamermūziku, melodijas koklei.

Darbību trimdas sabiedriskajās organizācijās nemaz nepieminēšu, taču kordziedāšanu gan – tā diriģentei šķiet visveselīgākā no muzikālajām nodarbēm. Lilija Zobens ir bijusi vairāku Dziesmu svētku virsdiriģente, bet šīsvasaras svētkos viņa būs Goda virsdiriģente. Lilija ir stāvējusi kopkora priekšā latviešu dziesmu svētkos Kanādā un Eiropas latviešu dziesmu svētkos Līdsā, Pasaules brīvo latviešu apvienības dziesmu dienās Gotlandē un Minsterē un bijusi vēl daudzu citu koru lielkoncertu virsdiriģente. Lilija Zobens ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni un Pasaules brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda Goda balvu. Ja īsi, tad Lilija Zobens ir cilvēks, bez kura klātbūtnes nav iedomājama Apvienotās Karalistes latviešu kultūras sabiedrība.

Koris ir kā ģimene

Uz dziesmu svētkiem Rīgā jūs brauksiet ar otro vecāko kori, kas dibināts trimdā pirms 75 gadiem. Pastāstiet, lūdzu, par Londonas latviešu kori!

Esmu lepna, ka varu būt šī kora diriģente. Tajā esmu strādājusi ilgi. Ilgāk nekā pats kora dibinātājs – latviešu komponists un diriģents Alberts Jērums. Man vajadzēja to pilnībā pārņemt, kad Alberts Jērums priekšlaikus aizgāja mūžībā, tātad nu jau aizskrējuši vairāk nekā četrdesmit pieci gadi.

Koris ir dibināts 1948. gada augustā. Arī tagad koris dzied, pastāv un gatavojas svētkiem. To regulāri apmeklē aptuveni trīs desmiti dziedātāju. Mēs mēģinām trešdienu vakaros. Alberts Jērums ilgus gadus kori pats diriģēja, viņš izmācīja arī savus pēctečus – mani tajā skaitā. Īslaicīgi kori diriģēja Ilze Kuplāne, kura tagad ir pensionējusies mācītāja Kanādā. Atceros, ka Alberts man lūdza, lai iemācu korim kādu dziesmu. Nezināju, ko man darīt, lai gan biju studējusi universitātē par diriģēšanu, apguvusi mūziku. Nu, tad bija jāpamēģina. Es laikam izvēlējos Tālivalža Ķeniņa Saulīt vēlu vakarā. Viss bija labi, līdz vienā brīdī aizķēros un nezināju, ko darīt. Skatījos uz Albertu. Viņš paraustīja plecus un teica: “Tu esi diriģente. Strādā vien.” Tas bija tā, kā bērnu iemest ūdenī, lai viņš tur pats mācās peldēt. Un darbs dara darītāju!

Tad, kad man bija gaidāma pirmā meitiņa, es nevarēju diriģēt kori, un tad es lūdzu, vai koris pieņemtu manu vīru Lesliju Īstu kā pagaidu diriģentu. Visi jūsmoja par šādu priekšlikumu. Viņš ir anglis, ļoti muzikāls un daudzpusīgs – muzikologs, kordiriģents, komponists un pianists. Protams, viņš nāca un nodiriģēja. Un mana meita Andra ir piedzimusi pie kora skaņām. Viņa saprata kora skaņas. Viņa vienmēr ir mīlējusi mūziku un arī nāca man palīdzēt. Tā kā tagad koris ir, kā es vienmēr esmu teikusi, ģimene. Mēs pieņemam visus, kas grib dziedāt un nāk. Un, ja kādam ir grūti ar balsi vai nošu lasīšanu, mēs viņam palīdzam attīstīties. Es arī pati esmu bijusi vokālā pedagoģe, tāpēc spēju palīdzēt izkopt balsis.

Vai koris kā ģimene – tas nozīmē, ka kori var diriģēt jebkurš no jūsu ģimenes?

Koris jau skatās, kas viņus vada – mamma, tētis, meita. Viņi izjūt to ģimenisko saiti. Un es ļoti lepojos ar savu ģimeni, ar abām meitām, kuras dzied korī, un ar vīru – labāku cilvēku es nebūtu varējusi izvēlēties. Kopš paša sākuma viņš atbalstīja mani muzikāli, atbalstīja manu latviskumu un deva man brīvību pašai attīstīt savu personību Es uzskatu, ka kordiriģenta galvenais uzdevums ir savienot kori, dot katram koristam sajūtu, ka viņš var. Iedrošināt, ka spēs. Ir jāmīl koristi, ir jāmīl koris, ir jāmīl dziesma un mūzika. Bez mīlestības nav nekā. Es domāju, ka mīlestība latviešu Londonas korim ir pastāvējusi no pašiem sākumiem. Visi diriģenti, kas ar kori ir strādājuši, to ir mīlējuši.

Tagad mēģinām audzināt jaunu diriģentu paaudzi – ne tikai mūsu Londonas korī. Daudzās vietās ir tādi, kas grib dziedāt, bet nav cilvēka, kas viņus vadītu. Tāpēc mēs iesākām kordiriģentu seminārus Straumēnos. Tajos piedalās dalībnieki no Londonas, Skotijas, Bristoles. Tas bija brīnišķīgi. Varēja manīt, ka katrs semināra laikā bija kaut ko iemācījies. Mēs cenšamies savas zināšanas nodot tālāk, lai Lielbritānijā plauktu jauni kori.

Kā mainās dziedātāju sastāvs? Kas ir tie, kuri nāk dziedāt?

Lielākoties tie ir cilvēki, kuri Latvijā ir dziedājuši kādā korī, un viņiem trūkst latviešu dziesmu. Domāju, viņi arī uzreiz uztver to siltumu un mīlestību, kas mums šeit ir, un tad viņi paliek. Vienam otram varbūt ir problēmas ar darbiem. Bieži nāk jaunās mammiņas, kuras ļoti grib dziedāt, bet gadās, ka nav neviena, kas pieskatīs bērnus, tādēļ vairs netiek uz mēģinājumu… Man kā mātei tas ir jāsaprot. Es ļoti priecājos par katru, kas no Latvijas ir atbraucis un grib saglabāt savu latviskumu.

Esmu piedzīvojusi, ka daži dziedātāji saka – Latvijā viņi nekad nav ne dejojuši, ne dziedājuši, bet te, dzīvojot Londonā, viņiem trūkst tā latviskuma, un viņi to atrod deju kopā vai korī. Tādēļ es uzskatu, ka korim ir ļoti liela nozīme ne tikai mūzikas pasaulē, bet arī sabiedriski, jo tas palīdz cilvēkiem sadzīvot ar to, ka viņi atrodas svešā zemē.

Dziesmu svētki saved visus kopā

Cik svarīgi ir tas, ka koristu mērķis, jūsu visu kopīgais mērķis ir piedalīties dziesmu svētkos?

Protams, ir tādi dalībnieki, kas uz mēģinājumiem atnāk tikai tāpēc, ka grib piedalīties dziesmu svētkos. Bet mēs neesam tā saucamais festivāla koris, mēs strādājam visu gadu. Mēs dziedam 18. novembra sarīkojumos, mums ir sarīkojumi Ziemassvētkos, dziedam kopā ar lietuviešu un igauņu koriem Baltic Christmas un tagad esam piesaistījuši arī ukraiņu dziedātājus. Katru gadu Lielbritānijā saistībā ar Baltā galdauta svētkiem notiek kultūras svētki. Šogad bija Korbijā, kur agrāk dzīvoja ļoti, ļoti daudz latviešu un strādāja vietējā tērauda rūpnīcā. Katru gadu šie svētki tiek rīkoti citā pilsētā. Tur sanāk koru kopas, deju kopas, arī teātra. Visa diena aiziet kulturālos priekos. Un priecājas ne tikai latvieši, bet arī vietējie iedzīvotāji. Viņi nāk un priecājas par to, cik brīnišķīga ir latviešu dziesma un deja.

Kas jums pašai ir dziesmu svētki?

Tam vajadzētu būt vieglam jautājumam (smejas), bet tas ir tāds kulminācijas punkts. Tam ir jāgatavojas ne tikai ar dziesmām, bet arī garīgi. Latvijas vēsturē tas ir tas punkts, kas beidzot vienuviet saved kopā lauku cilvēkus un viensētniekus, kuri ikdienā dzīvo katrs savā vietā. Kā mana draudzene Jāna Jēruma-Grinberga teica: “Dziesmu svētki vienmēr dzīvojuši līdzi laikiem.” Tie atspoguļo tā laika sabiedrību un notikumus. Jau kopš 1873.  gada, kad pirmo reizi apvienoties sabrauca lauku kori. Kad biju maziņa, Lielbritānijā notika Dziesmu dienas, un es atceros, ka tā iespēja būt kopā ar latviešiem un kopā dziedāt latviešu himnu… Es vienmēr tajos mirkļos apraudājos.

Domāju, ka vislielākā nozīme bija 1990. gadā, kad Latvijā sabrauca latvieši no visas pasaules, lai kopā varētu dziedāt. Tur bija latvieši no Austrālijas, Kanādas, Eiropas, ASV un citām vietām. Atceros, ko es korim pateicu pirmo reizi, kad stājos viņiem priekšā… Ka beidzot pēc visiem šiem okupācijas gadiem mēs stāvam kopā – latviešu dziedātāji no visas pasaules kopā plecu pie pleca. Tas neaizmirstamais moments, kad mēs varam būt kopā.

Kad 1993. gada dziesmu svētkos jūs diriģējāt Alberta Jēruma Ej, saulīte, drīz pie Dieva, tā bija pirmā dziesma programmā, ko kopkoris lūdza atkārtot.

Tā bija. Bet vēl gribu pieminēt 1979. gadu Gotlandē, kad uz Pasaules brīvo latviešu apvienības dziesmu dienām sabrauca latvieši no visas pasaules, lai būtu kopā. Tie brīži bija īpaši svarīgi, jo tos bija iecerējis arī Alberts Jērums, taču viņš tos nepiedzīvoja. Atceros, ka man bija jādzied vienai pašai, un es domāju, ka dziedu par godu Albertam. To visu, ko viņš man bija mācījis, iedevis. Bija skaidras, zilas debesis. Daži mākonīši peldēja Latvijas virzienā, un es tikai domāju par to, ka tā dziesma aizies uz Latviju (sāk dziedāt “Dzeguze kūko, dzied lakstīgala, raud mūsu māsiņas svešajā zemē”). Mēs esam tās māsiņas svešajā zemē.

Tas, ka latvieši no visas pasaules varēja satikties, tas bija neaizmirstams moments.

Šoreiz jūs esat Dziesmu un deju svētku padomes locekle, taču ilgajos kordiriģēšanas gados jums droši vien uzkrāta bagāta organizatoriskā darba pieredze.

Esmu piedalījusies dziesmu svētku organizēšanā 1977. gadā – Eiropas latviešu dziesmu svētkos Londonā. 1982. gadā Ziemeļanglijā vadīju mūzikas daļu un tad 1989. gadā Helsingborjā. Tie bija pēdējie Eiropas latviešu dziesmu svētki pirms neatkarības atjaunošanas.

Vispirms mēs gribējām rīkot simfoniskās mūzikas koncertu, kā tas bija Ķelnē un Londonā, bet vienmēr milzīgs jautājums ir par naudu. Mēs skatījāmies, bet simfonisko orķestri nevarēja iekļaut budžetā. Noīrēt orķestri maksāja pārāk daudz. Tā kā nolēmām, ka piektdienas vakarā ir jānotiek kādam labam koncertam, aicinājām Brigitu Miezi no Vācijas spēlēt ērģeļmūziku. Viņa piekrita, visu sarunājām. Brīnišķīgi. Nedēļu pirms svētkiem piezvana Brigitas vīrs un saka – Brigita ir slimnīcā, tādēļ nevarēs ierasties. Es ilgi domāju, kā rīkoties. Mums bija prātā vēl viena ērģelniece – Anita Grigale-Rundāne no Kanādas. Piezvanīju un jautāju, vai viņa varētu sastādīt latviešu ērģeļmūzikas koncertu. Viņa padomāja un piekrita. Tajā piektdienā, kad jānotiek ērģeļmūzikas koncertam, pa dienu nestrādā viens taustiņš. Izsaucam meistaru, viņš salabo. Pusstundu pirms koncerta pazūd vesels reģistrs. Anita strādāja melnos sviedros, mēģinot visu pārreģistrēt. Cik nu viņa pusstundā paveica... To pirmo daļu viņa bija paspējusi pārreģistrēt, bet uz koncerta beigām… Es nezinu, kā viņa to paveica, pēc koncerta gribēju pie viņas ieiet un pateikt paldies, bet viņa bija ieslēgusies ģērbtuvē – laikam nervu sabrukumā. (Smejas.) Mans vīrs teica, lai es viņu labāk neaiztieku.

Pirmais bija kamermūzikas koncerts skaistā universitātes zālē. Pirmā problēma. Mums bija atsūtīts plāns, pēc kura drukājām biļetes. Pienāk vakars, un izrādās, ka krēsli zālē izvietoti pilnīgi citādi. Tiem koncerta apmeklētājiem, kas nāca ar biļetēm, tās konkrētās vietas vienkārši nebija, bet bija citas vietas, uz kurām biļetes nav nopirktas. Nabaga vietu ierādītājs bija tā nobijies, ka paslēpies stūrī. Gāju viņu vilkt laukā un teicu, lai viņš cilvēkus nomierina, jo viņiem būs vēl labākas vietas zāles priekšpusē. Otra problēma – klavieres bija noskaņojušās. Skaņotāja nav! Par laimi, ansamblī Atbalss strādāja viens skaņotājs. Viņš pusstundu pirms koncerta skaņoja klavieres un beidza savu darbu, līdz zālē ieradās pirmie apmeklētāji, kuri Andri no klavierēm pavadīja ar vētrainiem aplausiem.

Pilnīgi viss toreiz gāja greizi. Tautas dejas bija paredzētas tādā lielā šķūnī, kur kādreiz novietoja autobusus. Tur bija salikta grīda, kas dejotājiem vienkārši nederēja. Bija jāstrādā visu nakti, lai dejotāji varētu pilnvērtīgi dejot.

Neiztika arī bez bonusa ķirsīša uz visa jau notikušā fona. Mums bija paredzēts kopkora koncerts Bredfordā, jo tur bija lielāka aula. Sestdienas rītā pirms koncerta saģērbjos tautastērpā, dodos uz ģenerālmēģinājumu un satieku cilvēku, kurš man prasa, vai tā ir taisnība, ka Bredfordas koncertzāle ir nodegusi. Es apjuku. Bet, kad jau otrais un trešais nāca pretī un jautāja to pašu, nodomāju, ka tas tiešām ir ļoti aizdomīgi. Tad pie manis pienāca rīcības komitejas priekšsēdētāja Mariana Zariņa un paziņoja, ka mums ir problēma. Zāle nebija nodegusi, taču tur bija izcēlies ugunsgrēks. Visa zāle bija nolaistīta ar ūdeni. Nu skaidrs, ka tur neko rīkot nevarēja. Laimīgā kārtā Pilsētas nams bija brīvs. Mēģinājuma laikā jautājām dziedātājiem, vai viņi ir gatavi dziedāt divas reizes, jo nopirkto biļešu bija krietni vairāk par pieļaujamo vietu skaitu zālē. Ja cilvēki ir nopirkuši biļetes, tad viņi nedrīkst palikt ārpusē. Jā, man vajadzēja uzrakstīt grāmatu par šo svētku aizkulisēm. (Smejas.)

Tas izklausās pēc pārbaudījuma, vai ieceres par dziesmu svētkiem ir tiešām patiesas un svarīgas. Un nav nekas, kas tam varētu stāties pretī, vai ne?

Atceros dziesmu svētkus Latvijā. Šķiet, ka tas bija 2013. gadā, kad sākās milzīga lietusgāze tieši pirms koncerta. Kā mēģināja visu to lietus ūdeni noslaucīt nost. Un tad bija jāpārbauda elektriskie savienojumi un tamlīdzīgi. Lietus latvietim, protams, ir sīkums, taču manas vecmāmiņas tētis nomira no sirdstriekas, kā kārtīgs latviešu zemnieks glābdams sienu no lietusgāzes.

Nedomāju, ka vienmēr jāturas pie vienkāršības

Ko jūs domājat par svētku repertuāru? Kādas dziesmas ir svarīgāk izcelt – vienkāršākas, sirsnīgākas, sarežģītas, patriotiskas?

Ir dažas dziesmas, kas, protams, neiederas svētku repertuārā. Varbūt tādēļ, ka tās ir domātas kameransamblim vai arī tiešām ir ļoti sarežģītas. Es nedomāju, ka vienmēr jāturas pie vienkāršības. Nu, piemēram, Lauztās priedes nav vienkārša dziesma, bet pēdējos svētkos Māra Sirmā vadībā kopkoris to nodziedāja ar uzslavu.

Man personīgi ir svarīgi, ka repertuārā ir patriotiskas dziesmas, tautasdziesmas. Kāds man teica, ka negrib repertuārā sērīgās dziesmas, jo dziesmu svētkos ir jāpriecājas. Es piekrītu, bet, ja neesi piedzīvojis sēras, nelaimīgus brīžus, tad tu nevari tik dziļi baudīt prieka brīžus. Atceros, ka 1993. gada dziesmu svētkos es diriģēju Alberta Jēruma Ej, saulīte, drīz pie Dieva. Šī dziesma nav priecīga. Ārpus Latvijas svētkiem šī bija visbiežāk dziedātā dziesma, jo tiešām precīzi atspoguļoja mūsu sāpes un gribu būt Latvijā.

Dziesmu svētkos es gribētu dzirdēt vairāk par tautas pārdzīvojumiem. Tāpat man šķiet, ka nav pietiekami daudz uzsvērts tas, ka arī trimdas latvieši ir uzturējuši dziesmu svētku nozīmi, kustību un vispār to esamību. Mums ir bijuši brīnišķīgi svētki un radītas jaunas dziesmas. Prasās lielāku dažādību sižetā. Prasās, lai ieliktu kaut ko arī no komponistiem, kuri strādājuši ārpus Latvijas, jo viņus nedrīkst aizmirst. Viņi ir bijuši mūsu gara nesēji.

Vai jūs varētu nosaukt tos komponistus ārpus Latvijas, kurus vajadzētu vairāk atklāt un parādīt?

Tālivaldis Ķeniņš ir tas, kuram, šķiet, veltīta vislielākā uzmanība, slava. Jānis Kalniņš, Alfrēda Kalniņa dēls. Jānim Norvelim ir ļoti interesantas tautasdziesmu apdares. No Anglijā dzīvojošajiem noteikti Helmers Pavasars un Alberts Jērums. Par Austrālijas komponistiem gan es nezinu tik daudz. Domāju, ka ir vērts paskatīties, ko dara Ella Mačēna.

Kā ir ar problēmu, ka dziedošajai publikai nav savstarpējās informācijas apmaiņas? Varbūt arī tādēļ, dziesmu svētkos satiekoties, ir tik dažādas emocijas? Jūs minējāt, ka repertuāram vajadzētu būt plašākam, bet mēs nezinām par tiem latviešiem, kuri ir ārpus, kā un kur viņi dzied. Kādai, jūsuprāt, šai apmaiņai vajadzētu būt, lai mēs būtu vienotāki?

Grūts jautājums. Domāju, ka Latvijas diriģentiem un komponistiem vajadzētu biežāk mūs apciemot, lai redzētu, ko mēs darām. Es ļoti priecājos par to, ka Ivars Cinkuss ir viesdiriģents manai diasporai. Viņš labi pazīst cilvēkus un repertuāru. Mums arī bija plāns izdot grāmatas, burtnīcas ar trimdas latviešu komponistu darbiem tā, lai būtu pārstāvēti Amerikas, Kanādas, Austrālijas komponisti. Tas ir uzdevums, ko gribam pagūt izdarīt līdz nākamajiem dziesmu svētkiem, lai mēs sagādātu vairāk informācijas dzimtenes latviešiem.

Tāda sajūta, it kā mani apsegtu sega

Ko nedrīkst pazaudēt dziesmu svētki?

Man gribētos saglabāt visu. Saglabāt tautasdziesmas, ielikt koncertprogrammā folkloristus, jo uz tā balstās visa kustība. Jāliek arī jaundarbi, jo tādā veidā pats pamats savienojas ar nākotni un atklāj, kā dziesma attīstās. Ir jāpatur plašums, un nedrīkst pazaudēt arī vienkāršību. Un mēs nedrīkstam zaudēt to, ka katrs dziedātājs, katrs latvietis mums ir svarīgs.

Atceros senākus laikus, kad kādās kāzās pēc visām tām padarīšanām mēs, maza kompānija, vēl palikām dziedāt. Viņi sāka dziedāt vienu meldiņu, kuru biju iemācījusi: “Jānīts sēdēj kalniņā, līgo, līgo, Zāļu nakts tam mugurā, līgo, līgo.” Viņi dziedāja un sāka pielikt klāt savus tekstus. Viņi sāka cits citu apdziedāt. Mēs kādu pusstundu tā turpinājām. Tad es domāju – mīļo stundiņ! Mēs visi esam dzimuši Anglijā, mēs esam pilsētas bērni un neesam dzīvojuši Latvijas laukos, bet te mums cauri skan senču balsis! Un, kad es dziedu šādas dziesmas, es jūtu saikni ar savu vecmāmiņu, kuru nesatiku, ar savu mammu un vēl vecākām paaudzēm. Tas ir kaut kas, kas mani savieno ar senčiem un arī ar jauno paaudzi – savām meitām, kuras, cerams, to visu turpinās. Tāpēc ir svarīgi, ka latvieši nepazaudē saikni ar savas tautas dziesmu, kas atšķir mūs no citām tautām. Mums pašiem ir savas saknes un savas tradīcijas. Un tie ir dziesmu svētki.

Un tie ir dziesmu svētki.

Jā, tie ir dziesmu svētki.

Diriģēt vienu kori vai kopkori – kāda ir atšķirība sajūtās?

Ar manu kori, kas, protams, ir amatierkoris, vienmēr ir tā, ka es domāju, vai viņi atcerēsies, ko mēs darījām mēģinājumā, vai nebūs noguruši un tamlīdzīgi. Tad nu vienkārši ir jāpalīdz viņiem sagatavoties koncertam, cik vien labi tas ir iespējams. Bet es atceros sajūtu, kad pirmo reizi diriģēju lielajos dziesmu svētkos. Es domāju –  ko es te daru? Bet es nevaru apstāties, jo esmu iesākusi. Es jutu viņu pretimnākšanu, un man bija sajūta, ka viņi mani pieņem. Tāda sajūta, it kā mani apsegtu sega. Tas bija fantastisks mirklis.

Cik dziesmu svētkos kopumā esat diriģējusi?

Latvijā es diriģēju 1990. gadā Jāņa Kalniņa Kurš putniņš dzied tik koši. 1993. gadā diriģēju Jēruma Ej, saulīte, drīz pie Dieva un 1998. gadā – Paula Dambja Vakars nāca. Un 2023. gada svētkos man būs tas gods diriģēt latviešu tautasdziesmu Mazs bij’ tēva novadiņš Helmera Pavasara apdarē.