Žanete Grende: par drosmi svinēt Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas dienu

Sākot darbu pie Ērika Hānberga iedvesmotas grāmatas par Imantu Ziedoni, kas veltīta abu draugu deviņdesmitgadei, redaktore Gundega Blumberga izaicinoši un vienlaikus sarkastiski pārjautāja: “Kāpēc vispār ir jāatzīmē Imantam Ziedonim deviņdesmit?”

Sāku vērpt domāšanas dzirnas virzienā – kāpēc vispār ir kaut kas jāatzīmē un jāsvin? Gana daudzi novīpsnās, ka svinēt dzimšanas dienas vai, pasargdievs, valsts svētkus un, vēl trakāk, Dziesmu svētkus vai Ziemassvētkus ir nemoderni, stulbi, paužot vēl visādas savā dzīvē iegūtas pieredzes un pārliecības.

Es esmu tradīciju piekritēja. Mani aizrauj vēsture un viss arhaiskais dziļums līdz pat tautasdziesmām. Tradīcija pēc dziļākās būtības ir tālāk nodošanas process, kārtība, kādā uzzinām par sevi. Esmu pārliecināta, ka neesam piedzimuši tukšā vietā, pirms mums bija gan mamma un tētis, gan omes un opji, gan vevecmāmiņas un vecvectētiņi – cik vien spējam un gribam atcerēties. Viņi visi mums tālāk nodod gēnus, kultūru, kā dzīvojam, ko un kā svinam, tai skaitā daudzveidīgo mantojumu, arī dzimšanas dienu atzīmēšanas notikumus.

Manā ģimenes kokā svētkos aicina ciemos radus un draugus, saņem apsveikumus un laimes vēlējumus, pamielo ar garšīgāko ēdienu, kādu parasti neēd ikdienā, un runā par labo un skaisto, arī smieklīgo. Sumina gaviļnieku, apdāvina, samīļojas un apskaujas, kā arī norunā nākamo tikšanās reizi. Kopš bērnības atceros tradīciju – dzimšanas dienas varoni nosēdina uz krēsla, un spēcīgākie ģimenes vīrieši ceļ krēslu uz augšu un skaita gadus, sevišķi uzsverot jauno gadu. Būt īpašam šajā dienā un sajust apkārtējo mīlestību ir tik laimīgi! Imants Ziedonis, izpētot tautasdziesmu pūru, grāmatā Tu dzīvoji dižu darbu atklāj: “Jo teikts, ka laime ir visu lietu kārtība [..], jēdzīgs sakārtojums. Harmonija. Un laimīgs tas, kas kārtības likumu zina un uz to pastāv.”

Pētījumu centrs SKDS 2016. gadā secināja, ka Latvijā divas trešdaļas ģimeņu atzīmē dzimšanas dienas. Vēl citos pētījumos pausts, ka šādas tradīcijas veicina laimes izjūtu kopš bērnības. Apzinos un saprotu, ka var rasties skumjas, sēras un citas izjūtas, vientuļajās dzimšanas dienās atceroties smagus un agresīvus mūža notikumus. Tautasdziesmu mudinājums, pēc Imanta Ziedoņa, ir: “Labās domas, labā vārda spēks ir tā vibrācija, kas izplūst uz visām debespusēm un liek citām apziņām vibrēt līdzīgā frekvencē.” Sarīkot sev prieku vai svētkus tādus, kādus iedomājaties par labiem esam vai par kādiem esat sapņojuši kopš bērnības – to, manuprāt, var katrs.

Interneta dzīlēs pamanīju izklāstu, ka dzimšanas diena pirmo reizi svinēta Senajā Ēģiptē kādus trīs tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Faraoni un augstdzimuši vīriešu kārtas pārstāvji to darījuši apmēram tāpat kā mēs šodien. Latvijā dzimšanas dienas svinēšanas tradīcija ieviesās 19. gadsimta sākumā, kad latviešiem sāka dot uzvārdus. Līdz tam mūsu senči ar prieku un aizrautību atbilstoši Saules kalendāram svinēja visus ar dabu un to dieviem saistītos svētkus. Visus četrus saulstāvjus un vēl daudzus mīļus svētkus teju katru mēnesi: Meteņus, Ūsiņus, Māras, Apjumjus, Mārtiņus. Kamēr latvieši dzīvoja ar varu uzspiestās kristietības žņaugos, viņi tomēr centās savus svētkus svinēt, dziedot atbilstošas tautasdziesmas un rīkojot tradicionālās izdarības, kas saglabājušās līdz pat mūsdienām. Jāņi, manuprāt, ir balss no aizlaikiem.

Tātad mums ir tradīcija un kārtība, kādā svinēt svētkus un dzimšanas dienas. Bet vai ir jāsvin dzimšanas dienas tiem, kuri ir jau taisaulē? Savu aizgājušo vecvecāku dzimšanas dienās dedzu sveci un piedomāju par viņiem. Atceros labos darbus un padomus. Bet kāpēc jāsvin dzimšanas diena Imantam Ziedonim ar grāmatu izdošanu, koncertiem, dažādām sanākšanām un publiskiem notikumiem? Iespējams un visticamāk, tie, kuri neko negrib svinēt, negribēs neko dzirdēt arī par kaut kādu Blaumani, Dārziņu, Vītolu, Purvīti vai Vācieti. “Kāpēc arvien velkam sev līdzi pastalas un prievītes?” viņi sašutumā viebsies.

Imantu Ziedoni atzīmējam, jo joprojām viņam ir, ko teikt. Viņš iedvesmo gan ar idejām, gan tekstu, tāpat vēl aizvien cenšas pārliecināt, ka vissvarīgākais dzīvē ir jaunrade. Ar viņa vistiešāko jautājumu, kas tika teikts labdien vietā: “Ko tu radi? Kas ir tevis paveiktais? Vai tev ir drosme uzart un ziedēt?” Mums šodien ļoti vajag drosmi, lai nebaidītos radīt, neņemot vērā īgņu burkšķēšanu. 

Pēc Ziedoņa domām, jaunrade rodas krustcelēs starp mūsu zināšanām par kultūru un saknēm viplašākajā nozīmē un visu jaunatklāto un vērtīgāko pasaulē. Tik, cik katrs no mums ir bagāts ar šo abpusējo mantojumu, tik varam jaudīgi radīt. Protams, ja dzīves mērķos – ja tādi vispār ir – rodas vēlme kopt un radīt sev, ģimenei, sabiedrībai un pasaulei. Dzejniekam šķita, ka šajā procesā tieši vēlme kopt ir apjausma par dzīves kārtību: “Es meklēju sistēmu. Un to atradu. Nekas cilvēku tā nenomoka kā saraustīta kustība, aritmija. Ritms visu dara saderīgu, ritms ceļ, aizrauj un dara laimīgu. [..] Jo nekas cits mani nav traucējis, tikai – nesaskaņa. Nesaskaņa nāk no nezināšanas. Kad es nezinot vai tīšām pārkāpju kādus visiem kopējos pasaules attīstības likumus vai noteikumus. Bet noteikumi vienmēr darbojas trīs galvenajos eksistences līmeņos – manis paša dzīvē, ļaužu kopīgajā sadzīvē, ideju un principu līmenī.”

Ir vērts svinēt Ziedonim 90 tikai tāpēc vien, lai atkal un atkal runātu par mūsu kopīgajām vērtībām šajā izirušajā pasaulē. Man ir bijusi svētība pavadīt draugos ar viņu deviņus gadus. Laikā, kad Imants slimoja, nolēmām tikties ceturtdienās. Kādā reizē viņš centās pierunāt mani veidot muzeju sev. Es atrunājos, ka neko no muzejiem nesaprotu. Viņš toreiz teica: “Tieši tas man ir vajadzīgs! Neko nesaprotošu par muzejiem, lai izveidotu nemuzeju.”

Tagad atskatoties, pēc nu jau desmit gadiem kopš Imanta Ziedoņa aiziešanas mūžībā, atliek vien nobrīnīties, ka viņa idejas par to, kā jābūt muzejos – pieredzēt brīnumus, meklēt sevi un pasauli, izjust latviskumu, veidot muzeju kā kultūrvietu –, ir pieņemtas jaunajā muzeju definīcijā. Arī Imanta paša radītajam Ziedoņa muzejam jau septiņi gadi. Sanāk, ka no īpatna un spuraina nemuzeja esam kļuvuši par vienu no modernākajiem muzejiem Latvijā. Muzejs nav par Imantu Ziedoni, tas ir par vērtībām, kuras paustas viņa daiļradē. 

Mūsu – Ziedoņa muzeja un fonda Viegli – uzdevums ir turpināt būt drosmīgiem. Šogad muzejā plānojam runāt atklāti par vismodernāko – mākslīgo intelektu un ilgtspējīgu dzīvesveidu. Sākumā pieminētajai grāmatai sākotnējā ideja bija, ka jāvāc un jāmeklē stāsti par amizanto Imantu. Jautājām sev – kas ir amizanti? Tāds neparasts vārds. Tēzaurs atbild, ka tas ir – varbūt mazliet jocīgi. Varētu būt, ka Imants teiktu: “Ar savu stilu!”

Imanta Ziedoņa 90. dzimšanas diena jānosvin, lai runātu par drosmi būt ar savu neatkārtojamo stilu, lai radītu jaunas idejas un koptu sabiedrību, neraugoties uz normālo kritikas spiedienu vai citādi domājošo spēju kancelēt no virtuālās vides. Tik drosmīgi plānojam būt šajos svētkos!