Sprindžuks sola izmainīt VARAM būtību: "patiesības ministrijas" vairs nebūs

Ir pagājušas 100 dienas, kopš apstiprināta valdība. Kas ir būtiskākais, ko ir izdevies paveikt šajā laikā?

Pirmā un galvenā lieta, kas jāsaprot, ka viens nav karotājs. Man ir izdevies izveidot spēcīgu padomnieku komandu, kas ikdienā ir blakus un kas veido kopējo diskusiju par virzieniem, kuros ejam, un mikroklimatu. Ministra darba ritms ir tik straujš, ka var noklīst šajā skrējienā, un ir svarīgi, ka blakus ir komanda, kas uzmundrina, enerģētiski uzlādē un sniedz skaidrāku skatu par virzieniem.

Otrs loks ir ministrija, kas ir milzīga sistēma ar vairākiem un stipri atšķirīgiem tematiskajiem virzieniem - daba un vide, pašvaldības un reģionālā attīstība, digitālā transformācija, kas nozīmē visas valsts pārvaldes modernizāciju. Šīs tēmas ir saistītas, bet tomēr arī radikāli atšķirīgi virzieni. Tādēļ, lai ministrija virzītos pareizā kursā, ir ļoti svarīgi definēt sasniedzamos mērķus. Dažkārt šīs misijas diezgan radikāli atšķiras no tām, kas bija pusgadu atpakaļ.

Piemēram?

Kaut vai Rīgas teritorijas plānojuma gadījums. Pieeja, kā ministrijas darbs pašvaldību uzraudzības jomā ir bijis virzīts, bija kontrolēt un dot atzinumus, vai pašvaldības izdotie saistošie noteikumi ir pareizi vai nepareizi. Dažreiz smejos, ka VARAM ir kā "patiesības ministrija", kas vienīgā zina, kā ir pareizi, bet pašvaldībās to nezina. Bet patiesībā ir jābūt otrādi, jo pašvaldības ir vēlētas, leģitīmas varas, kas pārstāv iedzīvotājus, un tās pašas ļoti labi zina, kā darīt, un tām ir jābūt atbildīgām par saviem leģitīmiem lēmumiem. Protams, runājot par juridisko tehniku, ir svarīgi to precīzi un korekti darīt, VARAM vajadzētu būt kā ekselences centram un padomdevējam šādos jautājumos, kā veidot labāku pārvaldību un sasniegt definētos mērķus, nevis kontrolēt un "pātagot". Tā ir pilnīgi cita misija.

Vai ministrijā ir izdevies šādu pieeju ieviest?

Man šobrīd galvenais ir artikulēt šo domu un panākt, ka cilvēki tam piekrīt. Šāda pieeja ir nepieciešama ne tikai pašvaldību pārvaldībā, bet arī vides, dabas aizsardzības jautājumos. Neko nevar panākt ar policejisku pieeju, ka mēs nosargāsim katru ligzdu un lāča migu. Ir jāstrādā veidā, kas veicinās izmaiņas sabiedrības apziņā. Pieeja, ka puse valsts ir policisti un puse noziedznieki, ir pilnīgi nepareiza. Tā ir Baltkrievijā. Ir jāievieš cita filozofija, un tas 100 dienās tika darīts. Mana pieredze pašvaldību darbā ir skaidri iemācījusi, ka, ja pašvaldība grib kaut ko sasniegt vai mainīt, tad ir būtiski, lai iedzīvotāji tam piekrīt un uztver to kā labu lietu, jo pašvaldību sasaiste ar iedzīvotājiem ir ļoti īsa un cieša. Mēs katru dienu, ejot uz veikalu, satiekam savu vēlētāju un mums ir nepastarpināti viņiem ikdienā jāatbild par saviem lēmumiem - mēs nevaram vienkārši diktēt savus izdomātus noteikumus. Ministrijām sasaiste ar iedzīvotājiem ir vājāka, tādēļ var veidoties tāda "patiesības ministrijas" kultūra, ka mēs visu zinām, ka mēs nekad nekļūdāmies un jūs tur neko nesaprotat. Tā ir aplama domāšana, un Rīgas teritorijas plānojuma atcelšana ir tam klajš piemērs. Rīga 10 gadus, skaņojot ar visām interešu grupām, izveidoja savu teritorijas plānojumu, bet VARAM vajadzēja tieši vienu mēnesi, lai pēdējā naktī izdarītu secinājumu, ka Rīgas teritorijas plānojums ir apturams.

Bet nenoliedzami, ka attiecībā uz Rīgas vēsturisko centru veidojās situācija, ka ir spēkā divi aktuāli plānojumi, kas ir pretēji likumam.

Tā bija tikai viena interpretācija, ka tas ir pretēji likumam. Šobrīd likumā ir skaidri ierakstīts, ka jāveido divi plānojumi, plāna apturēšanas arguments tagad ir apgriezts pilnīgi pretēji. To, ko VARAM savā slēdzienā teica, ka nevar darīt, tagad ir tieši jādara.

Kāpēc Saeimā labojāt likumu, ja jau viss tur bija kārtībā?

Pēc būtības tā ir normāla prakse, ka visu laiku notiek izmaiņas plānošanas sistēmā. Ir teritorijas plāns, ir lokālplāni, detālplāni - tā ir dinamiska sistēma, kad vienlaicīgi ir spēkā vairāki plānojumi. Ministrijas, kas veido šo tiesisko rāmi, uzdevums ir radīt skaidrus, saprotamus un tiesiskus spēles noteikumus, nevis otrādi - turēt nekārtībā šo tiesisko sistēmu, kas ir tik neelastīga pašreizējam dzīves ritmam, ka gala beigās pašvaldības, labu gribot, ir vainīgas. Tā ir absurda situācija. Gan VARAM, gan pašvaldībai ir vienāda atbildība izveidot saprotamu attīstības ietvaru, turklāt elastīgu ietvaru. Lietas mainās ļoti strauji un dinamiski - nāk zaļais kurss, 5G, jāveido elektroauto uzlāde, notiek skūteru evolūcija. Lietas mainās tik strauji, ka tu nevari turēt 10 gadus nemainīgu plānojumu. Ir jāļauj pilsētai to mainīt, jāpalīdz labot kļūdas un tomēr pie kaut kā pieturēties. Nevar ļaut Vecrīgā būvēt 12 stāvu ēkas. Ir tomēr lietas, kas ir svētas, bet ir jābūt elastībai, un tā ir VARAM loma dzīvot līdzi laikam un veidot plānošanas ietvaru atbilstoši tautsaimniecības vajadzībām, sabiedrības gaidām. Mēs gribam dzīvot kā Viļņa, Kauņa, Tallina, nevis gadiem stagnēt, jo nezinām, kā pareizi plānu uztaisīt.

Ministrija bija tā, kas pieprasīja pašvaldībai atsaukt savu prasību Satversmes tiesā (ST)?

Mēs ar Rīgas mēru Mārtiņu Staķi (PP), vicemēru Vilni Ķirsi (JV) tikāmies pie šī galda un vienojāmies, ko darīt, lai tiktu ārā no strupceļa.

Kādēļ bija jāatsauc prasība tiesā? Tas viestu skaidrību - bija likumīgi, nebija likumīgi, kurš kļūdījās…

Pamatojums ir, ka visi grib strādāt, nevis tiesā pierādīt, ka otrs ir muļķis. Mums nav jāmērās, kurš gudrāks. Izlabojam kļūdas un ejam uz priekšu, sākam sadarboties, nevis pretdarboties. Tā ir sajūta, kas radās pēc sarunas ar Mārtiņu Staķi, ka nevienam no mums neinteresē spēkošanās. Pat, ja tāda mode iepriekš bija, tad man tas vispār nav svarīgi. Darām tā, lai Rīga var attīstīties, jo Rīga ir mūsu valsts motors. Strīds, kā pareizi regulēt azartspēles, - tam ir tiesas. Ejat un tiesājaties par katru vietu, tā vispār nav valsts problēma. Tas, ka VARAM jaucas tajā tēmā, ir liels pārspīlējums. Tā ir pašvaldību lieta lemt, vai būt vai nebūt azartspēlēm centrā vai pie līkā bērza, vai vispār tās negrib azartspēles savā teritorijā. Tā ir pašvaldību autonoma lieta.

Es, protams, gaidu, kāds būs Satversmes tiesas spriedums Ķekavas lietā. Pēc būtības ir jāsaprot, vai pašvaldības un iedzīvotāji var izlemt, ko gribam pilsētas centrā - baznīcu vai spēļu zāli. Tā ir cilvēku griba. Es neko sliktu neredzu ne Ķekavas, ne Rīgas, ne Ādažu stāstā.

Jūs pieminējāt iespējamās tiesāšanās. Rīgas domes sēdē, kad tika lemts par prasības atsaukšanu ST, tieši izskanēja versija, ka šobrīd uzņēmēji, kas nevarēja īstenot savus attīstības plānus apturētā teritorijas plānojuma dēļ, nebūs sagaidījuši tiesas verdiktu, vai apturēšana bija likumīga vai nebija un nebūs skaidrs, pret ko vērsties...

Es varu runāt tikai intuitīvi. Jā, var teikt, ka bijušais ministrs Artūrs Toms Plešs (AP) pārspīlēja un pārcentās, bija citi samērīgāki veidi, kā šajā problēmsituācijā rīkoties. Nu, piedodiet, tā situācija neizveidojās vienā mēnesī, kad Rīga iesniedza savu plānojumu, tā ilga gadiem. Abi labi.

Tas, ko gribu teikt, arī publiskā pārvalde var kļūdīties, iemigt, pazaudēt mērķi, bet tādēļ starp centrālo varu un pašvaldību ir vajadzīga sadarbība. Atskārsme par to nāk tajā brīdī, kad nāk. Ir problēma? Ņemam un labojam. Saeimā Rīgas vēsturiskā centra plānojuma regulējuma izveide aizņēma divas nedēļas. Balsojums bija vienprātīgs. Pats gāju uz Saeimu un skaidroju deputātiem, ka situācija ir tāda un tāda, glābjam Rīgu. Ja to izdarām bez garām runām, Rīga sāk strādāt. Bet ja tikai mācīsim, ņirgāsimies par kādu, tad vienkārši zaudēsim laiku. Vai mums to vajag? Balsojums bija vienprātīgs. Ar to gribu teikt, ka šis piemērs nav tikai par to, kuram bija taisnība, bet ceru, ka tas iezīmē filozofijas maiņu, ka valsts publiskajai pārvaldei ir jāsadarbojas viena mērķa vārdā - ekonomiskā attīstībai ir kopējs mērķis. VARAM ir svarīgi vienlīdz ar pilsētas pašvaldību, lai Rīga attīstās, un ir jāiespringst, jāmeklē ceļi no strupceļa, nevis jāmāca kāds un jāmeklē vainīgais.

Kas šobrīd notiek tajās pašvaldībās, kas gaida tiesas lēmumus par azartspēļu ierobežošanu?

Visas tās pašvaldības, kas nepagarina azartspēļu licences, aiziet uz Administratīvo tiesu. Tas ir tiesas jautājums.

Negribu spekulēt, kā Ķekavas gadījumā lems ST, bet mana filozofija, kas var arī neapstiprināties, ka pašvaldība ir brīva un rīkojas iedzīvotāju vārdā, tādēļ teritorijas plānošana ir pašvaldības autonomas tiesības. Pašvaldība, plānojot savu teritoriju, dara to iedzīvotāju gribas vārdā - uzrāda vēlamās un nevēlamās vietas. Šajā gadījumā ir pilnīgi normāli lemt, kur ir vieta azartspēlēm. Tas jau nav vienīgais grēku bizness - ir cigaretes, alkohols utt. Tas nav nelegāli, tās nav narkotikas, bet arī šis bizness darbojas regulētā vidē. Šī regulētā vide, cita starpā, ir arī pašvaldību teritorijas plānojums.

Ja pieņem lēmumu, ka konkrētajā pašvaldībā vispār nekas tāds nenotiek - arī tas, manuprāt, ir pilnīgi normāli. Mēs Eiropā redzam ļoti daudz pašvaldību, kurās nav neviena spēļu nama.

Pašvaldība var pieņemt lēmumu, ka tās teritorijā alkoholu vispār netirgo?

Skandināvijā stipro alkoholu tirgo tikai specializētos, restotos veikalos, kas ir vaļā tikai noteiktās stundās. Ja skandināvi tā dara, tad kāpēc mēs tā nevaram? Tas ir tikai mūsu gribas jautājums. Briselē, un ne tikai tur, brīvdienās ir slēgti visi veikali, gan lielveikali, gan mazie, bet vaļā ir tikai tirgi. Mums ir visas tiesības veidot savu apkārtējo vidi, proti, vai brīvdienas pavadām ar ģimeni, vai lielveikalā, tā ir sabiedrības brīva griba lemt. Man gribētos, lai valsts un pašvaldības strādā vienā vektorā, nevis divos pretējos. Nevis, ka valsts pasaka, ka katram novadam, pašvaldībai ir jāatrod vieta azartspēlēm. Nē, pašvaldības iedzīvotāji var teikt, ka mēs to negribam, mēs veidojam vidi saviem bērniem. Bet var būt cita pašvaldība, kas ir pie ostas, kur brauc fūres, ja šoferiem nav ko darīt, lai viņi sēž pie spēļu automātiem un atpūšas. Katrai pašvaldībai ir sava stratēģija un sava misija.

VARAM sākusi darbu pie plānošanas reģionu darbības pilnveidošanas, pārskatot to funkcijas. Par kurām funkcijām ir runa?

Tas ir garāks stāsts. Pirms 15 gadiem Latvijā bija 534 pašvaldības, 2009.gadā radās 119, un tagad izmainīja robežas uz 43 pašvaldībām. Jocīgā lieta, ka, arī mainot pašvaldību skaitu, nekādā veidā netika analizēts un vērtēts valsts pakalpojumu tīkls un pašvaldību sadarbības modelis pakalpojumu organizēšanā un teritorijas attīstībā. Tādējādi redzam, ka, piemēram, profesionālā izglītība veidojas pilnīgi bez pašvaldību iesaistes, slimnīcu tīkls būtībā attīstās pilnībā centralizēti, pašvaldības tur nav iesaistītas, sabiedriskā transporta sistēma ir centralizēta, arī tur pašvaldības vairs vispār nesēž pie galda - ne viņi ir pasūtītāji, ne lemj par maršrutiem. Līdzīgi ir vairākās citās jomās. Un tad ir pakalpojumi, kas ir dalīti, piemēram, pašvaldības uztur skolas un valsts maksā algas. Mēs redzam šobrīd šo sadursmi - ja ir izretināts skolu tīkls, tad arī pedagogam ir mazāka slodze, bet skolu slēgšana kļūst par papildu faktoru teritorijas depopulācijai. Tad ir jautājums - vai to visu darām pilnībā no augšas, kas nozīmē, ka Rīgā un "patiesības ministrijās" zina labāk, vai sēžamies ar pašvaldībām pie viena galda un plānojam kopīgi skolu tīklu, mobilitātes tīklu, ugunsdzēsības tīklu, policiju, sociālo pakalpojumu tīklu.

Un šis galds varētu atrasties plānošanas reģionos?

Precīzi. 43 pašvaldības vienalga ir par daudz, lai ministrijas izveidotu sarunu ar katru. Tas nozīmē, ka ministrija katrai pašvaldībai gadā var atvēlēt nedēļu, lai organizētu sadarbības sarunas. Neviens ministrs vai ministrija to nevar izdarīt. Taču uz reģionu bāzes, ja tie ir pieci, to var izdarīt. Ministrija ar pieciem reģioniem var runāt, ko darīt ar ugunsdzēsību, sabiedrisko transportu utt.

Kā to var izdarīt tiesiski, ja plānošanas reģioniem šobrīd nav nekādu likumisko lemšanas tiesību?

Jā, plānošanas reģions šobrīd praksē ir kļuvis diezgan dekoratīvs, spēkā esošajā Reģionālās attīstības likumā ietvertās normas līdz galam nav pat iedarbinātas, bet dažas, piemēram, Nacionālo reģionālās attīstības padomi, kuru bija jāveido Ministru kabinetam, politiķi ir pat demontējuši. Tomēr likumā joprojām ir spēkā esošs instruments - sadarbības komisijas, kas ir precīzi tas, kuru darbu gribam atjaunot un pilnveidot. Tas nozīmē, ka nozares ministrs vai ministrijas pārstāvis sēž pie viena galda gan ar pašvaldībām, gan citām ministrijām un runā par iedzīvotājiem būtiskiem valsts sabiedriskajiem jau visa reģiona ietvarā.

Tā tāpat būtu tikai konsultatīva saruna...

Šobrīd tā var šķist, kaut arī tas ir milzīgs solis jau pieejamu investīciju resursu sadarbīgā izvietošanā un citu darbību koordinēšanā. Piemēram, skolu tīkla kontekstā tā vietā, lai mētātu granātas, apsēžamies taču kā pieauguši cilvēki pie galda un sadzirdam viens otru. Piemēram, runāju ar Valmieras mēru. Viņam, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas cipariem, 25 kilometru attālumā jāslēdz septiņas mazās skolas. Ir tikai viena nianse, Valmierā skolās nav vietu. Skolu tīkla jautājums ir pietiekami komplekss. Ja skolu slēdz, ir jāskatās, kur paliks bērni, kā strādā sabiedriskais transports, vai var aizbraukt utt.

Ir jāievēro un jāatceras, ka jau daudzus gadus spēkā ir Reģionālās attīstības likums, kurā ir definēts jēdziens reģionālā politika, valdības nostādnes un mērķtiecīga rīcība reģionālās attīstības veicināšanai, koordinējot nozaru attīstību atbilstoši atsevišķu valsts teritorijas daļu attīstības prioritātēm un sniedzot tiešu atbalstu atsevišķu valsts teritorijas daļu attīstībai. Tajā definēts arī likuma mērķis veicināt un nodrošināt līdzsvarotu un ilgtspējīgu valsts attīstību, ievērojot visas valsts teritorijas un atsevišķu tās daļu īpatnības un iespējas, samazināt nelabvēlīgās atšķirības starp tām, kā arī saglabāt un attīstīt katras teritorijas dabai un kultūrvidei raksturīgās iezīmes un attīstības potenciālu.

Līdzšinējās valdības praksē mērķtiecīgi šo likumu pēc būtības nav pildījušas, kaut, piemēram, pēdējā Reģionālās attīstības pamatnostādņu redakcija ir spēkā kopš 2019.gada...

Cik ilgā laikā plānošanas reģionus varētu aktivizēt?

Darbu esam sākuši, ir notikušas divas sanāksmes ar plānošanas reģioniem, kur esam vienojušies par kursu. Paralēli esam uzsākuši dialogu ar ministriem un pašvaldībām. Izglītības un zinātnes ministrija ir pirmā kontekstā ar skolu tīklu, personīgi esmu runājis ar satiksmes ministru un "Latvijas valsts ceļiem", iekšlietu ministru, veselības ministri un ekonomikas ministri. Mēs šobrīd veidojam izpratni, vai ideja ir pareiza. Līdz šim visi ministri bijuši ieinteresēti - vajag un to darām, jo problēmas ir pilnīgi visiem. Valsts policijai nav cilvēku, kas strādā, ugunsdzēsējiem ir mašīnas, bet nav cilvēku utt.

Vai likumā, Ministru kabineta noteikumos nevar iekļaut normu, kas veido lielāku svaru plānošanas reģioniem?

Kad veidojām valdības deklarāciju, man nebija koalīcijas partneru atbalsta otra reģionālā līmeņa pašvaldību veidošanai, nebija atbalsta institucionālam risinājumam. Otrais līmenis ir mērķtiecīgi likvidēts. Tādēļ arī mans risinājums ir izmantot to, kas jau ir iekļauts likumā. Neko jaunu neradām, nevienu centu no budžeta neprasām, bet mainām uzvedību. Pašvaldības ir 43, tās ir lielākas, stiprākas un var pieņemt lēmumus. Taču ir jāveido darba kultūra, ka sēžam pie viena galda, risinām problēmas un veidojam kopīgu sarunu. Līdz šim tā nav bijis. Vēl rudenī, kad tika pieņemts lēmums par 22 ugunsdzēsības dienesta punktu slēgšanu, tur nebija pie galda pašvaldības.

Bet, ja nav naudas, ko citu darīt?

Tāpēc jau nav, ka mēs dzīvojam ļoti izšķērdīgi - mums ir divas policijas, trīs ugunsdzēsības sistēmas - valsts, mežu un brīvprātīgie. Varbūt nevajag tik paralēli dzīvot. Īrijā ir tikai viena valsts policija, īri nevar atļauties divas policijas.

Par sabiedrisko transportu arī: kas ir lētāk - dzenāt autobusu pa laukiem viena pasažiera dēļ vai tomēr pateikt, ka maršrutos, kur ir mazs pasažieru skaits, pašvaldība drīkst skolēnu autobusā pārvadāt iedzīvotāju un iekasēt par to naudu. Ja pašvaldība var piedāvāt efektīvāku risinājumu, tad tas ir jāņem vērā. Tieši plānošanas reģionos šīs idejas un risinājumi var rasties. Latvijas teritorija turpina iztukšoties, mēs nevaram nemainīt pakalpojumu tīklus, kādi bija 90.gados un tagad, jo nevaram to atļauties. Lētāk ir taksi sūtīt pakaļ cilvēkam, nevis dzenāt autobusu.

Vai skolu tīkla ietvaros notiekošā mehāniska skolu slēgšana, piemēram, Alūksnē, Valmierā nozīmē automātiski izglītības kvalitātes uzlabošanos Rīgā?

Tā tiešām ir pašvaldības lemšana, kā veidot tā saukto izglītības ekosistēmu. Pašvaldības interesēs, lai bērni iegūst labu izglītību, ir konkurētspējīgi un iespējami atgriežas tajās nozarēs, kas pašvaldībās ir svarīgas, vai tā ir kokapstrāde, metālapstrāde, zvejniecība, tūrisms vai kas cits, lai jauniešiem gūtās izglītības profila nesaderības ar dzīvesvietas pieejamības attālumā esošo darbavietu profilu dēļ nav jāmigrē uz citām vietām valstī vai pat citām valstīm. Lai reģiona pašvaldībām ir iespēja sadarbīgi veidot šo sistēmu. Par policijas iecirkņiem reģionos, profesionālajām skolām arī pašvaldībām jau īsti neko neprasīja, kaut ko veidoja, likvidēja, saveidoja, bez pašvaldību un reģionā strādājošo uzņēmējdarbības klasteru iesaistes. Tas ir labi paveikts Lietuvā un Igaunijā, jo viņiem ir reģionālās plānošanas risinājumi. Rezultāts ir labāks, aizbrauc uz laukiem un redzi atšķirību, kaut, protams, arī tur nav bez problēmām. Viņi to kaut kā spēj salikt kopā ekonomiskā vienībā - ir muižā skola, otrajā stāvā bibliotēka un trešajā koprades telpa.

Kā viņiem tas izdevās?

Sēžot pie galda un plānojot.

Bet no tā naudas vairāk nekļūst. Izglītības ministre saka, ka nav naudas mazajām skolām. Kārtējo reizi tiks noteikts skolēnu skaits, līdz kuram skola tiks uzturēta.

Jā, mums trūkst naudas esošo nemainīto sistēmu uzturēšanai. Es darītu tā - ministrijas noliek visu naudu - skolotāju algas, pulciņu naudas, naudu mākslas, mūzikas, sporta skolām - vairāk nav un nebūs. Un otrā pusē ir pašvaldības. Kādā veidā mēs varam izveidot sistēmu ar esošo naudu, lai pedagogam ir laba alga, skolēnam laba izglītība. Tas ir kā atjautības uzdevums, bet mēs to darām kopā.

Neiespējamā misija.

Es domāju, ka tieši otrādi, ka tā ir iespējamā misija, jo neredzu citu iespēju, kā sistēmu varētu izveidot un līdzsvarot. Ja ir vecā pieeja un sistēma, tad vajag tikai iet un prasīt vēl naudu, iet uz arodbiedrību. Mums skolotājiem ir par 40% zemāka alga nekā Igaunijā, viņiem ir tikpat neapdzīvoti lauki, bet labākas algas un augstāks izglītības līmenis. Igauņi, kaut kā sarunājoties, ir izveidojuši sistēmu.

Mazās skolas ir jāslēdz?

Daļa jā un daļa nē.

Kas to noteiks?

Pašvaldības kopā ar ministriju. Tad, ja visi saprot reālo situāciju, arī spēs pieņemt pareizus lēmumus.

Līdzīga situācija ir ar ugunsdzēsības dienestu. Nesen bija ugunsgrēks Ērgļos, bet tajā laikā nestrādāja depo - cilvēku nav, naudas nav. Ugunsdzēsējiem bija jābrauc gandrīz 30 km. Kā to risināt?

Stāstīšu savu Ādažu pieredzi. Tur 30 gadu laikā laukos ir izveidojusies pilsēta. Valsts ugunsdzēsības dienests tur nekad nav bijis, bet nu jau ir divas 12 stāvu mājas, milzīgi ražošanas uzņēmumi, ir poligons. Tur ir dedzis tā, ka par maz neliekas, un jau sen tur bija jābūt Valsts ugunsdzēsības dienestam. Mēs izanalizējām visus iespējamos variantus, brīvprātīgie ar savu mašīnu un prasmēm 12 stāvu māju nodzēst nevar. Brīvprātīgais dienests ir efektīvs, bet viensētu vai savrupā apbūvē. Tādās vietās pašvaldības var organizēt brīvprātīgās brigādes, un tas ir saimnieciskākais, lētākais veids. Galvenais ir nopirkt mašīnu, uzcelt garāžu un brīvprātīgajiem kaut kā kompensēt tiešās izmaksas. Taču, ja runājam par blīvi apdzīvotām vietām ar visa veida riskiem, tur ir jābūt Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam. Tas ir dārgi, jā, bet viņi ir ar citām glābšanas spējām, piemēram, viņi var pat izmantot helikopteri.

Tas jau atkal ir naudas jautājums.

Jā, ar to es gribu teikt, ka veidot paralēlas sistēmas un nespēt tikt galā ar resursiem ir muļķīgi. Kāpēc Valsts meža dienests nevar būt kopā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu? Meža dienestā algo šoferus tikai uz bīstamo sezonu, otrā gada pusē cilvēku vienkārši atlaiž, jo citu neko nevar izdomāt. Tas nav pareizi. Kāpēc garāžā nevar stāvēt gan Meža dienesta mašīnas, gan pilsētas, jo tās nedaudz atšķiras. Šoferis ir viens un tas pats, var ielekt vienā vai otrā mašīnā.

Šīs paralēlās sistēmas Latvijā tika izveidotas laikā, kad bija 2,5 miljoni cilvēku, šobrīd ir 1,9 miljoni. Mums ir jāmaina publisko pakalpojumu tīkls un veids, kā tos organizējam, liekot makus kopā. Zemkopības ministrijai ar Iekšlietu ministriju maki ir jāliek kopā attiecībā uz ugunsdzēsības dienestu, un pašvaldību policijām ir jāsēž kopā ar Valsts policiju. Mēs nevaram turpināt sēdēt katrs savos ierakumos un strādāt pa vecam, jo ir objektīvi jauna situācija - iedzīvotāju skaits ir mainījies gan Rīgā, gan Pierīgā, gan laukos.

Ādažu gadījumā mēs vienkārši no bankrotējoša uzņēmēja nopirkām angāru, ieguldījām 100 000 eiro telpās, lai valsts ugunsdzēsēji var tur strādāt.

Ādažos ugunsdzēsēji ir uz vietas katru dienu?

Jā. Tas ir modelis, ko mēs izdomājām, - pašvaldība iedot telpas un valsts iedod ugunsdzēsējus. Nevienā likumā tas nav rakstīts, bet mēs to panācām, pie viena galda sēžot un meklējot risinājumus kopā.

Vislielākā neefektivitāte ir dalītajos pakalpojumos - izglītībā, sabiedriskajos pārvadājumos, sabiedrības drošībā. Ir jādomā, vai mēs varam kā citādāk organizēt darbu ar to pašu publisko finansējumu, tikai citā sistēmā adaptējamu, izdarīt vairāk, izdarīt tā, lai ir lielākas algas, lielāki un plašāki resursi. To nevar izdarīt, rakstot likumus Rīgā pie rakstāmgalda, te ir jāsēž pie radošo diskusiju galda un jāmeklē sinerģija. Un katrā vietā tā būs unikāla, jo katra vieta ir citādāka, katrs ir ar kaut ko nabags un kaut ko bagāts. Igaunijā es redzu šādu mērķtiecīgu darbu, viņi ir strādājuši kopā, katrai ministrijai ir pārstāvis, kas šos jautājumus ar katra reģiona pašvaldībām risina.

Ir jāmaina lietu kārtība. VARAM sāk ar sevi, un mēs arī aicinām citas ministrijas iesaistīties šajā domāšanas veidā. Man nav atbildes, kāds tieši katrā reģionā būs skolu tīkls vai sabiedriskais transports, es to nezinu, bet ir pārliecība, ka, ja mēs kā pieauguši cilvēki liekam galdā visas savas kārtis, mēs kaut ko labāku varam izgudrot. Tā nav akcija, ko es tagad uzsaucu, bet pastāvīgs process kā zobu tīrīšana. Tieši nesarunāšanās kultūra, manuprāt, ir tā, kas Latvijā radījusi stagnāciju, atpalicību, zemākas skolotāju algas un nenodzēstas mājas. Mēs nesadarbojamies un beigās esam zaudētāji.

Finanšu ministrija ir izstrādājusi jaunos pašvaldību finanšu izlīdzināšanas noteikumus, taču tajos nav ne vēsts no kādām pārmaiņām. Pirms vēlēšanām jūs teicāt, ka šī sistēma ir jāmaina. Kas tiek darīts?

Notiek darbs pie tā, lai to mainītu. Galvenā problēma, ko redzam, ka donoru skaits sarūk un izlīdzināšanas dziļums ir par lielu. Piemēram, ja salīdzināsi Rīgas ielas ar Jelgavas vai Liepājas ielām, tad ļoti ātri sapratīsi, ka Rīgai ir noņemts par daudz. Ir jāmaina modelis un jāļauj pašvaldībām pašām vairāk pelnīt, veidus, kā nebūt tik nabadzīgām.

Rīgā tomēr dzīvo vismaz puse Latvijas iedzīvotāju, un arī viņu nodokļi paliek Rīgā.

Rīgā nedzīvo puse Latvijas iedzīvotāju - patiesībā mazāk par trešdaļu, kaut Rīgā, pēc statistikas datiem, tiek radīta vairāk nekā puse mūsu ekonomikas kopprodukta. Rīga izlīdzināšanas fondā iemaksā 125 miljonus eiro. Tas ir par daudz Rīgai. Savukārt citām pašvaldībām ir daudz neizmantotu iespēju. Kaut vai diskusijā ar mežu nozari, arī ar Skandināvijas pārstāvjiem runājot, piemēram, ja tur cērt mežu, 100 gados izaudzis kapitāls, apmēram trešā daļa no ienākumiem aiziet pašvaldībai, Latvijā - nulle. Ja mežu īpašnieks dzīvo pašvaldībā, tad, jā, tur nonāk arī viņa nodokļi, ienākumi. Bet kopumā Latvijas modelis ir tāds, ka pašvaldības nav tik nabagas, kā Latvijas nodokļu sistēma tās padara. Piemēram, arī nodokļu atvieglojumus lielā mērā jāfinansē pašvaldībām - gan ar neapliekamā ienākuma noteikšanu saistītos, gan atsevišķu ienākumu veidu, piemēram, valsts un Eiropas Savienības fondu finansēto subsīdiju maksājumu radīto ienākumu izslēgšana no apliekamās nodokļu bāzes.

Tad nonāksim atkal pie tā, ka nav naudas skolotāju algām.

Jā, bet mēs nonākam pie absurdas situācijas, ka "Latvijas valsts mežu" būvētie mežu ceļi ir labākā stāvoklī nekā pašvaldību vai valsts ceļi, pa kuriem bērnus ved uz skolu. Ja šo ekosistēmu pārskatītu, iespējams, naudu varētu izmantot labākā veidā. Nevar būt tā, ka pašvaldībai vai valstij ir jāpiemaksā par lauku ceļu uzturēšanu mežsaimniekam, kas ar 80 tonnu mašīnām izbojā ceļus. Viņiem pašiem būtu jāspēj uzturēt šos ceļus vai jāpiedalās ar solidāru daļu.

Izlīdzināšanas fonda filozofija ir ļaut veidot vidi, lai pašvaldībām ir izdevīga attīstība, ka pie viņiem ir meži, vēja parki, ražotnes, lai pašvaldības no tā pelnītu vairāk. Šobrīd spēlīte ir vienā virzienā - pašvaldības ir publisko pakalpojumu kombināti, par uzņēmējdarbības vidi viņiem domāt nav ekonomiska pamata, jo tas neko nedod jeb ieguvums nodokļos ir niecīgs. Ir svarīga filozofijas maiņa. Un tas nav tikai izlīdzināšanas fonda jautājums, bet pašvaldību finansēšanas sistēma kopumā.

Saeima ir pieņēmusi valsts budžetu. Kāds tas ir attiecībā uz VARAM - vai visām funkcijām līdzekļu pietiks, vai ir jomas, kur būs jāknapinās?

Mums bija divas būtiskas programmas. Ievērojami resursi ir paredzēti kiberdrošībai. Tas tehniski nav VARAM, bet visas valsts datu saimniecībai un informācijas plūsmai. Mēs būsim drošāki pret visa veida uzbrukumiem un riskiem, kas diemžēl tikai pieaug. Otrs resurss paredzēts tieši plānošanas reģionu stiprināšanai. Pārējie līdzekļi ir vien algu indeksācijai, segt energoresursu sadārdzinājumu un dzīvot līdzi inflācijai. VARAM šā gada budžetā papildu naudas nebija. Mēs arī nespējām konkurēt ar bēdu stāstiem, piemēram, veselības jomu, kur naudas tiešām trūkst.

Domājot par nākamā gada budžetu, mums ir jāsakārto sava iekšējā sistēma, lai jaunajām prasībām varētu iedot lielākus resursus, no kaut kā atteikties vai darīt mazāk, citādākā veidā.

Janvārī jūs iesaistījāties aktivitātēs saistībā ar Jēkabpils plūdiem. Kad situācija jau bija stabilizējusies, Valsts prezidents minēja, ka nepieciešams sakārtot normatīvus, lai pašvaldība līdz nākamajiem plūdiem var pagūt sarīkot iepirkumus un savest dambi kārtībā. Vai kaut kas ir izdarīts?

Šobrīd ministrijā uz galda ir Jēkabpils pieprasījums tāmēm par 12 miljoniem eiro. Mums ir 49 miljonu Eiropas fondu programma plūdu teritorijām, tostarp Jēkabpilij. Kopīgi ar Finanšu ministriju ir jāizdomā mehānisms, vai atbrīvot visu programmu uzreiz visām plūdu teritorijām vai Jēkabpils iet pa priekšu, kā arī tas, vai Jēkabpils projektē un būvē vienlaicīgi vai strādā modelī "projektē vispirms un tad būvē". Pirmajā modelī viņi šogad var kaut ko izdarīt, bet nevar apgūt visus 12 miljonus, tas nav iespējams. Ja tā ir Eiropas Savienības fondu nauda, tad problēma ir tā, ka to nevar likt ielāpos, bet tikai kapitālai būvei ar skaidrām garantijām. Tam ir jābūt kā projektam, kura rezultātā tiek sasniegts mērķis. Diemžēl tagad izskatās, ka dambis prasa ātru lāpīšanu tajās vietās, kur tas šļūc lejā. Tas ir tas, ko var izdarīt šā gada sausajā sezonā, taču kopumā visa dambja garumā ir jāklāj betons vai māla segums, lai to padarītu hidroloģiski necaurlaidīgāku.

Tas nozīmē, ka dambja pārbūve šogad nenotiks?

Tā sāksies, bet, ja šobrīd nav vēl projekta, tad tur daudz izdarīt nevar. Mana sajūta, ka pa šo vasaru ar mazākām naudām ir jāsakārto kritiskie posmi un tehnoloģiski jāsaprot projekts, bet lielāki darbi varētu būt 2024.gadā. Tad varētu būt jau gatavs projekts un tehniskie risinājumi.

Ja arī nākamgad būs plūdi, ko tad?

Varbūtība, protams, pastāv, bet tā ir ļoti zema. 100 gadu plūdi nozīmē reizi 100 gados. Var gadīties, ka 100 gadu plūdi ir divus gadus pēc kārtas, bet varbūtība ir zema.

Jācer uz laikapstākļiem?

Dambis jau savu darbu izdarīja arī tāds, kāds tas bija. Vasarā ir jāsalabo kritiskās vietas, bet pārbūve notiks nākamgad. Skaidrs, ka Jēkabpils šajā plūdu programmā iet pa priekšu citām pašvaldībām, jo situācija ir daudz kritiskāka nekā Ogrē vai Ādažos.

Kas notiek ar digitālo transformāciju? Par to daudz runā, bet kad būs rezultāts?

Tas ir nozīmīgs virziens, kurā VARAM ir izvēlēta par centrālo jeb vadošo ministriju. Digitalizācija nozīmē to, ka daudzas lietas, piemēram, arī publisko pārvaldi, var padarīt pieejamas klikšķa attālumā. Ir daudzi nesakārtoti pakalpojumi, piemēram, būvatļauju izsniegšana, kadastra lietas, kur administratīvais slogs ir augsts un cilvēkiem darbs ar dokumentiem aizņem lielu laiku. Mājas nodošana ekspluatācijā šobrīd ilgst gadu, un tas ir dārgi. Tātad ir ne tikai jāpārliek digitālā vidē esošie procesi, bet jāpārskata prasības, jāpārskata veids, kā tas pakalpojums tiek organizēts, lai tas būtu draudzīgāks cilvēkiem un prasītu mazāk kopējo resursu. Tas ir tikai viens piemērs. Kopumā vēsturiski valsts pārvaldē informācijas tehnoloģiju saimniecība ir veidojusies sadrumstalota. Katram zem galda bija pašam savs serveris ar savu datu banku, bieži nepieejamu citiem līdzīgu datu lietotājiem. To visu centralizējot un pienācīgi organizējot datu apmaiņu, šo sistēmu var padarīt efektīvāku un lētāku. Un VARAM šajā procesā ir sava veida būvvalde. Mēs palīdzam visai publiskajai pārvaldei izveidot efektīvu datu pārvadi, glabāšanu, apmaiņu. Ja šo lietu tuvākajos divos trīs gados sakārtojam, mēs iegūsim principiāli jaunu valsts pārvaldi. Tai būtu jābūt lētākai, jo daudzus procesus, ko darīja cilvēki, turpmāk darīs efektīvas sistēmas. Pārbūvējot pakalpojumus, mēs atsakāmies arī no liekiem procesiem. Piemēram, tā pati ēku nodošana ekspluatācijā tiks vienkāršota, jo tas šobrīd ir par smagu, un tas nevienam nav vajadzīgs.

VARAM būs kā sava veida ekselences centrs, kas sakārtos gan savus pakalpojumus, gan konsultēs citus. Piemēram, milzīgi izaicinājumi ir Veselības ministrijā. Jo tās informācijas sistēmas īsti labi nestrādā. Iespējams, ka tās jābūvē no jauna. Tās sistēmas strādā, bet platformas ir neefektīvas. Kaut ko no vecā varbūt var saglabāt, bet ir jāveido no jauna, kaut vai pērkot gatavas sistēmas no igauņiem vai somiem, ja tas strādā. Nevajag izgudrot riteni no jauna, bet ieguldīt naudu rīkos, kas strādā. Būtiski, ka visas ministrijas pārskata veidus, kā organizē savus informācijas tehnoloģijas un digitālos pakalpojumus un tie tiek pārvaldīti, nevis deleģēti cilvēkiem, kas rāpo zem galda un sprauž vadus. Tā ir plānošana ministrijas vadības līmenī. Tā ir valsts prasību pārskatīšana. Tā pati e-veselība. Pēc visu datu ievadīšanas man joprojām tiek izdrukāta kartīte, jo neviens jau nav atcēlis papīra kartīšu drukāšanu. Tas nozīmē, ka mēs būvējam digitālo, bet neatceļam papīra sistēmu. Ir nepieciešama domāšanas un procesa maiņa, atsakoties no liekā. Ja mēs to sakārtojam, tad kļūstam ātrāki un lētāki. Taču ir arī noteiktas prasības - tie ir sensitīvie dati, tie nedrīkst noklīst, nedrīkst pazust. Tie nedrīkst nokļūt nepareizās rokās. Līdz ar to ir jāveido protokols, kā ar šiem datiem rīkoties. Ir arī atvērtie dati un Eiropas Savienības prasības.

Kuras mēs nevaram izpildīt un mums par to būs sods...

Tieši tā. Mums jāveido gan datu aizsardzība, gan datu atvērtība. Jo, kad tie dati ir pārveidoti, tie varētu kļūt publiski pieejami. Tā ir ļoti liela reforma, kas ir jāīsteno.

Ministrijai ir pietiekama kapacitāte un jauda, lai to īstenotu?

Protams, ka pilnībā nē. Bet mēs esam sākuši reformas, ir izdots rīkojums, lai sakārtotu politikas plānošanu un izpildi starp ministriju un Valsts reģionālās attīstības aģentūru (VRAA). Mēs VRAA plānojam pārveidot par digitālo aģentūru. Nevis tikai mainīt nosaukumu, bet pārveidot to par ieviešanas iestādi, kas apkalpos publisko pārvaldi un uzturēs centralizētās platformas, nodrošinās e-pārvaldi, datu drošību, apmaiņu un glabāšanu. Pēc šī parauga būtu jārīkojas arī citām ministrijām, politikas plānošanu nošķirot no politikas īstenošanas, un daudzviet tas jau ir noticis. Un šim procesam jābūt atvērtam pret nozarēm. Tas nedrīkst būt slēgts process. Jo pretējā gadījumā varam iebraukt dārgos, nesavietojamos risinājumos. Diemžēl iepriekšējā pieredze to apliecina. Šobrīd Atveseļošanas fonda nauda ir pietiekami liels resurss, ko varam ieguldīt digitālajā saimniecībā. Un, ja to pareizi izmantojam, tad tas dos efektu. Arī šeit ir būtiska VARAM politika. Es ceru, ka tas dos augļus un cilvēki redzēs izmaiņas visdažādākajos pakalpojumos.