Rakstnieks Jurģis Liepnieks par pieminekļu nojaukšanu: “Ne jau literāro darbību šie pieminekļi simbolizē”
Pieminekļi Andrejam Upītim un Aleksandram Puškinam ir jāaizvāc no publiskās telpas (Kronvalda parkā Rīgā), jo tie jau uzslieti nevis viņu literārās darbības dēļ, bet gan gluži citu iemeslu pēc, teic rakstnieks Jurģis Liepnieks un piebilst, ka bijusī čekas māja jeb “Stūra māja” Rīgā, Brīvības un Stabu ielas stūrī, jāpārvērš par pieminekli. Tajā ierīkot viesnīcu ir absurda kalngals.
Pagājušajā gadā tika demontēti vairāki desmiti padomju varas uzstādītie pieminekļi. Lielākā ažiotāža bija ap tā dēvēto “Uzvaras pieminekli” Pārdaugavā un vairākiem pieminekļiem Daugavpilī, kur vietējā vara meklēja dažādus ieganstus, lai to nojaukšanas procesu novilcinātu. Šobrīd sarakstā jau ir nākamie nojaukšanai vai pārcelšanai paredzētie pieminekļi – Andrejam Upītim, Annai Saksei, Aleksandram Puškinam, kuru esamība tiek pamatota ar izpatikšanu padomju varai vai Krievijas “maigās varas” izpausmi jau pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.
Līdz ar to Jauns.lv rakstniekam Jurģim Liepniekam jautāja: “Kā vērtējat padomju laika pieminekļu demontāžu un kuras Latvijā nozīmīgas personības, kurām vēl nav uzstādīti pieminekļi, tos būtu pelnījuši?” Šonedēļ šis jautājums atkal ir aktuāls tādēļ, ka zināma Latvijas sabiedrības daļa atzīmē 9. maiju kā “Uzvaras dienu”, tādejādi apliecinot savu naidīgo nostāju pret Latviju.
Jurģis Liepnieks iestājas par to, ka pieminekļi Andrejam Upītim un Aleksandram Puškinam ir jāaizvāc no Kronvalda parka: “Man kā politiskās komunikācijas speciālistam ir acīmredzami, ka piemineklis Andrejam Upītim tur jau nav vis tāpēc, ka viņš ir izcils rakstnieks (par to šaubu nav), bet gan godinot pavisam citas viņa kvalitātes – tāpēc, ka viņš bija kolaborācijas čempions, padomju (okupācijas) varas būvēšanas, nostiprināšanas un veidošanas fundamentāls balsts. Ne jau tāpēc viņam ir tas piemineklis, ka “Zaļā zeme” būtu brīnišķīgs darbs!
Tas pats attiecas arī uz Puškinu. Neapšaubu viņa literāros sasniegumus, es mīlu Puškinu. Taču ne jau tādēļ viņa piemineklis ir Rīgā, mēs redzam, ka to savu mērķu īstenošanai izmanto tādas partijas kā Latvijas Krievu savienība. Mums taču nav piemineklis ne Viljamam Šekspīram, ne Ernestam Hemingvejam. Pasaulē ir daudz brīnišķīgu rakstnieku…
Ne jau literāro darbību šie pieminekļi simbolizē. Tāpēc tie būtu aizvācami”.
Jurģim Liepniekam gan būtu žēl, ja visi šie padomju laika pieminekļi un okupekļi aizietu zudībā: “Es gribētu, lai kaut kur būtu kāds brīvdabas muzejs, uz kurieni varētu aizbraukt, un visi tie Ļeņina pieminekļi (tādi taču bija katras pilsētas centrā) tur stāvētu un tos varētu apskatīt kā vēstures artefaktus. Vēsture nebūtu jāiznīcina. Daudzi no tiem pieminekļiem bija ne tikai vēstures artefakti, bet tiem piemita arī brīnišķīga skulpturāla, mākslinieciskā vērtība. Žēl, ka daudzi no tiem kaut kur pazuda, tika sazāģēti un pārkausēti.
Es uz to brīvdabas muzeju vestu bērnu un rādītu, skaidrotu, stāstītu… Bet šie pieminekļi no publiskās ārtelpas gan jāaizvāc”.
Runājot par pašreiz notiekošo “pieminekļu ažiotāžu” rakstnieks teic: “Redzam, ka Latvijā trūkst vadītas atmiņas politikas. Piemēram milzīgas problēmas ir ar “Stūra māju”, kuru, manuprāt, vajadzētu pārvērst par pieminekli – nokrāsot melnā krāsā vai kaut kā tā, un tur ierīkot muzeju, lai mēs neviens nekad neaizmirstu, lai katrs Latvijas bērns, katrs tūrists, ejot garām šai ēkai un redzot šo pieminekli, atcerētos, kas tur bija, kas tur noticis un ko tas simbolizē. Un tas, ka mēs tagad to gribam pārkrāsot un tur ierīkot viesnīcu, ir absurds!”
Kā Mārcis Auziņš, Jurģis Liepnieks un Andrejs Ērglis vērtē “pieminekļu problēmu”, vērojiet Jauns.lv video.
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
